Kurzemes Vārds

07:35 Pirmdiena, 16. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Liepājas vēsturiskais centrs – arhitektūra un problēmas

Silvija Ozola,
arhitekte, inženierzinātņu maģistre

Ir nepieciešami desmitiem un pat simtiem gadu, lai neskartā dabas ainavā izaugtu nami, ielas un laukumi, kā arī tūkstošiem prātu un roku, lai sāktu darboties sarežģītais pilsētas mehānisms, un veselas paaudzes, lai pilsētā rastos dzīvība. Tādēļ tas, kas mums ir vienkārši un viegli saprotams atsevišķā ēkā, kļūst komplicēts pilsētā, kas ir nepārtrauktā mainībā esošs organisms, kurā vienmēr apvienojas vecais un jaunais, atmirstošais un no jauna piedzimstošais.

Divi centri

Pilsētā telpiskās struktūras risinājumus veido ar atsevišķu celtņu un lielu sabiedrisko ēku ansambļu palīdzību, veidojot pilsētas centrālo kodolu, turklāt pilsētbūvniecība ir arī sava veida politika.

Liepāja kā pilsēta izveidojās tikai 17.gadsimta 20.gados, jo tās izaugsmi aizēnoja jau 14.gadsimtā pilsētas tiesības ieguvušās Kuldīga, Ventspils, Aizpute. Liepāja 17.gadsimta sākumā vairāk atgādināja nomaļu lauku miestu nekā tirdzniecības pilsētu. Iedzīvotāju nodarbošanās un dzīves veids toreiz ietekmēja apbūves struktūru, kas izveidojās no vairākiem zvejnieku ciemiem.

Hercogu laikos Liepājai attīstījās divi centri. Sīko amatnieku un tirdzniecībā iesaistīto ļaužu melni darvotie koka namiņi blīvi izvietojās un koncentrējās ap ostu – tagadējo Dīķa ielas rajonu, kur veidojās pilsētas saimnieciskais centrs. Pilsētas dzīve ap jauno saimniecisko centru aktivizējās. Izauga gluži jauni namu kvartāli. Pavisam nelielās dzīvojamās ēkas bija cieši kopā saspiedušās. Šaurajās ielās apgrozījās dažādo amatu meistari un ostā strādājošie. Pieostas rajonam piemita īpaša noskaņa.

Ceļā uz otru pilsētas centru bija rātsnams. Liela rosība valdīja ap tirgus laukumu un Annas baznīcu, kur bija pilsētas sabiedriskais centrs. Pie baznīcas atradās kapsēta, bet netālu – skola un mācītājmāja. Ēkas pie sabiedriskā centra vairāk atgādināja lauku mājas nekā bagātu pilsētnieku mītnes.

Tradīciju spēks

Liepāja, Kuldīga vai Aizpute nepiederēja pie nocietinātām viduslaiku pilsētām, kuras auga tikai mūru robežās un kur zemes gabalu vērtība lika skopoties par katru kvadrātmetru. Kurzemes pilsētām bija raksturīgs namu plānojums un novietojums. Mājas bija ērti izpletušās, izstieptas, piezemētas un ar dārziem nošķirtas cita no citas. Liepājā tās novietoja ar galveno fasādi paralēli ielai. Liepājas apbūve ir relatīvi jaunāka, salīdzinot ar senajām pilsētām. Pilsētā visiecienītākie bija divslīpju jumti, bet raksturīga pazīme – liepu pāris ēkas priekšā, abpus ieejai. Liepājas apbūve par spīti dažādiem pilsētas attīstības līkločiem kopumā veidojusies 17.gadsimta otrajā pusē un pēc tradīcijas turpināta vēl 18.gadsimtā, tāpēc Liepājas seno koka celtņu arhitektūrai piemita liela un vienojoša izteiksmes kopība. Liepājā straujās celtniecības attīstības un vēriena dēļ salīdzinājumā ar citām pilsētām kopš 17.gadsimta beigām saglabājās lielāks vecu un droši datējamu koka celtniecības pieminekļu skaits.

Pirmo izbūves un arhitektūras uzplaukuma posmu Liepāja sasniedza sarežģītos sociāli ekonomiskos apstākļos 17. un 18.gadsimtā. Celtņu arhitektūras attīstība un mākslas stili atspoguļojās turīgāko namnieku mājās, kur atrodams manierisms, baroks, klasicisms un citi stili. Vienkāršie iedzīvotāji trūcīgās mītnes cēla ar laukos raksturīgiem tautas celtniecības paņēmieniem, tādēļ tās vērtējamas kā amatnieku darba piemineklis. Ēkas atspoguļoja pilsētnieku kultūru, kuru savukārt ietekmēja latviešu – pilsētnieku un laucinieku – kultūra, kas tālāk iedarbojās uz tuvējo novadu tautas celtniecību un kultūru. Latvijas novadu mākslas izpausmēm ir daudz lokālu savdabību, kas izceļas ar īpašu spilgtumu.

Trešais centrs

Liepājā lielā būvēšanās sākās 17. un 18.gadsimta mijā. Kungu iela izveidojās pati lepnākā, bet pēc 1697.gada tai radās konkurence – Lielā iela, kas sāka veidoties ne vēlāk par 1693.gadu, kad jaunā tirgus laukuma malā uzbūvēja ēku ar augstu cokolu. Lielā iela joprojām ir Liepājas vecpilsētas lielākā iela.

Jaunās ostas izbūve 1703.gadā mainīja kustību cauri pilsētai. Liepājā norisinājās straujas pārvērtības. Lielās ielas galā uzbūvēja tiltu pār ostas kanālu, un tā kļuva par galveno trasi ceļotājiem, tirgoņiem un zemniekiem, strauji apauga ar krogiem, bodēm un iebraucamām vietām. Liepājas pilsētas attīstība bija saistīta ar centra atkārtotu pārvietošanos atkarībā no ostas izvietojuma un uzturēšanas problēmām. Līdz ar pēdējās ostas izbūvi sāka veidoties jauns pilsētas centrsJaunais tirgus – tagadējā Rožu laukuma vietā, kas iezīmēja pilsētas ģeometrisko centru, un ap to bija visblīvākā apbūve. Jaunais pilsētas centrs apmierināja ļaudis, kuri darbojās pie ostas, kā arī tos, kas rosījās ap Veco tirgu.

Liepāja līdz ar rātsnama izbūvi pie Jaunā tirgus uzsāka tirdznieciski aktīvas lielpilsētas dzīvi un ieguva pilnīgi jaunu noskaņu. Jaunu namu un ielu rašanās Liepājā kļuva par ikdienišķu parādību. Stendera ielu raksturo gara un interesanta Liepājas 18.gadsimta būvvēsture. Pilsētas plānojumā, kura vecākās daļas saglabājušās līdz mūsdienām, vēl tagad saskatāms šis process. Senās koka apbūves īpatno telpiskumu un mājīgumu radīja sīko ielu sadalītie kvartāli, kur skatu punktu daudzveidība ēku izvietojumā un ielu gleznainais, rūpīgo akmeņu bruģējums izraisīja spēcīgas, pozitīvas emocijas. Pilsētas arhitektūras ainava ieguva galvenās dominantes – Svētās Trīsvienības baznīcu, katoļu baznīcu un reformātu lūgšanas namu Peldu un Krišjāņa Valdemāra ielas stūrī, kurš vairs nav saglabājies.

Rožu laukumu izveidoja 1911.gadā ar apstādījumiem, rožu kokiem, gājēju celiņiem un soliem – vietā, kur no 1780. līdz 1910.gadam atradās Liepājas galvenais jeb Jaunais tirgus ar gaļas skārņiem, kurus toreiz pārcēla no Ludviķa ielas. Laukumu jau 1805.gadā klāja bruģis un to uzskatīja par pilsētas lepnumu.

Neatkarīgās Latvijas Republikas laikā arhitekts Jānis Blaus izstrādāja projektu Latviešu biedrības namam Liepājā. Ēku Rožu laukumā uzcēla 1934.gadā. Armijas ekonomiskā veikala ēku pēc arhitekta Aleksandra Rāceņa projekta uzcēla 1934.–1935.gadā, bet sagrāva Otrā pasaules kara laikā. Lombarda un krājkases ēka Teātra ielā 3 celta 1936.–1937.gadā.

Pēc viena parauga

Liepājas un daudzu citu Latvijas pilsētu centrus izpostīja Otrais pasaules karš, tādēļ bija nepieciešami jauni attīstības ģenerālie plāni. PSRS sastāvā esošās Latvijas arhitektūru un pilsētbūvniecību regulēja Padomju Savienībai unificētie pilsētu plānošanas un apbūves normatīvi. Jaunus centrus kara laikā nopostītām pilsētām plānoja atbilstoši standartizēti formāliem principiem – internacionālajam modernismam, kur ielām bija jābūt plašām, bet laukumiem – regulāriem, simetriskiem ar Ļeņina pieminekli centrā. Sabiedriskās celtnes veidoja reprezentatīvas – atbilstošas padomju arhitektūras principiem – lielas, plašas, pārliecinošas.

Liepājā un Daugavpilī par centrālo laukumu dominantēm kļuva izmēros iespaidīgās, smagnējā eklektisma garā celtās administratīvās ēkas. Liepājā pēc arhitekta Andreja Aivara projekta 1957.gadā uzcēla ēku, kurā pašlaik atrodas Liepājas Pedagoģijas akadēmija. Projektus tirdzniecības namam "Kurzeme" Liepājā un "Bērnu pasaule" Rīgā izstrādāja projektēšanas institūtā "Latgiprotorg". Projekta autori J.Goldenbergs un L.Ģintere tirdzniecības namam "Kurzeme" ārsienās paredzēja lielus logus, bet pirmajā stāvā – vitrīnas. Padomju laikā Liepājas vecpilsētas vēsturisko apbūvi plašā teritorijā likvidēja, izbūvējot tramvaja līnijas posmu no "Kurzemes" līdz Peldu ielai. Pārmaiņas skāra arī Lielo ielu.

Vēsturiskā vide jāsaudzē!

Mūsdienās aktuālai Liepājas vēsturiskā centra arhitektoniskā izveidojuma koncepcijas radīšanai organizēti neskaitāmi pasākumi. Laikā pēc Latvijas Republikas atjaunošanas Liepājas centrs ieguvis jaunas iezīmes – daudzviet pamazām iet postā senā vēsturiskā apbūve, bet citur tā saposta. Interesanti, ka liepājnieku simpātijas galvenokārt pieder atjaunotajām vēsturiskajām vērtībām, nevis no modernajiem materiāliem jaunuzbūvētajiem grandiozajiem objektiem, kas bieži vien, tāpat kā padomju laikā, sava mēroga un arhitektoniskā risinājuma dēļ neiederas vēsturiskajā vidē.

Daudzas Eiropas pilsētas lepojas ar vēsturisko centru, kas veido pilsētas seju, un tādēļ to saudzīgi iekļauj jaunajos pilsētbūvniecības risinājumos, atbrīvojot no transporta radītās slodzes un neizvēršot automašīnu novietnes pie katras sabiedriskās ēkas. Toties Liepājā ir izveidojusies prakse – sākotnēji pret pilsētvidi destruktīvi noskaņoto personu aizdedzinātās, bet vēlāk nojauktās vēsturiskās koka apbūves vietā izvietot automašīnas.

Ambīcijas ir lielas – arī Stendera un apkārtējo ielu samērā trauslo viduslaiku apbūves struktūru vecpilsētā upurēt nesaudzīgajai transporta ietekmei. Ielaižot pilsētas centrā aktīvo objektu, transporta nesaudzīgā ietekme nopietni skars arī Svētās Trīsvienības katedrāles saglabāšanas iespējas. Viegli ievainojamā senatnīgā vēsturiskā vide Liepājā tiek pakļauta nesaudzīgajam ekonomiskajam spiedienam, un tās izdzīvošana ir saistīta tikai un vienīgi ar pašu liepājnieku saprātīgu rīcību un spēju atzīt to, ka transporta risinājums Liepājā ir tālu no pilnības.