Kurzemes Vārds

15:34 Sestdiena, 17. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Vēsture

Curlandiac. Jacobus. Dux
Rihards Rubīns

Jēkabs – pats populārākais valdnieks Kurzemes hercogistē. Superkrāšņais hercogs padarīja Dievzemīti slavenu Vakareiropā. Kungs, dod tādu saimnieku mums šodien!

Starp citu, hercogam 2010.gadā būs četrsimtā jubileja. Kuldīga – dzimtā pilsēta. Ventspils – vismīļotā, jo tur lielākā kuģu būvētava. Jelgava – hercogistes galvaspilsēta. Taču arī Liepājai ir sava vieta hercoga dzīves aprakstā. Tieši par to gribu pastāstīt lasītājiem.

1642.gads. Jūrā, netālu no Liepājas, pie mietiem pietauvojās kuģis ar melnām burām. No Pomerānijas atvestas Jēkaba tēva Vilhelma mirstīgās atliekas. Brauciena laikā uz kuģa bijis ugunsgrēks, zārks apdedzis. Tā kā dumpīgā hercoga līķi var apbedīt dzimtenē tikai pēc brāļa Fridriha nāves, sarkofāgs veselu gadu glabājas Liepājas Svētās Annas baznīcā.

Hercogistes laikā veidojās Liepājas seja. Urdījās pilsētas dzīve, plauka tirdzniecība, jaunā inteliģence. Ķeceri un ķecerības – tā bieži vien vecmodīgie, stagnātiskie muižnieki vērtēja pilsētnieku izdarības. Liepājas tirgotāji mēģināja ierobežot baronu nekaunīgās tiesības. Nekas labs nesanāca, tiesā prāva tika zaudēta. Jēkaba atbilde: "Neierobežot zemju īpašniekus, senās ieražas un tiesības… visu atstāt pa vecam…"

Taču drīz (1648.gadā) hercogs maina savu nostāju. Sapratis vienkāršu patiesību. Proti, Ventspils lieliska osta, Liepāja – daudz tuvāk Vācijai. Laiks un attālums ir nauda.

Hercoga mērnieks Tobiass Krauze, liekot lietā profesionālo acumēru, uzzīmēja Piemares karti. Pats valdnieks personīgi iezīmēja tajā Liepājas mākslīgās ostas plānu. Ziemas laikā (februārī) dosies uz Liepāju visu apskatīt uz vietas.

Lūk, ko par izdarībām stāsta Sakas novada Saļienas pagasta muižas īpašnieks Oto fon Mirbahs (ļoti nežēlīgs barons, toties talantīgs vēsturisko pastāstu autors; lasītāju zināšanai – šodien nav vairs ne pagasta, ne muižas):

"Pilsētiņā hercogs ieradās no Grobiņas. Greznās kamanās, kurās iejūgti seši zirgi. Rātes kungi, zemi klanoties, sagaidīja augsto viesi. Jēkabs, pārņemts ar ideju, nevienu neklausa – neskatoties uz atkusni, lika kučierim traukties pāri aizsalušam ezeriņam. (Šķiet, ka tas bija Balastu dīķis, kas atradies Graudu ielas un Kūrmājas prospekta satecē). Steiga – nelaimes paziņa. Rosīgais dižvīrs ielūza ledū ar visiem rumakiem. Tikai pateicoties brīnumam un pasviestiem grožiem, izglāba savu dzīvību…"

Mirbahs domā, ka tas noticis 18.februārī (šogad trīssimt sešdesmitā gadadiena). Citi baltvācu vēsturnieki piedāvā 28.datumu.

Kā vērtēt šo traģēdiju dīķī? Sīka atmiņa vēstures pūrlādē. Taču šoreiz – milzīgi satraucošs notikums hercogistē. Par izglābšanās brīnumu ilgi runāja galmā, visi maģisko spēku pārstāvji, alķīmiķi, burvji, raganas un astrologi. Tas bija laiks, kad no iracionālas pagātnes dzima zinātne. Hercogistē izsludināja jaunu svinamo dienu – veltītu Pateicībai. Dīķa malā uzstādīja piemiņas zīmi. Cik man zināms, tā placējusies tur gandrīz simt gadu. Tāda nu ir Liepājas ostas dzimšanas diena.

* * *

"Nerakstīts likums" – cilvēkiem patīk rakņāties pelnos, it īpaši tur, kur kaut kas slikts gadījies. Pēc tam hercogs bieži bija redzams Liepājā. Vienā no Pateicības dienām uzdāvināja pilsētai lielus zemes īpašumus (skat. attēlā).

1660.gads. Ticis vaļā no gūsta, slavenais vīrs ar ģimeni iekortelējās šaurā ligzdā – Grobiņas pilī. Valdība Liepājā.

Karš izpostījis visu. Zviedriem piepalīdzēja mazs, pelēcīgs vīrelis – mēris. Sirmais hercogs, aprakstot savus īpašumus Liepājā, esot grimis skumjā grūtsirdībā. Ko taupa un uzceļ taupītājs, to nāk un paņem laupītājs.

Slavu, ja tā reiz iegūta, grūti pazaudēt. Šodien Jēkabu pazīst. Toreiz bija citādāk. Laiskiem kurzemniekiem pilnīgi riebās valdnieku rosības. Nemitīgie klaušu darbi, manufaktūras, kuģus būvējot.

Filozofija skaidro – dižie prāti allaž sastapuši pieticīga prāta pretestību.

Pavisam cita lieta Jēkaba dēliņš – Fridrihs Kazimirs. Pēcnācējs nedaudz apzagts garīgā ziņā, lempīgs, paslinks, baudkārs. (Raugi, ja tu esi lauva, tad dēls būs šakālis.) Fridrihs Kazimirs nav pratis atšķirt būtisko no mazsvarīgā, uzrunājis lopus ar kungs un kundze. Viņa īsajā valdīšanas laikā no hercogistes, kā tajā pasakā par kaziņu, palika tikai nadziņi un radziņi.

Neskatoties uz to, Jēkaba atvase bija cieņā. Liepājas mācītājs Johans Burgers viņam veltījis latviski rakstītu dzejoli:

"Pūtiet ar trompetēm, sitiet ar bungām,

Klanieties cienīgam zemītes kungam.

Sieniet pušķīšus, krāsītes taisiet…

Bārstiet rozītes, puķītes kaisiet…"

Tavu brīnumu! Savulaik rakstnieks Rūdolfs Blaumanis izmantojis šo poētiku, cildinot Krievijas cara troņmantnieku:

"Sitiet ar kastroļiem un pannām,

Zvaniet ar zvārguļiem un kannām,

Vēstiet to pilīs un nabaga būdā,

Drukājiet avīzēs, rakstiet govs sūdā…"

Mūža beigās, smagi slims būdams, hercogs Jēkabs kļuva damelīgs. Pievērsās divām galvenajām reliģijām: lētticībai un māņticībai. Neviens gudrs šajā pasaulē nav atnācis, neviens gudrs no tās arī neaizies…" (Roterdamas Erasms.)

Aizdomās par valdnieka noburšanu pēc nežēlīgas spīdzināšanas uz sārta Jelgavā sadedzināja Vecmuižas pārvaldnieku Magnusu Luftu. Jēkabs mira 1682.gada jaungada naktī.

Vēl tēvam dzīvam esot, Fridrihs Kazimirs (salmu vīrs), iemīloties Liepājā, ķērās pie savas flotes izbūves. Viņš nolīga holandiešu meistaru Heinrihu Jansenu, namdari Magnusu Pildenu, vēl četrus strādniekus, kuri, te ieradušies, 1677.gadā sāka kuģbūvniecību. Kur atradusies kuģu būvētava? Nezinu, iespējams, ka vietā, kur pašlaik Atteku sala.

Gada laikā uztaisīti divi skaisti burinieki – "Svētā Sofija" un "Svētais Kazimirs". Rosība visā Lejaskursā. Pa Bārtu nemitīgi plostoja baļķi. Jensenam ļoti patikusi kuršu dzelzs, kuru izgatavoja no Dievzemītes purvu rūdas.

Iepazīstot vientiesi tuvāk, holandieši viņu pamatīgi apkrāpa naudas lietās. Nav prātiņa – atver maku. Par spīti tam līdz Fridriha Kazimira valdīšanas beigām Liepājā sameistaroti divdesmit pieci kuģi. Uzsākta mākslīgās ostas izbūve. Ko no tā var secināt? Stulbs valdnieks nav šķērslis strādīgiem cilvēkiem.

Bet ko tad latvieši darīja Jēkaba laikā? To pašu, ko vienmēr okupācijas apstākļos – mērcē pelavmaizi avotiņā un birdina asariņas. Kārļa Skalbes "Kaķīša dzirnaviņas" ir kā uzlietas mūsu mentalitātei. Žēlumgals – tas ir tā. Un tomēr var apbrīnot kluso, pat līksmo apskaidrību, ar kādu senči īstenojuši savu likteni, neprasot nekādus solījumus, būdami vienmēr gatavi uz vissliktāko. Hercogistes galvenais mācītājs Georgs Mancelis neļāva nevāciem svinēt pat savu dzimšanas dienu (24.jūnijā) – pagānisms esot.

Haoss bija valodu lietošanā. Baltvāci sarunājās savā mēlē, bet prata arī latīniski. Latīņu valoda kopš Livonijas laikiem bija administrācijas, tieslietu, baznīcas, skolu, sarakstes valdniece. Pie varas esošie ne tikai rakstīja, bet arī domāja, dziedāja, runāja latīniski. Latvieši analfabēti iemūrēti sava reģiona dialektā, sašķelti pēc lingvistiskās pazīmes. Neskatoties uz to, latviešu valoda tomēr palēnām sāka pilnveidoties.

Notika arī pirmā masveida izceļošana – uz Gambiju un Tobago. Droši vien žurnālistu izdoma, bet varbūt tomēr taisnība? Svešās zemēs esot sprogaini veči un vecenes, melni kā piķis, kas, nesaprazdami neko, skaita maģiski Dievzemītes tautasdziesmas.

P.S.

Lasītāj, ja gribi iepazīt hercoga mūžu pamatīgāk, izlasi vismaz trīs grāmatas:
Oto fon Mirbahs. Vēstules par Kurzemes hercogu Jēkabu. (1844.g.).
J.Šuškevics. Hercoga Jēkaba laikmets Kurzemē. (1932.g.)
A.Radovics. Kurzemes un Zemgales hercogiste. (2007.g.)