Kurzemes Vārds

13:46 Piektdiena, 23. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Tavā un manējā Liepājā – "Formaiņu" rajons

Ita Cērmane

Pēc negadījuma, kad K.Ukstiņa ielā 6 pazemē iekrita sieviete, "Kurzemes Vārdam" zvanīja vairāki liepājnieki – ļaudis dalījās ar informāciju par to, kas senos laikos šajā rajonā noticis. Stāstītais bija gana intriģējošs, lai izpētītu šo Liepājas rajonu tuvāk. Izrādās, tagadējā Bārtas un Bernātu ielas apkaime savulaik bijusi formaiņu paradīze – te bijušas gan kazarmas armijniekiem, gan policija mitinājusies. Uzzinot šo informāciju, skaidrs kļūst arī tas, kādēļ šajā apkaimē savulaik bieži istabiņas īrējušas priekameitas. Klienti taču pa rokai!

Policijas midzenis

Nākamajā dienā pēc publikācijas par sievieti, kura, apčubinot sniegpulkstenītes, ar visu dobi iegāzās senlaiku atejas bedrē, zvanīja kāda cita K.Ukstiņa ielas 6.nama iemītniece. Ilze Tilgale pastāstīja, ka stūra mājā, K.Ukstiņa ielā 6, kas ir arī Bārtas iela 1, ap 1900.gadu saimniekojuši kārtības sargi. Ēkas pirmajā stāvā bijusi policijas prefektūra, bet otrajā stāvā, ļoti plašā dzīvoklī, mitinājies pats policijas prefekts.

I.Tilgales vectēvs Latvijas pirmās neatkarības laikā strādājis policijā, un viņš stāstījis, ka tieši tolaik ēka pārgājusi ebreju īpašumā un tikusi pārveidota par dzīvojamo māju. Ne tikai ēkas pirmajā stāvā ierīkoti dzīvokļi, bet arī prefekta mājoklis sadalīts trīs daļās, izveidojot atsevišķus dzīvoklīšus. Vienā no tiem ēkas otrajā stāvā tagad dzīvo I.Tilgale. Bet pagājušā gadsimta 60.gados ēka pārbūvēta, un kopš tā laika vairs netiek izmantota vecā asenizācijas bedre. Tā pati, kurā iekrita I.Tilgales kaimiņiene.

Karavīru saimniecība

Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektors Liepājā Gunārs Silakaktiņš pastāstīja, ka laikā no 1887.gada līdz 1932.gada 28.decembrim Bārtas iela saukta par Kazarmu ielu, bet Bernātu iela – par Huzāru ielu. Netālu no tagad ievērību izxpelnījušās K.Ukstiņa ielas 6.mājas bijuši arī dzīvokļi augstu stāvošām militārpersonām, arī cietuma priekšniekam.

Taču daudzās ēkās tagadējās Bārtas un Bernātu ielās bijušas kazarmas. "Jau ielu tā laika nosaukumi rāda šo ielu funkcionālās īpatnības," norāda vēsturnieks. Galvenokārt tās bijušas vienstāva sarkano ķieģeļu ēkas. Vēl tagad tās var pazīt – vēlākajos gados ēkām uzbūvēti koka otrie stāvi, un tās pārvērstas par dzīvojamajām mājām.

G.Silakaktiņš norāda, ka kazarmas bijušas ne tikai Kazarmu un Huzāru ielā. Bijusī armijas kazarma (ap 1890.gadu) ir arī divstāvu nams Bāriņu un Zāļu ielas stūrī (Bāriņu ielā 37). Arī šai ēkai apakšā ir mūra cokols, bet augšā – koka otrais stāvs. "Cauri visai ēkai stiepās garš gaitenis. Tam abās pusēs bija kubriki, bet pats gaitenis bija tik plats, lai tajā uz vakara un rīta pulcēšanos varētu nostādīt zaldātus," detaļas precizē vēsturnieks.

Būrītis dāmām

Klaipēdas ielas 4.nams, kas ir sarkanu ķieģeļu ēka ar tornīšiem un tumšu pagalmu, izrādās, ir īpaša būve. Pat prātā nevarētu ienākt, ka tagadējais dzīvojamais nams, kurā ielas pusē iekārtojies žalūziju saloniņš "Kaja" un kura pagalmu no ielas slēpj augsti metāla vārti, savulaik bijis sieviešu cietums.

G.Silakaktiņš stāsta, ka 1880.gada sākumā nams Klaipēdas ielā, kas laikā no 1797. līdz 1912. gadam saukta par Mēmeles ielu, būvēts kā militārā virssardze. Pēc kazarmu atbrīvošanas 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā šī ēka pārveidota par sieviešu cietumu: "Kad cēla cietoksni Liepājas austrumos, tuvumā bija jāceļ arī jaunas kazarmas, jo šīs atradās tālu."

Mēmeles ielā sodu izcietušas tikai sievietes. Vīriešiem cietums bijis Tiesu ielā, bet, kad tur vairs vietu nav pieticis, 19.gadsimta beigās pēc slavenā arhitekta Berči projekta uzsākts būvēt tagadējais Iepriekšējās izmeklēšanas cietums Dārza ielā.

Sieviešu cietumā bijušas vietas aptuveni 60–80 arestētajām. "Te sodu izcieta gan par nelikumīga aborta izdarīšanu, gan bērna nobendēšanu, gan zagšanu, ubagošanu un zīlēšanu," skaidroja vēsturnieks. Cietums darbojies līdz 1903.gadam, kad apcietinātās sāka vest uz Jelgavu, uz guberņas cietumu.

Dzīve cietumā

Pēc cietuma slēgšanas 1903.gadā ēka pārdota izsolē. Vēsturiskie dokumenti rāda, ka no 1939. līdz 1940. gadam īpašums piederējis J.Kalniņam. Visticamāk, viņš namīpašumu nopircis no tā mantiniekiem. 1927.gadā šī ēka piederējusi vācu namīpašniekam Grosam, kas miris un atstājis to mantojumā. Gross, visticamāk, arī bijis tas, kurš ēku iegādājies izsolē. Tagad Klaipēdas ielas 4.nams ir dzīvojamā māja. G.Silakaktiņš zina, ka īpašums piederot Kalniņa radiniekiem, kuri 1996.gadā atguvuši mantojuma tiesības uz ēku.

Ēkas pārvaldnieks Arvīds Atāls salipināja kopā iztrūkstošos ķēdes posmus. Kalniņš, kuram pagājušā gadsimta 30.gados māja piederējusi, kopā ar ģimeni izvests uz Sibīriju. Pēc atgriešanās no turienes Kalniņa meita Astrīda Linkaite, kura uz Sibīriju izvesta, kad viņai bijis ap sešiem gadiem, Liepājā vairs nav atgriezusies – viņa arī tagad dzīvo Saldū. 90.gadu vidū viņa īpašumu atguva, un tad arī palūdza A.Atālam to pieskatīt. Patlaban bijušajai cietuma ēkai atkal ir cits saimnieks – Kalniņa meita īpašumu atdāvinājusi savai krustmeitai Mārai Bušmanei, kura arī dzīvo Saldus pusē. Taču A.Atāls, kā 1995.gadā uzņēmies mājas pārvaldnieka pienākumus, tā arī turpina tos.

Trīsstāvu namā ir 15 dzīvokļu, lielākoties vienas un divu istabu mājokļi, kā uzņēmējdarbībai piemērotas telpas abu ēku spārnu pirmajos stāvos. Vienā darbojas SIA "Kaja", bet otrs spārns pašlaik stāv tukšs. "Vienubrīd tur darbojās mēbeļu tirgotāji, bet tagad telpas ir tukšas. Tajās nepieciešams remonts," atzina A.Atāls. Pārvaldnieka dēls Jānis Atāls, SIA "Kaja" īpašnieks, izrādīja "Kurzemes Vārdam" bijušo cietuma ēku. Kā jau vēsturiskā ēkā, kaut arī tā atrodas centrā, nekādu dižo ērtību iemītniekiem nav. Ir krāsns apkure un aukstā ūdens vads. Tualetes, kaut arī aprīkotas ar ūdeni, atrodas gaitenī – uz diviem dzīvokļiem viena tualetes telpa. Griesti zemi, un kāpnes šauras. Turklāt interesanti, ka grīdas dažādās telpās ir dažādos līmeņos. J.Atāls atzīst, ka telpas ir samērā tumšas, saule istabās neiespīd.

Pārvaldnieks stāsta, ka vairums īrnieku ir gados jauni ļaudis – ģimenes cilvēki ap gadiem 30 ar bērniem. "Šajā ēkā daudz bērniņu pasaulē nācis," – tā A.Atāls, piebilstot, ka īrnieki neesot staigātāji. Pirms vairākiem gadiem gan esot bijis sava veida studentu uzplūdums, taču tagad esot pastāvīgi īrnieki. Vairākas ģimenes šajā mājā dzīvojot jau kopš 1995.gada. Protams, esot daļa īrnieku, kurus neinteresē, kas šajā ēkā kādreiz bijis. Taču lielākā daļa gan to zinot, un neesot bijis, kad īrnieks nobīstas un aizbēg. Drīzāk esot gluži pretēja situācija – mājas iedzīvotāji esot pat lepni, ka dzīvo vēsturiskā ēkā.

Tēvs un dēls Atāli atzīst, ka neesot nekādas vainas rosīties bijušajā cietumā. "Esam dzirdējuši, ka te savulaik ne tikai cietums, bet arī lustūzis bijis," smej seniors. Viņš stāsta, ka arī pats pārnakšņojis šajā ēkā, bet dīvainas sajūtas neesot bijušas. Arī no īrniekiem nekas par dīvainībām neesot dzirdēts. Par spokiem pat mēļots netiekot, par to sastapšanu nemaz nerunājot.

A.Atāls stāsta, ka ēkas pirmajā stāvā bijis ne tikai cietuma vešūzis, bet arī zirgu novietne. Tagad gan vieta ēkas labajā spārnā, kur bija platās durvis, ir pārveidota. To var redzēt pēc tā, ka siena aizmūrēta ar citiem ķieģeļiem. Seno būvkonstrukciju dēļ gan nācies vienu otru piedzīvojumu uz savas ādas pārciest. Mājas pārvaldniekam klājies gluži tāpat kā sievietei K.Ukstiņa ielā – arī viņš reiz iekritis atejas bedrē. Pagalma kreisajā pusē A.Atāls reiz gatavojies ierīkot dobi un iestādīt tūju. Kad sācis rakt zemi, lāpsta atdūrusies pret ko cietu. Izrādījies, pagalms senos laikos bijis klāts ar bruģakmeņiem. Kad dobei iecerētajā vietā noņēmis bruģa segumu, ar kājām ieslīdējis bedrē. Atklājies, ka zem bruģa atrodas sarūsējusi metāla loksne, ar ko pārsegta sausās tualetes bedre. Pārvaldnieks bijis gana ziņkārīgs, lai tajā ielīstu. Bedre bijusi izbūvēta no sarkanajiem ķieģeļiem, 90 centimetru plata, 2,75 metrus gara un aptuveni 1,5 metrus dziļa. Uz to, ka tā bijusi sausās tualetes bedre, norādījusi metāla caurule bedres sānā.

A.Atālam attiecībā uz vēsturisko ēku ir lielas ieceres. Viņš priecājas, ka jaunā nama saimniece, tāpat kā pārvaldnieks, ir ieinteresēta īpašuma sakārtošanā un labiekārtošanā. Jau nomainīta daļa logu, veco vietā ieliekot pakešlogus. Kā nākamo soli A.Atāls iecerējis sakārtot fasādi: "Tornīšiem viens otrs ķieģelis izkritis, vajadzētu iemūrēt vietā. Darāmā daudz."

Klienti pa rokai

Jau iepriekš bija informācija, ka 1900.gadu sākumā šajā rajonā – Bārtas, Bernātu un Strautu ielā – pastiprināti istabiņas īrējušas prostitūtas. Kārtīgie liepājnieki šo rajonu dēvējuši par sarkano lukturu rajonu un labāk metuši tam līkumu. Izskaidrojums, kāpēc priekameitas vēlējās apmesties tieši šajā pilsētas daļā, ir gaužām vienkāršs – klienti bija rokas stiepiena attālumā. Un, kaut arī ne bagāti, taču ar pastāvīgiem ienākumiem gan.

Saistībā ar naktstauriņiem amatu gandrīz zaudējis toreizējais pilsētas galva Cinks. "Lai iznīdētu sarkano lukturu placi, svētulīgie domnieki 1909.gadā sagatavojuši lēmumu, ar kuru bija paredzēts netiklības perēkli pārcelt uz rajonu pie Ziemeļu kapiem – uz Tīklu un Laivu ielu. Tālāk no domnieku acīm," stāsta vēsturnieks. "Lēmums bija jāapstiprina Kurzemes gubernatoram. Viņš vienlaikus saņēma gan pilsētas domes lēmumu, gan cietokšņa komandanta protestu." Cietokšņa komandants noprotestējis domnieku lēmumu, aizrādīdams, ka tā tiks grauta armijas disciplīna. Zaldāti, pārkļuvuši pāri Karostas kanālam, dosies meitās, kas tad būs tuvu. Turklāt komandants nav aprobežojies tikai ar protestu vien. Viņš spēris vēl radikālākus soļus, pieprasīdams uzsākt dienesta izmeklēšanu pret Cinku. Tā arī lēmums nav stājies spēkā, un meitenes palikušas dzīvot Bārtas un citās ielās.

Taču arī jaunkundzes nav bijušas ar pliku roku ņemamas. Viņas ar pilsētas tēviem izstrādājušas ne vienu vien triku. Visplānāk klājies mācītājam Sanderam. Reiz viņš ap pusdienlaiku, tērpies savā talārā, braucis no Līvas kapiem, kur notikušas bēres. Atceļā uz Annas baznīcu viņa ceļš vedis pa Strautu ielu. Priekameitas, tikko modušās, vienos cakotajos naktskrekliņos izliekušās pa istabiņu logiem un, demonstrēdamas savus daiļumus, skaļā balsī uzsākušas dziesmu: "Klau, klau, cik sēri zvana…" Mācītājs bēdzis, tā dzenot savu nabaga zirgu, ka tas bijis putās.

Turklāt bez meitenēm, kas formaiņiem piedāvāja mīlas priekus, šajā rajonā bijuši arī vairāki traktieri. "Tā saucamie trešās šķiras šeņķi, īstas dzertuves," vizualizē G.Silakaktiņš. Viņš skaidro, ka ēkas, kurās atradušās dzertuves, vēl tagad varot pazīt. Tām bijušas ieejas no stūra. Kaut arī tagad aizbūvētas, tās ir saskatāmas.

Rajonu nesmādē arī rūpnieki

Vēsturnieks gan uzsver, ka minētais rajons nemaz nav bijis tik peļams, jo tur attīstījusies arī rūpniecība. 1911.gadā Pļavu ielā, kur tagad mājo uzņēmums "Liepājas papīrs", darbojusies spodrpapīra darbnīca, kuras īpašnieks bijis Podkornijs. Tas bijis tam laikam liels uzņēmums, kurā nodarbināti aptuveni 80 cilvēku.

Pļavu ielā darbojušās vējdzirnavas. Tagad gan šajā vietā ir tukšs laukums. Vējdzirnavas nojauktas pagājušā gadsimta vidū.