Kurzemes Vārds

10:11 Otrdiena, 17. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Pretendenti

Nominācijas "Goda liepājnieks" uzvarētāju šogad kopā ar visiem tiem, kas dažādās nominācijās saņems titulu "Gada liepājnieks", godinās tieši Liepājas 383.dzimšanas dienā 18.martā. Bet iedzīvotāju aptaujas rezultātus domes sēdē deputāti apstiprinās jau rīt, kad arī noskaidrosies, kurš no trim kandidātiem šogad saņems visas pilsētas goda un cieņas apliecinājumu. Lai gan salīdzināt fotomākslinieces, ilggadēja sporta trenera un pedagoga devumu nemaz nav viegli, jo katrs no viņiem ir pelnījis saņemt atzinību. Un tāpēc arī "Kurzemes Vārdā" šoreiz piedāvājam visu triju Goda liepājnieka kandidātu portretus.

Jauna posma ievadītājs
Andžils Remess

Kaut arī neviens sporta pārstāvis vēl nekad nav bijis tik tuvu Goda liepājnieka titulam, un kaut arī izvirzītāji viņam veltījuši cildinošus vārdus, tomēr nosaukt Jēkabu Kupši par izcilāko treneri Liepājas sporta vēsturē nebūtu pareizi. Vairākos citos sporta veidos ir treneri, kuri izaudzinājuši spožākas zvaigznes, kuru audzēkņi likuši Liepājas vārdam skanēt tālāk vai viņi savu sporta veidu padarījuši par Liepājas simbolu.

Taču Jēkabs Kupšis ir vienīgais treneris Liepājas sporta vēsturē, kas savu darbu darījis vairāk nekā pusgadsimta garumā un, tuvojoties mūža 80.slieksnim, turpina to tikpat aizrautīgi kā jaunībā. Reta ir tāda diena, kad Kupšis nav redzams stadionā vai sporta zālē. Un 50 gadu laikā nav tādu vieglatlētikas sacensību mūsu pilsētā, kuru rīkošanā vai tiesāšanā nepiedalītos Kupšis, joprojām mācot jaunos, kā sagatavot sektorus, kā fiksēt rezultātus un tā tālāk. Bet, ja vajadzīgs uzzināt, kā katrā vieglatlētikas disciplīnā gandrīz gadsimta garumā mainījušies Liepājas rekordi vai kurš liepājnieks cik sacensībās šajā laikposmā uzvarējis, tad skaidrs, ka jāprasa Kupšim.

Tiesa, pat Kupša ziedu laikos viens otrs sporta speciālists viņa darbu vērtēja visai atturīgi, sak, Jēkabs tikai pirms treniņa pasaka saviem audzēkņiem, cik apļi stadionā vai cik kilometri gar jūras krastu jānoskrien, un viņš var mierīgi apsēsties lasīt grāmatu. Tolaik bija dzirdamas arī tādas valodas: kas nekait Kupšim, talanti paši dodas rokās.

Var jau būt, ka no malas tā arī izskatījās. Jo Kupšis nav no tiem treneriem, kuri staigā pa skolām, aicinot zēnus un meitenes nākt trenēties vieglatlētikā. Un arī savus audzēkņus Kupšis nemēdz vilkt aiz rokas uz treniņiem tad, kad tie pagriezuši sportam muguru. "Ja cilvēks negrib trenēties, tad ne ar kādām ķēdēm nepiesiesi to pie skrejceļa. Ja arī piespiedīsi ar varu trenēties, nekāds labums no tāda nebūs," uzskatīja Kupšis sava darba sākumā pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vidū un tā uzskata arī tagad.

Cita lieta, ka Kupšis savās treniņu grupās prot radīt tādu gaisotni, lai audzēkņiem nenāktu prātā pamest sportu. Ka viņš ieinteresē zēnus un meitenes trenēties, ļaujot tiem izjust sacensību azartu jau tad, kad iesācēji nopietnām cīņām vēl nav nobrieduši. Citi treneri par to ņurdējuši, redz, Kupšis izmanto savu autoritāti un savējiem dod priekšroku. Var jau apšaubīt arī Kupša principu, ka, ja ir labs cilvēks, tad būs arī labs sportists. Taču, pats būdams labsirdīgs, viņš ar šādu attieksmi satur kopā savus audzēkņus, sākot no 12 gadu veciem līdz trīsdesmitgadniekiem.

Un tomēr Kupša panākumu ēkas pamatā ir kāds stiprāks ķieģelis. Ja viņa audzēkņi tikuši līdz olimpiskajām spēlēm, Eiropas meistarsacīkstēm, PSRS un Latvijas čempiona nosaukumiem, tad galvenokārt tāpēc, ka treneris pratis jau sporta skolotāju ieteikto zēnu un meiteņu pirmajās nodarbībās saskatīt, kuri ir talanti, lai no tiem izaugtu lieli meistari. Un, ja tādus saskatīja, tad ar tiem arī strādāja.

Varbūt arī tāpēc Kupša bagātākie gadi bija tad, kad skolās strādāja šādi ieteicēji. Jo tieši tad, pagājušā gadsimta vidū, jaunais treneris palīdzēja radīt spožāko desmitgadi Liepājas vieglatlētikas vēsturē. Tikai tolaik Liepājas sporta sabiedrība vēl dzīvoja Lavīzes Aldzeres–Pūces, Arvīda Meņģa, Zigurda Pakalna, Arvīda Lāča iepriekšējo gadu spilgto uzvaru iespaidā un nekas īpašs nešķita, ka liepājnieki no katrām Latvijas meistarsacīkstēm atgriežas ar prāvu medaļu ražu, citu pēc citu labo republikas rekordus, kļūst par PSRS jaunatnes čempioniem vai pārstāv Latvijas izlasi.

Protams, sporta cienītāji priecājās par Astrīdu Bikavu, kura, vēl mācoties vidusskolas 10.klasē, kļuva par Latvijas čempioni un rekordisti. Par to, ka spoži uzlēca Lilitas Gērikas zvaigzne. Ka Ingrīda Verbele vienās Latvijas meistarsacīkstēs izcīnīja piecas medaļas, Ruta Bauze uzvarēja Padomju Savienības mēroga sacensībās, Eduards Kārkliņš četrus gadus pēc kārtas ieguva Latvijas čempiona nosaukumu, ka speciālisti runāja par Kupša radīto gargabalnieku skolu Liepājā. Pilsētas sporta vadītāji par to uzsita Kupšim uz pleca, divas reizes viņu iekļāva Liepājas gada labāko treneru trijniekā, taču arī ne pašā virsotnē, un tas arī viss.

Tikai atskatoties atpakaļ pāri gadiem, sapratām, ka Kupšis, būdams pirmais profesionālais vieglatlētikas treneris Liepājā, ievadīja jaunu posmu šajā sporta veidā mūsu pilsētā, neļaujot vieglatlētikai izbālēt tad, kad sacensību arēnas atstāja tie meistari, kuri līdz virsotnēm bija tikuši, trenējoties uz savu roku. Sports sāka balstīties uz profesionāliem principiem, strauji palielinājās konkurence, un vairs nevarēja iztikt bez zinošu speciālistu padoma. Tieši šajā laikā trenera darbu sāka jaunais speciālists Jēkabs Kupšis.

Kupša ienākšanu treneru saimē var saukt arī par nejaušību. Jo Otaņķu pusē izaugušajam Liepājas Mūzikas vidusskolas absolventam pamēģināt studēt Fizkultūras institūtā ieteica skolas direktors Valdis Vikmanis tikai pēc tam, kad puisis neiekļuva Konservatorijas trompetes klasē. Jēkabs jau bija kļuvis par Liepājas čempionu vidējo un garo distanču skriešanā un krosā, un direktors bija novērtējis viņa māku rīkot un organizēt, uzticot skolā vadīt sporta pulciņu.

Muzicēšana mijās ar sportu ilgus gadus. Pūtēju orķestris un džeza kapelas, spēlēšana koncertos, ballītēs, sarīkojumos un kapos. Un tomēr sirdij tuvāks bija un palika sports.


Prasme mākslinieciski emocionāli dokumentēt vidi un cilvēkus
Indra Imbovica

Ar fotomākslinieci Irinu Tīri, titula "Goda liepājniece" pretendenti, liepājnieki īpaši nav jāiepazīstina. Par viņu daudz rakstīts un runāts. Vēl vairāk ir redzētas viņas izstādes – gan zīmējumu un gleznojumu, gan daudzās foto ekspozīcijas. Fotogrāfija ir Irinas stiprā puse, par to tiek daudz spriest, diskutēts, viņas foto darbi tiek ļoti mīlēti, slavēti un dažkārt arī kritizēti.

Irina Tīre gluži nemanāmi ir pratusi ne tik daudz savu personu eksponēt, bet savu dzimto pilsētu Liepāju, tās bieži vien it kā nepamanāmās mākslinieciskās vērtības un cilvēkus ierakstīt vēsturē – mūžībā. Caur cilvēciski daiļo, tikai Liepājai raksturīgo un neatkārtojamo. Ar mākslinieciskiem līdzekļiem panākot reizē dokumentālu un dziļi emocionālu rezultātu.

Vai mazais, sīkais meitēns Irulītis vēl agrajā bērnībā maz iedomājās, ka mammas ieteikums tik daudz nefantazēt, bet iet dabā un zīmēt kaut ko konkrētu, un jau Lietišķās mākslas vidusskolas mācību laikā, ap 1955.gadu sekojot tēva mudinājumam, palīdzēt viņam ar zīmējumiem papildināt pirmskara un pēckara Liepājas foto kolekciju, ieliks fundamentālu pamatu unikālai grāmatai, kas iznāks kaut kad pēc gadiem 60? Tieši šis albums "Liepāja grafikās", kas klajā nāca 2007.gadā, un mākslinieces 70.jubilejai veltītās vērienīgās fotoizstādes "Tad un tagad" un "Liepājas kalumi mūzikā", kas prasījis darbu mūža garumā, ir titula "Goda liepājniece" cienīgas vērtības.

Albums "Liepāja grafikās" – tā ir gandrīz dokumentālu ap 250 miniatūrzīmējumu apjomīga kolekcija, kur akvarelī, pastelī un ar zīmuli grafikās iemūžinātas Liepājas ēkas, arhitektūras detaļas, ielas, laukumi, osta utt., kā arī atsevišķas skices, kurās tikpat skrupulozi portretēti cilvēki, viņu apģērbs. Neviļus gribas Tīres daudzu desmitu gadu darbu salīdzināt ar Broces slavenajiem zīmējumiem, bez kuriem mēs šodien nezinātu, kā pirms vairākiem gadsimtiem ģērbušies mūsu senči, kāda bijusi apbūve laukos un pilsētās. Neapšaubāmi, ka albuma kultūrvēsturisko vērtību paaugstina zīmējumiem un grafikām pievienotie vēsturnieka, kultūras pieminekļu aizsardzības inspektora Gunāra Silakaktiņa fakti un komentāri par attiecīgo objektu – kas projektējis, kad būvēts vai arī kad šī ēka, tilts u.c. nojaukti un tajā vietā jau uzcelts kas cits. Albums "Liepāja grafikā" ir liela vērtība, un vajadzētu atrasties plauktā katra liepājnieka mājā.

Gleznošana, zīmēšana Irinai līdz pat šai dienai nemitīgi krustojas ar fotografēšanu. Kā tas nācās, ka mākslinieces radošajā dzīvē glezniecību uzvarēja fotomāksla? "Sapnis par glezniecības studijām izplēnēja, kad mani neuzņēma Mākslas akadēmijā. Tas man bija morāli smags trieciens," neslēpj māksliniece. (Profesionāļi sprieda, ka Irinas Tīres tiekšanās pēc daiļā, visu zīmēt un gleznot skaisti, bija iemesls tam, ka viņa neiekļuva studentu sarakstā.) "Taču šī neveiksme nenogalināja manī vēlmi turpināt zīmēt un piedalīties plenēros, kopizstādēs," ne bez lepnuma saka Irina, "gan turpināju, gan, šķiet, pirmo reizi arī sāku fotografēt plenēros, kurus 60.gados organizēja tekstilmāksliniece Erna Ošele. Vēlāk tos rīkoja Aldis Kļaviņš un pēdējos gadus jau ar plašāku starptautisku elpu galerijas "Klints" vadītāji Inga un Aivars Kleini. Bet nopietnas profesionālas iemaņas un izglītību fotografēšanā ieguvu, kad 1971.gadā iestājos Maskavas Poligrāfijas institūta Grafikas nodaļā, kuru arī pēc četriem gadiem absolvēju. Vasarās plenēros Liepājā sarūpēju savus mājas darbus institūtam un reizē papildināju zīmējumu un fotogrāfiju personiskos krājumus.

Irina Tīre atzīst, ka neuzdrošinātos ķerties pie albuma "Liepāja grafikās" sakārtošanas, ja viņai jau nebūtu iepriekšējas pieredzes. Proti, 2002.gadā iznāca ļoti skaista dzejnieces Janas Egles dzejas grāmata "Dzirdēt noklusēto", kuras otra pilntiesīga autore ar sieviešu fotoportretiem bija Irina Tīre. "Es biju klausījusies tik daudz dzejas vakaru, ieklausījusies un dzīvojusi līdzi katrai izskanējušai rindiņai, ka es jau garā redzēju, kādi portreti attiecīgajā noskaņā būtu piemēroti Janas grāmatas dzejas lappusei," atceras māksliniece. Bet jau tad melnbaltās fotolapas ar portretiem bija sakrājušās iespaidīgās kolekcijās.

Stingri profesionālās fotomākslas sliedēs Irinas Tīres darbs iegūla, kad viņa 1978.gadā tika uzņemta Latvijā vecākajā Tautas fotostudijā, Irina ar savām fotolapām un pirmām kārtām tieši ar portretiem izgāja starptautiskajā arēnā un piedalījās ievērojamu fotosalonu rīkotās konkursizstādēs daudzās pasaules valstīs. Pirmie lielie panākumi tur tika gūti tieši ar viņas gaišajiem portretiem. Rezultātā 1993.gadā Irina Tīre iegūst prestižo starptautisko titulu – AFIAP.

Tīres fotorokraksts ir ļoti sievišķīgs un nešaubīgi atpazīstams ar savu īpašo izgaismojumu, kas ārvalstīs ieguvis apzīmējumu high–key, bet ainavās un klusajā dabā ar savu viegli brūngano vecišķumu, kas tām piedod senatnes elpu. "Mana vismīļākā un vistuvākā ir tā saucamā madonnas tēma fotogrāfijā –māmiņa gaidībās, māmiņa ar bērnu, māmiņa, tētis ar mazo bērniņu," atzīst Irina. "Šajos gados man izveidojušās veselas kolekcijas, kuru modeļiem seko dzīves turpinājuma sērija: topošā māmiņa, viņa ar bērniņu, viņa – vecmāmiņa ar mazbērniņu." Arī tā ir sava veida liepājnieku ģimenes vēsture, kura koncentrētā veidā bija vērojama jubilāres izstādē "Tad un tagad".

Tomēr fotomāksliniece prata pārsteigt ar jaunu, neparastu, emocionāli māksliniecisku un vēsturiski vērtīgu foto kolekciju otrajā savai jubilejai veltītajā izstādē "Liepājas kalumi mūzikā". Ekspozīcijas darbu ideja ir apbrīnojama un tik ļoti piestāv Liepājai kā mūzikas pilsētai. Irina Tīre jau ilgāku laiku savā portretu sērijā bija fotografējusi Liepājas Simfoniskā orķestra un arī citus mūziķus, līdz viņa vienu brīdi kādā kadrā ievēroja, cik skaisti portretētajam mūziķim aiz muguras izskatās dzelzs kalums. Tāds vijīgs, plūstošs, dziedošs, skanošs…

Loģiski dzima doma veidot kolekciju ar mūziķiem uz Liepājas metāla kalumu – žogu, margu, logu restu, vārtu, balkonu režģu utt. – fona. Un tā Irina Tīre sāka strādāt pie jaunas kolekcijas. "Tā bija skaistākā un radošākā vasara manā dzīvē," saviļņota saka Irina. "Es iepazinu tik daudz brīnišķīgu cilvēku – mūziķu. Mēs pērnvasar izbraukājām un izstaigājām tādas Liepājas vietas, kādas es citādi nekad nebūtu apmeklējusi un arī tādu skaistumu ieraudzījusi!"

Metāla kalumiem pilsētas vidē un apbūvē ir liela vēsturiskā un nereti arī mākslinieciskā vērtība. Atceroties iepriekšējo lielisko sadarbību, gatavojot albumu "Liepāja grafikās", Irina Tīre atkal vērsās pie vēsturnieka Gunāra Silakaktiņa ar lūgumu fotogrāfijām pierakstīt kādu rindiņu par šiem skaistajiem kalumiem. "Es pat iedomāties nevarēju, ne arī cerēju, ka Gunārs uzrakstīs tik interesantus komentārus," atzīstas Irina. "Izrādījās, ka arī šiem vecajiem metāla kalumiem ir sava konkrēta vēsture, autori un daudziem – mākslinieciska vērtība. Turklāt viņš nezin kā bija skaidri sapratis, ka tie vajadzīgi manai topošajai grāmatai, lai gan par to es tobrīd nebiju pat iedomājusies. Jā, tagad varu teikt, ka grāmata būs, jo tās izdošanā, tāpat kā albumam, man talkā nāks dēls Igo."


Uzticīgs matemātikai, fizikai un savai pilsētai
Daina Meistere

Liepājnieki ir novērtējuši Liepājas Pedagoģijas akadēmijas bijušā rektora, tagad – LPA Matemātikas un informātikas katedras vadītāja – Kārļa Dobeļa ieguldījumu izglītības jomā un izvirzījuši viņu par 2008.gada titula "Goda liepājnieks" kandidātu.

Kārlis Dobelis ir mazliet samulsis par viņam izrādīto liepājnieku uzticību, izvirzot par Goda liepājnieku. Bijušais Liepājas Pedagoģijas akadēmijas rektors, matemātikas zinātņu doktors pie sevis vērtē, ka iepriekšējo gadu Goda liepājnieki tiešām bija pelnījuši šo pilsētas mēroga atzinību, un šaubās, vai viņš var tiem stāvēt līdzās. "Tas, nenoliedzami, ir liels gods, un es esmu pateicīgs visiem, kuri mani izvirzīja un kuri par mani balsoja," saka matemātikas zinātņu doktors. Jāteic, ka izvirzītāji tiešām labāk zina un ir sapratuši lielo ieguldījumu pilsētas augstākās izglītības saglabāšanā un mūsdienām atbilstoša veidola veidošanā, kuru veicis un veic klusais izglītības jomas darba darītājs Kārlis Dobelis.

Eksaktajā jomā 5.septiņgadīgās skolas skolēnu Kārli ievadīja viņa skolotājs (vēlākais kolēģis, Goda liepājnieks) J. Mencis seniors, vēlāk – 1.vidusskolā – izcilās matemātikas skolotājas A.Olte un M.Andrēviča. Fizika un matemātika bija priekšmeti, kas patika un padevās, un tā nu Kārlis Dobelis palicis uzticīgs eksaktai zinātnei visu mūžu.

Un arī pedagoģijai ir atdots nevis mazais pirkstiņš, bet visa roka – gan strādājot par skolotāju, gan mācot nākamos skolotājus.

Viņa priekšmets ir fizika. Pēc Liepājas Pedagoģiskā institūta beigšanas jaunais pedagogs strādāja Liepājas 1.strādnieku jaunatnes vispārizglītojošā vakara vidusskolā, Raiņa 6.vidusskolā. Doktora disertāciju viņš aizstāvēja 1978.gadā Minskas universitātē, jo Latvijā nebija tādas specializācijas.

Liepājas Pedagoģijas akadēmijā (toreiz – Liepājas Pedagoģiskais institūts) Kārlis Dobelis ienāca kā matemātikas katedras pasniedzējs. Un tagad viņš zināmā mērā atkal ir atgriezies vietā, no kuras sāka, un strādā LPA par Matemātikas un informātikas katedras vadītāju. Par rektoru viņš kļuva ne tikai Liepājas augstskolai, bet visai Latvijā nozīmīgā laikā. Bija atgūta neatkarība. Neatkarība augstskolai nozīmēja, ka nu vairs no Maskavas neviens nesūtīs mācību plānus un norādījumus, kas un kā jāmāca ne tikai matemātikas, bet arī latviešu valodas skolotājiem. Bija jādomā pašiem ar savu galvu. Un piedevām vēl sava kolektīva ievēlētajam rektoram bija ar citādi domājošajiem jāizcīna savstarpējās nesaprašanās cīņas, kuru iznākums varēja būt nozīmīgs visai mūsu pilsētai, jo uz spēles bija likta pati pedagoģiskā novirziena augstskola. Bet K.Dobeļa raksturā nav turēt uz kādu ļaunu prātu vai aizvainojumu par to, kas bijis.

Rektora Kārļa Dobeļa laikā augstskolas mācībspēki saprata, ka ar tīro pedagoģiju vairs neiztikt, ka Latvijai nevajadzēs tik daudz sākumskolas pedagogu, cik sagatavo mūsu institūts. Ka, bezmaz Raiņa vārdiem runājot, pastāvēs, kas pārmainīsies. Un LPA mācībspēki sava rektora vadībā bija gatavi pieņemt jaunus izaicinājumus, strādāt, lai toreizējais institūts ne tikai izdzīvotu, bet arī augtu savā tālākā attīstībā. Bijušais rektors atceras, ka iecerētās pārmaiņas prasīja arī materiālus līdzekļus, jaunu mācībspēku piesaisti, bibliotēkas pārveidi.

Kārlis Dobelis allaž ir uzsvēris, ka izaugsmei ir būtiska laba komanda, un atzīmē, ka tāda tiešām akadēmijā bijusi un ir. Toreiz viņam palīdzēja kolēģu docenta Roberta Veita, asociētās profesores Guntas Smiltnieces, prorektora saimniecības lietās Agra Metēja, pārējo mācībspēku atbalsts, sapratne un vēlēšanās mainīties. Tāpēc tagad bijušais rektors ir gandarīts, ka akadēmija ir ceļā uz universitātes statusu, un viņš izsaka cerību, ka visdrīzākā laikā darbs būs vainagojies ar panākumiem un LPA pavisam drīz būs Liepājas Universitāte.

Iespēja mainīt Liepāju pret dziļākiem ūdeņiem Kārlim Dobelim ir bijusi ne vienreiz vien. Daudzkārt, akadēmijai nozīmīgas lietas kārtojot, nācies būt Rīgā, tur tagad dzīvo dēls un meita ģimenēm. Kaut savās mājās tagad ir viens, Dobeļa kungs palicis pie domas, ka tieši pilsēta jūras un ezera krastā ir tā vieta, kur viņam būt. Jo te pūš svaigais jūras vējš, te ir mūsu smilšainā piekraste. Matemātikas zinātņu doktors ir priecīgs, redzot, kā Liepāja mainās, kā tiek atjaunotas ēkas, kā skaistākas un sakārtotas kļūst ielas, kā mainās Vecā ostmala un Peldu iela. Kā bijušajam sportistam un sporta entuziastam viņam prieks, ka top jaunā multihalle.