Kurzemes Vārds

08:03 Sestdiena, 19. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Blūza ģitārists ar Liepāju sirdī – pasaulē

Indra Imbovica

3.starptautiskā džeza mūzikas festivāla "Aile Jazz" pēdējos koncertos spēlēs labākais Krievijas blūza ģitārists, Liepājā dzimušais Aleksandrs Vasiļenko. Viņš ne tikai šodien muzicēs "Bigbendu dienā" un nobeiguma koncertā, bet divas dienas arī vadīs ģitārspēles meistarklases.

Aleksandrs Vasiļenko dzimis un audzis Liepājā, bet kopš 1985.gada dzīvo Maskavā, kur izveidojis vērā ņemamu mūziķa karjeru. Viņš ieguvis arī labākā Krievijas blūza ģitārista titulu un ir ļoti pieprasīts pavadošais mūziķis nozīmīgos pasākumos Krievijā un ārvalstīs.

Savā dzimtajā pilsētā mūziķis ierodas vismaz reizi gadā. Arī šoreiz viņš atbrauca kopā ar savu sievu Jeļenu. Aleksandrā nav nekā no zvaigznes sindroma, viņš ir atbruņojoši vienkāršs, sirsnīgs un atsaucīgs. Pirms mēģinājuma festivāla koncertam kopā ar Liepājas bigbendu aicināju Aleksandru Vasiļenko uz ekspresinterviju.

Kādas sajūtas jūsos rada dzimtā Liepāja?
– Tā ir kā atgriešanās dzimtenē. Lai cik labi man klājas Maskavā, Liepāja ir tikai viena. Tās ir tādas neaprakstāmas, siltas jūtas. Šeit ir mans sākums. Manī ir tāda sajūta, ka Latvijā Liepāja ieņem nozīmīgu vietu, tā ir tāda mūziķu kadru kalve. Mācījos Liepājas Mūzikas skolā spēlēt čellu pie neaizmirstama skolotāja, un to arī pabeidzu. Liela pateicību un mīlestību izsaku cilvēkam, kurš mani pievērsa mūzikai un čellam, – manam pirmajam skolotājam Kārlim Bunkam. Atceros kādu notikumu, kad svinēja viņa 80 gadu jubileju Liepājas teātrī. Tad vēl biju pavisam maziņš, gāju, liekas, 4.klasē, es viņam uzdāvināju rozi. Viņš man pieliecās un teica: "Saša, mēs rīt brauksim makšķerēt." Un, saprotiet, mēs patiešām abi ar viņa motociklu braucām makšķerēt! Viņš mani ļoti mīlēja, vismaz man tā likās.

Protams, kuram katram jau skolotājs tik īpašu uzmanību nepievērsīs, tikai talantīgam audzēknim. Jūs teicāt, ka katru gadu braucat uz Liepāju.
– Jā, jo mani vecāki šeit savās mājās Papē dzīvo joprojām. Mana māte, lai gan te nav dzimusi, ir Latvijas pilsone. Arī saviem vecākiem esmu ļoti pateicīgs, ka viņi mani virzījuši pa mūzikas ceļu.

– Jums ir meita. Vai viņa mācās mūzikas skolā?
– Hristinai ir vēl tikai deviņi gadi, un viņa nemācās mūziku, bet ir ļoti muzikāla, ļoti apdāvināta. Pastāstīšu tikai vienu piemēru. Hristina noskatījās vienu TV seriālu, kur meitenes spēlē ģitāru. Seriāli, tas manā uztverē ir kas šausmīgs, bet kādreiz tie nospēlē pozitīvu lomu. Ziniet, tā seriāla iespaidā meita man paprasīja ģitāru un minūtēs piecās apguva galvenos akordus – es biju… nu, vispār, mēms!

Jūs pats ļoti agri, manuprāt, 70.gados, sākāt spēlēt ģitāru tik populārajā estrādes orķestrī "Neptūns".
– Starp citu, inkognito. Pie Jēkaba Ozoliņa. Man bija tikai 14 gadu. Tieši tajā laikā nomainījās daļa orķestra mūziķu, jo viņi jau bija sasnieguši zināmu pakāpi un devās tālāk – tādi kā Aivars Hermanis, Valerijs Torosenko. Tas man, jaunam puikam, bija neaizmirstams laiks, tur apguvu ģitārspēli. Nu, padomājiet – "Liepājas dzintarā" spēlēja Loida Vēbera "Jēzus Kristus superzvaigzne", koris dziedāja, un tas bija padomju laikā! Man bija 12 gadu, es sēdēju tur pie estrādes, uz žoga. Es atceros arī lielos zvejnieku saimniecību estrādes kolektīvu festivālus "Jūras pērle", kas notika toreizējā "Boļševikā". Tie bija liels notikums Latvijā un liela skola mūziķiem, komponistiem. Tā veidojās mana muzikālā individualitāte, kaislība uz džezu. Tagad man ir liels prieks par Jēkaba Ozoliņa un Valda Skujiņa uzaicinājumu spēlēt džeza festivālā Liepājā. Par šo festivālu, starp citu, ne vienreiz vien Maskavā biju dzirdējis no mūziķiem Alekseja Kozlova, Grigorija Lepsa, Denisa Mazukova.

Krievijā jūs esat kļuvis par labāko blūza ģitāristu, sadarbojaties ar estrādes zvaigznēm, spēlējat ārvalstīs ar izciliem mūziķiem…
– Maskava ir ļoti liela pilsēta. Tā ir laba arī ar to, ka tajā pietiek vietas visiem. Ja runā par blūzu, tad, piedodiet, varbūt tas izklausīsies kā pašreklāma, bet tur man konkurentu nav. Man ir zvanījuši un uzaicinājuši pazīstamu, lielu festivālu producenti, jo Krievijā vienkārši nav labu blūzģitāristu. Tomēr tik demokrātiski festivāli kā šeit – Latvijā, Baltijā – Maskavā un citviet Krievijā tomēr nenotiek. Ja ir, tad kaut kā tomēr ierobežoti un tiek pārraudzīti. Esmu sastrādājies ar dziedātājiem Nadeždu Babkinu, Ļevu Ļeščenko, Vladimiru Vinokuru, Josifu Kobzonu…

Ko spēlēsit Liepājas festivāla koncertā Rožu laukumā un nobeigumā?
– Redziet, kā iznāk, pilsētā, kurā pats mācījos, tagad festivāla laikā pasniegšu meistarklases un mēģināšu jaunos cilvēkus iepazīstināt ar blūzroka spēles stilu. Koncertā Rožu laukumā kopā ar Liepājas bigbendu Ulda Locenieka vadībā spēlēsim kādus četrus skaņdarbus no Fila Kolinsa jazz band repertuāra, bet festivāla nobeigumā ar lielisko Liepājas Simfonisko orķestri atskaņosim nelielo, smeldzīgo Stīva Vai skaņdarbu "Liberty" un citus muzikālus gabalus.

Ar kādiem projektiem jūs pašlaik esat saistīts?
– Jau sesto gadu strādāju kopā ar Ļevu Ļeščenko. Domāju, Latvijā šo dziedātāju joprojām daudzi pazīst. Tas, protams, ir naudas pelnīšanas veids. Esmu ļoti aizņemts, jo man ir sava skola, mācu ģitārspēli apmēram 70 skolēniem. Ziniet, tas prasa daudz laika un spēka. Mani gan aicināja strādāt arī citur, piemēram, ir tāda slavena privātskola "Estētika" Maskavā, bet es atteicos, tas ierobežo. Esmu uzaicināts un šogad man jābrauc atkal uz Sanfrancisko. Tur biju jau pagājušajā gadā, man bija koncerti un vēl arī devu meistarklases. Pēc tam devos uz Maijami un apbraukāju gandrīz visu Ameriku. Tad ceru vēl izdot savu albumu ar dažādu mūziku – tā teikt, moderno blūzu ar džeza, roka elementiem. Tajā būs kaut kas no nostalģiskām izjūtām par Latviju. Man ir ierakstīti vairāki diski un daudzi, kur ierakstos esmu piedalījies gan ar pazīstamiem mūziķiem, gan dziedātājiem.