Kurzemes Vārds

14:13 Sestdiena, 7. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Kaimiņu būšana
Pēteris Jaunzems

Tas, ka lauksaimniekošana mūsu valstī ir vāra laipa, uz kuras stāvēšana ir vairāk nekā nedroša, tagad, šķiet, vairs nevienam nav jāpierāda. Pēc tam, kad pērnajā pavasarī tika likvidēta visai ienesīgā cukurbiešu audzēšana, pagājis tikai nepilns gads, bet nu jau skaidri redzams, ka kārta ir pienākusi ne tikai piekrastes zvejniekiem, bet arī piena ražotājiem. To, ka situācija šajos sektoros kļuvusi nopietna un nav skaidrības, kā slīcējiem palīdzēt, vairs nenoliedz pat ministrs Mārtiņš Roze, kurš nesen runāja biedrības "Zemnieku saeima" konferencē, kā arī Cēsīs tikās ar Vidzemes lauksaimniekiem.

Piena iepirkuma cenu straujā krišanās uz vispārējās izmaksu sadārdzināšanās un inflācijas fona ir piespiedusi ganāmpulku īpašniekus pie sienas. Tagad vairs ne tikai maza apjoma saimniekotāji, bet pat dižzemnieki nejūtas stabili un atzīst, ka nesaprotot, kā strādāt tālāk, jo slaukuma kilograma pašizmaksa par vairāk nekā pieciem santīmiem pārsniedz samaksu par pārdoto pienu. Tas nozīmē, ka strādāts tiek ar prāviem zaudējumiem. Taču ekonomisti prognozē, ka plaisa starp ieņēmumiem un izdevumiem varētu vēl vairāk paplašināties. Turklāt daudzi piena ieguvēji apgalvo, ka ražošanas izmaksās līdz šim savu darbu tie nemaz nav rēķinājuši. Ja to darītu, kontrastējošā līnija starp saņemto un izlietoto naudu kļūtu vēl biedējošāka.

Vērtējot apstākļus, kādos piena lopu audzētāji ir nonākuši, zemnieku saimniecības "Māliņi" īpašniece Mārīte Ģirnius aizvadītajā nedēļā teica, ka šos cilvēkus neapskaužot. Arī viņa ar dēlu pirms vairāk nekā desmit gadiem turējusi govis un audzējusi lopbarības graudus, līdz pārliecinājusies, ka, tā saimniekojot, kaut ko sasniegt nav cerību. Toreiz izlēmuši, ka pārdos ganāmpulku un iznomās zemi vācu lauksaimniekam, lai paši lielākās platībās zem agrotīkla audzētu agrās zemenes. Un kaut gan arī tagad viņiem esot jāstrādā daudz un bagāti tie nedomājot kļūt, tomēr abi atzīst, ka rīkojušies tālredzīgi un sen jau vajadzējis izšķirties par šādu soli. Tagad tiem neesot jāgaida atbalsts no citurienes, bet varot paļauties paši uz saviem spēkiem, bet, ja ko nesaprotot, tad pavaicājot padomu augļkopjiem Dagmārai un Rihardam Kokiniem, kas savā bumbieru dārzā darbojas gandrīz kaimiņos.

"Jā, lauku cilvēki ir raduši vairāk balstīties uz sevi, nekā paļauties uz dāvanām no malas, kuras turklāt nepiepildās," apstiprināja Durbes novada lauku attīstības speciāliste Maija Lankupa. Apgalvojums, ka Eiropas Savienības vienotās platības maksājumi gadu gaitā palielināsies, neesot piepildījies, gluži otrādi – tas kļūst aizvien pieticīgāks, taču pieaug dažādu soda sankciju draudi. Tā nu iznākot, ka mūsdienās laukos izdzīvot, lai neaizbēgtu projām uz Īriju vai kādu citu valsti, palīdz vienīgi pašu rokas, kaimiņu būšana un barterpakalpojumi. Vienam zemniekam pieder pļaujmašīna, bet otram – vālotājs un siena prese. Cilvēki sapratuši, ka, tikai apvienojot tehniku un dodoties kopīgās talkās, ir iespējams savākt lopbarību un paveikt citus neatliekamus darbus. Tā rīkojoties, viņi spītē iznīcinošajiem vējiem, kas pūš aizvien negantāk.