Kurzemes Vārds

01:16 Otrdiena, 22. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Gadi pēc sporta

Musketieris ar doktora grādu
Andžils Remess

Tas bija pirms nedaudz vairāk nekā pusgadsimta, kad Liepājas panākumiem bagātākos sporta veidus pēkšņi sāka papildināt tikai neilgi pirms tam pilsētā iepazītā paukošana. Var jau teikt, ka paukošanā Latvijā nebija ne tuvu tik liela konkurence kā virknē citu sporta veidu, taču, ja liepājnieki tik strauji sāka gūt uzvaras, tad liela loma bija arī šī sporta veida aizsācēja pilsētā Zigfrīda Kalēja mākai organizēt un aizraut. Par vienu no viņa spilgtākajiem audzēkņiem un titulētākajiem sportistiem Liepājas paukošanas neilgajā vēsturē kļuva Jānis Pērkons, kas jau 19 gadu vecumā kļuva par Latvijas spartakiādes čempionu, bet republikas izlasi pārstāvēja 7 gadus.

Ļoti iespējams, ka Pērkona vārds sporta dzīvē tā arī paliktu neiepazīts, ja viņš nemācītos 6.vidusskolā, kuras sporta zālē notika pilsētas paukotāju treniņi, un ja Pērkons jau būtu aizrāvies ar kādu citu sporta veidu. Jā, viņš pārstāvēja skolu pilsētas mēroga sacensībās vieglatlētikā un slēpošanā, taču tas bija tikai no gadījuma uz gadījumu.

Tagad Pērkons noliedz, ka paukošana viņu būtu ieinteresējusi tikai un vienīgi ar savu romantiku, skatoties, kā kinofilmās par seniem laikiem dzirkstis vien šķīst, zobenus un špagas krustojot duelantiem un musketieriem. Paukošana viņam patikusi arī tāpēc, ka tā ir iespēja riskēt un smagi nezaudēt arī tad, kad risks neattaisnojas. Kad tā ir cīņa aci pret aci ar pretinieku un visu izšķir paša meistarība un izveicība. Bet tieši špagu viņš izvēlējies tā iemesla dēļ, ka šis ierocis bijis piemērotākais viņa dabas dotajām īpašībām – fiziskai izturībai, ātrumam, asumam, situācijas izjūtai. Tehnika nebija Pērkona stiprā puse vēl tad, kad viņš jau piedalījās Latvijas izlases treniņos, un izlases treneris Sergejs Habarovs sākumā brīnījies, sak, kas tas tāds, viņš taču neko neprot.

Nav iespējams saskaitīt, cik cīņu paukošanas celiņos 12 gadu laikā Pērkons aizvadījis Rīgā, Tbilisi, Baku, Maskavā, Ļeņingradā un citur. Nav vienkārši nosaukt visus Pērkona titulus, taču šķiet, ka viņam pašam atmiņā vislabāk palikusi 1959.gada Latvijas spartakiāde, kad no jauniņā liepājnieka cīņas ar tikko pasaules čempiona nosaukumu ieguvušo Bruno Habarovu bija atkarīgs ne tikai tas, vai liepājnieki izcīnīs 1.vietu špagistu sacensībās komandu vērtējumā un arī paukošanas kopvērtējumā, bet arī tas, vai Liepājas izlase visā spartakiādē iegūs vai neiegūs prestižo 3.vietu. Un Pērkons šo cīņu uzvarēja, izpelnoties speciālistu augstu novērtējumu.

Ka pēc paukošanas celiņa atstāšanas Pērkons paliks sportā – tas bija skaidrs. Strādājot rūpnīcas "Sarkanais metalurgs" skārda velmētavā un trenējoties paukošanā, viņš neklātienē mācījās Fizkultūras institūtā, un tad, kad treneris Kalējs nodarbībām vairs nepievērsa pārāk lielu uzmanību, īsu laiku pats pamēģināja trenēt. Bet to, kā palikšana sportā izpaudīsies, gan izšķīra nejaušība. Izlasījis laikrakstā, ka izsludināts konkurss uz Pedagoģiskā institūta sporta katedras laboranta vietu, Pērkons nolēma pieteikties, un katedras vadītājs Alberts Liepa no visiem pretendentiem izvēlējās tieši Pērkonu. Tālākais jau bija atkarīgs no viņa paša, un Pērkons uzkāpa gan līdz sporta katedras vadītāja amatam, gan bioloģijas zinātņu doktora grādam.

Bet Pērkons neturpināja tikai zinātnisko darbību un akadēmiskā mācībspēka pienākumus. Savā būtībā viņš bija sportists, kas pieradis pie sacensību gaisotnes un grib izbaudīt to. Kad institūta sieviešu basketbola komandai bija vajadzīgs treneris, Pērkons nostājās pie komandas stūres. Un atkal mācījās. Rakās cauri speciālajai basketbola literatūrai, prasīja padomus Liepājas visvairāk pieredzējušajiem treneriem Gunāram Krūmiņam un Edvīnam Sprūdem, stažējās Rīgas TTT komandā. Un augstskolas meitenes Latvijas meistarsacīkstēs virzījās augšup – no C klases uz B klasi, no B klases uz augstāko līgu, kur vienugad izcīnīja 6.vietu un republikas kausa izcīņā tik tikko neuzvarēja slaveno TTT komandu.

Bet savas doktora disertācijas tematu "Ikdienas kustību aktivitātes ietekme uz sirds asinsvadu sistēmu" viņš joprojām pārbauda pats uz savas ādas, regulāri divas reizes nedēļā spēlējot badmintonu. Un darbojoties lauku mājās pie Durbes. Tur ir bišu saimes un arī pirts, kurā spirdzināt miesu un garu, un šajā nozarē Pērkonam ir arī uzņēmējdarbība Liepājā.

Tā kā dzīvesbiedre Dace arī bijusi saistīta ar sportu – paukošanā iekļuvusi Latvijas jaunatnes izlasē, tad pats par sevi saprotams, ka sportojis gan dēls Pēteris, gan sporto mazmeita Katrīna un mazdēls Pāvils. Cits spēlē tenisu, cits slēpo un peld.

Ja vecie paukotāji rīko tikšanos Rīgā, Pērkoni dodas turp. Kad tikšanās vieta ir Liepāja, Pērkoni uzņemas rīkotāju pienākumus. Tikai gadās, ka vienam otram tikšanās dalībniekam, kas ieradies pirmo reizi, nākas prasīt, kā viņu sauc. Jo no tiem laikiem, kad kopā bija aizstāvēts Liepājas gods un kopā svinētas uzvaras, pagājis gandrīz pusgadsimta.

Vizītkarte
Jānis Pērkons
Latvijas 1960. un 1963. gada čempions paukošanā ar špagu, republikas meistarsacīkstēs ieguvis arī vienu sudraba un divas bronzas medaļas, Latvijas spartakiādē 1.vietu gan individuāli, gan komandu sacensībās, Latvijas jaunatnes divkārtējs čempions.
Latvijas komandu meistarsacīkstēs palīdzējis liepājniekiem izcīnīt 12 medaļas – pa 4 zelta, sudraba un bronzas.
Ieguvis sporta meistara nosaukumu.
1959.gadā piedalījies PSRS Tautu spartakiādē, kur jauniešu sacensībās komandām Latvijas izlasei palīdzējis iegūt 4.vietu.
Latvijas arodbiedrību spartakiādēs izcīnījis 6 medaļas – pa 2 zelta, sudraba un bronzas.
Daudzkārtējs Liepājas čempions.
3.vietas ieguvējs Latvijas meistarsacīkstēs modernajā četrcīņā.