Kurzemes Vārds

03:54 Svētdiena, 18. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Mūzika

Slavai Āfrikā ir sava cena
Asaras. Ilgas. Šķiršanās. Bailes
Inita Gūtmane

"Fotografē, kā gribi, visas bildes iznāk labas!" pirms intervijas iemūžinot ENDIJU REZGALI, skaļi gandarījumu pauda mūsu fotogrāfs Egons Zīverts. Dziedātājas skaļie un sulīgie smiekli pieskandināja visu otrā stāva gaiteni Graudu ielas koncertzālē, kur janvārī viņa uzstājās kompānijas "KGC Networks" prezentācijā. Taču dzīvesprieks, smaids nav vienīgais, ar ko viņa spēj pārsteigt. Arī ar unikālo balsi. Ar savu dzīvesstāstu. Ar vēlmi un gribasspēku ķepuroties pa dzīvi, lai īstenotu savu sapni. Endijas lielākais sapnis ir dziedāt Latvijā. Viņai nebūtu žēl atstāt Dienvidāfrikas Republiku, kurā viņa dzīvo un jau ieguvusi zināmu popularitāti.

Endij, kā tas gadījies, ka par cilvēku ar tik skaistu balsi mēs uzzinām tikai tagad?
– Tāpēc, ka dzīvoju Dienvidāfrikas Republikā. Sākotnēji Latvijā nodarbojos ar sportu, pēc tam saņēmu stipendiju un aizbraucu studēt uz Ameriku. Tur ļoti iemīlējos, apprecējos ar puisi Fransuā no Dienvidāfrikas un aizbraucu dzīvot uz viņa dzimteni. Bet dzīve Dienvidāfrikā nebija kā paradīzē, kādu mēs, jaunieši, studiju laikā bijām iedomājušies. Jāsaka godīgi, nevarēju pat atļauties atbraukt uz Latviju. Ja esi ārzemnieks, tevi tur nepieņem, neviens negaida ar atplestām rokām. Pašam jāizlauž savs ceļš. Dienvidāfrikā sāku dziedāt. Tas vienmēr bijis mans dzīves sapnis, un tur man radās iespēja un drosme to īstenot. Strādāju, lai nostabilizētos, iegūtu finansiālu pamatu. Lidmašīnas biļeti neviens par velti nedod. Kad pēc laika man bija iegādāta dziedāšanai nepieciešamā aparatūra, kad koncerti jau bija salikti rindā, kad biju sevi kaut cik nodrošinājusi, beidzot pēc četrus ar pusi gadu pavadīšanas Dienvidāfrikā varēju atbraukt uz Latviju. Tas bija 2006.gadā.

Kā aizsākās tava koncertēšana Latvijā?
– Kad aizbraucu uz Salacgrīvu pie tēta, visus ļoti interesēja, kāpēc lielā skrējēja pēkšņi dzied. Pilsētiņā man teica, lai uzdziedu arī tur. Salacgrīvas Kultūras namā sarīkoju koncertiņu, kurā pastāstīju arī par Dienvidāfriku, tas visus ļoti interesēja. Kad notika koncerts, man jau bija iegādāta biļete atpakaļ uz Dienvidāfriku. Koncertā iepazinos ar Daci Kalniņu, kura kādreiz pārstāvēja starptautisko kompāniju "KGC Networks". Vienai no kompānijas pārstāvēm tuvojās 65. jubilejas svinības, bet Dace nezināja, ko viņai uzdāvināt. Tad izdomāja, ka es būšu jubilāres dāvana. Mani palūdza dziedāt uz mola Rojā. Atceros, ka aizslēpos aiz bākas. Kad gaviļniece nāca, man bija jāsāk dziedāt. Tas bija skaists notikums.

Toreiz nejauši tikos arī ar Arvīdu Mūrnieku (ierakstu kompānijas "Baltic Records Group" direktors – I.G.), kuram kāds bija iedevis manas pirmās piecas Dienvidāfrikā ierakstītās dziesmiņas. Disks viņam uz galda bija nostāvējis pusgadu, nebija pievērsis tam uzmanību, līdz kādu dienu izdomājis paklausīties. A.Mūrnieks man arī noorganizēja interviju žurnālam "Ieva".

Koncerts Salacgrīvā, intervija "Ievai", labas atsauksmes par koncertu un dziedāšanu. Tā es ar lielu saviļņojumu iekāpu lidmašīnā un devos atpakaļ uz Dienvidāfriku. Es ļoti negribēju lidot prom. Acīs bija asaras. Kā nekā mājās nebiju bijusi vairāk nekā četrus gadus un tad arī tikai divas nedēļas, kad atgriezos no Amerikas.

Dienvidāfrikā visu gadu urdīja doma, ka jābrauc atkal uz Latviju. Bet tas nebija viegls lēmums, jo tur ir smagi strādāts, nekas nav klēpī iekritis. Bija bailes pamest dziedāšanu, vēlreiz spert pārgalvīgu soli, kā to izdarīju, aizbraucot no Amerikas uz Dienvidāfriku. Baidījos, vai man pietiks enerģijas atkal ko krasi mainīt. Gadu domāju, līdz sapratu, ka tomēr jābrauc. Pērn uz Latviju atbraucu jau uz diviem mēnešiem – jūniju un jūliju. Iepazinos ar Raimondu Paulu, vairākkārt ar viņu tikos. Maestro mani uzlika uz skatuves Raiskumā, nodziedāju vienu dziesmiņu. Trīs dienas pirms sarīkojuma viņš mani iespieda programmā. Iepazinos arī ar bijušo kultūras ministri Ingunu Rībenu. Arvien vairāk cilvēku mani iedrošināja un teica, ka viņiem patīkot mana balss. Mans disks "Klasika" aizceļoja no rokas rokā pa visu Latviju, to daudzi atzinīgi novērtēja, kaut gan tas bija radīts Dienvidāfrikas publikai.

Tad es vēlreiz piezvanīju Dacei, pateicu, ka esmu Latvijā, un viņa ar Agitu Berganu–Berģi man piedāvāja dziedāt "KGC Networks" prezentācijās un arī turpmāk atbalstīt manu koncertēšanu Latvijā. Prasīja, lai paņemu līdzi diskus. Tos ātri izpirka, bija pat jāprasa, lai atsūta vēl no Dienvidāfrikas. Kad divas nedēļas biju dziedājusi kompānijas prezentācijas, radās ideja sarīkot koncertu koncertzālē "Ave Sol". Līdz tam bija nepilnas divas nedēļas. To ar kompānijas cilvēku palīdzību izdarījām zibenīgā ātrumā. Biju ļoti uztraukusies, vai visiem koncertā iesaistītajiem spēšu samaksāt. Ja klausītāju nav, ko tad? Sanāca. Zāle bija pārpildīta, bija jāliek papildu krēsli. 30.jūlijā bija koncerts, bet nākamajā dienā jau bija jābrauc prom. Nodziedāju un pa taisno ar visām savām mantiņām devos uz lidostu. Otro reizi no Latvijas aizbraucu ar pacilājumu, skaistām atmiņām. Un ar skumjām, ka jābrauc prom.

Pēc mēneša atkal runāju ar savām meitenēm no kompānijas, radās ideja vēlreiz braukt uz Latviju. Skatījāmies, kādas ir iespējas uzstāties. Izdomājām uzņemties risku un sagatavot četrus koncertus. Viens bija Jelgavas Kultūras namā, trīs pēc kārtas koncertzālē "Ave Sol". Tas bija ļoti smagi, pirmo reizi mūžā man bija tik liela slodze. Starp koncertiem tie vēl bija jāreklamē, jādod intervijas un jāmēģina. Kad Jelgavā nodziedāju, izdomājām, ka jāmaina programma. Nākamajā dienā atkal mēģinājām, domājām jaunas dziesmas. Man tas bija liels un brīnišķīgs pārbaudījums.

Ko dziedi savos koncertos?
– Man ir dažādu dziesmu sajaukums. Dziedu pasaulē populāras dziesmas, piemēram, no Endrū Loida Vēbera, Sāras Braitmenas repertuāra. Tās cilvēki pazīst Dienvidāfrikā. Viņiem patīk. Kad dziedāju Latvijā, no Dienvidāfrikas biju atvedusi zulu cilts tradicionālo tērpu. Ar to koncertos dziedāju četras dziesmiņas ar Āfrikas motīvu. Divas no tām zulu cilts valodā, ko no ieraksta biju iemācījusies. Nezinu, cik tās precīzi apguvu. Mēģināju dziesmas drillēt, kamēr palika prātā. Latvijā vēl dziedāju latviešu klasiskos, iemīļotos darbus. Koncertu laikā stāstīju arī kuriozus, kādi man atgadījušies Āfrikā ar dzīvniekiem. Tur viņu ir daudz, ieskaitot mērkaķus, kuri skraida savā vaļā. Tie var iekļūt dzīvoklī, atvērt ledusskapi un visu izvandīt.

Kādi ir tavi tālākie plāni?
– 26.februārī lidošu uz Dienvidāfriku, jo jau 1.martā man ir jādzied. Skatīšos, ko vēl varu Latvijā izdarīt, ar kādiem cilvēkiem iepazīties, kādas idejas īstenot. Noteikti gribētu uz Latviju atbraukt pavasarī vai vasarā. Gribu šeit skoloties. Esmu jau iesākusi to darīt pie Solveigas Rajas. Man pie viņas ļoti patīk, viņa ir burvīga un brīnišķīga personība. Pie viņas tagad mitinos, tāpēc vokālās nodarbības man ir divdesmit četras stundas diennaktī. Mēs esam ļoti līdzīgas, viņa mani sauc par savu kloniņu.

Kāda ir tava koncertdzīve Āfrikā, kas ir tava publika?
– Man ir vecāka, nopietnāka publika, protams, balto. Baltajiem ir ļoti grūti iekļūt melno vidū, viņiem ir sava publika, savi dziedātāji, sava pasaule. Mana publika ir 40 gadu un vecāki cilvēki, inteliģenti ļaudis. Lielākoties visi ir kristieši, jo mani lielākie koncerti notiek baznīcās. Bet tie nav garīgās mūzikas koncerti. Viņiem katrai baznīcai klāt ir piebūvēta koncertzāle lielākam cilvēku skaitam. Daudzās pilsētās cilvēki mani jau ir dzirdējuši, kā nekā pagājuši seši gadi, kopš tur ierados, un pieci, kopš sāku dziedāt. Man ir savs honorārs. Ja ir labdarības pasākums, es piekāpjos, jo nedziedu naudas dēļ, bet tāpēc, ka man tas patīk. Diemžēl vienmēr par velti to darīt nevar, jo to pašu kleitu veikalā neviens par velti nedod. Bija laiks, kad man Dienvidāfrikā bija ļoti grūti. Gāju uz veikaliem prasīt, vai nevar sponsorēt kleitu. Neviens to nedarīja. Tad ar latviešu sievieti Līgu, kura ir mana vienīgā draudzene Dienvidāfrikā, uz pusēm nopirkām samta kleitu. To tik bieži valkāju, ka samts uz dibena jau bija nodilis. Kādu dienu paskatījos un teicu sev:" Endij, vairāk to nevar vilkt!"

Vai Dienvidāfrikas Republikā dziedātāji ir nodrošināti?
– Sākumā ne. Kā jau visur pasaulē, jaunajiem, kuru vārds nav zināms, jāsāk no mazumiņa. Sākotnēji dziedāju fermeriem, man bija sagatavotas desmit dziesmiņas, katrai fonogramma savā kasetē. Skaņa bija drausmīga. Kad sāku dziedāt muzikālajā teātrī, drusciņ varēju atsperties. Redzot CV, ka esmu strādājusi teātrī, mani sāka novērtēt vairāk, varēju dabūt labāku darbu. Manu sniegumu dzirdēja viens, otrs, trešais, un popularitāte sāka augt. Dziedu dažādos pasākumos, ballēs, kuras tur ir vēl vairāk iecienītas nekā šeit Latvijā, jo turienes cilvēki ir maksāt spējīgāki. Dienvidāfrikā ļoti populāri ir dāmu klubi, kur mans dziedātais mūzikas žanrs labi iederas. Lielās pilsētās dāmu klubu ir ļoti daudz, tajos darbojas sievietes ar nolakotiem nadziņiem, frizūrām, cepurēm ar tīkliņiem. Tādas Koko Šanel dāmītes sanāk kopā vienreiz mēnesī, dzer tēju, ēd pusdienas un uzaicina kādu, kurš izklaidē minūtes četrdesmit. Esmu piedalījusies arī lielākos koncertos, tādos kā Raimonda Paula Dziedāšanas svētki, bijusi iespēja uzstāties kopā ar Dienvidāfrikas zvaigznēm. Bet nevajag domāt, ka tas viss nāca vienā dienā. Tie bija gadi un ļoti daudz asaru.

Var saprast, ka starp dziedātājiem tur ir ļoti sīva konkurence.
– Nav viegli, jo dziedātāju tur ir daudz vairāk nekā Latvijā. Ir grūti uzstāties lielākos sarīkojumos, tikt uz lielās skatuves. Man tas izdevies tikai tāpēc, ka Dieviņš devis labu balsi. Pirms tam man nebija nekādu kontaktu ar mūzikas industrijas cilvēkiem. Mana vīra vecāki ir fermeri.

Salīdzinot ar Latviju, Dienvidāfrikā publika ir mazāk prasīga. Tur pietiek, ja izmanto fonogrammu. Mans žanrs ir grūts, tas domāts inteliģentai, izglītotai grupai, kas nav masa. Tas nav šlāgeris, kas tāpat kā latviešiem pie viņiem ir ļoti populārs. Es klausos šlāgerus zulu valodā, un man šķiet, ka dzied latviski. Skan ļoti līdzīgi. Dienvidāfrikā cilvēki ir atvērtāki, atklātāki, Latvijā klausītāji ir stīvāki. Kad uzeju uz skatuves šeit, nevaru saprast, kas vainas. Nepatīk, kā dziedu? Dienvidāfrikā ar visiem pēc koncertiem parunājos. Afrikāņu valodu joprojām nemāku, jo visi ar mani runā angliski. Bet aprunāt mani gan neviens vairs nevar, tik daudz saprotu. Šo to afrikāņu valodā pasaku uz skatuves, un tad visiem lielie smiekli un ovācijas, ka meitene no Latvijas kaut ko prot viņu valodā.

Tevi, latviešu meiteni, neuzskata par eksotiku?
– Vietējie man saka: "Ko tu, meitiņ, te meklē? Tu taču neesi no Dienvidāfrikas." Viņi labāk kādu savējo ieliek koncertos. Es neesmu nekāda eksotika. Mani uzskata par krievu tautības cilvēku. Visiem vienmēr jāstāsta, kur ir Latvija. Krievu sievietēm Dienvidāfrikā diemžēl nav laba slava. Jo daļa krievu sieviešu piedāvā sevi internetā. Daudzi Dienvidāfrikas vīrieši ar viņām apprecas, atved sev līdzi, bet viņas tos piekrāpj. Šīs sievietes precas tikai naudas dēļ. Dienvidāfrikā ir diezgan daudz turīgu un vientuļu vīriešu. Diemžēl man šo krievu sieviešu rīcība nepalīdz. Daudzi uzskata, ka es arī tādā pašā ceļā esmu ieradusies. Kaut gan divus gadus ar savu dziedāšanu uzturēju sevi un vīru.

– Un kā tevi toreiz uzņēma vietā, kur kopā ar vīru apmeties?
– Ferma, kurā dzīvojam, atrodas 20 kilometru no pilsētas. Toreiz izplūda ziņa, ka mans vīrs ir apprecējis krievieti no Amerikas, kura ir liela, resna, milzīgām krūtīm un spalvainām padusēm. Kad ierados pilsētiņā, visi līda ārā un bolījās uz mani. Tas nenotika neuzkrītoši, cilvēki pa durvīm un logiem bija izbāzuši galvas, lai tikai mani redzētu. Bērni parasti atstāsta, ko dzirdējuši no vecākiem. Ļoti smējos, kad kāzās man kāda meitenīte atzinās, ka domājusi – es būšu resna un ar lielām krūtīm.

Pārprecējāmies mēs baznīcā, es neko nesapratu, jo viss bija tikai afrikāņu valodā. Zinu, ka mācītājs ceremonijas laikā uz lielās kartes rādīja, kur ir Latvija. Neviens nebija dzirdējis, kas tā tāda ir. Bet tagad esmu šķīrusies.

Kur tu tagad esi apmetusies?
– Koncertēju pa visu valsti, bet visvairāk sanāk Johannesburgā un Pretorijā. Kur uzaicina, tur lidoju. Tētis smejas, ka es ar lidmašīnu pārvietojos tikpat bieži kā viņš pa Rīgu ar tramvaju. Tagad dzīvoju Durbanā, kas atrodas pie Indijas okeāna. Tur varu gūt mieru savai dvēselei. Durbanā pirms tam biju ieguvusi daudz draugu un paziņu, jo četrus mēnešus tur uzstājos ar muzikālo grupu. Man ļoti patīk okeāns, tāpēc varu teikt, ka pilsētu izvēlējos apzināti. Okeāns atgādina mūsu jūru. Es taču nāku no Salacgrīvas!

Kā esi iedzīvojusies Āfrikā?
– Man patīk, esmu jau pieradusi. Kad novembra beigās atbraucu uz Latviju, man bija šausmīgi auksti. Cilvēki smējās par mani, jo, kad ārā bija pluss pieci grādi, es biju satinusies šallē tā, ka acis vien spīdēja ārā. Sākumā Āfrikā bija ļoti grūti, februārī tur ir vasara un grādus 45 karsts. Kad atbraucu no Amerikas, no ziemas Kanzasā un vēlāk no Latvijas, man Āfrikā bija slikti. Citi domāja, ka esmu stāvoklī. Bet tas bija no klimata maiņas. Vispār jau man siltais laiks patīk. Vietējiem, kas dzīvo Durbanā, ne visai patīk turienes laika apstākļi, jo ir ļoti karsts un sutīgs. Man labāk tā sutoņa iet pie sirds, nevis Pretorijas karstais un sausais gaiss. Mēs, Baltijas sievietes, Āfrikā ļoti ātri novecojam, tāpēc jāpievērš uzmanība ķermeņa un sejas ādas kopšanai. Es vispār nedrīkstu iet saulē. Atbraucu uz Latviju, un man prasa, kāpēc esmu tik bāla. Speciāli neeju saulē, jo tāpat, piemēram, izskrienot uz veikalu, to sauli saķer.

Sākumā nevienu nepazinu, ar laiku esmu ar daudziem brīnišķīgiem cilvēkiem sadraudzējusies. Gandrīz katrā pilsētā ir kāds paziņa, draugs, pie kura varu aizbraukt un padzīvot.

Tu esi latviešiem neraksturīgi smaidīga, atvērta. Vai šīs īpašības iemantoji tur, vai arī tāda esi bijusi vienmēr?
– Kaut kādas rakstura īpašības man Āfrikā ir attīstījušās. Ērģelnieks un komponists Aivars Kalējs, kuram izstāstīju savu dzīvesstāstu, teica: "Endij, brīnos, kā tu esi spējusi palikt tikt gaiša un smaidīga pēc visa piedzīvotā!" Nezinu. Visādi atgadījumi man dzīvē bijuši. Viss atkarīgs no cilvēka, no viņa izvēles, kā dzīvot tālāk. Ja izvēlēšos sūroties un bēdāties, kas ar mani noticis un kas notiek, un staigāšu ar saskābušu ģīmi, nevienam no tā labāk nepaliks. Tad jau labāk smaidīt, priecāties, domāt par labo, kas man ir, nevis koncentrēties uz slikto.

Mums pašlaik Latvijā ir šovu bums. Vai arī tur valda šis trakums?
– Ir, ir! Gan dzied, gan dejo, gan ir talantu konkursi, kā mūsu "Talantu fabrika". Bet visi koncentrējas uz populāro mūziku. Mani tur pielīdzina operdziedātājai. Es esmu kamerdziedātāja, kaut gan ļoti gribētu būt operdziedātāja. Tāpēc arī mācos pie operas solistes Solveigas Rajas. Tas man būtu mūža sapnis – ne tikai dziedāt, bet vēl uzstāties operā. Vēl tur ir liels bums ar skaistumkonkursiem. Viņi ar šoviem, kultūru ir nedaudz iekavējušies. Latvija ir daudz uz priekšu tikusi. Latvijā esmu bijusi uz dažām izrādēm, un redzu, ka publika nāk, biļetes ir pārdotas. Rīgā ir vairāki teātri, un visi ir pilni. Dienvidāfrikā gadā iestudē vienu operu. Jāpiebilst, ka tur melnas ādas krāsas cilvēki saņem daudz lielāku atbalstu no valsts. Tagad ir melnā valdība, kuras prezidents pat nekaunas teikt: "Mani cilvēki."

Cik droša ir dzīve Dienvidāfrikā?
– Ļoti nedroša. Es tā–ā–ādus šausmu stāstus varu pastāstīt. Bet cilvēks ir interesanta būtne, kura mācās pielāgoties un pierod pie dažādiem apstākļiem. Man sākumā likās šausmīgi, ka dzīvojam aiz elektriskiem žogiem. Kaut ko tādu nevarēju iedomāties. Atceros, braucu ar vīru mašīnā pa Pretorijas centru, norullēju logu un skatījos uz melnādainajiem, jo pirmo reizi vienviet redzēju tik daudzus tumšas ādas krāsas cilvēkus. Vīrs uz mani bļāva, lai rullējot logu ciet un somiņu nolieku zem krēsla. Ja arī logs ir ciet, garnadzis vienalga redz, ka somiņa ir klēpī, pie luksofora viņš var izsist stiklu, paņemt somiņu un aizbēgt. Tagad viena pati dzīvoju apsargātā kompleksā ar elektrisko žogu apkārt, ar lieliem vārtiem. Naktī, kad esmu viena, man pie gultas ir suns, jo man ir bail. Nezinu gan, cik viņš varētu mani aizstāvēt.

Maniem vīra vecākiem gadā nozaga divas mašīnas. Viņi ir dūšīgi baznīcā gājēji, katru svētdienu turp dodas. Kamēr viņi bija dievkalpojumā, tikmēr tas notika. Tur tas ir normāli, tā notiek uz katra soļa, tāpēc par to neviens vairs nerunā, avīzēs neraksta. Žēl, ka tik skaistā valstī ir tik augsts noziedzības līmenis. Man ir paveicies, ka nekas īpaši slikts nav noticis. Reiz pirms vairākiem gadiem, kad ar vīru devāmies gar jūru romantiskā pastaigā ar saldējumu rokā, mums desmit minūšu laikā divreiz uzbruka. Ar nobrāztiem ceļiem nācās kāpt uz skatuves. Ir daudz cilvēku, kuriem ir cietuši ģimenes locekļi, viņi ir vai nu nošauti, sakropļoti vai izvaroti. Ja ir iespēja, cilvēki cenšas izbraukt no valsts. Lielākoties prom dodas tie, kas ir profesionāļi savā jomā, piemēram, ārsti, inženieri. Tāpat kā no Latvijas.

Kad pirms četriem ar pusi gadiem braucu uz Latviju, lidostā iepazinos ar kādu latviešu meiteni, kas brauca mājās no Skotijas. Sākām runāties, un uzzināju, ka viņa ir medicīnas māsiņa ar pabeigtu augstāko izglītību, tobrīd strādāja cehā Skotijā un lika bundžiņās zivis. Vai tas nav Latvijai kauns?! Es sāku raudāt, biju par to sašutusi. Arī pati nedzīvoju Latvijā, man ir sanācis aizklejot. Ja man Amerikā nebūtu piedāvāta stipendija, noteiktu būtu šeit palikusi.

Uzklausot tās meitenes stāstu, arī man ir bailes, vai varēšu sevi nodrošināt ar koncertiem, ja šeit palikšu, jo Latvija ir maziņa. Vienreiz, otrreiz, trešo reizi būsi interesanta, un tas arī viss. Latviju vienā nedēļā var apbraukāt. No šejienes mūziķiem dzirdu ļoti daudz negatīvā, to, ka mūsu valstī ar koncertiem nevar nopelnīt. No tā es baidos, jo man sevi ir jāskolo. Man nav neviena, kas finansiāli pabalstītu. Pagaidām esmu viena. Mūzika, skatuve ir ļoti greizsirdīga, tā grib tevi visu. Šoreiz esmu izvēlējusies skatuvi. Negribu no tās atteikties. Un mums, sievietēm, vispār ir lieli izdevumi. Mati jātaisa, kosmētikas vajag. Vēl man ir tāds žanrs, kas ir ļoti prasīgs, arī tērpu ziņā. Ja es būtu rokenrola zvaigzne, varētu uzvilkt džinsiņu un T–krekliņu ar uzrakstu "I Love Latvija", un viss. Ja, dzīvojot Latvijā, varētu koncertēt arī Eiropā un Krievijā, tad būtu labi.

– Pastāsti par savu albumu "Klasika"?
– Tam ir vairāk nekā divi gadi. Man vīramāte toreiz aizdeva nelielu summu, lai varētu ierakstīt šo disku. Es nepārstāvu nevienu Dienvidāfrikas ierakstu kompāniju, jo, pirmkārt, nevienam neuzticos. Otrkārt, man visu laiku ir ilūzija, ka atgriezīšos Latvijā, tāpēc nekādus līgumus negribu parakstīt. Citādi man būs sasietas rokas uz diviem, trim gadiem. Tāpēc manus disku nevar atrast veikalos.

Tā kā esmu diezgan emocionāla, man patīk dziedāt mierīgās dziesmas. Daudziem varbūt tas nepatīk, viņi uzskata, ka vajadzēja vēl kādu jestrāku darbu. Es gribēju, lai disks ir noskaņas radīšanai, lai, to spēlējot, varētu atpūsties, relaksēties un pat aizmigt. Aizmirsties, ieiet savā pasaulē. Lielākoties visas ir mierīgās mīlestības dziesmas, arī dažas garīga rakstura.

Es vienmēr esmu bijusi spontāna, arī koncertos runas iepriekš nesagatavoju. Kad disks bija ierakstīts, ejot ārā no studijas, ieminējos, ka varbūt man nodziedāt ko latviski. Lai zina, kāda ir latviešu valoda! Man saka, ka neesot pavadījuma. Bet vai tad tāpat nevar! Esmu dzirdējusi, ka Sārai Braitmenai vienā no albumiem ir apslēptais celiņš. Kad disks beidzās, ir liela pauze. Ja neizslēdz, sāk skanēt vēl viena dziesma. Izdomāju, ka arī es tā varu. Neviena cita dziesma uzreiz neiešāvās prātā kā Raimonda Paula vecā, labā dziesma par pēdējo lapu. To ar pirmo piegājienu ierakstījām.

Koncertos Dienvidāfrikā vienmēr bez pavadījuma nodziedu kādu no Raimonda Paula dziesmām. Man visur vienmēr ir bijusi līdzi Paula dziesmu grāmata, krājums. No tā dziedāju dziesmas arī saviem klasesbiedriem Amerikā – ķīniešiem, japāņiem. Ārzemniekiem patīk, viņiem šķiet interesanti dzirdēt dziesmas citā valodā.

Vai varam tevi cerēt vēlreiz ieraudzīt Liepājā?
Tas būt atkarīgs no liepājniekiem. Ja viņi aicinās, tad noteikti!

Uzziņai
Endija Rezgale
*28.martā apritēs 29 gadi;
*mācījusies Salacgrīvas vidusskolā, absolvējusi Murjāņu Sporta ģimnāziju, labus panākumus guvusi kā vidējo distanču skrējēja, bijusi iekļauta Latvijas izlasē;
*1999.gadā sākusi mācīties Vičitas universitātē, kur iepazinusies ar savu nākamo vīru Fransuā Straidomu.
*pusgadu strādājusi Muzikālā teātra filiālēs Keiptaunā un Durbanā;
*ir izdots albums "Klasika" ar 15 dziesmām.