Kurzemes Vārds

20:59 Ceturtdiena, 12. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Vajag kādu, kas brēc līdz debesīm
Dina Belta

Sabiedriskie vides inspektori nav tukšā vietā nokrituši no gaisa. Tikai beidzot viņu darbu reglamentē valdības noteikumi. Tiesa, tas nenozīmē, ka viss tagad ir skaidri un gludi – to, kā viņiem darbs reāli veiksies, varēs redzēt tad, kad inspektori būs beiguši apmācības un ieguvuši apliecības. Starp citu, Valsts vides dienesta mājaslapā tad varēs arī uzzināt to ļaužu vārdus, kas kļuvuši par brīvprātīgiem dabas un godīgas zvejas un makšķerēšanas sargiem.

To Liepājas puses iedzīvotāju vidū, kas pagājušonedēļ bija ieradušies Liepājas Reģionālajā vides pārvaldē, lai vairāk uzzinātu par šo inspektoru lietu, bija ne viens vien pašvaldību trobelētājs un miera traucētājs. Tas ir, cilvēks, kurš balsi un vārdus nežēlos, lai pastāvētu uz savu zaļo taisnību.

Tāpēc nebūtu brīnums, ka pašvaldību, īpaši jau piekrastes pašvaldību, vadītāji būtu ieinteresēti aktīvi izplatīt tautās informāciju par iespējām kļūt par Reģionālās vides pārvaldes atbalstītiem dabas sargiem, lai par to uzzinātu pēc iespējas vairāk ļaužu. Jo ne jau ar visiem vides un dabas aizsardzības aktīvistiem viņu attiecības veidojas, nu, teiksim, abpusēji saskanīgi. Piemēram, minēšu kaut Pāvilostas pelēkās kāpas sargātājus Gunas Grimstas vadībā. Un tas nemaz nebūtu slikti, ja pašvaldības iesaistītos inspektoru meklēšanā, jo diez vai viņu varētu būt par daudz – darāmā šajā lauciņā jau visiem pietiks. Nu netrūkst diemžēl cilvēku, kuriem tādi vārdi kā "kāpu aizsardzība", "dabas liegums", "tīra vide" ir tukša skaņa.

Un ja valdība vēl tiešām nolemtu beidzot atrisināt jūras piekrastes joslas īpašumtiesību jautājumu! Jo pašlaik ir tā, ka pēc Civillikuma šīs teritorijas pieder valstij, bet reāli nepieder nevienam. Un skaidrs taču, kas notiek ar lietām un vietām, kas reizē pieder visiem un nevienam. Taču, ak, vai mums, šīs valsts pilsoņiem, ir liela ticība un paļaušanās uz to, ka valsts lēmumus un likumus pieņem mūsu interesēs?... Un atkal – cik noderīgi tad būtu tādi visur dabas objektos esošie un visu redzošie inspektori, kas pie vajadzības varētu sacelt brēku līdz debesīm.

Tik kaut nu sabiedriskie inspektori sadzīvotu arī cits ar citu, kaut nebūtu tā, ka sāktos strīdiņi par tematu – kurš ir lielāks dabas mīļotājs un kuram ir kvēlāki ideāli.

Skaidrs, ka tas ir ļoti grūts darbs. Īpaši jau tāpēc, ka, vismaz pēc pašreiz spēkā esošās likumdošanas, sabiedriskajiem dabas inspektoriem par darbu nepienākas pavisam nekāda atlīdzība. Brīvprātīgajiem zivju inspektoriem pienākas savi procenti no tās summas, ko par viņu atklātajiem nodarījumiem vainīgajiem piespriež lemtspējīgas institūcijas. Dabas inspektori nez kāpēc palikuši apieti. Atliek cerēt, ka šī situācija mainīsies.