Kurzemes Vārds

04:45 Otrdiena, 15. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Māksla

Sava laika liecība – dzīve Sibīrijā zīmējumos
Indra Imbovica

Atceroties un pieminot latviešu tautas traģēdiju –1949.gada 25.marta depotāciju – muzeja nodaļā "Liepāja okupāciju režīmos" eksponēta gleznotājas Tatjanas Goldmanes–Jaunzemes (1916–1992) personālizstāde "Sibīrijas zīmējumi".

Tajā skatāmi 19 zīmējumi – asprātīgs izsūtīto darba un ikdienas sadzīves attēlojums, kā ūdens vešana ziemā ar vēršiem, vakarēšana jeb večerinka, Lieldienu svinēšana. Darbi tapuši laikā no 1951. līdz 1953.gadam. Izstādē eksponētas arī vairākas eļļas gleznas: pašportrets, portrets, kas Sibīrijā gleznots uz atsūtītās paciņas finiera vāka, mākslinieces bērnu portreti. "Talantīgās mākslinieces darbi ir ļoti vērtīgi. Tos var nosaukt arī par smiekliem caur asarām. Tie ir sava laika liecības," raksturoja mākslinieks Zigmunds Vilnis.

Māksliniece dzimusi 1916.gadā Cīravas "Ķēniņos". Mācījusies skolā Liepājā, vēlāk uzsākusi studijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļā, taču, pedagogu rosināta, pārgājusi pie gleznotājiem. Viņas mīļākie skolotāji bija tādas latviešu glezniecības personības kā Konrāds Ubāns, Kārlis Miesnieks un Valdemārs Tone.

Karš neļāva pabeigt studijas – nepabeigts palika pēdējais kurss un diplomdarbs. Tatjana atgriezās Cīravā un slimā tēva vietā vadīja "Ķēniņu" saimniecību līdz 1949.gada 25.marta deportācijai. Uz Omskas apgabalu Tatjanu aizveda vienu, jo pēc viņas lūguma slimo, pusparalizēto tēvu čekisti no saraksta izsvītroja. Vēl pirms nāves tēvs aizsūtīja meitai uz Sibīriju krāsu zīmuļus un zīmēšanas bloknotu. Šajā bloknotā saglabājušies zīmējumi skatāmi izstādē.

Uz izstādes atklāšanu ieradās mākslinieces meita Ruta Jaunzeme, kas dzimusi izsūtījumā. Viņa atcerējās mātes teikto: "Tur – Sibīrijā – tikai tā varēja izdzīvot, ja uz notikumiem ar jautru aci paskatījās. Mamma visus zīmētos cilvēkus pazina un daudziem saviem portretējamiem zīmējumus atdāvināja."


Liepāja gleznās
Uļa Gintnere

Emocionālā krāsu un izjūtu valodā piesātināta izstāde skatāma Liepājas muzeja nodaļā "Liepāja okupāciju režīmos". Izstāde "Liepāja gleznās" veltīta pilsētas 383.dzimšanas dienai. Tā ir personību un talantu viņu dzīves laikā pat varbūt neiespējama tikšanās.

Liepāja ir apdziedāta un dzejas vārsmās ieausta, prozā ievīta, vēstures dokumentos ierakstīta. Fotomirkļos fiksēta. Tā savu atspulgu guvusi arī tēlotājmākslā. Tas tiešām ir atspulgs, kurā līdz ar pilsētas tēlu saskatāms pats gleznotājs, viņa jūtas pret Liepāju, raugoties un gleznās ietverot tās vietas, kas māksliniekam bijušas pievilcīgas, daiļradi rosinošas, viņa meistarību izaicinošas vai vienkārši tuvas un mīļas.

Laika ietvars eksponētajiem mākslas darbiem plašs, no pagājušā gadsimta divdesmitajiem līdz septiņdesmitajiem gadiem. Arī mākslinieku paaudzes pakļaujas skolotāja un audzēkņa mērauklai.

Jānis Sudmalis (1887–1984) pilsētas sejā meklēja senatnes vaibstus, arī Staņislavs Diņģelis (1899–1988) dāsniem otas triepieniem tver pagātni. Nora Drapče (1887–1968), sievišķīgā uztverē atveidojot Liepāju 30.gadu noskaņā, nevairās no it kā depresīvas noskaņas klātbūtnes krāsu gammā, bet tas ir tikai mirkļa uztvērums, kas vainagojas ar brīnišķīgu gleznu un laikmeta liecību.

Jānis Gailis (1903–1975), Augusta Annusa skolnieks Liepājas ģimnāzijā un Vilhelma Purvīša audzēknis Latvijas mākslas akadēmijā, sava uzvārda cienīgs raksturā, bet savu dižo skolotāju cienīgs mākslā. Viens no retajiem trimdas māksliniekiem, kurš spēja iegūt starptautisku atzinību. Varbūt viņa 1931.gadā gleznotais "Liepājas ezers" ir šī ceļa sākums?

Kārlis Melbārzdis (1902–1970). Liepājas ostas 1936.gada gleznojums. Arī Vilhelma Purvīša audzēknis. Liepāja nebija viņa pilsēta, bet Jānis Gailis – studiju laikos Mākslas akadēmijā iegūts draugs. Viesojoties pie viņa tēva vasarnīcā Jūrmalā, ar jūru tā pa īstam iepazinās Jānis Gailis, kuram tā kļuva par daiļrades stihiju.

Teodors Uldriķis (1902–1973), mākslas teorētiķis un gleznotājs, savu Liepāju 1972.gadā tapušajā gleznā radījis tam laikam neatbilstošā izteiksmes, taču radoša bezkompromisa veidā.

Vilis Viduks (1899–1956), nepelnīti piemirsta personība Liepājas mākslā. Viņa 1946.gada "Lietaina diena" pielijusi ar laikmeta izjūtu un atzīstamu gleznotāja talantu.

Otto Tiliņš (1913–1993), vientuļa un ļoti dāsna personība. Vientulības motīvs sastopams vai ikkatrā gleznā. Dāvinātas tās tika ikvienam, kurš gleznotājam no sirds uzsmaidīja. Kompozīcija vienmēr ar perfektu zīmējumu fonā.

Matīss Zavickis (1911–1988), pasteļglezniecības meistars. Cilvēku seju, ķermeņa pozu atveidošanas meistars un vienlaikus savas pilsētas ielu un ieliņu gleznotājs, ļoti bieži – plenērā.

Valters Uzticis (1914–1991), gleznotājs, kurš spēja mainīties, nezaudējot savu būtību. Tikai viena glezna – "Jumta darvotāji" – tapusi 1960.gadā tam laika atbilstošā glezniecības manierē. Jumta darvotāji, bet tālāk – Liepājas dievnamu torņu smailes.

Ēvalds Dajevskis (1914–1990) savu mākslu veidojis galvenokārt skatuves prožektoru gaismā. Dzimtenē un svešumā. Liepājas tēls – skaista vīzija uz realitātes sliekšņa.

Dailis Rožlapa, pagājušajā gadā sagaidījis savu 75.jubileju, un Zigurds Filics, jau Mūžībā aizgājis, – vienas paaudzes mākslinieki. Arī viņi abi prožektoru gaismas izgaismoti, Rožlapa – Liepājas teātrī, Filics – televīzijā. Abiem tuvi un mīļi ir Liepājas necilākie nostūri – pagalmi. Ar intīmo savrupību un laika zīmju sirsnīgo saplūšanu.