Kurzemes Vārds

01:27 Otrdiena, 19. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Spriedums atstāts negrozīts
Daiga Lutere

Nupat Kurzemes Apgabaltiesā atstāts negrozīts Liepājas tiesas spriedums lietā, kur par vienaudzes noduršanu astoņpadsmit gadu vecajai Regīnai piesprieda brīvības atņemšanu uz sešiem gadiem. Notiesātās advokāte šo spriedumu bija pārsūdzējusi, uzskatot, ka meitenei piemērots pārāk bargs sods – aiz restēm jāpavada seši gadi, tas ir, iesēdīsies 18, bet brīvībā paredzēts iznākt tikai 24 gadu vecumā. Tagad, kad Apgabaltiesa atstājusi spēkā Liepājas tiesas spriedumu, notiesātajai zudušas cerības uz soda samazināšanu. Nogalinātās meitenes tēvs savukārt uzskatīja, ka sešu gadu cietumsods dūrējai ir pārāk mazs. Ļoti iespējams, ka nogalinātās tuvinieku pirmā reakcija, uzzinot par meitenes nāvi, bija – dzīvību pret dzīvību. Protams, līdz ar to brīvības atņemšana uz sešiem gadiem tāds nieks vien šķiet. Vienai pusei. Bet otrai?

Tāds nu reiz ir tiesas uzdevums: spriest tiesu, sodot vainīgos, izšķirot civiltiesiskus strīdus un citas lietas. Vairumā gadījumu tiesā nonākušo lietu ir divas puses – noziedznieks un cietušais vai prasītājs un atbildētājs. Katra puse ar savu taisnību un pārliecību, kā jābūt, kā ir pareizi un taisnīgi. Grūti iedomāties, kā mēs dzīvotu, kā kārtotu attiecības ar tuviniekiem vai gluži svešiem cilvēkiem, ar partneriem, ar iestādēm utt., ja nebūtu tādas institūcijas kā tiesa. Ja tik tiešām viss tiktu darīts pēc sistēmas: aci pret aci, zobu pret zobu! Godīgi sakot, bail paliek un negribas šādu situāciju pat iedomāties.

Tiesas un tiesnešus mēdz pelt un audzināt. Tiesnešiem mēdz pārmest vienpusību, uzpērkamību un virkni citu ļaunu grēku, ja spriedums, lēmums nav tāds, kādu puses vai pušu atbalstītāji gaidījuši. Daļa sabiedrības, uzzinot par dažiem tiesas spriedumiem, nesaprot, kādēļ "sodi ir tik nesamērīgi". Piemēram, vainīgajam par tīšu, smagu miesas bojājumu nodarīšanu piespriež brīvības atņemšanu uz diviem gadiem, bet citu par laupīšanu ietupina uz astoņiem. Vienam cietušajam nopietni sabojāta veselība, otram tikai nolaupīta soma. Ja skatās virspusēji, protams, sodu politika šķiet dīvaina un nesamērīga. Bet viss nav tik vienkārši.

Nosakot sodu, tiesa, iedziļinoties lietas būtībā, ņem vērā virkni dažādu apstākļu, kuri sabiedrībai bieži vien paliek nezināmi, jo lietas, spriedumi masu informācijas līdzekļos netiek atspoguļoti pilnībā. Piemēram, vai tiesājamais agrāk ir bijis sodīts vai nav, kāda viņa paša attieksme pret nodarījumu, vai viņš atlīdzinājis zaudējumus cietušajiem utt., u.t.jpr. Kā reiz teica kāds tiesnesis: "Taisot spriedumu, es dažubrīd jūtos kā ķirurgs, kurš rokās tur skalpeli. Nenovērtēsi situāciju, izdarīsi ko nepareizi, sekas var būt ļoti nepatīkamas. Tu sevi uzskati par profesionāli, bet tomēr..." Vēl nianse, ka mūsu valsts Krimināllikumā ir noteiktas diezgan plašas piespriežamo sodu robežas: par konkrētu nodarījumu – no tik gadiem līdz tik. Un tiesnesim dota iespēja izvēlēties – tieši cik.

Lai sabiedrībā, runājot par sodu politiku, neveidotos nesapratne un pārmetumi "kādēļ tas par to dabūja tik, bet kāds cits tikai tik gadu", droši vien tiesu pārstāvjiem pašiem aktīvāk vajadzētu iesaistīties spriedumu skaidrošanā. Cilvēki, sabiedrība, spēj pieņemt dažādus spriedumus, ja vien tos izprot. Bet, domāju, nekad nebūs tā, ka ar spriedumu vai lēmumu pilnībā būs apmierinātas abas lietā iesaistītās puses. Gluži tāpat, kā sākumā minētajā gadījumā.