Kurzemes Vārds

11:30 Sestdiena, 7. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Liepājas skartie

Astoņu gadu vecumā pārlauzts mūžs
Ita Cērmane

Ugunsnelaime gada sākumā, kas nopostīja viesu namu – villu "Alma" Bernātos, izraisīja plašu rezonansi sabiedrībā. Villas tagadējiem saimniekiem tas ir nopietns materiāls zaudējums. Ne mazāk sāpīgs, tikai morāls zaudējums notikušais ir arī villas būvnieka Jēkaba Zelmeņa mazmeitai SAVĪNAI ZELMENEI. Tas uzjundījis mūžā pārdzīvoto. Par to arī galvaspilsētā notikusī saruna ar kundzi, kuras mūžs astoņu gadu vecumā ticis sagriezts kājām gaisā.

Uguns no greznās villas Bernātos nav atstājusi gandrīz neko. Kaut arī esat dzimusi divus gadus pēc tam, kad tika pabeigta "Almas" būvniecība, pastāstiet par tās ziedu laikiem.
– Dzimusi gan esmu nevis Bernātos, bet Liepājā, Meža ielā 9. Tēvs strādāja ģimenes uzņēmumos. To bija vairāki. "Pēterpils viesnīca" Liepājas centrā, Lielajā ielā blakus baznīcai. To vēlāk pārbūvēja un pārdēvēja par "Pilsētas viesnīcu". Lielajā ielā mums piederēja vēl kāda ēka, taču par to man nav dokumentu. Vēl bija vairāki uzņēmumi. Meža ielā, kur dzīvojām, bija spirta brūzis. Bija liela sarkanu ķieģeļu ēka. Vienā pusē dzīvojām mēs, bet priekšpusē bija spirta fabrika un kantora telpas. Pie mājas bija arī skaists dārzs ar ābelēm un ķiršiem. Tēvs Vācijā bija mācījies tautsaimniecību un jurisprudenci, viņš arī omammai palīdzēja vadīt uzņēmumus. Mana tante Millija lielākoties nebija Latvijā – viņa bija precējusies ar diplomātu un dzīvoja ārzemēs.

Vasaras gan pavadīju Bernātos. Tur būtībā pagāja bērnība. Biju vienīgais bērns, arī vienīgais Almas – villas cēlāja Jēkaba Zelmeņa laulātās draudzenes – mazbērns. Millijai bērnu nebija un mani ļoti loloja. Viss bija tik skaisti un krāsaini – plaša jūra, lieli viļņi, un es, apčubināta un aprūpēta. Visi mani mīlēja. Dzīvoju kā sapnī. Kad "Pēterpils viesnīcā" veica remontu, uz Bernātiem atveda daudz dažādu tērpu. Tie atradās villas bēniņos, un man vislielākie svētki bija, kad tiku tur augšā. Man ļoti patika dejot. Atceros, kā nācu uz purngaliņiem pa kāpnēm uz leju un visi – gan mājinieki gan viesi – man aplaudēja. Man bija garas bizes, vēl tagad, kad aizbraucu, vietējie mani atcerējās.

Man bija trīs gadi, kad vecaistēvs nomira. Saimniekošanu turpināja omamma ar manu tēvu. Vecaistēvs slimoja ar tuberkulozi, viņš aizgāja, pārkāpis 50 gadu slieksnim. Villa bija dāvana omammai, tāpēc arī tā tika pie nosaukuma "Alma".

Viesi brauca no dažādām pasaules malām – no Vācijas, Polijas. Ne tikai vasarās, bet cauru gadu. Regulāri notika koncerti, viesojās slaveni mākslinieki. Teritorijā bija izvietotas japāņu stila pārnēsājamās mājiņas, visur auga puķes. Vērienīgi svinēja Jāņus, notika Vēžu balles. Pludmales labiekārtošana gan nenotika. Tam bija divi iemesli. Vispirms nomira vectēvs, kas bija galvenais būvētājs. Tad pienāca 1940.gads.

Sadraudzējos ar vācu meitenīti Valtrautu, kurai bija sunītis. Es arī tik ļoti gribēju suni, ka man uzdāvināja bernardīnieti. Sunīti nošāva toreiz, kad mūs izdzina no mājām, kad villu pārņēma krievi.

Jūsu un jūsu tuvinieku dzīve ar kājām gaisā tika sagriezta, kad Latvijā ienāca krievi.
– Tā bija 1940.gada vasara. Es brīdī, kad vecmammu izlika no mājām, nebiju Bernātos. Tur bija Alma un kalpotāji. Izdzina uz ielas plikus – ar to vien, kas mugurā. Neļāva paņemt ne drēbes, ne citas mantas. Bet bija tur visa kā – gan trauki, gan sudrablietas, vērtīgas mēbeles un mākslas darbi. Neko neļāva ņemt līdzi.

Almas kundze pēc tam pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Joprojām nebeidzu brīnīties, ka neviens no mums netika izvests uz Sibīriju – ne mēs ar vecākiem, ne Alma. Kara laiku nodzīvojām Rīgā, bet kad 1944.gada oktobrī pilsētā otrreiz ienāca krievi, aizbraucām uz Liepāju. Bijām domājuši doties prom no Latvijas, bet iestrēgām "Kurzemes katlā". Sākās bombardēšana, rakām bunkurus. Dzīvojām pie krusttēva, jo atpakaļ netikām – bijām katlā iekšā, vārījāmies ne pa jokam, jo bumbas ik pa brīdim svilpa.

Tolaik man visvairāk pietrūka manu leļļu. Kad nākamā gada pavasarī atgriezāmies Rīgā, mūsu mājās Miera ielā 28, piedzīvoju ko tādu, ko joprojām nevaru aizmirst. Pagalmā kāda sveša meitene spēlējās ar manu vismīļāko lelli, bet teikt es viņai neko nedrīkstēju. Mūsu mājoklī bija ievācies krievu ģenerālis. Mūs burtiski izgrūda pa durvīm. Jau otru reizi palikām ar to vien, kas mugurā. Netikām ne pēc drēbēm, ne citām lietām – gan paklājus, gan grāmatas un gleznas pievāca karavīri. Tagad tikai novērtēju, cik grezni savulaik esmu dzīvojusi. Rieksta koka mēbeles, vecāku guļamistabas iekārta no Karēlijas bērza, kristāla spoguļi. Pieverot acis, viss skaistais ir acu priekšā.

Sāpīgākais, ka pēc izdzīšanas no mājām nevarējām savākt pat fotogrāfijas. Mammai bija līdzi papa bilde. Par pārējām, kas tagad man ir, varu pateikties svešiem cilvēkiem. Tāpēc ģimenes fotogrāfijas man ir jo īpaši dārgas. Pēc vairākiem gadiem komisijas veikalā uzskrēju virsū bildei, kurā bija mana tante Millija ar vectēva briljanta gredzenu pirkstā. Laikam liktenis, ka tieši man tā bilde bija jāierauga.

Dzīve bija jāsāk no nulles?
– Dzīvojām ārkārtīgi trūcīgi, bijām pliki kā žurkas. Man, kā jau bērnam, bija vieglāk. Bet, kā bija manai mammai – filtrācijas, pratināšanas un viss pārējais… Mitinājāmies Lienes ielā, pie otras omammas – mammas mātes. Tas bija šausmīgs posms, grūti pat vārdos ietērpt tā laika atmiņas. Abas ar mammu uz maiņām vilkām vienus un tos pašus zābakus. Grūti bija. Tvarstīja un veda prom bērnus, tādēļ mēs ar tanti slēpāmies ledus pagrabā. Pārsalu un saslimu. Līdzko atlabu, nāca nākamie pārbaudījumi – tēva nāve. Viņu noindēja. Tēvs bija slims, viņu ielika slimnīcā. Viņš mammai bija uzrakstījis zīmīti, lai steigšus dabū viņu no slimnīcas ārā, jo pretējā gadījumā viņš varot vairs nepārnākt. Mammai to neizdevās izdarīt, un tā tēvs no slimnīcas arī vairs neiznāca. Mamma ar ziediem izrotāja dzīvokli, gaidījām papu, bet viņš nepārnāca. Nodaļā, kur gulēja tēvs, tonakt septiņi cilvēki bija miruši.

Mamma algotu darbu nestrādāja. Pirms iepazīšanās ar manu papu viņa bija mācījusies pie franču madāmas, kas bija modelētāja. Mammai bijusi pat biļete braucienam uz Franciju, kad viņa sastapusi papu un iemīlējusies. Rīgā viņa pamazām sāka šūt, jo bija kaut kā jāpelna. Pārtika bija ļoti dārga, pārdot nebija ko. Arī ar šūšanu neko lielu nopelnīt nevarēja. Atceros, kādai sievietei no laukiem vajadzēja uzšūt mēteli. Mamma to apņēmās, par ko sieviete solīja samaksāt ar maisu kartupeļu. Diemžēl, kad mētelis bija gatavs un maiss saņemts, izrādījās, ka kartupeļu vietā tajā ir sprūtes (kāļi). Tā arī cīnījāmies, krievu madāmām, kam bija nauda, mamma nešuva – tām bija citas prasības.

Kā izdevās izvairīties no izvešanas uz Sibīriju?
– Tas ir brīnums. Esmu pārliecināta, ka Dievs mūs sargāja. Citādi būt nevarēja. Arī tagad man reizēm ir sajūta, ka kāds man stāv blakus. Nereti ir tik grūti apstākļi, kad skaitu santīmus. Bet tad atkal notiek brīnums, un problēma atrisinās.

Vienīgā, ko izveda, bija Millija. Viņas ar Almu pēc kara palika dzīvot Liepājā pie paziņām. Dzīvoja šaurībā, bez labierīcībām – pēc ierastās dzīves villas greznībā tas viss bija iemīts dubļos. Taču Millija pateica, ka nekur prom nebrauks, ka meklēs vīru, kurš bija pazudis. 1945.gadā Millija uzrakstīja vēstuli valdībai, lai uzzinātu, kas noticis ar viņas vīru. Pēc trim dienām ieradās zaldāti, izvandīja mājas un Milliju apcietināja. Viņu izveda uz Sibīriju. Pēc desmit gadiem viņa atgriezās. Dzīvoja Liepājā, kaut arī viegli nebija, jo pensiju ne viņa, ne Almas kundze nesaņēma. Iztika no tā, ko varēja nopelnīt ar adīšanu.

Vai notikumi ietekmēja arī jūsu nākotni, profesijas izvēli?
– Pēc vidusskolas beigšanas gribēju studēt medicīnu. Taču tolaik bija noteikums: lai studētu, vispirms jāiegūst darba prakse, strādājot šajā jomā. Mani sapņi sabruka – līdzko vietās, kur meklēju darbu, padzirdēja, ka esmu rados Millijai, tā palūdza pienākt vēlāk. Tā kā medicīna nesanāca, sāku interesēties par mākslu. Pastrādāju "Dailē", zīmēju audeklu musturus. Tad sāku strādāt Rīgas Kinostudijā, kur mani ievadīja Vara Braslas mamma, kas bija manas mammas bērnības draudzene. Sākumā biju asistente, tad – mākslas grimētāja.

Bet no kurienes jums tik neparasts vārds – Savīna?
– Es pat nezinu, vai mans vārds ar īso "i" vai ar garo. Mamma kaut kādā franču grāmatā to bija izlasījusi.

Kinostudijā strādājāt gandrīz līdz pensijai. Var teikt, ka Latvijas kino veltīts mūžs.
– Tā iznāk. Tā ir kā narkotika – ja esi sācis, atrauties vairs nevari. Sastapos ar daudziem interesantiem, gudriem un talantīgiem cilvēkiem. Interesanti bija. Turklāt pabraukāt un pasauli redzēt izdevās. Mani jau gan nekur tālu nelaida, tas zīmogs bija. Taču tepat, pa Padomju Savienību pabraukāt izdevās. Brīnišķīgi – Jalta, Krima, Kaukāzs. Ko vēl skaistāku var vēlēties! Tagad gribētu Jaltā nokļūt vēlreiz.

Biju grimētāja. Tā ir ļoti liela atbildība. Uztaisa grimu, režisors apskatās, un tikai tad darbs tiek pieņemts. Atceros epizodi no filmas "Stari stiklā" ar Lilitu Ozoliņu. Filmējām tirgus skatu. Pēc mēneša tas tika turpināts, bet es aizmirsu, ka viņai vajadzīga bantīte. Bijām jau tirgū, sākās filmēšana, kad to atcerējos. Neatlika nekas cits, kā braukt uz studiju pakaļ.

Esmu strādājusi ar daudziem slaveniem aktieriem, piemēram, ar Viju Artmani "Mērnieku laikos". Bijušas arī dažādas trakas situācijas. Reiz, filmējot "Starus stiklā", pa dienu atļāvāmies aiziet uz jūrmalu pasauļoties. Atceļā, kad bijām nosauļojušās sarkanas, sastapām operatoru Māri Rudzīti. Kā viņš uz mums rājās, ka esam sarkanas kā vēži. "Enriko pulksteni" filmējot, iepazinos tuvāk ar Dzidru Rinkuli–Zemzari.

90.gadu pirmajā pusē, kad viss juka un bruka, no kinostudijas nācās aiziet. Atlikušo laiku līdz pensijai strādāju "Daiļradē". Zīmēju apsveikuma kartītes.

Vai, strādājot kinostudijā, nebija vēlme arī pašai kļūt par aktrisi? Tas taču katras meitenes sapnis.
– Tas nebūt nav tik viegli, kā no malas izskatās, – palēkāt, pasmaidīt. Redzot darbu studijā klātienē, sapratu, ka visi to nevar. Pirmkārt, ļoti jākoncentrējas, otrkārt, jānospēlē tā, lai tev noticētu. Eduards Pāvuls bija vienreizējs. Cilvēks ar atvērtu sirdi, ar vienkāršību. Arī Harijs Liepiņš. Visi sajūsmā: "Skaistais Haris, skaistais Haris!", bet es nevaru saprast, kurš tad tas ir. Viņš bija fantastisks kā cilvēks. Valteru taisīju par velnu.

Bija jau gan daži piedāvājumi, bet vērtēju sevi kritiski. Kaut gan biju slaida, neriskēju. Tagad gan reizēm ir nedaudz sāpīgi – varbūt tomēr vajadzēja.

Lai zīmētu apsveikuma kartītes, vajadzīgs talants. Vai tas šūpulī ielikts?
– Man liekas pats par sevi saprotams, ka cilvēks zīmē. Tāpat kā šūt vai adīt, ko arī protu. Bet, ja tā padomā, mans paps zīmēja. Žēl viņa akvareļu, kas palika Rīgas dzīvoklī. Pēc kara mēģināju pa antikvariātiem meklēt, taču neatradu. Un varbūt labi, ka tā, jo naudas atpirkšanai jau man tik un tā nebija.

Kad Latvija atguva neatkarību, pazaudējāt iemīļoto darbu. Taču tas bija arī laiks, kad varējāt atgūt īpašumu.
– Villu Bernātos atguvu 90.gadu sākumā. Tā bija arī pirmā reize, kad pēc ilgiem gadiem villu atkal pati redzēju. Karā cietusi ēka nebija. Tā nebija spožā stāvoklī, bet lietojama, jo tur bija dzīvojuši bērni. Cerēju, ka kaut kur, kaut vai bēniņos, atradīšu kādu ģimenes lietu, taču neatradu pilnīgi neko.

Neatguvu visus zemes īpašumus Bernātos – atguvu tikai to gabalu, uz kura ir villa. Bet bija vairāki, uz tiem bija liela divstāvu palīgēka, kuras otrajā stāvā dzīvoja personāls, bet pirmajā bija saimniecības telpas – veļas mazgātava, noliktavas, garāžas. To Metalurgs nojaucis, saimniekojot pionieru nometnē. Varbūt, ja būtu atguvusi visus zemes gabalus, ugunsgrēks nebūtu tagad villu pilnībā nopostījis, jo būtu bijis iespējams normāli piebraukt. Villa atrodas kalnā, tai piekļūt var tikai no sētas puses.

Pārējos īpašumus nevaru atgūt, jo padomju varas laikā pazuduši dokumenti. Bet lieciniekus neviens neņem vērā. Mani pārsteidz attieksme – vecaistēvs, kas bija mecenāts un ieguldīja milzu līdzekļus Liepājas attīstībā, ir aizmirsts, viņa paveiktais nav ne nieka vērts.

Vai nebija iespēja villu paturēt, atjaunot?
– 1996.gadā, kad ēka bija atgūta, man nebija naudas, lai tur ko uzsāktu. Lai māju ļaundari neizdemolētu, tai bija vajadzīga apsardze, un tā arī maksāja ļoti dārgi. Bet es jau tā biju iztērējusies, tiesājoties par īpašuma atgūšanu. Tikai tiesas ceļā izdevās īpašumu atgūt, jo uz to pretendēja vēl kāda persona. Tas prasīja laiku, nervus un naudu, bet man jau tas bija principa jautājums. Tā man nebija vienkārši māja – tas bija piemineklis opapam.

Meklēju pircēju, jo gribēju ēku saglabāt, lai tā neaizietu zudībā. Interesenti bija vairāki. Vispirms kāds zviedrs. Viņš ļoti vēlējās villu pirkt, taču prasīja man, lai nojaucu ķieģeļu ēkas, kas atrodas aiz villas – tās bojājot skatu. Bet, ko es varēju nojaukt, tas nav mans īpašums. Tad par ēku ieinteresējās Jānis Šipkēvics. Arī viņš, apskatījies villu, vēlējās, lai tiktu nojauktas blakusēkas. Neatceros, kā atradu Inesi Pritkovu. Varbūt viņa atrada mani. Viņa ilgi cimperlējās – te viņai nepatika šis, te atkal tas. Tagad, atskatoties atpakaļ, brīnos, kā tam visam esmu izgājusi cauri. Bet, ja vajag, daudz ko varu paveikt. Tomēr pārdevu īpašumu par ļoti zemu cenu.

Ar degsmi stāstāt par kinostudijas gadiem, taču vārdos esat skopa par savu privāto dzīvi.
– Privātās dzīves praktiski nav bijis, darbam esmu atdevusi sevi visu. Pirmo reizi apprecējos 24 gadu vecumā. Negribu par šo cilvēku daudz runāt, jo viņš jau miris. Taču apprecējās viņš ar mani tādēļ, ka domāja – manai ģimenei pieder lielas bagātības. Kopā mēs faktiski nedzīvojām. Varbūt, ja mamma būtu ko teikusi, taču viņa klusēja. Un es kļūdījos. Pēc kāzām nodzīvojām trīs mēnešus, tad izšķīrāmies. Bērni mums nebija. Es gribēju, bet viņš negribēja. Tā bija muļķība, ka apprecējos. Jaunības dullums.

Otrreiz oficiāli precējusies nebiju, kaut arī civillaulībā nodzīvojām 23 gadus. Ar māsīcas vīra draugu kopā sākām dzīvot pēc mammas nāves. Man bija smags laiks, viņš reizēm atnāca palīgā paveikt darbus. Sākumā bija labi – braucām vēžot un sauļoties, ciemos, gājām uz kafejnīcām. Bet viņam garšoja šņabis. Ar katru dienu vairāk. Var kādu laiku to paciest, taču kaut kur tomēr ir robeža. Arī ar otro vīru bērnu man nebija, laikam liktenis. Bērnus viņš negribēja – viņam divi dēli bija no pirmās sievas.

Tagad sev jautāju: kāpēc es tik ilgi mocījos? Varbūt varēju dzīvi iekārtot citādi. Es zaudēju laiku. Laiku, kura man tagad pietrūkst. Varbūt arī nevajadzēja tik daudz strādāt. Strādāju nežēlīgi – naktīs gulēju pa trim vai četrām stundām. Tagad jau gadus piecpadsmit dzīvoju viena. No Liepājas puses radiniekiem man vairs nav neviena. Ir tikai no mammas puses, bet visiem taču savas dzīves.

Ar ko aizpildāt laiku, ja nav mazbērnu, ko auklēt?
– Zīmēt un adīt vairs nevaru, jo redze pasliktinājusies. Tiesāšanās īpašumu dēļ prasīja daudz – pārdzīvojumu dēļ sabojāju veselību. Vajadzīga operācija, bet tai nav naudas. Par sevi liek just arī studijas laikos piedzīvotā avārija. 60.gadu beigās braucām uz bērēm Preiļos. Atceļā šoferis Zigis bija iedzēris. Braucot pār tiltu, nobraucām no tā un ievandījāmies upē. Salauzu kāju. Jānis Streičs gan tik viegli netika cauri – viņam norāva pusi auss. Tāpēc arī viņš visus gadus matus pār to ķemmē pāri.

Daudz domāju. Iespējams, ugunsnelaime bijusi jau zvaigznēs ierakstīta. Savulaik bija modē iet pie gaišreģa Finka. To darīja arī Almas kundze un Millija. Finks bija norādījis, ka villas "Alma" uzturētājam jāiemieso sevī gan godīgums, gan noteiktība un labestība – nedrīkstēja būt negatīvas emocijas un strīdi. Un tagad man šķiet, ka villai varbūt nepatika, ka to pārdevu.

Ļoti vēlētos atgūt kapsulu, kas savulaik iebūvēta villas pamatos. Tajā nav nekā svešiem vērtīga. Tur ir ģimenes dokumenti. Kā arī Latvijas karogs. Kaut gan maz ticu, ka tas varētu izdoties. Man bērnībā stāstīja, kur kapsula iebūvēta, taču īpašu vērību jau tam nepievērsu – vai tad kāds iedomājās, ka tas būs svarīgi. Padomju laikā, kad biju aizbraukusi uz Bernātiem, savā mājā iekšā netiku – tikai līdz žogam.

Padomju laiks izpostīja tik daudzas dzīves. Toreiz vēl to tik asi neuztvēru. Bijām jauni, un visi staigāja panabadzīgi ģērbušies. Ja izdevās dabūt baltās tenisa čībiņas, bijām tik laimīgi. Tagad izjūtu, cik daudz esmu zaudējusi. 1940.gadā dzīve tika izpostīta. Varu pateikt paldies tikai par to, ka esmu palikusi dzīva. Nekas taču nepalika. Nodarīto neesmu piedevusi. Kā var piedot, ja nevar aizmirst? Brīžiem pat iedomājos, ka varbūt labāk būtu bijis, ja viss būtu beidzies jau toreiz.

Uzziņai
Savīna Zelmene
Dzimusi 1932.gada 19.augustā Liepājā, Meža ielā 9.
1935.gadā aizsaulē aizgājis vectēvs Jēkabs Zelmenis, villas "Alma" būvētājs.
1940.gada rudenī ģimenei villa atsavināta, un Zelmeņi pārcēlušies uz Rīgu.
No 1940. līdz 1944. gadam Savīna mācījusies 8.maija pamatskolā Rīgā.
1941.gadā slimnīcā miris tēvs.
1950.gadā jauniete pabeigusi Rīgas 2.vidusskolu.
1953.gadā sākusi strādāt Rīgas Kinostudijā, kur strādāja līdz 80.gadiem.
1966.gadā zaudējusi vecmāmiņu – Almu Zelmeni, kuras vārdā nosaukta villa.
1970.gadā Savīna zaudējusi māti Elvīru Ženiju Zelmeni.
Pēc aiziešanas pensijā laiku pavada un iztiku pelna, zīmējot apsveikuma kartītes.
1996.gadā atguvusi dzimtas īpašumu Bernātos.
Nespējot villu uzturēt, 1999.gadā īpašumu pārdevusi.