Kurzemes Vārds

23:07 Pirmdiena, 16. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Diedelēšanas sērga
Viktors Ulberts

Kas par daudz, tas par skādi. Šī atziņa faktiski attiecas uz jebkuru jomu. Pēdējā laikā esmu ievērojis, ka sabiedrībā degradējas labdarības jēdziens, kas nu sāk izvērsties par diedelēšanas sērgu.

Lūgums pēc palīdzības ir ļoti delikāts, jo cilvēka dabā jau ieprogrammēts neizrādīt publiski savu nespēju kaut ko paveikt, tikt galā ar kaut ko tādu, ko cits spēj. Te nerunāju par lūgumu palīdzēt nomizot kartupeļus, bet gan par finanšu problēmām.

Nekā slikta nesaskatīju, kad vēl pirms gadiem desmit kāda daudzbērnu māmiņa lūdza uzdāvināt automātisko veļas mazgāšanas mašīnu. Jebkura namsaimniece zina, cik daudz laika un pūļu aizņem veļas mazgāšana, ja šīs iekārtas nav. Kur nu vēl daudzbērnu māmiņa.

Tieši tas pats attiecās uz jaunu ģimeni, kura lūdza uzdāvināt bērnu ratiņus. Taču visam ir sava robeža, kuru pārkāpjot lūgums pēc palīdzības pārvēršas par prastu diedelēšanu un nepārprotami liecina par lūdzēja bezkaunību.

Tagad parādās sludinājumi – "lūdzu uzdāvināt, skapi, gultu, galdu, datorgaldu un vēl pašu datoru". Cits atkal prasa uzdāvināt konkrētas markas mobilo tālruni un vēl norāda, ka vēlas to saņemt kopā ar jaunu priekšapmaksas karti. Faktiski reizēm šāds lūgums pēc palīdzības nozīmē aicinājumu, lai cilvēki līdzās izpalīdz grūtā brīdī, bet faktiski nodrošina ar visu sadzīvei nepieciešamo komplektu. Un ar to vēl par maz. Kāds cilvēks atvēlēja jaunai ģimenei savu veco skapi, kas kopumā bija labā stāvoklī. Jaunās ģimenes sieva vispirms ar gariem zobiem novērtējusi dāvanā saņemto preci, bet pēc tam acis sašutumā iepletusi, kad dāvinātājs vaicājis, kad viņi to skapi savāks. "Kā, jūs to neatvedīsiet?" Varbūt dāvinātājam vajadzēja skapi aizvest, salikt un vēl ar jaunām drēbēm piepildīt?

Bet vēl īpašāk sākuši izcelties diedelnieki pilsētas ielās. Ir tāda sajūta, ka Liepājā noticis kāds diedelnieku skolas izlaidums, ja dienā mani uzrunā trīs, četras lišķīgas sejas. Bez tam katrs ar savu pieeju. Viens sāk uzrunu ar bravūrīgu lietišķumu: "Labdien, cienītais! Kā jūs godāt?" Otrs pazemīgi apvaicājas, kādā valodā drīkst mani uzrunāt. Un pat cepuri noņem. Trešais grib iestāstīt, ka trīs dienas neesot ēdis, lai gan izskatās, ka viņš iepriekš vismaz trīs dienas ir dzēris. Pēdējā laikā šajā nodarbē esmu manījis arī vairāk sieviešu.

Vēl uzbāzīgāku ubagošanu, nekā tas notiek Liepājā, esmu pieredzējis tikai Rīgā. Un, manuprāt, Liepājai tas nav nekāds gods.

Kas par vainu, tiešām nezinu. Sociālie darbinieki, manuprāt, jau ir saražoti ar konveijera vērienu. Viņi tik raksta Eiropas projektus un gudri spriedelē konferencēs, taču ubagu mazāk nekļūst.

Nezinu, vai ir kāds pašvaldības noteikums, kas nosaka sodu par ubagošanu. Ja tāds ir, tad acīmredzot ierakstīts skurstenī, jo nedarbojas nemaz. Ja nav, tad ar steigu vajag ieviest.

Bet varbūt mēs paši ar savu uzvedību veicinām ubagošanu? Diedelnieki zina, ka kāds kādu santīmu ik dienas atmetīs, kaut vai tādēļ, lai tiktu no viņiem vaļā. Varbūt jāpārstāj reaģēt uz šiem lūgumiem? Tikai parādās atkal vecā dilemma, kā atšķirt cilvēku, kam patiesi vajadzīga palīdzība, no tā, kuram tas ir tikai iztikas iegūšanas veids?