Kurzemes Vārds

12:16 Trešdiena, 1. aprīlis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Ar muzikāli dramatiskā teātra karogu

Indra Imbovica

Liepājas teātris ar Gabriela Barilli lugas "Medusmēnesis" pirmizrādi sāka savas 2007.–2008. gada sezonas otro pusi. Tomēr, ja runājam par šā gada iecerēm, tad skats paveras plašāks un interesantāks. Par teātra perspektīvām saruna ar tā direktoru IVARU LŪSI.

Ne tikai mūsu teātra cienītāji runā, bet arī dažas izmaiņas kadru sastāvā rāda, ka Liepājas teātris pamazām iet uz to, lai kļūtu par muzikāli dramatisko teātri. Vai tas tā ir?
– Liepājas teātris gan savā stratēģiskajā programmā, gan, arī atskatoties pastāvēšanas simt gadu vēsturē, ir parādījis, ka savus veiksmīgākos gadus aizvadījis kā muzikāli dramatiskais teātris. Tā arī secināju, ka nav jāizdomā velosipēds, jo tie riteņi ir apaļi, nevajag mēģināt tos taisīt kantainus vai ovālus, to dēļ tas nebrauks ne ātrāk, ne labāk. Tāpēc Liepājas teātris uzņēmis tieši tādu virzienu.

Arī pasaulē kopumā muzikālie iestudējumi ir ļoti pieprasīti, un šis žanrs ātri attīstās.
– Jā, jo arī Latvijā mēs visi jūtam, kā pieaug mūziklu skaits. Taču Liepājas teātris nevar veidoties kā muzikāli dramatiskais, ja nav sava muzikālā vadītāja. Un tā ar 1.februāri teātra muzikālais vadītājs ir komponists Jānis Lūsēns. Mēs ar Jāni par to jau sākām runāt, kad sākām strādāt pie "Agrās rūsas". Sapratām, ka mums ir līdzīga izpratne un skatījums par to, kādam tuvākā nākotnē jābūt Liepājas teātrim. Un tā es piedāvāju Lūsēnam nākt un uzņemties šo ne vieglo nastu – muzikāli dramatiskās programmas sakārtošanu, repertuāra veidošanu, sadarbību ar komponistiem, dzejniekiem, dramaturgiem, kā arī aktieru trupas uzturēšanu formā un tamlīdzīgi. Šeit ietilpst arī rūpes par jauno aktieru kursu, kas studē Klaipēdā, jo viņi tiek gatavoti kā muzikāli dramatiskie skatuves mākslinieki.

Cik es atceros, Jānis Lūsēns jau no paša sākuma bija klāt šī aktieru kursa atlasē un arī tagad personīgi seko viņu mācībām un attīstībai?
– Tā varētu teikt, tādēļ man ir liels prieks, ka Jānis piekrita. Viņš ir ļoti aktīvs un mērķtiecīgs, nesaudzīgs pret sevi un arī prasīgs pret citiem. Tātad, ja teātris negrib veģetēt un darboties tikai uz vienas tādas līnijas, vēlas atrasties attīstībā, procesā, tad nepieciešamas šādas spēcīgas personības, kas spēj kaut ko mainīt.

– Tas nozīmē arī to, ka plašāk un dziļāk jāpiestrādā pie teātra mārketinga un stratēģijas politikas?
– Jā, tāpēc arī izveidojām vēl vienu štata vienību. To ieņēmusi Anita Lūsēna. Viņas atbildības lokā ir gan sabiedriskās attiecības, gan projektu vadība, gan mārketinga stratēģijas veidošana. Tas tagad Liepājas teātrim ir ļoti svarīgi, jo teātra repertuāru īstenībā nosaka ne tikai mākslinieciskais vadītājs, bet arī labs mārketings.

Liepājas teātra 101.sezonas otrajā pusē ir vērojamas izmaiņas iepriekš noteiktajā repertuārā. Kādas tās ir?
– Dzīve jau vienmēr ienes kādas korekcijas, jo uzaicinātajiem māksliniekiem, režisoriem ir atkal savi plāni un piedāvājumi – tāds ir mūsdienu temps. Tādēļ arī mūsu teātra repertuārā dažādu iemeslu dēļ sezonas otrajā pusē ir izmaiņas. Piemēram, atlikts ieplānotais Imres Kalmana operetes "Cirka princese" iestudējums, kuru kā savu diplomdarbu bija iecerējis veidot režisors Sergejs Šapošņikovs. Taču mūs apsteidza Rīgas Muzikālais teātris. Tādēļ režisors izdomāja citu variantu un sezonas beigās iestudēs vienu komēdiju, neliela sastāva izrādi. Gala vārdu nav vēl devis, bet gaidām no Dailes teātra aktiera un režisora Valda Liepiņa, kurš tika uzrunāts iestudēt pie mums izrādi brīvdabai "Meldermeitiņa".

Nav noslēpums, ka pieaicinātie mākslinieki muzikālajās izrādēs rada arī zināmas problēmas. Viņiem ir savi plāni, piedāvājumi citos projektos un līdz ar to viņu prombūtnes laikā ir jāatceļ vai jāpārceļ izrādes.
– Mēs pavisam noteikti liksim ļoti lielu akcentu uz vietējiem māksliniekiem, arī uz pašlaik rakstošajiem dramaturgiem un vispār uz oriģināldramaturģiju. Mēs neiestudēsim mūziklus, kas rakstīti Amerikā, jo tam, kas top Latvijā, ir sava vērtība, un mums nevajag par katru cenu pārcelt vai lokalizēt vai pārnest uz savas skatuves kaut kur jau aprobētas lietas. Mēs paši esam radīt spējīgi, par to liecina gan rokoperas "Kaupēn, mans mīļais!", gan "Agrās rūsas" panākumi. Svarīga ir mijiedarbība – komponistiem ar dzejniekiem, dramaturgam ar režisoru. Manuprāt, šādā sadarbībā rodas jaunas, interesantas lietas. Pietiek jau pie mums to adoptēto šovu un seriālu.

Vai tiesa, ka jūs esat domājuši arī par tādu formu kā dzejas teātris?
– Mēs ar Jāni Lūsēnu tiešām par to esam runājuši. Gribam katru rudeni Dzejas dienu laikā iestudēt dzejas uzvedumu, kas pēc tam iekļautos teātra repertuārā. Tāda veida darbu jau esam paredzējuši iestudēt nākamā gada septembrī ar Jāņa Lūsēna mūziku un Austras Skujiņas dzeju. Domājam to iedibināt kā tradīciju. Tāpat ar Lūsēnu esam runājuši, ka turpmākajos gados sadarbosimies arī ar citiem komponistiem – vai tas būs Juris Kulakovs vai Raimonds Pauls, vai Imants Kalniņš un vēl citi, lai veidotu šo dzejas teātri.

Te droši vien nevajadzētu iedomāties, ka dzeja ir kas garlaicīgs, jo daudzi vēl noteikti atceras, kādus panākumus, teiksim, savulaik Jaunatnes teātrī guva Imanta Ziedoņa "Motocikls", kas tagad ir jau leģenda.
– Tieši tā, nevajag baidīties šā nosaukuma. Arī Liepājas teātrī savulaik rādīja fenomenālu dzejas teātri – Aleksandra Čaka "Mūžības skartos", ko ar nosaukumu "Psihiskais uzbrukums" iestudēja Juris Rijnieks.

– Daudziem ir liela interese par jauno režisoru Gati Šmitu, kuram ir jau starptautiska pieredze un kurš tikko ar panākumiem iestudēja mūziklu "Nožēlojamie". Arī viņam bija paredzēts iestudējums Liepājā.
– Gatis Šmits ir tā kā mums kaut kur aizķēries. Bija runāts, ka pēc Jaungada viņš pie mums iestudēs paša rakstītu darbu, kas balstīts uz dokumentāliem materiāliem, bet kaut kas ir nojucis. Cerēsim, ka tas izdosies nākamajā sezonā.

– Kas top pašlaik?
–Tapšanas stadijā ar pirmizrādi 7.martā ir Rolanda Šimmelpfenniga luga "Arābu nakts". To iestudē Rolands Atkočūns, tajā spēlēs teātra pazīstamie aktieri Egons Dombrovskis, Inese Kučinska, Edgars Pujāts, Marģers Eglinskis un jaunā viesaktrise Inta Klusa no Pētera Krilova pēdējā kursa, kuras ir studiju biedrene teātra jaunākajam aktierim Ingum Kniplokam. Viņa, šķiet, kolektīvā ir ierakstījusies labi un arī režisors Atkočūns atzinīgi viņu raksturo. Varbūt, ka meitenei Liepāja iepatīkas un viņa nākotnē izlemj te palikt.

– Ja pareizi atceros, tad repertuāra plānā Rolandam Atkočūnam bija paredzēts iestudēt Ibsena "Ļeļļu namu"?
– Jā, bet režisors to nomainīja pret "Arābu nakti". Otrs iestudējums, kas dienasgaismu ieraudzīs 10.aprīlī, ir Dīna Kunca "Nakts balsis", kuru pats esmu dramatizējis un pats arī iestudēju. Man izdevās pierunāt brīnišķīgo mākslinieku Ivaru Noviku veidot scenogrāfiju un kostīmus. Izrādē spēlēs Sigita Jevgļevska, Jūlija Ļaha, Maija Romaško, Armands Kaušelis un Ingus Kniploks.

Liepājas teātrim atšķirībā no citiem teātriem Latvijā ir kļuvis pārlieku šauri. Trūkst ne tikai mēģinājumu zāles, īpaši trūkst mazās zāles kamerstila iestudējumiem, mākslinieciskiem eksperimentiem, Mālderzāle diemžēl nav atrisinājums. Kas pašlaik tiek darīts, lai pamazām risinātu šo problēmu?
– Tagad notiek pārrunas ar Pilsētas domi par Liepājas teātra mazās zāles perspektīvu. Mēs saprotam, ka pie jaunas mēs tuvākā nākotnē netiksim, tādēļ esam sākuši domāt par telpu īri šim nolūkam. Mēs paši atradām lieliskas telpas Jāņa ielā, kur ir brīnišķīga 17.gadsimta ēka – noliktava, turklāt tās īpašnieks Ivars Kesenfelds, kad es viņam izstāstīju mūsu ieceri, izrādījās pretimnākošs, jo arī viņam patika mūsu doma. Principā jāvārdu teikuši gan pilsētas galva Uldis Sesks, gan arī viņa pirmā vietniece Silva Golde. Ja mums izdosies šo savu projektu labi sagatavot un pašvaldība to atbalstīs, tad 2009.gada rudenī liepājniekiem būs iespēja jau skatīties tur pirmās mūsu mazās zāles izrādes.

Kāpēc vairs nav iespējams gaidīt ne mirkli, ja jau tik ilgus gadus tomēr iztikāt?
– Jāņem vērā, ka pēc diviem gadiem teātra trupa papildināsies ar Klaipēdas Universitātes mūsu aktierkursa absolventiem, jauniem aktieriem un nepieciešams papildu spēles laukums, kur viņiem strādāt un mākslinieciski izpausties, un ne tikai viņiem. Kultūras ministrijas prasības visiem Latvijas teātriem ir vienādas, bet, ja citiem ir pat divi un vairāki spēles laukumi, Liepājas teātrim ir viens vienīgs. Ja uz lielās skatuves notiek mēģinājums, tad nevar notikt izrāde, tas nozīmē, ka nevaram pelnīt un līdz ar to segt iestudējumu izmaksas. Šī mazā zāle mums būtu gan finansiāli izdevīga, gan dotu arī vēl citas iespējas.

Kādas?
– Mēs tur varētu piesaistīt dažādas citas aktivitātes – atbilstoši mūsu profilam rīkot festivālus, sarīkojumus, pēcpusdienas. Mums ir vēl kāds sapnis – iedibināt šajā mazajā zālē mūzikas klubu, kurš būtu orientēts uz vecuma grupu no 25 līdz… un kurā skanētu dzīvā mūzika – džezs, blūzs, klasiska.