Kurzemes Vārds

22:16 Piektdiena, 19. jūlijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Ļoti īpašas vajadzības
Anda Pūce

Tēma, par kuru nupat gatavoju publikāciju un sarunājos ar izglītības speciālistiem, nebūt nav jauna. Taču tā joprojām ir aktuāla un vēl ilgi būs neizsmeļama, jo skar mūs visus. Proti, pašlaik Liepājas rajona skolas no jauna aktīvi sākušas domāt par to, kā piedāvāt draudzīgu vidi un apstākļus, bet galvenais – izpratni un pozitīvu attieksmi pret tiem bērniem, kam ir īpašas vajadzības. Arī pie mums sāk veidoties iekļaujošo skolu tīkls, kamēr blakus šiem mēģinājumiem tikpat skaļi izskan viedoklis par nepieciešamību uzlabot šo bērnu situāciju tajās mācību iestādēs, kas viņiem jau ir pielāgotas – speciālajās skolās.

Liepājas rajona Izglītības pārvaldes Pedagoģiski medicīniskās komisijas priekšsēdētāja Pārsla Ivanova salīdzināja divas situācijas, kad skolā pedagogi saskārušies ar bērnu, kam ir acīmredzamas grūtības mācīties. "Ja man jautā, kur viņu likt, tad skaidri zinu, ka te sarunas nebūs iespējamas, bet, ja no skolas zvana un prasa, ko darīt, tad tas jau ir solis uz dialogu un varam sākt kopīgi meklēt risinājumu," viņa skaidro.

Šeit vairāk vai mazāk izpaužas sabiedrības vēlme visus cilvēkus sagrupēt kaut kādās sev pieņemamās grupās. Un sabiedrībai tā īsti nepatīk neviens, kas šajās grupās skaidri neiederas. Turklāt agrāk, padomju laikā, katru skolēnu varēja nobaidīt ar speciālo skolu. Sak, nemācīsies, aizvedīsim tevi uz turieni. Jo visi, kas nemācījās, nonāca tieši speciālajā skolā.

Lažas Speciālās internātpamatskolas direktors Linards Tiļugs gan uzreiz norāda, ka zinātniski un pedagoģiski metodiskā līmenī padomju gados sasniegtais speciālajā izglītībā joprojām ir vērtība un arī šodienas studentiem tur ir daudz ko mācīties. Jā, cita lieta politiski sociālais fons, kas kā rēgs joprojām velkas līdzi. Un vecāki, kas saskārušies ar tādu nelaimi kā bērna garīgā atpalicība, nereti uztraucas par to, ko teiks viņu darba biedri, uzzinot, ka bērns mācās speciālajā skolā. Un viņu bailes no sabiedrības viedokļa ir tik lielas, ka nereti piemirstas padomāt par to, kur labāk jutīsies bērns. Runājot par attieksmes maiņu, L.Tiļugs norādīja, ka tas nebūs ne divu, ne piecu gadu jautājums. "Arī Mozus izraēliešus vadāja pa tuksnesi tik ilgi, kamēr nomira pēdējais nebrīvē dzimušais," viņš salīdzināja.

Bet kā tad ir ar jaunajiem speciālistiem? Vai šis fons nav par šķērsli izvēlēties speciālo pedagoģiju kā savu ceļu? Par laimi, ir vēl cilvēki, kuriem tas ir aicinājums. Bet speciālajās skolās bez aicinājuma strādāt nevar. "Par laimi, praktikantu varam pārbaudīt dzīvē. Ja viņš iztur pēc tam, kad nedēļu pastrādājis ar smagākajiem bērniem, tad skaidri zinu, ka no viņa iznāks lietaskoks," izskaidro Lažas skolas direktors. Un viņš atzīst, ka uzreiz tiek vaļā no žēlotājiem, kas nav gatavi pieņemt skolas audzēkņus tādus, kādi viņi ir, bez gaušanās. "Jo mūsu bērni ir laimīgi, ja viņiem ļauj justies labi," skaidro Linards.

Bet P.Ivanova atbild uz aktuālo jautājumu, par ko patlaban notiek diskusijas. "Nevar būt vienas pareizas izvēles – iekļaujošā izglītība vai speciālā. Katrs bērns ir citāds, un tātad arī katra situācija atšķiras. Būs tādi bērni, kuri, tiem mazliet palīdzot, varēs mācīties vispārizglītojošajā skolā, bet būs diagnozes, kas skaidri norādīs ceļu uz speciālo skolu," viņa saka. Un mums pārējiem atliek vien pieņemt un aizvien atcerēties, ka situācijas dzīvē patiešām ir visdažādākās un katra vajadzības kādā brīdī var kļūt īpašas.