Kurzemes Vārds

19:57 Sestdiena, 14. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Tavā un manējā Liepājā

Pilsēta pilsētā
Ilze Šķietniece

Ar Dzirnavu ielu iepazinos 2005.gada septembrī. Toreiz, kad ēkā Dzirnavu un Kuģinieku ielas stūrī kāds zēns atrada lielu daudzumu zeltlietu un tas kļuva zināms policijai. Iepazinos un neglābjami iemīlējos. Klusumā. Bruģī. Gaisā, kas smaržo pēc jūras un automašīnu izplūdes gāzēm reizē.

Tāda – klusa un savrupa – šī iela ir arī šoreiz. Kā melnā avs pelēko barā. Viena starp tām, kuru nosaukumi saistīti ar jūru – Kuģinieku, Stūrmaņu, Enkuru, Jūras, Loču iela.

Ir pelēka februāra diena. Pusdienlaiks. No viena ielas gala līdz otram pat lēnā solī var iziet pāris minūtēs. Pie spožās atkritumu tvertnes mētājas vārītu kartupeļu mizas, sasista degvīna pudele, tukša cigarešu paciņa un savīstīts pampers. Ķieģeļu ēka aiz dzelzs vārtiem vienā un otrā ielas galā. Vienā ir dāņa galdniecība, kā saka vietējie, otra arī pieder kādam privātīpašniekam. Divas paplukušas dzīvojamās mājas, šķūnīši un sabrukušais zelta nams, kas ielas dzīvē mēmi noraugās pa izdauzītajām logu rūtīm.

Nevienas dzīvas radības. Kārtējo reizi apbrīnoju skaņas izolētību – tepat taču ir Jūras iela, pa kuru bez apstājas traucas mašīnas. Beidzot auto iegriežas arī šeit. Kaut gan ceļa zīme informē, ka ielā noteikta vienvirziena satiksme, Firmas "Coca–Cola" mašīnas vadītājs nekavējas stūrēt pretējā virzienā. Jo krustojumā ar Kuģinieku ielu zīmes, kas aizliegtu iebraukt Dzirnavu ielā, vairs nav. Tās agrāko esamību apliecina tikai metāla stabs.

Sāku jau šaubīties, vai te maz vairs kāds dzīvo, kad no vārtrūmes iznāk zēns un ar diviem gružu maisiņiem dodas atkritumu tvertnes virzienā. "Es te dzīvoju jau kopš bērnības," saka 12 gadu vecais Toms Vīksne. "Mēs esam trīs. Es, brālis un mamma." Taču Toms un viņa brālis neesot vienīgie bērni ielā.

Kuru tas interesē?

Klauvējieni pie Dzirnavu ielas 16.nama pirmā stāva dzīvokļa durvīm paliek bez atbildes. Vītņveida koka kāpnes ved otrajā stāvā. Tur violeti krāsotās dzīvokļa durvis atver kalsns vīrietis iesirmiem matiem un ūsām. "Mums te visiem gripa, plauškarsoņi, galva sāp. Atvēru durvis, lai tu neturpinātu klauvēt," viņš neslēpj. "Pastāstīt jau varētu daudz ko, bet tam nav jēgas." Tomēr durvis ciet never. Pa šķirbu redzams, ka koridorā pie sienām ir no spalvām veidotas maskas un citādi mākslinieka radīti brīnumi. Uz paklājiņa rātni gulšņā liels, melns suns. Sauciet mani tāpat kā viņu – par Lāci, atgaiņājas vīrietis, taujāts pēc vārda, un apgalvo, ka šajā dzīvoklī nedzīvo.

"Tā māja bija tāda pati kā šī," viņš rāda uz graustu, kas redzams pa logu. Zelta namu. "Un tas viss ir noticis Seska valdīšanas laikā. Īrnieki maksā rēķinus, bet labuma nav nekāda." Lācis sīki un smalki klāsta dažādas ar dzīvokļu privatizāciju saistītas likumu un noteikumu nianses. Runā par to, ka avārijas stāvoklī esošo dzīvokļu iemītniekiem savulaik čukstus paziņoja – ja tu pats neprivatizēsi, tad to izdarīs kaimiņš, un tu paliksi zem tilta. Apgalvo, ka nekas kopš padomju gadiem nav mainījies un blatu sistēma darbojas arī tagad. Vīri, kam ir vara, palīdz tiem, kas viņiem tuvāki. Jo visiem iedot nevar. "Dzirnavu ielas mājas bardaks viņus neinteresē. Ja garāmgājējam uzkritīs uz galvas, tā ir viņa problēma. Nevajadzēja iet," vīrietis ir ironisks.

Lācis piemin bezpajumtnieku Vaļeru, kas no 1992.gada nemaksāja par dzīvokli, tāpēc 1997.gadā ar tiesas lēmumu no mājokļa tika izlikts. "Tagad viņš saka, ka esot privileģētāks nekā es – vismaz nav jāmaksā par dzīvokli. Paņem milzīgu naglu un uz ielas tēlo huligānu. Kādam tas interesē? Policijai? Deputātiem? Zatlera kungam? Neinteresē. Jo tās jau nav valstiskas lietas. Cilvēks ir parādība – šodien ir, rīt vairs nav. Kapracim arī vajag darbiņu. Bet tā runāt jau nav patriotiski. Ko man mīlēt? Baltās apkaklītes?" aizsvilstas vīrietis. "Katrs dzīvo pēc vilku principiem – kurš kuru."

Iela klusa, un cilvēki arī

Otrai Dzirnavu ielas dzīvojamai mājai šajā pusē ir tikai logi, tādēļ adrese skaitās Brīvzemnieku 10. Pie ieejas sētā novietoti bērnu ratiņi. Sāk līņāt, un jauna sieviete iznāk uzvilkt tiem plēves mētelīti. Rita Tože šeit dzīvojot kopš vasaras un par ielas vēsturi pastāstīt neko nevarot, neesot interesējusies. "Ja prasa, kur dzīvoju, saku – centrā," viņa atzīst, kaut citiem šī vieta centrs vairs neskaitās. "Iela nav skaļa, jā, vairāk klusa. Un cilvēki – arī klusi. Nekas tāds sevišķs pa šo laiku nav noticis. Bērnu daudz," jaunā sieviete raksturo. Kaimiņus viņa it kā zina, tomēr nosmej: "Nevar saprast, kurš nāk un iet, kurš te dzīvo." Ritas dzīvoklim logi ir teju vienā līmenī ar ielu. Viņa saka – labi tas nav, smērējas, kad mašīnas brauc un lietus līst. Un tad dodas meklēt suni, kas palaists izskrieties.

Arī zelta nama pagalmā sastaptie vīri, kraujot malku, nevaļīgi attrauc, ka par šejieni neko nezina. Viens no viņiem atgādina bezpajumtnieku Vaļeru, par kuru runāja Lācis, otrs sakās esam Aleksandrs un joko: "Šuriks. Operācija "I"." Saša te esot gadus trīs un pukojas: "Dzīvoju uz zelta un nezināju, ka tas te ir. Ja būtu zinājis..."

Bet Zinaīda ar savu boksera šķirnes suni Taisonu pa Dzirnavu ielu dodas pastaigā uz jūru. Jau septiņus gadus trīsreiz dienā – no rīta, pusdienlaikā un vakarā. Citu ceļu no mājām Jūras ielā izvēloties reti. "Suns pats zina ceļu. Un te viņš nevienu nebaida," apgalvo Zinaīda, turot Taisonu pavadā. Rokā viņa tur uzpurni. "Bez komandas tas nevienam neuzbrūk, bet rejot var nobiedēt gan. Necieš piedzērušos un narkomānus. Tad manī vairs nemaz neklausās, tikai rej."

Ar Taisonu un viņa saimnieci iznākuši sasveicināties divi puikas. Viņi stāv pie sētas, smaida un grauž saulespuķu sēklas, čaumalas birdinādami zemē. Astoņus gadus vecais Guntis Gudēns un sešgadīgais Andrejs Ābele esot brālēni. Viņi saskaita, ka Brīvzemnieku ielas 10.namā dzīvo sešistabu dzīvoklī. Pa abiem kopā esot vēl divas māsas un trīs brāļi. "Labi ir te dzīvot. Var sētā taisīt bunkurus, spēlēt ķerītes. Te ir liels laukums, kur skriet," runīgāks ir Guntis. Andrejs piebilst: "Pa dienu nākam laukā ar roļļikiem braukāt." Viņš paskaidro, ka tie ir apavi ar mazām riepiņām. "Skrituļslidas?" pārvaicāju, un zēns apstiprinoši māj ar galvu. Puikas apgalvo, ka te dzīvo omamma jau sen, sen, taču aizbraukusi uz diakoniju. Arī nākamajā dienā viņu neizdodas sastapt.

Kaimiņu dzīvoklī mītošais vīrietis apgalvo, ka šajā mājā vairs nav neviena, kas varētu pastāstīt par ielas vēsturi: "Bija te viena veca tante, bet viņa nomira." Pārējie visi esot gados jaunāki vai ienācēji, arī viņš pats – no laukiem.

Sarkanie lukturi vēju koridorā

Vēsturnieks Gunārs Silakaktiņš stāsta, ka Dzirnavu ielas nosaukums radies no tā, ka agrāk šeit bijušas dzirnavas. Ielas vāciskais nosaukums – "Mühlen Straße" – minēts jau 1797.gadā. Pavisam te bijušas divas dzirnavas.

Vecākās atradušās Kuģinieku un Dzirnavu ielas stūrī tur, kur tagad slejas padomju laikos būvētais bērnudārzs. "Tur ir viens no pilsētas augstākajiem punktiem, veidojas vēja koridors, tāpēc dzirnavas labi darbojās," G.Silakaktiņš stāsta. Vējdzirnavas bijušas cilindriska izskata, mūrētas.

18.gadsimtā dzirnavās saimniekojis Johans Fridrihs Šteinerts, pēc tam – Johans Gotlībs Mihaels Bleiferts, Johans Anderss Tonigs un Ernsts Fridrihs Ulrihs Tonigs, kurš miris 1899.gadā. Tālāku norādījumu par to, kas dzirnavas mantojis, neesot, taču G.Silakaktiņš spriež, ka, visticamāk, tie bija Tonigu dzimtas pēcteči. 1911.gadā dzirnavās izcēlās ugunsgrēks. Pēc Pirmā pasaules kara tās nojauktas, zemes pārdalītas pēc jauniem principiem. Īpašnieki – baltvācieši – izceļojuši 1939.gadā.

Arī no otrajām dzirnavām vairs nekas nav palicis pāri. Tās bijušas krustojumā ar Stūrmaņu ielu. Būvētas no laukakmeņiem un darbojušās ar tvaika spēku. Dzirnavas savulaik bijušas arī citur pilsētā, piemēram, Kuršu un Rožu ielas stūrī, kur ir pilsētas augstākais punkts – deviņi metri virs jūras līmeņa.

Dzirnavu ielā brauktuve ir šaura, tāpēc arī agrāk šeit bijusi noteikta vienvirziena satiksme. Cara laika pilsētas ieņēmumu un izdevumu grāmatā minēts, ka par satiksmes pārkāpumiem Dzirnavu ielā paredzēts ieņemt aptuveni 2000 rubļu.

Un vēl šī bijusi sarkano lukturu iela. Kuģi nāca iekšā, un kuģinieki mīlēja uzdzīvot, dzirdējuši vietējie.

Zelta nams turpina brukt

20.gadsimta sākumā Dzirnavu ielā izveidojies ebreju rajons. Arī 16.nams piederējis kādai ebrejietei. Viņu kalpotāji sazāļojuši un pēc tam aizbēguši ar visām bagātībām. Citi avoti vēstī, ka šai un pretējai mājai, kur tika atrastas zeltlietas, bijis viens īpašnieks. Taču tas nesaskan ar leģendu par noindēto namsaimnieci, spiež iemītnieki.

2005.gada septembra vidū mediji ziņoja, ka 13 gadu vecs zēns mājā Kuģinieku un Dzirnavu ielas stūrī atradis zelta gredzenus, ķēdītes, pulksteņa riņķi un citas zeltlietas 154 gramu kopsvarā. Tam visam klāt bijis arī birstošs laikraksta fragments, datēts ar 1940.gada 18.jūniju. Puiša aizbildne ar atradumu vērsās policijā.

Pagalmā sastaptie zēni toreiz stāstīja, ka bagātības sabrukušajā mājas daļā tiek atrastas jau vairākas nedēļas – pēc tam, kad augustā ēkas neapdzīvotajā daļā sētas pusē nogruva siena. Kad ziņa par zelta atradējiem izplatījās tālāk, daudzi nāca – rakājās pa smiltīm, rāva ārā grīdu, ārdīja sienas. Galvenokārt gan pusaudži vecumā no 12 līdz 17 gadiem. Arī Toms Vīksne toreiz gājis sirojumos. "Gredzenus un ķēdīti atradu," viņš neslēpj.

Liepājas muzeja speciāliste Velga Lāce 2005.gada septembrī, ielūkojoties 1938.gada izdevumā, sameklēja, ka nams Dzirnavu ielā 17 tolaik piederēja kādam vai kādai E.Hodes. Arī G.Silakaktiņš stāsta, ka 17.namā dzīvoja juvelieris Hodes ar ģimeni. Viņam vairākās vietās Liepājā – arī Pumpuru un Lielā ielā – piederējuši veikaliņi.

Pusgadu tika gaidīts piesakāmies zeltlietu īpašnieks. Daudzi esot kārojuši mantu iegūt, pieteicies ne viens vien viltvārdis. Taču G.Silakaktiņš noskaidrojis – lai gan dzimta bija plaša, visi ir gājuši bojā, neviena pēcteča vairs nav. Dzirnavu ielas juveliera ģimene nošauta Šķēdē.

Tad tika nolemts zeltlietas pārdot un iegūto naudu izlietot mājas remontam. "Kad zeltu atrada, visi bija klāt, visiem interesēja. Kad viss noklusa, tad atstāja mūs. Tā jau ir – kam to visu vajag?" Saša rāda uz pussabrukušajām sienām un dažiem ķieģeļiem, kas karājas mata galā. Lācis atceras, ka vēl 90.gados mājai bija gan jumts, gan logi, tur dzīvoja cilvēki.

Plāni joprojām nav īstenoti

Aiz Brīvzemnieku ielas 10.nama ir lieli dzelzs vārti, bet aiz tiem – baltā ķieģeļu ēka, kur esot Fontēna galdniecība. Dzirnavu ielā runā, ka "dānis gribēja arī citas mājas, taču šī ir pilsētas vēsturiskā daļa, nav nekādi ezerkrasta būdeļnieki". Cilvēki savus dzīvokļus nav bijuši ar mieru pārdot.

Padomju gados dāņa galdniecības vietā bijis uzņēmums "Sprīdītis". Mainoties varām, tas nodots privatizācijai. Jaunie īpašnieki atvēruši apavu fabriku. Tā bijusi vienīgā Baltijā, kur ražoja bērnu apavus no ādas. Blakus bērnudārzam atvērts kiosks, kur tie tirgoti. Tā tas bijis vēl līdz 90.gadu beigām.

Bērnudārzs aizvērts, tikko "Sprīdīti" nodeva privatizācijai. Arī šī ēka nonākusi privātīpašnieka rokās.

2000.gada rudenī arhitekts Uģis Kaugurs nāca klajā ar detālplānojumu pilsētas rajonam, ko ietver Jūras iela, Kūrmājas prospekts, K.Ūliha, Roņu iela un Tirdzniecības kanāls. Iecere – atbrīvoties no bijušās Okeāna zvejas flotes bāzes žoga, kas vairākās vietās noslēdz pieeju kanālmalai, padarīt to atpūtniekiem un uzņēmējiem interesantu. Astoņu gadu laikā plāns īstenots tikai daļēji.

Bet kādā 2001.gada publikācijā par veco ostmalu vietējie stāstīja, ka pirms gadiem pieciem sestdienās un svētdienās, kad pa Jūras ielas bruģi mazāk dimdināja mašīnas un bija labāka dzirdamība, te bijuši īsti lauki. Vistas kladzinājušas, un gaiļi dziedājuši.

"Pašvaldība tagad ved ekskursantus un stāsta: šī ir pilsēta pilsētā. Par ko priecājas? Lai to visu atjaunotu, miljonus vajag," Lācis nopūšas.