Kurzemes Vārds

07:05 Ceturtdiena, 19. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Tā dzīvojam

"Tik labi, kā tagad, es vēl neesmu dzīvojusi"
Viktors Ulberts

VALENTĪNA ĀBELE ir dzimusi un augusi Ljiepājā. 37 mūža gadus viņa veltījusi medicīnai, tagad ir vientuļā pensionāre. Taču viņa pati šim apzīmējumam nepiekrīt. "Es ne mirkli neesmu jutusies vientuļa. Lai Dievs dod citiem tik daudz draugu un radu, cik ir man! Es arī pati nesēžu uz vietas un neļaujos sūroties par dzīvi. Pat otrādi. Man dzīvē ir bijušas daudz grūtākas dienas nekā tagad," omulīgi par sevi saka Valentīna.

Uzkrīt aviobumba

Valentīna dzimusi 1937.gadā Liepājā. Viņas vecāki gan tā saucamajos Ulmaņlaikos Liepājā bijuši ienācēji no Latgales. Valentīnas tēvs Aleksandrs Pudāns 1933.gadā absolvējis Dzelzceļa tehnikumu, norīkots darbā uz Liepāju, un šeit ģimene arī palikusi.

Kā spilgtāko bērnības epizodi Valentīna atceras savas četru gadu dzimšanas dienas svinības. "Mēs visi sēdējām pie galda savā mājā, kas atradās Rīgas un Autoru ielas stūrī. Un mūsu mājai uzkrita aviobumba. Paldies Dievam, tā nesprāga, citādi visa mūsu ģimene būtu pagalam. Taču vienu mājas stūri bumba noārdīja. Tā Liepājā sākās karš," atceras Valentīna.

Visi viņas radinieki karu pārdzīvojuši. "Dažreiz ēdām tikai sausas maizes gabalus. Nu, ja vēl varēja dabūt cukuru, ko uz tā uzkaisīt, tad jau bija laime." Ģimeni likusi mierā arī vācu vara, jo tēvs bijis dzelzceļnieks, un šīs jomas darbiniekus uz fronti nedzina.

Kara beigas Valentīnas ģimene gan sagaidījusi būdiņā Reiņu mežā. "Tad jau Liepāju bombardēja nepārtraukti. Pirmās lidmašīnas izkarināja svecītes, pēc tam ieradās bumbvedēji. Vajadzēja meklēt glābiņu."

Bet pēc tam visšausmīgākās bijušas pirmās dienas pēc vāciešu kapitulācijas. "Pirmie no padomju armijas taču nāca soda bataljoni. Tad nu vīri savas sievas un meitas laivās veda iekšā Liepājas ezerā, lai karavīri netiktu klāt. Biju tikai astoņus gadus vecs meitēns, bet atceros, kā ienācēji visus lamāja. Atņēma pulksteņus, gredzenus un tik skandināja – "mi vam, kulakam i fašistam, pokažem". Tēvam tobrīd bija lauzta roka. Krievi viņu apturēja un lamāja – tu, fašist, esi pret mums karojis. Knapi izdevās dzīvam palikt. Tas tiešām bija ārprāts."

Darbā izjūt lielu sirsnību

Jau pēc kara, kad Valentīna paaugās, viņa izvēlējās iet mediķes ceļu, pēc 1.vidusskolas pabeigšanas apguva feldšeres profesiju. Mediķes darbam viņa kopumā veltījusi 37 dzīves gadus. Uzreiz pēc kara medicīnas māsām pat bija ļoti grūti atrast darbu. Valentīna darbavietas mainījusi vairākkārt. No Bērnu slimnīcas viņa aizgājusi pati. "Es to nevarēja izturēt. Ne visiem ir tik stipri nervi, lai aprastu ar to, ka jāredz, kā mirst bērniņi. Arī zīdaiņi. Tāpēc pati aizgāju prom."

Visstabilākā darbavieta Valentīnai bijusi tolaik par lielo slimnīcu sauktā medicīnas iestāde Dārtas ielā, kur tagad atrodas Psihoneroloģiskā slimnīca. Viņai savs darbs patiešām paticis. "Nebija viegli. Māsu darbs arī padomju laikos nebija labi samaksāts. Bet jādara daudz. Vienbrīd nebija pat sanitāru, šie pienākumi arī gūlās uz māsu pleciem. Un tomēr es nezinu vietas, kur no cilvēkiem var gūt tik lielu sirsnību kā slimnīcā. Ar kādu patiesu prieku pacienti mūs sagaidīja! Tuberkulozes slimnieki, kas ārstējās pat pusgadu, mums vispār jau kļuva tik tuvi kā radinieki. Dalījāmies ar viņiem gan priekos, gan bēdās. Un arī pēc atveseļošanās par mums neaizmirsa. Tagad jau viss šķiet vienkārši – ja vajag kādu preci, ej tik uz veikalu. Bet tad mēs bijām laimīgas, ja mums uzdāvināja zaļo zirnīšu burciņu, ko varēja dabūt tikai armijas specveikalos."

Savs viedoklis Valentīnai ir arī par tā saucamajām pateicībām ārstiem, par kurām tagad tiek aktīvi diskutēts. Viņa uzskata, ka tam ir savs pamats. Tomēr visus ārstus nevar likt pār vienu kārti. Arī Valentīnai pašai ir bijusi dažāda pieredze. "Naudu ārsti pieprasīja jau padomju laikā. Tas bija 70.gados, kad man vajadzēja veikt kādu operāciju. Aiznesu ārstam ziedus un dāvanu, bet nekas nenotika. Tad apjautājos māsai, kura pateica tieši: "Jūs taču dakterim nesamaksājāt. Kādu rezultātu tad jūs gribat?" Jutos kā apspļaudīta. Nebiju neko tādu gaidījusi no saviem kolēģiem. Es taču ikdienā strādāju blakustelpā."

Taču pavisam nesen viņai bijis savdabīgs piedzīvojums ar Rīgas dakteri. Valentīna stāsta: "Mani draudzene mudināja, lai bez naudas uz operāciju nebraucot. Citādi to neviens nedarīs. Tad nu paņēmu līdzi 100 latu, un, kad ar dakteri paliku aci pret aci, sniedzu viņam aploksni un teicu, ka te, lūk, būs viņam nauda pusdienām. Daktera atbilde lika man justies gan neērti, gan iepriecinātai. Dakteris pateica paldies, ka rūpējos par viņa ēstgribu, taču viņš no pacientiem naudu neņemot, jo to viņam liedz darīt ārsta ētika un sirdsapziņa. Viņš visiem pacientiem operācijas veicot vienādi, cik vien ir viņa spēkos. Un, ja nu pēc operācijas es tiešām gribēšu pateikties, tad lai nopērku kādu suvenīru par piemiņu. Vai pēc tāda piedzīvojuma vēl var ko sliktu teikt par dakteriem?"

Agrāk bija vēl grūtāk

Arī tagad Valentīna par dzīvi nesūdzas. Jo, salīdzinot ar citiem, viņai tagad klājoties labi. "Kad manam vīram bija 46 gadi, viņam bija smags infarkts. Viņš nedrīkstēja strādāt, tāpēc saņēma 120 rubļu pensiju. Bet es kā medicīnas māsa uz papīra saņēmu 72 rubļus. Vēl arī bija jāskolo abi bērni, kuri studēja Rīgā. Domājat, ka tas bija viegli?

Vēl es savā dzīvē kā lielu traģēdiju pārdzīvoju vīra nāvi. Dažus gadus vēlāk mani atlaida no darba, kas gan oficiāli skaitījās kā aiziešana pensijā. Tie bija ļoti smagi brīži, taču tiku tam pāri.

Tagad man ir 117 latu pensija plus 20 latu saņemu par viena cilvēka aprūpi. Protams, tas nav daudz, jo pensionāri Latvijā patiešām ir apieti. Taču saņemu no pašvaldības apkures pabalstu. Nejūtos arī atstumta no sabiedrības. Kāpēc? Tāpēc, ka man ir vesela burtnīca, kur jau ilgāku laiku uz priekšu sarakstīts, kurp man jādodas un kas jādara," stāsta Valentīna.

Viņa jau trīs gadus iesaistījusies "Optimistu pulkā". "Es tur tiešām jūtos kā starp savējiem. Reizēm mēs daudz strādājām, taču gūstam gandarījumu no tā. Un vēl ekskursijas… Esmu bijusi Nīderlandē, Zviedrijā, Itālijā. Var rasties jautājums – kur pensionārs tam atrod naudu? Nav jau tā, ka peldamies ērtībās. Mūsu organizācijai palīdz arī pašvaldība un citi ziedotāji. Ārzemēs mēs paši nemaz nepērkam ēdienu. Pa dienu apēdam pašu sagatavotās desmaizītes, vakarā kaut ko uzvārām no līdzpaņemtajiem produktiem. Arī nakšņojam vai nu autobusā, vai lētākajās guļvietās. Toties svešas zemes redzam un izbaudām."

Valentīnai ir arī privātais dārzs Sakas novadā. Arī tur darbs ir grūts, taču viņai patīk. "Tur visapkārt ir tik tīrs gaiss, ko elpot, visas tās skaņas, kas nāk no meža, liek izjust dabu. Un cik bagātīgi dārzs mani atalgo! Man pietiek augļu un ogu, ar ko arī kaimiņus apdāvināt. Bet rudenī spiežam ābolu sulu. Citreiz esam pat 500 litru sagatavojuši."

Valentīnas bērni – meita Aija un dēls Agris – arī palikuši dzīvot un strādāt Liepājā. Viņai ir arī četri mazbērni – divi džudisti un divi brīvās cīņas apguvēji. "Lieta tāda, ka man rados mana vecuma cilvēku vairs nav palikuši. Tad nu visos pasākumos mani aicina līdzi jaunie. Es cenšos turēt viņiem līdzi, un arī jūtos labi starp viņiem. Man reiz meita pavaicāja: "Mamm, vai tu kādreiz esi jutusies vientuļa?" Es atbildēju, ka neesmu. Jo tiešām nejūtos vientuļa. Es savu dzīvi pieņemu, kāda tā ir. Un pretī saņemu sirsnību un omulību. Vispirms jau no saviem tuviniekiem," piebilst Valentīna.