Kurzemes Vārds

03:02 Otrdiena, 26. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Tā dzīvojam

Viena un akla savās mājās
Kristīne Pastore

Tosmarē dzīvojošās VALENTĪNAS PĒTERSONES paziņas ir satraukušās – vecā sieviete esot palikusi viena un akla, pašai ar visiem mājas darbiem jātiek galā, nav neviena, kas viņai palīdz. Ka ar sievieti nenotiek kāda nelaime – viņas raizējas. Ka, gatavojot ēst, nesāk krāmēties ap gāzes plīti un neuziet gaisā ar visu māju – galu galā sieviete ir neredzīga. Cilvēki saka – viņai ir vajadzīga palīdzība. Valentīna pati gan uzskata, ka ar visu tiek lieliski galā. Ja tikai izdotos atgūt redzi...

Valentīna savas acis izraudāja

Valentīna, kura šai pasaulē vada 71 gadu, dzīvo Tosmarē, Spīdolas ielas galā, kur sarindojušās tā saucamās somu mājas. Tās ir barakveida vienstāvu celtnes, kas sadalītas četros divistabu dzīvokļos – divi vienā mājas galā, divi otrā un katram dzīvoklim sava ieeja. Aiz Valentīnas mājas iela tālāk nogriežas pa labi, kur aiziet ceļš uz garāžu kooperatīvu "Karostas bāka". Pieklauvējam un gaidām, vai kāds atvērs. Pēc brītiņa atskan šļūcoši soļi un saimniece interesējas, kas atnācis. Tad atver durvis, un ieraugām kažokā un filca zābakos tērpušos sievieti, kam skatiens vērsts kaut kur uz priekšu. Valentīna patiešām neredz. Taču viņa saka – tik traki neesot. Un skaidro – manu seju gan skaidri nesaskatot, bet siluetu redzot. Un pretējās mājas balto loga rāmi arī saskata. Bet vispār, jā – esot akla, savas acis izraudājusi. Pirms pieciem gadiem ar plaušu vēzi saslima viņas vīrs Zigmunds. Līdz tam vīrs nekad nebija tā nopietni slimojis. "Viņš tik ļoti mocījās, ka bija grūti skatīties," stāsta Valentīna. "Bija pat mirkļi, kad vīrs lūdza Dievu, lai palīdz viņam izveseļoties vai atbrīvo no ciešanām un paņem pie sevis. Tad arī es savas acis izraudāju." Dieviņš uzklausīja vīra lūgšanas, bet pēc viņa aiziešanas Viņsaulē arī Valentīnai acu gaisma sāka zust. Tieši tā arī ārsti pateikuši – tas esot uz nervu pamata. Pagājušogad vienai acij veica operāciju, taču tā nebija veiksmīga, un kopš tā laika Valentīna tā arī dzīvo – taustīdamās gar sienām. Taču stāsta, ka pilnīgi cerības tomēr neesot zaudējusi – arī otrai acij varot veikt operāciju un tad varbūt varēs kaut mazlietiņ redzēt, bet esot ilgi jāgaida, lai tiktu pie ārsta. Poliklīnikā viņai pateikts, ka tikai marta beigās varēšot pierakstīties vizītē. "Pēc tam vēl būs jāgaida, kamēr tikšu pie ārsta, un tad droši vien arī uz operāciju tūlīt neņems," viņa skaidro situāciju. "Bet es ceru, ka sagaidīšu."

Ēst pagatavo un par garlaicību nesūdzas

Savā divistabu dzīvoklītī Valentīna tagad dzīvo viena. Ar vīru esot nodzīvojusi kopā 43 gadus. Zigmunds bijis labs vīrs. Abi strādājuši kuģu remonta rūpnīcā – Zigmunds par metinātāju, Valentīna caurlaidē. Vīrs bijis labākais metinātājs. Tam piekrīt arī citi, kas viņu atceras. Un abi izaudzinājuši divus dēlus – jaunākais – Vadims, kuram ir 38 gadi, dienot uz kuģiem, bet vecākais – Juris, kuram ir jau 47 gadi – mitinoties kaut kur Cīravā. Valentīna esot arī vecmāmiņa, bet mazbērni pie viņa nebraucot. "Kam tad tāda veca veča ir vajadzīga," viņa pasmejas. "Galvenais, lai viņiem iet labi." Arī ar dēliem tiekoties reti. Pēc acu operācijas kādu laiku dzīvojusi pie Vadima, bet tad prasījusies mājas. "Te man visi cilvēki ir pazīstami, te es zinu, kur man kas atrodas, bet tur es biju viena un bezspēcīga," viņa stāsta. "Sēdēju dzīvoklī, nekur laukā iziet nevarēju, dēls un vedekla visu dienu darbā, parunāt man nav ar ko. Es tur biju tik vientuļa! Nē, nē, tad jau labāk savās mājās." Un Valentīna atgriezās Tosmarē. Tagad pati sev gatavo ēst un pati sevi arī apkopj. Un viņa vedina rādīt, ka arī akls cilvēks var tikt ar visu galā. Virtuvē vārās kartupeļi. Starp citu, patiešām uz gāzes plīts, par ko satraucās paziņas. Bet Valentīna saka – neesot par ko uztraukties. Viņa atgriež ventili, ar roku patausta, kur ir deglis, uzšķiļ sērkociņu un, kad dzird troksnīti, tādu puf, tad saprot, ka liesma ir aizdegusies. Un līdzīgi arī plīti iekurina. Tiesa, kartupeļi ir ar visu mizu. Pie plīts spoža elektriskā lampa. Kad kartupeļi izvārījušies, Valentīna paņem tupeni rokās, paceļ pret spožo gaismu un mēģina nomizot – gaismā varot saskatīt gaišumu, tātad tur jau nomizots. Zaļus kartupeļus gan neredz nomizot, tāpēc zupu vāra ar makaroniem. Ieliek tos ūdenī, pieliek klāt kādu gaļas konservu, un zupa gatava. Un tā arī daudz ko citu pagatavojot. Produktus viņai piegādājot paziņas – Ņina un citas.

Lai būtu vieglāk, Valentīna apdzīvo tikai vienu istabu. Pa reizei dēls paņem drēbes izmazgāt un izslaukot arī istabu. "Cik tad es viena te sacūkoju," Valentīna smejas. Un gāzes balonu atbraucot apmainīt speciālisti – tā kā paziņām patiešām neesot par ko satraukties. Bet laiku Valentīnai īsina radio – viņa zinot, kas notiek gan Liepājā, gan Latvijā, gan pasaulē. Runājot par iztikšanu, Valentīna slavē valdību, kas ik pa laikam pieliekot pie pensijas.

Savulaik ģimene dzīvojusi daudzdzīvokļu mājā, bet, kad radusies iespēja, pārcēlušies uz šo namiņu. Valentīna saka – te esot kā laukos. Kad vēl redzējusi, kopusi savu dārziņu. Tagad tāpat iziet laukā un pastaigā – līdz vārtiņiem un atpakaļ. Kaimiņi stāsta – reizēm Valentīna ejot arī tālāk – gan pirms tam sevi piesienot. Vienu striķa galu sev pie rokas, otru pie vārtiņiem, lai var atrast atpakaļceļu. "Un garlaicīgi man nav nemaz," viņa saka. "Te staigā tik daudz cilvēku, parunājos, reizēm, kad ir silts, nāku pat sētā paēst."

Medaļas otrā puse

Vai tomēr Valentīna negribētu pārcelties uz kādu pansionātu, kur sadzīve būtu vienkāršāka – ēdiens jau pagatavots un citas ērtības? "Nekādā gadījumā!" viņa ir kategoriska. "Es tur ātri vien sajuktu prātā. Nē, nē, es gribu savās mājās, es ar visu lieliski tieku galā." Tomēr pēc brītiņa piebilst, ka ir gan kaut kas, ko viņa ļoti vēlētos: "Man nekā netrūkst, ja tikai kaut mazlietiņ redzētu. Kaut mazlietiņ! Jūs nevarat iedomāties, kas tā ir par nelaimi, kad cilvēks ir akls." Jā, un arī dēlus gribētu satikt biežāk.

Tad jau arī atvadāmies. Šķiroties Valentīna tomēr paliek pavisam domīga. "Nu kā jūs domājat, ko man darīt?" viņa jautā. "Palikt te vai meklēt kaut kur citur vietu? Ko jūs darītu manā vietā?" Es patiešām nezinu... Vēl tikai ierunājamies, ka ļaudis saka – vīrs kādreiz bijis diezgan liels iemetējs un Valentīnai pašai arī stiprāks malks labi garšojis. Viņa atmet ar roku: "Kāds viņš bija dzērājs? Kuram savu reizi nepatīk iedzert? Visiem patīk!"

Jau pie vārtiņiem satiekam kaimiņieni. "Neticiet gan visam, ko viņa stāsta," sieviete saka. "Jūs redzat to metāla žogu, ko esam ielikuši pa vidu starp viņas teritoriju un mūsējo? Tas tāpēc, ka tā trakā dzeršana joprojām turpinās. Pensijas dienās pie viņas nāk visas apkārtnes klaidoņi, un tad svētki iet vaļā – viņi tepat dzer, tepat pagalmā visi nokārtojas un mūsu bērniem tas viss ir jāskatās. Tāpēc jau dēli nerādās, ka te notiek traka dzeršana. Vecākais dēls tepat netālu īrē dzīvokli, nevis dzīvo Cīravā, bet māte to nemaz nezina, un viņš pie viņas arī nerādās. Un, kad Valentīna piedzeras, viņa paliek rupja un kliedz pa visu apkārtni, lamājas uz katru, kas iet garām. Tāpēc mēs jau gadiem nesveicināmies." Sieviete gan piebilst – žēl, ka kaimiņienei mūža galā jāpaliek vienai un aklai, bet tas neattaisnojot to, kā viņa dzīvo un kā izturas pret citiem cilvēkiem.

Karostas sociālā darbiniece Ināra Roze pēdējoreiz Valentīnu apmeklēja 5.martā. Todien sastapusi veco sievieti, sēžot laukā saulītē. Un arī šoreiz tante bijusi pavisam pikta, kad sociālā darbiniece ierunājusies, vai tomēr nevajadzētu domāt par kādu pansionātu. Nē, nekādā gadījumā! Viņa ar visu tiekot galā un arī dēli palīdzot, kad vajag. Nekur neiešot. "Un ar varu piespiest kādu iet uz pansionātu mēs nevaram," sacīja I.Roze. Un piebilda – šī sieviete tāda nav vienīgā.