Kurzemes Vārds

12:33 Pirmdiena, 26. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Privāti

Mans vaļasprieks
Pirktas, zagtas, dāvinātas...
Anda Pūce

""HILTI" centra Liepāja" tehniskais konsultants ULDIS SKANIS neslēpj, ka visticamāk lasīt iemācījies ātrāk, nekā runāt, jo divu bibliofilu ģimenē arī viņam bija lemts kļūt par aizrautīgu grāmatu lasītāju. "Ja tagad saku, ka aizņemtības dēļ man nav laika lasīt, tas nozīmē, ka lasu tikai stundas četras dienā," viņš smejas, atzīstot, ka nevarētu gluži teikt, ka viņa mājās nav nekā cita, izņemot grāmatas. Taču to patiešām ir ļoti daudz.

Pirmā Uldim pieejamā lasāmviela, protams, bija vecāku sagādātās grāmatas, un tās gan mammas, gan tēta mājās pieejamas patiešām lielā skaitā. "Es patiesībā visu brīvo laiku esmu pavadījis lasot," savu bērnību atceras Uldis. Un diezgan ātri viņš no bērnu un pusaudžu grāmatām pārmeties uz pieaugušo literatūru. "Man sagādā kaifu pats lasīšanas process, un arī tas brīdis, kad turu rokās grāmatu, ir nozīmīgs. Tāpēc esmu absolūts elektronisko grāmatu noliedzējs – man svarīga ir arī grāmatas smarža, papīra faktūra," skaidro Uldis. Un pats piedzīvojums, atšķetinot grāmatā aprakstītos notikumus, izprotot otra domu un ieceri, pašam vizualizējot aprakstītos varoņus, ir tas, kā dēļ ir vērts aizrauties ar lasīšanu.

Tagad jau arī Ulda paša dzīvoklis ir pilns grāmatplauktiem (mūsu sarunas laikā Uldis saskaita 20 plauktu un atzīstas, ka viņa mājā neesot nevienas telpas, kurā nebūtu kāda grāmata) un daudzas no vecāku grāmatām pārvākušās pie Ulda. "Lielākoties, es, protams, grāmatas pērku, tās man arī dāvina, bieži aizņemos no radiem un draugiem, arī zadzis esmu. Nē, ne tā, ka ielauztos citu mājokļos un aptīrītu grāmatu plauktus, bet, ja redzu, ka kāda grāmata kaut kur mētājas, nevienam nevajadzīga, to savācu..." atzīstas Uldis. Liepājā Uldis visbiežāk iegriežas Jāņa Rozes grāmatnīcā. "Mēnesī grāmatām tērēju ap simt latu," viņš saka. Vēl viena Ulda iecienīta grāmatu iegādes vieta ir mazais tirdziņš Jaunliepājā. Kādus tik dārgumus viņam te par smiekla naudu izdevies dabūt: "Zelta teļu", Herdera vārdnīcu un citus vērtīgus izdevumus.

"Mammai par godu esmu izlasījis Selmas Lāgerlēvas "Gesta Berlinga sāgu", jo viņa savulaik spēlēja izrādē "Gesta Berlings" pārī ar Jāni Makovski," atklāj Uldis. Viņš ir izlasījis arī visus Viļa Lāča darbus. Uldim patīk Andra Kolberga detektīvi un humorista Skaiļa darbi. "Tā man tāda diska defragmentācija," Uldis joko. Viņš lasa arī grāmatas, kas sākumā nepatīk, tāpat viņš izlasa arī grāmatas, par kurām visi runā, lai zinātu, kas tur īsti ir. Uldis lasa gan oriģinālvalodā, gan tulkojumus. "Tulkojumam ir milzu nozīme, jo ir gadījušies arī tulkojumi, kas darbu sabojā," viņš atzīst. Protams, liela nozīme arī lasīšanas ātrumam – Uldis lasa ļoti ātri. "Skārda bungas", ko citi lasa mēnešiem, viņš izlasījis pāris dienās. "Es tā aizraujos, ka nevaru aizvērt grāmatu, un tāpēc bieži lasu visu nakti," Uldis neslēpj.

No pēdējā laikā lasītā Uldim vislabākās atsauksmes par Daja Sidjes grāmatu "Balzaks un mazā ķīniešu šuvēja", arī Salama Ruždi "Klauns Šalimars" ļoti patikusi, patīkami pārsteigusi Mika Albona "Otrdienas ar Moriju". Bet Frederika Beigbredera "Romantisko egoistu" viņš lasījis lēni un mokoties, bez patikas. Par grāmatām Uldis ir gatavs runāt stundām ilgi un ir priecīgs diskutēt par izlasīto, apmainīties ar viedokļiem. Bet tad jāsastop vēl kāds tikpat aizrautīgs lasītājs, jo vairums ir tādu, kas Uldim vienkārši netiek līdzi.


Mana pieredze
Tituls "Mis Foto Latvija". Iegūts Ēģiptē
Daiga Lutere

Pērn janvārī Liepājas teātrī norisinājās skaistumkonkurss "Mis un Misters Liepāja – 2007" un tajā par titula "Mis Liepāja – 2007" ieguvēju kļuva Aija Laugale. Tagad jau apritējis mēnesis, kopš viņa atgriezusies no skaistās Hurgadas pilsētas Ēģiptē. Uz turieni Aija kopā ar vēl piecām meitenēm un sešiem puišiem devās, lai piedalītos skaistumkonkursā "Mis un Misters Latvija – 2007". Liepājniecei konkurss bija veiksmīgs. Žūrija viņai piešķīra titulu "Mis Foto Latvija – 2007". Bet kādēļ Aijai nepiešķīra galveno titulu? Kā Latvijā gatavojās finālam? Kas un kā notika Ēģiptē?

Konkursa "Mis Latvija" pusfinālā sākotnēji iekļautas 17 meitenes, no kurām uz Ēģipti devušās tikai sešas. Ar puišiem bijis tāpat. Finālistus paziņoja tikai vienu mēnesi pirms došanās prom. Līdz tam visām meitenēm un arī puišiem Rīgā bijušas daudzas un dažādas nodarbības, arī fotografēšanās žurnāliem un uzstāšanās publikas priekšā, kad sarīkojumos vajadzējis demonstrēt tērpus. Vienā šādā reizē Aija diezgan smagi savainoja kāju un, ļoti iespējams, ka tieši iegūtās rētas dēļ viņai nepiešķīra "Mis" vai "Vicemis" titulu. Aija stāsta: "Toreiz demonstrējām garas, kuplas kleitas... Labi, ka viss beidzās tikai ar pamatīgu brūci, nevis lūzumu!"

Lidojums uz Ēģipti titula "Mis Liepāja" ieguvējai bijis pirmais viņas mūžā. Tā kā ļoti patīkot silts un saulains laiks, Hurgadā jutusies lieliski. Gandrīz katru dienu finālisti filmējās kādā no pilsētas skaistajām vietām: te Sarkanajā jūrā, te pie palmām vai baseiniem, gatavojot fināla uznācienus. Dzīvojot viesnīcā "Titanic Aqua Park & Resort", brīvā laika bijis diezgan daudz, un jaunieši to pavadīja, izmantojot visas akvaparka atrakcijas, sauļojoties, peldoties dzidrajos baseinos vai dodoties paklejot pa Hurgadu. Vakarā kopīgi devušies dejot uz jau iemīļoto deju klubu "Aladins".

Aija: "Visi šie kopīgie pasākumi mūs kā komandu ļoti satuvināja. Organizatoru noteikumu – meitenes vienas pašas uz pilsētu doties nedrīkst – visas ievērojām. To darījām tikai mūsu puišu pavadībā un tā arī jutāmies drošāk. Jā, bija tādi ēģiptieši, kas solīja šķirties no lielas bagātības, lai kādu no mums sešām dabūtu par sievu! Tirdziņos izbaudīju kaulēšanās prieku. Man palicis iespaids, ka šajā zemē ļaudis ir ļoti laipni, atvērti un smaidīgi. Viesnīcā valdīja ļoti pozitīva gaisotne, arī ēdināšana bija ļoti laba. Ēdu visu, ko vēlējos! Arī kūciņas un saldējumu. Izvēle bija liela, un viss ļoti garšīgs. Nekādu diētu! Un tā divas nedēļas, kamēr uzturējāmies Ēģiptē."

Konkursa fināls notika viesnīcā "Titanic Beach". Priekšpusdienā ģenerālmēģinājums, kas liepājniecei pagājis bez liela satraukuma, vakarā – fināls. Frizūras veidoja profesionālas frizieres, vienīgi grims bijis jāliek pašām. Konkursa programma atšķirībā no Liepājā notiekošā skaistumkonkursa veidota ļoti vienkārši. Vairāki uznācieni, tērpu demonstrēšana, defilē, kas neesot bijis tik grūti kā uznācienu un deju iestudēšana Liepājas konkursam.

Ko "Mis Foto Latvija" ieguvusi, iekļūstot Latvijas skaistumkonkursa finālā? Aija stāsta: "Piedzīvotais, pašas spēkiem paveiktais nostiprinājis manu pašapziņu, deva iespēju iepazīt jaukus cilvēkus, apskatīt krāšņu zemi, nostiprināt valodu prasmes. Kā Latvijas skaistumkonkursa finālistei man ir iespēja piedalīties arī citos pasaulē rīkotos skaistumkonkursos, un pieredze Ēģiptē man palīdzēs labāk tiem sagatavoties. Domāju, ka es šīs iespējas izmantošu!"


Mans dzīvesveids
Saslimis ar ūdenstūrismu
Kristīne Pastore

Šovakar rokkafejnīcā 45 gadu jubileju svinēs Liepājas Tūrisma klubs. Būs tikšanās, atkalredzēšanās, būs atrakcijas un visvairāk atmiņu par dažādos tūrisma braucienos un pārgājienos pieredzēto. Tagad jau par visu var pasmieties, bet vai smiekli nāca arī toreiz, kad upē ūdens strauji cēlās un garām jau aizpeldēja kāda noslīkuša ūdenstūrista līķis? Vai smiekli nāca, kad vietējais kalnietis, prasot lielāku samaksu par mantu aizvešanu līdz upei, atstāja mūsu tūristus pusceļā neapdzīvotā vietā? Vai toreiz 1991.gadā, kad Gruzijas galvaspilsēta Tbilisi bija pilna ar tankiem? Šos un citus atgadījumus rubrika "Privāti" ieskicē sarunā ar Liepājas Tūrisma kluba vadītāju AIVARU GABALIŅU – viņš šo organizāciju vada jau 22 gadus.

Tā arī nav izveseļojies

Tas bija pirms 33 gadiem, kad Aivars strādāja uzņēmumā "Lauma". Bariņš jaunu entuziastu sarīkoja braucienu ar laivām pa Ventu. Kur ņēma laivas un citu inventāru, Aivars tā īsti vairs neatceras. Iespējams, no tā paša Tūrisma kluba, kas Liepājā darbojās ar vērienu: bija kalnos kāpēju, ūdenstūristu, velo, moto, auto un citas sekcijas. Šis brauciens, kas notika 1.maijā, Aivaram arī izrādījās liktenīgais – viņš saslima ar ūdenstūrismu un nav izveseļojies līdz šai dienai. Starp citu, 1.maijā jau no diezgan seniem laikiem atklāj ūdenstūrisma sezonu, kad gandrīz vai katrs sevi cienošs ūdenstūrists sēžas laivā un dodas pa upi uz leju. Bet sezonas noslēgumā Saldus rajona Ciecerē notiek Latvijas ūdenstūrisma čempionāts, ko septiņdesmito gadu beigās iedibinājis tieši Aivars. Sākumā sacensības notika oktobra beigās un bieži vien upē jau bija ledutiņš un zemi klāja sniedziņš vai vismaz tas pārsteidza laivotājus, no rīta izveļoties no telts. Tagad gan šīs sacensības pārceltas uz septembra beigām – tā teikt, saudzēšanas nolūkos.

Bet Aivars piebilst, ka ne 1.maijs, ne arī Cieceres sacensības nav nekādi noteicošie datumi. Piemēram, pērnā gada nogalē grupiņa Liepājas entuziastu pa Ālandes upi brauca pat 30.decembrī, un ir gadījies, ka jauno sezonu iesāk jau 6.janvārī – ja upe ir vaļā, kāpēc ne?

Aivars ir kāpis arī kalnos, tomēr palicis pie ūdeņiem. Kāpēc? "Kalnos tu, cilvēks, kāp ilgi, gari un grūti un to īsto gandarījumu atrod virsotnē," viņš skaidro. "Bet, braucot pa upi, visu laiku ir skaisti, un ir arī kalni." Bet, protams, ir gadījumi, kad, piemēram, divas dienas no vietas brauc pa upi, kuras krastos abās pusēs izdeguši meži. Toties upe interesanta. Un, starp citu, reizēm ūdenstūristiem fiziskā slodze ir pat lielāka nekā kalnos kāpējiem. Lai nokļūtu līdz upei, nereti kājām jānoiet gari kilometri pa grūti pārvaramām vietām, turklāt vēl jāstiepj līdzi inventārs. Tā ka viegli nav!

330 gramu spirta pret trim litriem medus un citi piedzīvojumi

Uz jautājumu, vai pirms došanās tālākos ūdeņos Aivars ir izbraukājis Latvijas upes krustām šķērsām, viņš smejoties atbild: "Latvijas upes es atstāju vecumdienām!" Bet, ja nopietni, ir, protams, pabraukāts pa Bārtu, Durbi, Ventu, arī Aivieksti, Cieceri un citām. Bet biežāk tomēr būts daudz tālāk. Ir izvagotas upes Karpatos, Kaukāzā, Karēlijā, Altajā, Sajānos un citur. Mīļākā esot Katuņa Altajā. Starp citu, tā atzīta par pasaules ūdenstūristu otro iecienītāko upi visā Krievijā. Tā pieskaitāma 4.grūtības pakāpei, ir pietiekami sarežģīta, taču ne pārmērīgi, tai nav neizbraucamas krāces, turklāt upe beidzas apdzīvotā vietā, kas ir liels pluss.

Un, protams, gandrīz vai ar katru braucienu saistās kāds interesants piedzīvojums. Kaut vai tajā pašā Altajā, braucot pa iemīļoto Katuņu. Par 330 gramiem spirta mūsējie pretī saņēma 3 litru burku ar medu, vēl klāt rāmi ar medu šūnās un solījumu sagādāt arī lāča gaļu. "Tur cilvēki dzīvo tālu no apdzīvotām vietām un zina, ka brauks garām ūdenstūristi," skaidro Aivars. "Tad nu viņi sēž upes malā un gaida."

Par braucienos sastaptajiem cilvēkiem Aivars saka, ka tie visur ir labi un draudzīgi. Un laivošana ir iespēja tos iepazīt tik daudzveidīgus. Tiesa, gadās, protams, arī daži reti izņēmumi. Piemēram, kā tas reiz bija Sajānos. Nolīguši traktoristu, kas visu smago bagāžu ar laivām un citu ekipējumu aizvedīs līdz vajadzīgajai vietai. Pusi nobraucis, traktorists pēkšņi pieprasīja maksāt dubultā. Nekā nebija – laivotāji nepiekrita! Tad neko – nācās kraut mantas ārā un palikt uz ceļa. Taču izpalīdzēja labi cilvēki – nākamajā dienā sastaptie vietējie iedzīvotāji ar zirgiem visu aiztransportēja līdz upei.

Tie paši Sajāni un upe Kitoja grupai no Liepājas sagādāja arī kādu nepatīkamu piedzīvojumu. Aivars stāsta, ka tā ir vieta, kur, ja uzlīst lietus, ūdens līmenis upē ceļas ļoti strauji. Vienā naktī tas var celties pat par diviem metriem, tāpēc laivas atstāt upē nedrīkst – tās jāvelk labi augstu krastā. Vienā tādā lietus reizē liepājnieki ātri manījās malā, bet ūdens cēlās aizvien augstāk un augstāk, straume kļuva aizvien straujāka un straujāka. Un tad jau viņi ieraudzīja pa upi aizpeldam kādu mugursomu. Skaidrs – kādam laivotājam notikusi nelaime. Tur jau nāca arī pati laiva, un drīz vien upe aiznesa arī cilvēka ķermeni. To vēlāk mūsējie atrada, izskalotu krastā – vīrietis bija no ļeņingradiešu grupas. Ko tādās reizēs dara? "Ielikām līķi maisā, pacēlām augšā kokā, lai meža dzīvnieki to nesaposta, un par notikušo paziņojām tuvākajā apdzīvotajā vietā," stāsta Aivars. Un piesit pie koka – paldies Dievam, liepājniekiem tādas nelaimes nav gadījušās, tie, kas aizbraukuši, vienmēr arī atgriezušies. Aivaram pašam savā 33 gadus ilgajā ūdenstūrista mūžā ar laivu apkrist laimējies tikai divas reizes.

Uz Gruziju Aivars brauc gandrīz vai kā uz mājām – tur paziņu pilns. Un ar šīs valsts galvaspilsētu Tbilisi viņam saistās ļoti spilgtas atmiņas. Tas notika 1991.gadā divas dienas pēc toreizējā valsts prezidenta Gamsahurdijas gāšanas. Pilsētas ielas bija aizbarikādētas, visapkārt vīri ar automātiem. Bet liepājniekus interesē, kas tur notiek? Tā pa kvartālam vien devušies visā iekšā. Protams, bija arī bail, jo nesaproti, kurš te draugs, kurš ienaidnieks. Bet lidostā viss tukšs, un, kad mūsējie painteresējušies, vai lidos kāda lidmašīna, strādājošie tikai nobrīnījušies – trakie no Baltijas! Toties tagad Gruzijā ar drošību ir kā Šveicē – viens līķis divos gados, Aivars smejoties stāsta, kā situāciju savā valstī raksturojot vietējie. "Un apzagt var arī tepat uz vietas," saka Aivars. Tāpēc jau septembra beigās viņš ar grupu atkal dosies uz Gruziju, bet jau aprīlī – uz Karpatiem.

Ja gribi kļūt par ūdenstūristu, protams, ir jārēķinās ar zināmām grūtībām. Un tās cilvēkus pārbauda. Aivars gan saka, ka neesot daudz tādu gadījumu, kad kāds būtu norāvies, bet viens gan palicis atmiņā. Toreiz puisis pēc divu dienu pārgājiena, kad bīstamākās krāces jau bija pieveiktas, vakarā pie ugunskura pēkšņi paziņoja, ka tālāk nebrauks. Nē, un viss! "Reizēm tā notiek, ka cilvēkam šoks un bailes nāk pēc briesmu pārvarēšanas," skaidro Aivars, kurš, starp citu, ir viens no retajiem ūdenstūristu grupu vadītājiem ar patiešām augstu kvalifikāciju – vēl padomju laikā ieguvis Vissavienības augstāko grūtību kategoriju pārgājienu vadītāja instruktora apliecību.