Kurzemes Vārds

15:02 Otrdiena, 16. jūlijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Pakāpieni

Mūžīgā dumpiniece
Ita Cērmane

Esam pieraduši, ka ceļu policists ir vīrietis, tādēļ, ieraugot uniformā tērpto garmataino policisti, ne viens vien autobraucējs apmulst. Liepājas pilsētas un rajona Policijas pārvaldes Ceļu policijas inspektore Agnita Dreiblathena gan nepiekrīt, ka policistam jābūt tikai vīrietim. Tas, viņasprāt, ir novecojis uzskats: "Tikai pie mums Liepājā, kur esmu vienīgā, nav pierasts, ka sieviete strādā Ceļu policijā. Ārpus Latvijas, piemēram, Lietuvā, tas ir normāli."

Liktenīga sagadīšanās

Agnita neslēpj, ka viņa nokļuvusi policijā sagadīšanās dēļ. Bijusi pārliecināta, ka studēs Mākslas akadēmijā par dizaineri, taču, aizbraukusi, lai iestātos augstskolā, sapratusi, ka tas nav viņai.

Nonākusi dilemmas priekšā: ko nu? Tā kā abi vecāki studējuši jurispudenci, meita nolēmusi, ka šī joma viņai būs piemērotāka. Diemžēl iekļūt Policijas akadēmijā uz juristiem, kur uz vienu vietu pretendēja 21 studētgribētājs, neizdevās. Ne tādēļ, ka zināšanas nebija pietiekamas, bet muļķīgas sagadīšanās dēļ – tika sajaukti iestājpārbaudījumu darbi. Notikušais Agnitai bija smags pārdzīvojums – īsta katastrofa: "Kā es raudāju!" Trieciens meitenei, kura vidusskolā bija viena no enerģiskākajām un aktīvākajām, bija tik liels, ka viņa teju vai solījās augstskolas virzienā vispār vairs neskatīties.

Vajadzīgo spērienu pa dibenu sarūpēja mamma. Paziņojusi, ka neļaus meitai veselu gadu sēdēt mājās bezdarbībā, viņa ierosināja vismaz gadu iet pastrādāt policijā – pārliecināties, vai šis darbs Agnitai piemērots, lai nākamajā gadā varētu atkārtoti startēt uz studijām.

Nespēj būt lauva krātiņā

Strādāt Agnita sāka Ceļu policijā, sākumā darbs bija kabinetā: "Strādājām abi ar Madaru Kleinbergu vienā kabinetā. Viņš toreiz bija pirmstiesas izmeklētājs, es – kā praktikante, viņa palīdze." Pēc laika Agnita, vēlēdamās ceļu policista darbu atkost no pašas apakšas, uzprasījās strādāt uz ceļa. Protams, pa vidu bija Policijas skola Kauguros, ko viņa pabeidza, ar izcilību aizstāvējusi kursadarbu.

Viņa smej, ka apakšā esot joprojām. Taču nesūdzas, ka jebkādos laika apstākļos – salst, līst vai cepina saule, dienā vai naktī – jāstrādā laukā. Atskatoties uz pirmajām darba dienām, viņa smaida, jo pirmās mašīnas gājusi apstādināt trīsošām kājām. Pārbijušies bijuši abi – gan šoferis, gan jaunizceptā inspektore: "Kas tad toreiz no manis bija? Skuķis. Bet skola ļoti laba." Tagad tā ir ikdiena. Un mīts, ka sievietei būt par policisti, kas strādā uz ceļa, ir grūti, Agnitasprāt, ir muļķības: "Nav viegli, bet man patīk. Esmu cilvēks, kas nevar nosēdēt kabinetā – tur jūtos kā lauva krātiņā. Man vajag būt kustībā, kontaktēties ar dažādiem cilvēkiem. Protams, ne vienmēr emocijas ir pozitīvas, kaut tādu gribētu vairāk. Arī spriedze prasa savu, un nereti pēc spraigas darba dienas jūties pilnīgi iztukšots. Taču arī tad ir labi padarīta darba apziņa." Tāpat viņa atzīst, ka daudz spēka prasa savaldīšanās, jo likumsargs nekādos apstākļos nedrīkst būt nesavaldīgs: "Esmu gan novērojusi, ka pēdējā laikā vadītāju kultūras līmenis ceļas."

Taujāta, kā viņai izdodas saglabāt skaidru galvu reizēs, kad notikuši smagi negadījumi, Agnita atzīst: "Tas ir mans darbs, nedrīkst emocijām ļaut vaļu." Taču viņa atzīst, ka ļoti krasi vērtību skala mainījusies, kļūstot mātei: "Kamēr man nebija bērnu, visu uztvēru daudz mierīgāk. Tagad negadījumi, kuros cietuši bērni, ķeras pie sirds. Tādās reizēs pāris sekunžu laikā pārvērtēju visu savu dzīvi. Tās ir reizes, kad saproti, ka jautājumi, par ko ikdienā pārdzīvojam un ķīvējamies, patiesībā ir tikai sīkumi."

Cenšas nenodarīt pāri ģimeni

Inspektore atzīst, ka cenšas rīkoties tā, lai viņas darba dēļ neciestu ģimene. Viņa ir pārliecināta, ka bērniem pagaidām nav jācieš: "Ja man ir nakts maiņa un vakarā deviņos jābūt darbā, tad jau laikus pabaroju, nomazgāju, sabučoju un apguldu bērnus. Liels pluss ģimenē ir tas, ka ievērojam režīmu – laikus iet gulēt. To, ka manis reizēm naktīs nav mājās, bērni neizjūt – viņi guļ. Dēlu tētis tad no rīta aizved uz dārziņu, bet ar meitiņu kopā es pēc atgriešanās no maiņas gatavoju brokastis un eju pastaigā. Vēlāk abas dodamies pagulēt."

Vairāk inspektores nakts maiņu dēļ ciest iznāk vīram. Reizēm, kad viņai gadās maiņa sestdienā un svētdienā, viņiem redzēties iznāk reizi nedēļā. Taču Agnita ir optimiste un uzskata, ka šajā apstāklī ir arī savs labums – ik brīdis tiek izbaudīts, nav laika ķīvēties sīkumu dēļ. Tāpat pluss esot tas, ka iespējams saplānot kopīgas brīvdienas.

Labākā atpūta esot kopā ar ģimeni pavadītais laiks, izbraucieni uz mežu vai jūru. "Man ļoti patīk būt mājās, brīvdienā varu pat neiet ārā. Taču, ja pēc kārtas iegadās vairākas brīvas dienas, ilgojos atgriezties darbā." Viens no relaksācijas veidiem ir arī braukšana ar motociklu. Abi ar vīru viņi ir motokluba "Vētrasputni" biedri.

Par labāku nākotni

Līdztekus darbam divu bērnu māmiņa veic arī sabiedriskos pienākumus. Viņa ir viena no pirmajiem Liepājas Policijas pārvaldes darbiniekiem, kas iestājās policistu arodbiedrībā. Agnita atceras, kā savulaik divatā ar pārinieku Edgaru Krūmiņu, ko viņa uzskata arī par skolotāju, devusies uz kongresu Rīgā, kad tika dibināta policistu ariodbiedrība: "Ja es viena domāju citādāk, tā ir mana problēma, bet, ja šādu citādāk domājošo ir vairāki, tad jārīkojas."

Kopš pērnā gada 2.marta viņa ir Neatkarīgās policistu arodbiedrības Liepājas rajona komitejas valdes locekle, bet kopš 25.maija – NPA centrālās valdes locekle. Agnita kopā ar domubiedriem vēlas panākt, lai uzlabotos policistu dzīves un sadzīves apstākļi. Februāra sākumā notikušajā arodbiedrības kongresā viņi sagatavoja priekšlikumus likumsargu materiālā un sociālā stāvokļa uzlabošanai. Tāpat NPA biedri vēlas panākt, lai uzlabotos vadītāju attieksme pret padotajiem.

Nekad nesaka: nekad

Agnita pieļauj, ka kādreiz var arī aiziet no darba policijā. Savulaik jau bijis gadījums, kad Agnita gandrīz vai pateikusi policijai ardievas. Bijis piedāvājums strādāt par instruktori autoskolā. Iegadījies gan tā, ka tagad tur strādā viņas laulātais draugs: "Profili ir līdzīgi, taču nebūtu pareizi, ja abi strādātu vienā darbavietā. Ja jāpavada kopā 24 stundas, tas var sarežģīt attiecības. Jau tāpat mājās bieži filozofējam par satiksmes noteikumiem. Taču nevar pārforsēt. Nupat jau ir tā, ka vīrs mājās lūdz likt malā noteikumu grāmatu."

Inspektorei ir divi sapņi. Lielākais – uzsākt saimniekošanu vecvecāku saimniecībā Kazdangā. Ja izdotos piesaistīt finansējumu un īstenot šo sapni, otrs varētu palikt arī nepiepildīts. Taču Agnita arī pieļauj, ka vienlaikus varētu piepildīt abus sapņus, no kuriem otrs ir pakāpšanās pa karjeras kāpnītēm policijā. Viņai nebūtu iebildumu reiz ieņemt Ceļu policijas priekšnieces posteni. Taču plaši par to runāt viņa nevēlas: "Esmu mazliet māņticīga. Nevar daudz pļāpāt, tad sapņi var nepiepildīties."

Karjera
Agnita Dreiblathena
2000.gadā pabeidza Liepājas 1.vidusskolu. Nākamajā gadā absolvēja Policijas skolu Kauguros.
Kopš 2000.gada strādā Liepājas pilsētas un rajona Policijas pārvaldes Ceļu policijā. Patlaban ir CP inspektore.
Paralēli darbam mācās. 2006.gadā Liepājas Pedagoģijas akadēmijas neklātienē ieguvusi bakalaures grādu reklāmas dizainā. Zināšanas papildina dažādos kursos.
Ir Neatkarīgās policistu arodbiedrības centrālās valdes locekle.
26 gadus veca. Divu bērnu – trīs gadus vecā dēla Dāvja un vienu gadu vecās meitiņas Paulas – māte.