Kurzemes Vārds

02:09 Sestdiena, 7. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Vēsture

Dienvidnieki un ziemeļnieki jeb Bulvāru Mefistofelis
Rihards Rubīns

Nu jau pusgadu dažādos pilsētas un rajona kolektīvos esmu stāstījis par 1919.gada notikumiem. Pateicoties filmai "Rīgas sargi", radusies interese. Tiesa, zināšanas par valsts dzimšanu ļoti pieticīgas. Pazīstam Oskaru Kalpaku, Jāni Balodi, bet, piemēram, pulkvedi Jorģi Zemitānu gandrīz nemaz. Skumji, jo bez šī cilvēka nav domājama brīvības iegūšana un valsts karaspēka rašanās.

19. un 20.gadsimta mijā Krievijas armijā radās vesela latviešu virsnieku grupa. Viens no tiem – brašais Jorģis no Skrīveriem.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Zemitāns cīnījās Austrumprūsijā un nonāca vācu gūstā. Frīdbergas gūstekņu nometnē viņš tikās (pat iedraudzējās!) ar savu vēlāko nelabvēli ģenerāli Jāni Balodi. Nometne – dīvains veidojums, tur sadzīti tikai latvieši un igauņi. Kāpēc? Jādomā, apzināta politika: tika gatavoti kadri Baltijas hercogistei Vācijas aizbildniecībā.

Tēvzemē Jorģis atgriezās tikai pēc kara beigām. Pagaidu valdība 1919.gada 7.janvārī viņu nosūtīja uz Igauniju, lai organizētu no turienes latviešiem karaspēka vienību cīņai ar Sarkano Pēteri. Dažu mēnešu laikā radās Ziemeļlatvijas brigāde (12000 cilvēku sastāvā). Tas, protams, izcils Zemitāna panākums. Taču sava asā rakstura (arī godkāres!) dēļ pulkvedis bieži neklausīja Pagaidu valdības norādes. Vēl trakāk – uzskatīja sevi par tiesisku komandēt visu Latvijas armiju. Proti, kļuva par Jāņa Baloža konkurentu.

Lai padarītu Jorģi paklausīgu, Ulmanis no Liepājas nosūtīja rakstnieku Edvartu Virzu uz Rēveli (Tallinu). Lūk, ko ieraudzīja populārais dzejnieks: "Rēvelē uzmeklējam pulkvedi mazā nomaļu namiņā. Pie durvīm liels plakāts "Latvijas armijas virspavēlnieks". Zemitāns dziļā nopietnībā zīmēja virsnieku un karavīru uzpleču paraugus. Viņš asi kritizēja Dienvidnieku armijas formu."

Neskatoties uz principiālām (!?) nesaskaņām, Zemitāns bija pirmais latviešu karaspēka vienību komandieris, kas strikti nosodīja 1919.gada 16.aprīļa vācu karaspēka organizēto valsts apvērsumu, atzina savu pakļautību tikai Ulmanim.

Tomēr šo divu mūsu virsnieku naids Cēsu kaujas laikā izvērtās par traģēdiju latviskā stilā. Manuprāt, Baloža neitralitāte šajā vēsturiskajā brīdī nav ne ar ko attaisnojama. Brīnos, ka Arnolds Auziņš savā grāmatā "Ģenerālis Jānis Balodis" joprojām lūkojas no dienvidnieku skatpunkta.

Ka toreiz mūsu sabiedrotie, teiksim, angļi, vairāk cienīja ziemeļniekus, liecina šāds dokuments:

"Paziņojums.

Saskaņā ar uzvarētāju – sabiedroto valstu pavēli, vāci atstāja Liepāju.

Kā sabiedroto nodibinātās Kara misijas priekšnieks, ieceļu par pilsētas garnizona priekšnieku pulkvedi Kaņepu un līdz ar šo dodu rīkojumu nekavējoši pārvest no Rēveles kārtības uzturēšanai stipru daļu no pulkveža Zemitāna karaspēka.

Ar sabiedroto valstu palīdzību agrākā valdība stājas darbā; rekonstruētais kabinets reprezentēs visus Latvijas iedzīvotājus.

Zemes drošības un jaunas labklājības labā uzaicinu Liepājas pilsoņus uzturēt mieru un kārtību.

Liepājā, 27.jūnijā 1919.g.

H.P.Gough,

Anglijas armijas ģenerālleitnants."

Protams, Zemitāns nav bez vainas. 1919.gada 6.jūlijā, kad pēc pulkveža lieliskās uzvaras Cēsu kaujā – Strazdumuižas pamiera noslēgšanas, ziemeļnieki tuvojās Rīgai, sabiedrotie pieprasīja, lai šī brigāde paliek Juglas pozīcijās. Jorģis šo prasību ignorēja. Pa Vidzemes šoseju cauri Aleksandra vārtiem Rīgā iesoļoja Zemitāna vīri. Brigādes priekšgalā jaunā formas tērpā ar paša izgudrotiem uzplečiem uz balta zirga Anša jāja komandieris. Tas bija divas dienas agrāk, nekā galvaspilsētā ar kuģi "Saratov" no Liepājas ieradās valdība. Lieki teikt, kā tas viss nepatika Jānim Balodim.

Kad karš bija beidzies, brīvība gūta, notika vecu rēķinu kārtošana. Zemitānu no armijas atvaļināja piemērota amata trūkuma dēļ. Līdzīgs liktenis, izņemot ģenerāli Krišjāni Berķi, piemeklēja visus ziemeļnieku virsniekus. Atbildīgos amatos tikai dienvidnieki. Pirmās republikas laikā Jorģis Zemitāns spēlēja zolīti, bieži redzēts restorānos, pīpējot pīpi un ar cīņu biedriem daloties atmiņās. Dzeltenā prese viņu apsaukāja par Bulvāru Mefistofeli.

Jādomā, ģenerālis Balodis, kļuvis vecāks, cilvēcīgāks (remdējot sirdsapziņas mokas), noorganizēja ziemeļniekiem pieminekli Rūjienā – "Tālavas taurētāju" 1937.gadā. Tēlnieks K.Zemdega. Tautas dotais nosaukums izrādījās noturīgāks par autora tekstu – "Rūjienas atbrīvošanas un kritušo karavīru piemineklis". Idejas pamatā Blaumaņa dzeja. Taču mākslas darbā tika iekaltas rindiņas, kuras nav rodamas izcilā rakstnieka poētikā "Taurētājam bija mirt, tomēr latvji ziņu dzird…"

Kāpēc tā? Tāpēc, ka pirms "Tālavas taurētāja" (1902.g.), publicēts kāda jauna Kuldīgas dzejnieka Jāņa Frīdenberga–Mieriņa "Taurētājs" (1889.g.).

Dažas rindiņas no šī jaunieša dzejas:

"Nepūt tauri, zemē kāp,
Dzīvību jel savu glāb!
Nodevēji, atstājiet!
Velti mani kārdiniet…
Tēvu zeme dārgāka
Nekā manta, dzīvība.
Taurētājam bija mirt,
Tomēr kurši ziņu dzird…"