Kurzemes Vārds

00:02 Pirmdiena, 19. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Karsti dedzinoša un enerģētiska jauno mūzika

Aija Engelmane
Indra Imbovica

Katrs Pianisma zvaigžņu festivāla koncerts ir īpašs ar savu nosaukumu, kas izsaka tā būtību. Trešdienas vakarā Graudu ielas koncertzālē valdīja 20. un 21.gadsimta mūzika divu gados jaunu pianistu izpildījumā.

Tiesa, man vēl nebija izzudis smaids no lieliskā latino džeza koncerta iepriekšējā vakarā teātrī. Ar apbrīnojamu džeza izjūtu, tehniski spoži kā rotaļādamies, līdzi dungodams aizkustinoši kautrīgais kubietis Rolando Luna ar pirmo priekšnesumu kļuva par publikas mīluli. Ne velti mūsu pieredzējušais Māris Briežkalns viņu tik ļoti slavēja un ieteica atcerēties šo vārdu. Savukārt klausītājiem, izdzirdot "Besame mucho" un citas pazīstamas melodijas, sejas atplauka smaidā. Patiesi, šī džeza mūzika ir saulaina māksla un uzlādē klausītāju ilgam laikam.

Ne tik vienkārši tas bija trešdienas vakarā. 20. un 21.gadsimta mūzika bieži vien ir sarežģīta, un ne velti abi pianisti – gan Uģis Krišjānis, gan francūzis Gijoms Koppola – komentēja savus izvēlētos skaņdarbus. Latviešu pianists Uģis Krišjānis (1979) iepazīstināja ar mūsu komponistu jaunākajiem opusiem. Gundega Šmite (1977) ir viena no daudzsološajām latviešu komponistēm, kuras darbi izpelnījušies jau starptautisku atzinību konkursos. "Mercurium", tātad Merkurs – vistuvāk saulei stāvošā planēta. Tāda bija arī mūzika – karsta un dedzinoša sākumā, ar milzīgu enerģijas lādiņu, bet tad aizvien mierīgāka un izdziestošāka.

Emīla Dārziņa dēla Volfganga (1906 – 1962) mūzika ir nostabilizējusies vērtība, kaut arī pārāk bieži tā neskan. Komponists rosīgi darbojies klaviermūzikas jomā, arī viņa 2.klavierkoncerts skanējis mūsu festivālā. Uģis Krišjānis atskaņoja "Treludes" (1960) – trīs prelūdijas. Klausoties šo nedaudz ironisko, grotesko mūziku, nāk prātā komponista sacītais: "Vienu es varu noteikti apgalvot: radīšana nav tas pats, kas krītamā kaite. Vismaz es nezinu neviena, kas komponējot plosītos un kratītu krēpes un dzejojot ārprātā mētātos pa istabu. Tas laikam notiek tikai sliktās filmās."

Tagad Liepājā dzīvojošā komponista Čārlza Grifina "Nepieradinātās dejas" ar roka un latino džeza elementiem ienesa savu, atšķirīgu noskaņu. Taču pats negaidītākais opuss ar neparastām asociācijām bija kādreizējā liepājnieka, Itālijā pāragri mirušā Gundara Pones cikls klavierēm "Pastkartes no Kurzemes". Šoreiz komponista fantāzija bijusi īpaši ekstravaganta – kā būtu, ja pasaulslaveni 20.gs. komponisti nonāktu Kurzemes mazajās provinces pilsētiņās. Droši vien viņi neuzturētos tur ilgāk par vienu nakti, bet varbūt arī tad sadzirdētu kaut ko latvisku. No cikla septiņām daļām U.Krišjānis bija izvēlējies četras. "Bartoks – Bauskā" ar aktīvu šī komponista mūziku, kura atgādināja paša komponēto "Barbarisko allegro", "Verbens – Vaiņodē" –izsmalcinātā Vīnes puantilista smalkais skaņu raksts sevī ieauda arī kaut ko no "Kur tu skriesi, vanadziņi" intonācijām. "Geršvins – Grobiņā" ar šim autoram raksturīgo svingu un ielas dziesmiņu "Amālija rudenī", bet "Stravinskis – Skrundā" ļāvās brašajai "Sešu mazu bundzinieku" melodijai.

Franču pianista Gijoma Koppolas izsmalcinātais stils labi saskanēja ar izvēlētajiem skaņdarbiem. Japāņu komponista Toru Takemicu klavieru izjūta balstīta uz tembru uzslāņojumiem, orķestrālu domāšanu. Tāda bija arī viņa kompozīcija "Nepārtrauktā atpūta". Uztverē sarežģītāka bija Izabellas Pirešas "Ēnas". Kaut arī pianists paskaidroja, ka šeit pamatā ir gaismas un ēnu rotaļa, faktūras maiņas likās pārāk biežas. Taču tā šodien klavierēm raksta, un nemeklēsim tur to, kā tur nav – nedz plūstošas melodijas, nedz mierīgu akordu. Tā vietā – nervoza, izlauzīta melodiskā līnija, pauzes (arī izteiksmes līdzeklis!), asi, izmētāti akordi pa visu klaviatūru. Gribu vilkt paralēles ar moderno dzeju, kur arī ir šī asociāciju plūsma, it kā savstarpēji nesaistītas domas un jēdzieni vai arī negaidīti, pārdroši salīdzinājumi. Tas viss ir arī šodienas, 21.gs. mūzikā.

Savdabīga ķīniešu un poļu mūzikas tuvināšanās bija Gao Pinga skaņdarbā "Nakts aleja" (2006). Pamazām saplūda raksturīgās ķīniešu gammas – pentatonikas un Šopēna mazurkas intonācijas. Un, protams, Gijoms Koppola bija lielisks Kloda Debisī prelūdijās – "Alhambras vārti" un piedevās spēlētajai "Ģenerālis Lavins – ekscentriķis". K.Debisī labprāt apmeklēja Parīzes cirku. Viens no klauniem tērpās ģenerāļa formā, un šis tēls iedvesmoja komponistu oriģinālai izpausmei klavieru prelūdijā.

***

Vakar Liepājas teātrī programmā "Dubultkoncerts" ar savu priekšnesumu žilbināja brāļi Jablonski. Zviedru pianists Patriks Jablonskis Liepājas festivālā jau piedalījās pērn. Kopā ar kolēģi no Lielbritānijas Kevinu Kenneru viņi noslēguma koncertā noorganizēja pārsteigumu klausītājiem – tā teikt, sešrocīgi spēlējot ar 12 gadus veco krievu pianisma zvaigznīti Jūliju Vaņušinu. Šogad Patriks festivālā ieradies kopā ar savu lielo brāli – trīs gadus vecāko Pēteru Jablonski – jau kā klavierduets. Par mākslinieciskiem sasniegumiem pianismā Zviedrijas karalis 2005.gadā apbalvoja Pēteru Jablonski ar karalisko Litteris et Artibus medaļu. Patriks Jablonskis ir Starptautiskā mūzikas festivāla Malar International Music Festival mākslinieciskais vadītājs.

Abi brāļi atbildēja uz dažiem "Kurzemes Vārda" jautājumiem.

Kas, Patrik, jūs saistīja iepriekšējā festivālā, ja šogad nolēmāt atgriezties?
– Festivālā valdīja ļoti jauka gaisotne, un Liepājā ir ļoti sirsnīgi cilvēki. Kad saņēmām uzaicinājumu piedalīties festivālā kā duetam, es brālim teicu, ka mums noteikti jāpiedalās, jo šis ir brīnišķīgs, ārkārtīgi labi organizēts festivāls, ar lieliskiem māksliniekiem.

Parasti ģimenē katrs bērns spēlē savu mūzikas instrumentu. Kā tas nācās, ka jūs abi esat izvēlējušies klavieres?
Pēters:
Stāsts ir citādāks. Jā, mēs abi agrā bērnībā spēlējām klavieres, lai gan man, atšķirībā no Patrika, vairāk interesēja sitamie instrumenti, es gribēju būt perkusionists un uz to arī gāju. Tikai ap 12 gadu vecumu es sapratu, ka mans mūzikas instruments tomēr būs klavieres.

Kas lika pārdomāt?
– Mans ļoti stingrais poļu skolotājs. Man bija tik ļoti daudz jāstrādā pie klavierēm, ka sitaminstrumentiem vairs neatlika laika.

Jums ir allaž bijusi arī katram sava koncertdarbība. Kad jūs abi sākāt spēlēt klavierduetā?
Patriks:
– Mēs tā vai citādi vienmēr esam daudz kopā muzicējuši. Patriks pie klavierēm, es uz marimbas, bungām vai citiem sitaminstrumentiem.

Pērn festivālā mums bija izdevība klausīties Francijas pianistes dvīņumāsas, kuras teica, ka viņām nav jārunā, viņas tāpat viena otru saprot no acu skatiena. Kā tas ir ar jums abiem?
Abi
(saskatās un uzjautrinās): – Jāteic, ka ar to pietiek. Interesanti, ka mums ir gadījies spēlēt arī ar citiem pianistiem duetā – dažreiz sanāk tīri labi, bet citreiz nu nemaz nesanāk. Klavierduetā ir jāelpo vienā ritmā, ja tas neizdodas, nu tad – nekā. Mēs labi spēlējam arī tenisu.

Festivāla pastāvīgā publika jau pamanījusi, ka šogad ir trīs pianisti Jablonski. Vai līdz šim ar Kšištofu bijāt pazīstami?
Pēters:
Nē, bet Rīgas lidostā es stāvu un pēkšņi dzirdu: "Sveiks, brāli!". Izrādās vēl viens Jablonskis, kurš dzīvo Kanādā.
Patriks: – Jā, maestro Resnis teica – būs jātaisa Jablonsku festivāls (smejas).

Jūs abi esat dzimuši un uzauguši Zviedrijā, bet vai par savām poļu saknēm arī ko zināt?
– Ar visu ilggadējo ceļošanu un koncertēšanu visā pasaulē, ar daudzu gadu dzīvošanu Zviedrijā, arī Londonā un citur, mēs nevaram teikt, ka senču saknes mums būtu koptas. Bet tāpēc mēs – Jablonski – varam tikties koncertos! Mums programmā ir poļu komponistu darbi. Vitolda Ļutoslavska skaņdarbus spēlējam jau gadus piecpadsmit, arī Liepājā.

***

Starptautiskais pianisma zvaigžņu festivāls tuvojas nobeigumam. Festivāla mākslinieciskais vadītājs un diriģents Imants Resnis raksturo divu pēdējo koncertu viesmāksliniekus un viņu programmu.

Pats festivāls ir klaviermūzikas svētki, bet sestdienas koncertam Liepājas teātrī arī nosaukums "Lielais klaviermūzikas vakars". Kāpēc šis īpašais uzsvars?
– Kopā ar orķestri spēlēs divi pasaules pianisma grandi: krievu skolu pārstāvēs Dmitrijs Baškirovs, bet franču skolu – Brižita Anžerē. Baškirovs ir jau leģenda, kas neprasa komentārus, arī mūsu festivālā viņš jau reiz bijis. Programmas ziņā tas būs izcils koncerta vakars. Festivālā būs atkal kārtējais jaunums – koncertā Baškirova izpildījumā skanēs Karla Filipa Emanuela Baha 4.koncerts klavierēm ar orķestri, par kuru es pilnīgi droši varu apgalvot, ka Latvijā tas nekad nav skanējis. Savukārt pazīstamā franču pianiste Brižita Anžerē kaut kad sen Latvijā ir viesojusies, bet viņas vārds mums tomēr nav plaši zināms. Taču tie, kuri skatās satelīta TV "Mezzo" kanālu, viņu var redzēt un dzirdēt ļoti bieži. Kad es Brižitas Anžerē piedāvātajā koncertprogrammas sarakstā ieraudzīju, ko viņa vēlētos spēlēt, nešaubīgi izvēlējos gan Šuberta/Lista "Fantaziju "Ceļinieks", gan Ferenca Lista "Variācijas par Bēthovena "Atēnu drupas" tēmu". Arī par šiem skaņdarbiem droši varu apgalvot, ka Latvijā tie nav spēlēti, ar orķestri noteikti ne.

Ne katrreiz tā sanāk, ka nobeiguma koncertā piedalās lielākās no zvaigznēm, jo mākslinieki nereti nospēlē un steidzīgi dodas tālāk savās koncertturnejās. Vai šogad tomēr būs veiksmīgākais variants?
– Festivāls tiešām izskanēs ar virsotnēm. Pomjē spēlēs Bēthovena 3.klavierkoncertu ar orķestri un Volodins – Ravēla Koncertu ar orķestri. Viņiem festivāla nobeigumā pievienosies pirmā bezdelīga no Dienvidamerikas – pati izcilākā brazīliešu un pasaulē ļoti pazīstamā pianiste Kristina Ortisa. Viņa mūsu klausītājus pirmo reizi iepazīstinās ar savas zemes komponistu mūziku – Eitora Villa–Lobuša "Brazīliešu bahiānu Nr.3", ko, starp citu, Latvijā dzirdēsim pirmo reizi. Tajā jaušama Dienvidamerikas mūzikas saplūšana ar Baha mūzikas intonācijām.