Kurzemes Vārds

14:27 Piektdiena, 23. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Vai tiešām mīlestība?
Inita Gūtmane

Vai tiešām tā ir mīlestība? Vai viņa viņu mīl? Vai viņa patiesi apprecējās mīlestības dēļ? Vai iespējams mīlēt tik vecu? Vai mīlestības dēļ viņa bija gatava doties uz Brazīliju? Vai tai meitenei viss ir mājās, ka viņa nevarēja atrast sava vecuma puisi? Neatceros, kad man vēl par kādu rakstu bija uzdots tik daudz jautājumu un biju uzklausījusi tik daudz viedokļu, domu un spriedumu par mīlestību, kā pēc intervijas "Un mīlestība čemodānā iespruka līdzi", kuru "Kurzemes Vārds" publicēja 7.aprīlī. Intervijā Irita Ivanova–Ose stāsta par savu agrāko dzīvi Latvijā, par iepazīšanos ar Paulu un par pārcelšanos pie viņa uz Brazīliju. Irita intervijā lielākoties raksturo savu ikdienu, darbu un intereses, spriežot pēc jautājumiem, šķiet, ka ļaudīm vairāk interesēja, kāpēc 29 gadus veca sieviete apprecējās ar teju astoņdesmit gadu vecumu sasniegušu vīrieti. Lai gan Irita to bija izskaidrojusi, varēja saprast, ka daudzi tam ne visai ticēja. Nav jau tā, ka arī es uzreiz pieņemu visu, ko intervējamie cilvēki stāsta. Arī es biju padomājusi, vai tikai jaunā sieviete vīrieti, kurš varētu būt viņas vectētiņš, nav apprecējusi kāda cita nolūka pēc. Nauda? Manta? Kāds tituls? Iespēja izlauzties no Latvijas, apceļot ārvalstis, iepazīt citu zemju kultūru? Mēģinājums atrast laimīgo zemi? Iegūt kādu ģimenes locekli, kurš ir pietrūcis, piemēram, tēvu?

Izmantojot žurnālistikā iegūto pieredzi un viltību, visādi centos riņķī apkārt pajautāt, izdibināt vai precīzāk gūt pierādījumu savam pieņēmumam, ka mīlestība taču nevar pastāvēt, ja cilvēkus šķir tik liela vecuma starpība. Nu nekā! Lai arī kā jautātu, atdūros kā pret mūri. Un ne tāpēc, ka atbildētāja būtu uztvērusi manu jautājumu iemeslu un censtos spēlēt spēlītes, kurš kuru apmuļķos. Irita ar savu Paulu laulībā jau dzīvo kopā vairākus gadus, un viņa, stāstot par abu dzīvi, smaida, acis staro un vārdi nebeidz rimties. Gribi vai ne, bet ir jāpadodas un jāpieņem, ka dzīvē taču var būt izņēmumi. Ka mīlestībai nav vecuma un tā spēj pārkāpt pāri visām robežām, tās dēļ ļaudis ir gatavi darīt tik trakas lietas, kā pārcelties uz citu kontinentu, piepildīt sapni par augstākās izglītības iegūšanu un iedzīvoties vidē, kura sākumā šķiet nepieņemama un ļoti sveša.

"Mīlēt var atļauties tikai bagātie," reiz autobusā izteicās kāds tantuks, pārrunājot ar draudzeni kādu seriālu un tā līdzību ar dzīvi. Protams, šāds pieņēmums nav grābts no gaisa, visam ir savs pamats. Bieži vien mīlestība ir jāupurē, lai spētu izdzīvot, eksistēt, īpaši pašreizējā situācijā, kāda ir mūsu valstī. Mēs sev apkārt redzam cilvēkus, kurus diemžēl nevieno mīlestība. Veidojot arī jauniešu rubrikai materiālus un aprunājoties ar vidusskolēniem, nācies secināt, ka mīlestības vai simpātiju dēļ turas kopā pusaudži, jo viņiem ne par ko citu nav jādomā, kā vien par abu kopīgi pavadītajiem brīžiem. Bet, kad iestājas reālā dzīve, kad vecāki palaiž savus putnēnus lielajā dzīvē, tad jūtas nereti paliek citā plānā. Ir taču jāpelna nauda, jāveido karjera, jāpērk dzīvoklis, jāatdod mašīnai paņemtais kredīts....

Pavasaris ir mīlestības mošanās laiks. Parkos un jūras krastā pastaigājas arvien vairāk pārīšu. Apstādījumos ik pa laikam kāds iemīlējies nočiepj puķi, lai aiznestu savam mīļotajai. Gribas ticēt, ka stāstu par cilvēkiem, kuri ir iemīlējušies kā Irita Ivanova– Ose, ir vairāk nekā mums šķiet un ka ne vienmēr pamatots ir jautājums: vai tik tiešām viņa viņu mīl?