Kurzemes Vārds

12:01 Piektdiena, 24. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Brīvbrīdis

Ziemas copes neparastās garšas
Miks Kuncītis

Ziemai raksturīgais fons, kas parasti izteikti izpaužas tieši šā gadalaika bargākajā mēnesī – februārī, līdz šim vairāk līdzinājies vēlam lietaini drūmi drēgnam rudenim. Tādēļ zemledus makšķerēšanas cienītājiem, šķiet, nāksies vien aizmirst par pilnvērtīgu šī vaļasprieka baudīšanu. Tiesa gan, ne jau tāpēc copmaņiem būtu jāizkar baltais karodziņš un jāgaida pavasaris, jo arī šajā situācijā ir iespējams tikt pie labiem lomiem.

Nav šaubu, ka pašlaik makšķernieku uzmanības centrā nonākušas salakas jeb, kā Kurzemes pusē tās tiek dēvētas, – stintes. Šoziem gan makšķerniekiem ir pavisam cita metode, kā pēc gurķiem smaržojošās zivtiņas dabūt krastā, un jāteic, ka tā ir nemazāk produktīva, kā sēžot uz ledus. Savulaik, kad gadījās siltākas ziemas, copmaņu rosība bija vērojama uz dzelzceļa un jaunā tilta pretī Atteku salai, taču jau tobrīd ar likumu tas bija aizliegts, un Pašvaldības policisti reizi pa reizei izteica brīdinājumu vai pat sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu.

Pirmās ziņas par salaku parādīšanos mūsu platuma grādos jeb Liepājas ezera pietekās izskanēja jau decembra vidū, kad dažs labs makšķernieks spiningojot bija pamanījis līdaku vēdera saturā šīs lašu sugas nelielās zivtiņas, kas, tāpat kā asariem, arī zaļsvārcēm ir gluži kā delikatese. Jau tad makšķernieku prātos uzvirmoja jautājums: kā tikt salakām klāt? Atbilde ilgi nebija jāmeklē, jo galu galā kāpēc nevarētu izmantot kaut vai tās pašas gruntsmakšķeres, ar kurām parasti dodas bušu medībās uz ziemelīti, tāpat var izmantot arī visparastāko pludiņmakšķeri. Atlika tikai paris nepacietīgākajiem un azartiskākajiem makšķerniekiem izmēģināt līdz šim neierasto salaku ķeršanas piedūrienu, un drīz vien arī mazliet gausākie copes draugi steidza uz Tirdzniecības kanālu, lai neuzkrītoši iekļautos pūlī, kas brīvdienās bija visai ievērojams abās populārākajās makšķerēšanas vietās – pie promenādes un pretī būvmateriālu veikalam "Māja".

Ne mirkli nebaidoties kļūdīties, varu apgalvot, ka makšķernieku dzīres tur norit pilnā sparā un ķeras itin labi. Ja tā nebūtu, diezin vai mūsu kaimiņu lietuviešu dzirdīgās ausis būtu sapulcinājušas tik daudz ļaužu. Aprunājoties ar vienu no makšķerniekiem Aleksandru Stepanovu, jau žestu valodā varēja noprast, ka par darba trūkumu viņš nesūdzas un spainītis pildās strauji. Atzinīgus vārdus noteikti pelnījuši arī vietējie zivju inspektori, kuru kontrole ir visai stingra un, galvenais, regulāra. Par to pārliecinājos arī es, kad blakus sēdējušam brālim no Lietuvas tika sastādīts protokols un pelnīti, jo viņš ne tikai pārsniedza atļauto āķu skaitu (drīkst izmantot ne vairāk par trim), bet arī nebija iegādājies makšķerēšanas karti un centās piemānīt inspektoru ar pagājušā gada atļauju, tas gan viņam neizdevās.

Lai arī man nekas nav pret kaimiņiem lietuviešiem, taču viņu bravūrīgā un nereti pat cūciskā uzvešanās liek domāt, ka labāk būtu, ja mūsu kaimiņi makšķerētu savas valsts teritorijā, pretējā gadījumā tā dīvaini sanāk – viņi šeit darīs, ko gribēs, bet, ja letiņiem sakārosies doties uz, piemēram, to pašu Kuršu jomu, tad mūsējos par to bargi sodīs. Starp citu, par šādām situācijām jau ir dzirdēts. Kaitina ne jau tikai tas, ka lietuvieši neievēro Latvijas Zivsaimniecības fonda izstrādātos noteikumus, bet arī tas, ka jāsatīra viņu atstātās drazas. Nudien, gandrīz vai jāsaka, ka mums ir laimējies, jo, ja pašlaik būtu ledus, tad droši vien pavasarī visi šie atkritumi nonāktu ūdenī. Par laimi, ne jau visi ir tik bezkaunīgi, tādēļ tiem, kam rūp mūsu apkārtējā vide, varētu ieteikt vajadzības gadījumā vismaz aizradīt blakussēdētājam.

Ja salaku copei nav noteiktu termiņu, kad drīkst un kad nedrīkst nodarboties ar to amatierzveju, tad tas neattiecas uz līdaku copi, kas atļauta līdz 16.martam. Kā atzina viens makšķerniekiem Jānis Kļaviņš, pašlaik viņš nevar lepoties ar lieliem lomiem, tomēr ik pa laikam trāpoties pa kādai lielākai plēsoņai. "Ļoti labi ķērās decembra otrajā pusē, un lielai daļai makšķernieku, kas dodas spiningot Durbes ezerā, gadījušies pat lomi, kuru svars mērāms virs pieciem kilogramiem un dažam vairāk. Tagad ir sliktāk, zaļsvārces nav tik lielas, un esmu ievērojis, ka vairums jau sākušas nārstu un ir pilnas ar ikriem," stāsta Jānis Kļaviņš. Un piebilst, ka pēdējo līdaku viņš noķēris pirms nepilnas nedēļas – pusotru kilogramu slaidā skaistule trāpījusies uz zaļas krāsas pretzāļu vizuli. Pēc Jāņa teiktā, šajā laikā ražīgāki bijuši tieši gaišas krāsas vizuļi.

Kā ierasts, pirms došanās ūdeņu virzienā vajadzētu piedomāt par licencēm, kas nepieciešamas gan Durbes, gan Liepājas ezeros. Bet, ja esat nolēmis makšķerēt stintes Tirdzniecības kanālā, tad pietiks tikai ar makšķerēšanas karti. Ne asakas!