Kurzemes Vārds

00:07 Pirmdiena, 21. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Apskats

Kosova izkustina pasauli no līdzsvara
Andžils Remess

Bez bažām kļūdīties var prognozēt, ka šonedēļ politisko norišu priekšplānā turpinās būt Balkāni. Ap Kosovas neatkarību virmojošos notikumus nespēs aizēnot ne prezidenta vēlēšanas Krievijā, ne izšķirošā brīža tuvošanās, kad kļūs zināms arī otrais kandidāts ASV prezidenta amatam, ne ar jaunu politisku spēku tapšanu saistītās norises Latvijā.

Tas jau bija skaidrs iepriekš, ka Kosovas neatkarības pasludināšana nebeigsies ar albāņu līksmošanu šajā nu jau bijušajā Serbijas provincē. Un ne jau tāpēc ar to nebeigsies, ka Kosovas atdalīšanās būtu smags trieciens Serbijas pašcieņai. Balkāni ir pārāk nozīmīga vieta pasaules ģeopolitiskajā kartē, lai tur notiekošās pārmaiņas neietekmētu starptautisko stabilitāti un lai Krievija tik vienkārši ļautu šajā reģionā kāju spert ASV.

Tāpēc nav jābrīnās par Serbijas valdības rīcību, atsaucot vēstniekus no valstīm, kuras atzinušas Kosovas neatkarību, un Belgradas prasību kompensēt Kosovas atdalīšanās dēļ radītos materiālos zaudējumus, kā arī saukt pie atbildības politiķus, kuri veicinājuši Serbijas sadalīšanos. Nav jābrīnās arī par Krievijas aso reakciju, pieprasot ANO Drošības padomei anulēt Kosovas neatkarību, un Krievijas prezidenta Vladimira Putina brīdinājumu, ka pasaules kārtības izjaukšanai būs smagas sekas un cietīs izjaucēji paši.

Ir arī draudīgāki paziņojumi. Piemēram, serbu pareizticīgās baznīcas galva mudinājis Serbijas armiju Kosovā lietot ieročus un aicinājis uz turieni doties brīvprātīgos no Krievijas. Bet Krievijas politiķis Vladimirs Žirinovskis izteicies, ka ir radīts precedents, lai Baltijas valstīs dzīvojošie krievi varētu šeit veidot savas neatkarīgas teritorijas. Tā visa ir retorika, kas šādās reizēs, kā saka, pieder pie lietas, un arī par to nebūtu jābrīnās.

Taču pārsteidz kas cits. Pārsteidz Serbijas valdības rīcība, it kā tīšuprāt noskaņojot pasaules sabiedrību pret sevi un parādot, ka Kosovai nebija cita ceļa, kā atdalīties. Jo ne jau bez Serbijas valdības ziņas ar sprāgstvielām un buldozeriem tika izpostīti robežpunkti uz Serbijas un Kosovas robežas un Kosovā dzīvojošie serbi uzbruka starptautiskajiem miera spēkiem. Un vēl. Ja Serbijas valdība rīkoja Belgradā tik plašu protesta mītiņu, aicinot tajā piedalīties iedzīvotājus no visas valsts, tad tai arī bija jārūpējas, lai šī valsts nostāja tiktu parādīta Serbijai cienīgi. Taču mītiņš pārtapa vandalismā, trakojošajam pūlim izpostot kafejnīcas un veikalus, kā arī uzbrūkot ārvalstu vēstniecībām, un grautiņos viens cilvēks gāja bojā, ap pusotra simta ievainoti, bet ASV vēstniecībai nācās evakuēt no Belgradas daļu savu darbinieku. Galu galā pret ko tad protestēja tie, kuri izlaupīja veikalus un piekāva ārvalstu žurnālistus, arī divus Krievijas televīzijas pārstāvjus?

Tāpat pārsteidza tas, cik zemu nolaidās Krievijas pārstāvis NATO blokā Dmitrijs Rogozins. Labi, viņš emociju uzplūdā nespēja noturēties diplomātiskos ietvaros, draudot, ka Maskava var Kosovā lietot militāru spēku. Taču lēti izklausījās viņa teiktais, ka jaunā valsts Balkānos tapusi par Kosovas narkomafijas naudu, un tagad izrādās, ka Kosova veicinājusi arī starptautisku teroristu iekļūšanu Eiropā, lai tie varētu rīkot asiņainus terora aktus.

Protams, ka Kosovas atdalīšanās no Serbijas ir strīdīgs jautājums. Vienprātības par to nav ne ANO Drošības padomē, ne Eiropas Savienībā, kura tā arī nespēja noformulēt kopēju politiku, atzīstot Kosovas neatkarību. Skaidrs arī tas, ka no līdzsvara izkustināti gan Balkāni, gan pasaule. Arī par to nav šaubu, ka tas notika galvenokārt ASV interesēs, amerikāņiem vēloties nostiprināt savu ietekmi šajā reģionā. Tikai vai Kosovas neatkarības pretinieku reakcija neparādīja arī to, ka viņiem nav pārliecinošu argumentu? Jo vandalismu, draudus un apmelojumus par tādiem diez vai var uzskatīt.

Mieru nesola arī notikumu attīstība Tuvajos Austrumos, kas joprojām ir kā pulvera muca, gatava jebkuru brīdi uzsprāgt. Izraēla izvieto militāros spēkus uz robežas ar Libānu, jo tās radikālā grupējuma kaujinieki paziņojuši, ka tuvāko mēnešu laikā sāks karu pret ebreju valsti. Pretrunas turpina plosīt palestīniešus, un grupējumam "Hamas" ir aizdomas, ka tā politiskie sāncenši gatavojas sazvērestībai. Joprojām nav pārliecības, ka Irāna savu kodolprogrammu izstrādā miermīlīgiem mērķiem, ANO Drošības padome paredz spriest par jaunām sankcijām, taču Teherānas vadītāji brīdina to nedarīt – Irāna nekādām starptautiskām prasībām nepakļaušoties.

Situāciju Tuvajos Austrumos saasina Turcijas karaspēka iebrukums Irākas ziemeļos, lai cīnītos pret kurdu nemierniekiem, kuri apdraud Turcijas teritoriju un vairāk nekā 20 gadu laikā nogalinājuši ap 40000 cilvēku. Ja kaujas pieņemsies spēkā, sekas jau tā nedrošajā Irākā nav prognozējamas.

Uz visa šī fona gan svētdien notiekošās prezidenta vēlēšanas Krievijā, gan prezidenta priekšvēlēšanu cīņa ASV šķiet tikai formalitātes. Jo nav nekādu šaubu, ka Kremlī valdīs Dmitrijs Medvedevs, kuru, spriežot pēc aptaujām, atbalsta vairāk nekā 70 procentu vēlētāju. Tāpēc arī nav saprotama ne Medvedeva atteikšanās piedalīties kandidātu debatēs televīzijā, ne Krievijas atteikums vēlēšanas novērot starptautiskām organizācijām. Vienalga, kaut Medvedevs debatēs neizskatītos pārliecinošs, viņu ievēlēs tik un tā, un kas būtu jāslēpj no starptautiskiem novērotājiem, ja vēlēšanu iznākums jau sen skaidrs?

Arī ASV jau zināms, ka viens no diviem kandidātiem uz Balto namu, par kuriem balsos 4.novembrī, būs Džons Makkeins. Un rodas arvien lielāka pārliecība, ka par viņa sāncensi kļūs Baraks Obama, kas savu konkurenti Hilariju Klintoni pārspējis priekšvēlēšanu cīņās jau desmit štatos pēc kārtas. Tiesa, Klintonei vēl ir iespēja situāciju mainīt nākamās nedēļas sākumā, taču viņa jau sāk nervozēt, publiski kritizējot Obamu, bet tas neizraisa vēlētāju simpātijas.

Vēlēšanu motīvs arvien noteiktāk iezīmējas arī Latvijas politiskajās norisēs. Lai arī cik vilinoši ir kļūt par Eiroparlamenta deputātiem, kuru alga nākamajā sasaukumā būs 7000 eiro mēnesī, tomēr partijām svarīgāk gūt ietekmi pašvaldībās.

Tautas partija un Zaļo un zemnieku savienība cīnās par labākām pozīcijām, izmantojot reģionālo reformu, un tā vien šķiet, ka panāktais kompromiss par reformas principiem ir tikai pagaidu. "Jaunais laiks" centīsies atdzimt, nākamsvētdien paredzētajā ārkārtas kongresā ievēlot jaunus līderus, un iespējams, ka partijas priekšgalā nostāsies Solvita Āboltiņa. Jaunu izvēli vēlētājiem piedāvās Ģirta Valda Kristovska un Sandras Kalnietes dibinātā partija, kuru veidos uz Demokrātiski patriotiskās biedrības bāzes. Paredzams, ka marta sākumā politiķi nāks klajā ar manifestu, bet aprīlī notiks partijas dibināšanas kongress.

Grūti pateikt, kādu atbalstu vēlēšanās gūs Aigara Štokenberga partija, ja tāda izveidosies. Droši vien līdz vēlēšanām viņam jau no rokām būs izsists galvenais ierocis – pensionāru pievilināšana, vācot parakstus referendumam par pensiju palielināšanu. Jo valdība pati sākusi procesu, lai mainītu pensiju indeksācijas likumu. Tikai, ja pie varas esošie pēkšņi saprata to, ko iepriekš nesaprata, proti, ka pensijas tomēr iespējams palielināt straujāk, tad nav šaubu, ka par to jāpateicas Štokenberga rīkotajai parakstu vākšanai, kas valdību nobiedēja. Tāpat kā varas eliti nobiedēja sabiedrības reakcija uz Satversmes aizsardzības biroja vadītāja Jāņa Kažociņa iespējamo maiņu un arodbiedrību rosinātais referendums par iespēju tautai atlaist Saeimu. Ar to tikai gribu teikt, ka sabiedrības aktivitātēm, ļaužu vienaldzīgai nestāvēšanai malā tomēr kaut kāda nozīme ir.

Latvijā

Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Elektroenerģijas cenu palielinās par 37,6 procentiem.
Valdība nolemj uzlabot pensionāru stāvokli.
Latvija atzīst Kosovas neatkarību.

Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Ivaru Kraukli
apstiprina par "Latvijas pasta" ģenerāldirektoru.

Pasaulē

Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Vandalisma akti Belgradā, protestējot pret Kosovas atdalīšanos no Serbijas.
Turcijas karaspēks iebrūk Irākā, lai cīnītos pret kurdu nemierniekiem.
Parlamenta vēlēšanās Pakistānā uzvar mērenie politiskie spēki.

Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Kubas līderis Fidels Kastro pēc 49 gadu valdīšanas aiziet no politikas.