Kurzemes Vārds

14:53 Trešdiena, 16. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Kultūras guntiņas nenogurdināmā kūrēja

Pēteris Jaunzems

"Redz, kā mūsu etnogrāfiskais un sieviešu vokālais ansamblis gadu gaitā ir nobrieduši. Prieks skatīties! Drīz abiem svinēsim nozīmīgas un apaļas jubilejas. Tie man sirdij īpaši tuvi, kā jau gara bērni. Un gadsimta ceturksnis radošam kolektīvam ir cienījams vecums. Tāpat dramatiskais kolektīvs, kurš arī man bezgala mīļš. Ar to kopā daudzās lomās esmu ielēkusi, bet īpaši atmiņā, jādomā, paliks Zāra no Rūdolfa Blaumaņa "Skroderdienām Silmačos". Tā taču ir viena apķērīga un enerģiska sieviete. Vai ievērojāt, kā viņa to Ābramu ap stūri apveda?" aizrautīgi stāstīja Rucavas pagasta Kultūras nama vadītāja Staņislava Skudiķe. Par to, ka arī pašai nupat pussimts gadu aiz muguras palicis, pat pusvārdā neieminoties. Ko nu par tādām maznozīmīgām lietām runāt! Starp citu – viņa nemaz tik veca, kā tas pasē ierakstīts, nejūtoties. Esot sparīga diezgan.

Dieva dota prasme saprasties

Kolēģi, pagasta iedzīvotāji un pašvaldības darbinieki par Staņislavu izsakās atzinīgi. Sliktas atsauksmes par viņu vēl nav gadījies dzirdēt. Saieta nama vadītāja Valda Stadgale cildina Kultūras nama vadītājas prasmi saprasties var rucavniekiem. Tā viņai esot kā Dieva dota. Tikai pateicoties šai sapratnei un nesavtībai, viņai izdevies tik ilgi piesaistīt dalībniekus pašdarbības ansambļiem. Neviens taču par to viņiem naudu nemaksājot, savā brīvajā laikā vien cilvēki nāk, iemēģina savas balsis, cenšas, lai tās skanētu labāk. Tas jāprot panākt, lai ļaudis tik cieši turētos kopā.

Arī pagasta vadītāja Viktora Čamana vērtējums bija visnotaļ pozitīvs. "Daudz ko Staņislava ir panākusi ar savu dziedātprasmi, bet nez vai rezultāti izrādītos tik spoži, ja viņa nebūtu neatlaidīga. Vienu, divus sarīkojumus noorganizēt nav grūti, taču, lai to pašu darītu gadiem ilgi, tur jau cilvēkam vajag izturību. Arī saprotoša viņa ir. Neatceros, ka man ar Staņislavu kādā jautājumā būtu radušās domstarpības," viņš raksturoja.

Nekas negrasās apstāties

Ar Rucavu vecpilniece Staņislava savu dzīvi saistījusi tūlīt pēc Liepājas Mūzikas skolas beigšanas. Tas noticis 1982.gadā. "Šī bija mana īstā vieta, jo te taču darbojās tālu pazīstams jauktais koris, bet es biju diriģentus beigusi, pie Miervalža Ziemeļa mācījusies, droši vien arī Konservatorijā būtu iestājusies, ja vien ģimenes nodibināšana ieceru kārtis nesajauktu," viņa teica, neko no notikušā nenožēlojot. Jo dzīve Rucavā ritējusi saistoši un garlaikoties neesot ļāvusi. Un arī tagad viss turpinoties, nekas nav apstājies un negrasās apstāties.

Kā jau pilnvērtīgā dzīvē tas ir – bijuši gan priecīgi, gan skumjāki brīži. Īpaši sāpīgi izjusti tie, kad ar tuviem cilvēkiem jāšķiras uz mūžu. Aizsaules ceļos aizgājuši daudzi lieliski tautasdziesmu zinātāji. Marija Ģirne. Milda un Pēteris Šēperi. Jānis Sležis. Zelma Šēpere. Taču priecē, ka viņu vietā stājušies atkal citi. "Mani bērni, vēl mātes miesās būdami, nāca uz sarīkojumiem," teica Staņislava. Un citām etnogrāfiskā ansambļa dalībniecēm tāpat. Interesanti esot vērot, ka sākumā mazuļi guļ bērnu ratiņos, pēc tam tikai stāv blakus lielajiem cilvēkiem un ieklausās viņu balsīs, bet pēc gadiem trim jau uzdrīkstoties vērt arī savas mutes vaļā. Un tad esot prieks dzirdēt, cik daudz visa kā viņi ir iemācījušies.

Ambīcijas esot attaisnojušās

Tagad jau pašas bērni esot izauguši un devušies patstāvīgā dzīvē, tāpēc vaļas pievērsties ansambļiem un pagasta kultūras norisēm kopumā esot vairāk. Viņa jūtot gandarījumu, ka vajadzību pēc dziesmām no mātes mantojusi arī meita, kas tagad dzīvo Liepājā, taču atrod laiku, lai atbrauktu uz pagastu un piedalītos etnogrāfiskā ansambļa mēģinājumos. "Viņa ir soprāns. Tāpat kā es," Staņislava sacīja un aprautajos teikumos ieskanējās lepnums.

Vēlāk mana sarunas biedre atzinās, ka raksturā esot apveltīta ar lielām ambīcijām, tādēļ viņai nekad nepietiekot ar to, kas sasniegts, bet griboties panākt aizvien vairāk. Tieši tāpēc jau toreiz, kad vēl pastāvējis jauktais koris, pulcināti cilvēki un dibināts gan vokālais, gan etnogrāfiskais ansamblis. Pēdējās apvienojušās zinošākās pagasta dziesmu teicējas. Būtībā katram kolektīvam izvirzītas savas specifiskas prasības. Ja no vokālistēm prasīts tīrs un mākslinieciski augstvērtīgs skanējums, tad folkloras zinātājas varējušas dziedāt, kā nu kura to pieprot. Galvenais, lai nestāv, kā ūdeni mutē ieņēmušas.

Un nu varot secināt, ka izraudzītā taktika ir bijusi pareiza. Jo ansambļi aizvien vēl pastāv, kaut gan kopš 1985.gada kora vairs Rucavā neesot. Neesot bijis viegli to kopā saturēt. Arī vīru balsu trūkums par sevi aizvien biežāk atgādinājis. Staņislava domā, ka šī iemesla dēļ laukos koru kļūst aizvien mazāk. Tomēr skumjās pārdomas viņa tūlīt notrausa ar striktu paziņojumu, ka šī gada Dziesmu svētkos rucavnieki piedalīšoties, jo apņēmušies kuplināt ar savu klātbūtni sadziedāšanos, kas notiks Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Arī ģenerālmēģinājumā, kas paredzēts kādā no Alsungas lauku sētām, viņi piedalīšoties. Bet 12.aprīlī, kad desmit gadu jubileju atzīmēs pavasara gadatirgus, liela jautrība un latviešu tradīciju gaisotne uzvirmos pagasta centrā. Sarīkojumā apsolījuši piedalīties arī lietuviešu draugi, kas ieradīšoties ar mūsu tautieti Gotfrīdu Tapinu priekšgalā, jo tiem ļoti iepatikušās Rucavā koptās tradīcijas.

Plaša profila cilvēks

Dienas rit... Staņislavu ļoti kaitinot cilvēki, kas netur dotos solījumus. Tie viņai tūdaļ kļūstot nesimpātiski. Tomēr arī ar tādiem esot jāprot sadzīvot, un viņa nekad nepaceļot balsi, lai tukšvāržiem izvirzītu savus noteikumus.

Bet sevi kultūras kopēja uzskata par plaša profila cilvēku. Tādā nozīmē, ka neviens darbs tai neliekoties par grūtu vai par netīru. Vienlīdz labprāt viņa cepot rudzu maizīti, gatavojot virtuvē pie plīts ēdienus, tecinot bērza sulas, ravējot dārzu, rušinot zemīti, slaukot putekļus no plauktiem, mazgājot grīdas vai tamborējot. Vasarā garšo pašas gatavotā skābputra, kas liekoties kā vislielākais gardums. Bet adīšana palīdz nomierināt prātu un ir ļoti noderīga pievakarēs, kad televīzijā raida jaunākās ziņas. Staņislava, skatoties adīklī, tikai laiku pa laikam uzmetot acis ekrānam, jo tik un tā sejas, ko tur rāda, daudzkārt redzētas, tādēļ pilnīgi pietiekot, ja tikai dzird, ko to īpašnieki runā.

Kādreiz Stase, kā viņu mīļi iedēvējuši rucavnieki, uzskatījusi sevi arī par lauku sētas saimnieci, un viņai šis gods itin labi piestāvējis. Tomēr tagad ar vīru Jāni no gotiņu un cūciņu turēšanas atteikušies. Palicis vairs tikai sunītis, par kuru parūpēties. Toties vairāk laika esot iespējams veltīt kultūras dzīves norisēm.

Daži no klausītājiem nekādi nespējot saprast, kur mūsdienās vēl iespējams sameklēt nezināmas, sen neskandētas dziesmas. Vai tiešām ir atrodamas lauku sievas, kam kaut kas tāds vēl saglabājies, pūrā ielocīts? Lai cik tas liekoties pārsteidzoši, esot gan, viņa saka. Tāda daudzzinoša dziesmu vācele Rucavas pusē esot bijusi Mārgieta Sisene, kam pieticis tikai piesēsties pie piena krējojamās mašīnas, lai atsauktu atkal atmiņā aizmirstu dziesmu vārdus. Ļoti daudz piemērota etnogrāfiskā ansambļa repertuāra veidošanai varot atrast arī bibliotēkās un privātās grāmatu kolekcijās. "Ja labi parokas aizmirstībā, visu ko var atrast," viņa rezumēja.

Bet klusumu dvēseles veldzēšanai mūsu gaviļniece meklējot mežā. Tā esot vieta, kur trokšņot viņai nepatīk. Toties sēņot, riekstot un ogot gan. Kamēr vīram tikai pusgroziņš ar baravikām pielasīts, viņai tas jau pilns līdz malām. "Tāpēc, ka esmu kustīgāka un nemierpilna," Staņislava secināja. Šī iemesla dēļ viņa nedaloties ar savu Jāni makšķerēšanas priekos, bet ļaujot tos viņam izbaudīt vienatnē. Toties lasīt dzintaru, kad to liedagā no jūras izsviež viļņi, viņi dodas kopā. Ja ceļš nebūtu tik tāls, to varētu darīt biežāk, jo priežu mirdzošās asaras Papes un Nidas pludmalē, īpaši rudeņos, dienvidrietumu vējš izsviežot diezgan dāsni. Pērn viens otrs no vietējiem iedzīvotājiem esot salasījis tās prāvā daudzumā.

Bet dēla atrastais un nopulētais saules akmentiņš atradis sev paliekošu vietu Staņislavas kaklarotā. Kā mīļš dāvinājums, kas vienmēr tuvumā.