Kurzemes Vārds

17:46 Sestdiena, 4. aprīlis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Tavā un manējā Liepājā

Žandarmi. Bez marsiešiem
Ita Cērmane

Rosība šopavasar manāma vietā starp Cukura un Nākotnes ielu, kur ilgus gadus bija Cukurfabrikas notekūdeņu kanāli – teritorija tiek līdzināta un sakārtota. Pie tā, ka tur ilgus gadus slējās izlietoto kaļķu kaudzes, bijām tā pieraduši, ka grūti pat iedomāties, ka šajā vietā reiz bijis esplanādes laukums. Tam apkārt sarkanajās ķieģeļu mājās rosījušies zaldāti. Arī žandarmi.

Kārtībai jābūt!

To, ka Karosta jau vēsturiski bijusi militārā zona, zina katrs sevi cienošs liepājnieks. Taču 1892.gada vasara bija īpaša. Kā pastāstīja vēsturnieks Gunārs Silakaktiņš, tieši tovasar armijnieki, sapratuši, ka nevar strādniekus, kas Karostā strādāja būvobjektos, nosargāt no nelāgiem ieradumiem – dzeršanas un meitās iešanas, kā arī nevar apturēt atnācēju straumi, kas ierodas kašķi meklēt, pieņēma kardinālu lēmumu. Proti, Karostas teritorija, kur mitinājās ap 3000 cilvēku, pārtapa par slēgto zonu. Teritorijā tika ielaisti tikai tie, kas pieveda būvmateriālus un pārtiku. Nelaida iekšā vairs ne ormaņus, kuru ratos varēja būt šņabis, ne meitenes.

Lai jauno kārtību ievērotu, izveidota žandarmu komanda, ko var uzskatīt par sava veida militārās policijas pirmsākumiem. Karostas kanāla tolaik vēl nebija. To izraka laika posmā no 1896.līdz 1901.gadam. Lai celtu darba ražīgumu, vienlaicīgi rakts no abiem galiem. Karostas galvenā celtnieka Makdonalda vietnieks Ivans Korsakevičs turklāt uzdūries neparedzētam šķērslim – plienakmens klintij. Tāpēc Karostas kanāls, kas pēc projekta bijis paredzēts pavisam taisns, kā ar lineālu novilkts, dzīvē nedaudz pavirzījies uz dienvidiem un ticis pie līkuma – I.Korsakevičs saņēmis atļauju nenoārdāmo klinti apiet. Līdztekus ar kanāla rakšanas darbiem būvēta arī kuģu remonta rūpnīca. Žandarmiem bija gana ko darīt, lai nosargātu karostniekus no grēka. Tādēļ izveidoti žandarmu posteņi uz visām lielākajām uz Karostu vedošajām ielām. Žandarmi dežurējuši gan tagadējās O.Kalpaka ielas un Ventspils ielas galā, gan Cukura un Pulvera ielas krustojumā, gan vietā, kur patlaban slejas Cukurfabrikas žogs, gan arī Cukura ielas taisnajā posmā (kur tagad "CTB"). Taču nāca ziema, un žandarmiem vajadzēja jumtu virs galvas. Minētajās vietās uzcēla sarkanu ķieģeļu namiņus. Tie kalpoja gan kā pajumte dežurējošajiem žandarmiem, gan kā kanceleja.

Līdz mūsdienām saglabājušās trīs žandarmu mājiņas. Viena no tām atrodas blakus dzelzceļam pie apļa Cukura ielā (ir aplam domāt, ka sarkanā mājiņa, kur tagad dzīvo civiliedzīvotāji, savulaik kalpojusi dzelzceļa vajadzībām), otra iespiesta grāvī Cukura ielā – starp brauktuvi un uzņēmumu "CTB". Saglabājusies arī mājiņa O.Kalpaka ielas galā – tā atrodas kanāla Karostas pusē.

Cukurs tapis otrajā stāvā

Karostas kanāls, kādu esam to pieraduši skatīt kartē vai no putna lidojuma, ne vienmēr bijis tāds, kā mūsdienās. Pašos pirmsākumos, tūlīt pēc kanāla izrakšanas, tam bijis vēl viens atzars. Un tas bijis vietā, kur atrodas šobrīd nojaucamā "Liepājas cukurfabrika". Šajā vietā, rokot kanālu, bijusi paredzēta vieta zemūdeņu baseinam un jūras mīnu noliktavām. Cukurfabrikas teritorijā bijušas izbūvētas ielas, kam bijuši atbilstoši nosaukumi – kanālam paralēlā iela saukta par Mīnu krastmalu, bet perpendikulārā dēvēta par Torpēdu šķērsielu.

Līdz 1909.gadam kanālā, blakus vietai, kur vēlāk tapa cukurfabrika, gulējušas trīs zemūdenes: "Krokodils", "Beluga" un "Akula" (1909.gadā zemūdenes pārvietotas uz kanāla atzaru un turpmāk atradušās pretējā krastā – iepretim kuģu remonta rūpnīcai). Arī ieceri par jūras mīnu izvietošanu cariskā Krievija īstenojusi. Ģenerāļa Baloža ielas kreisajā pusē redzamās sarkanās ķieģeļu ēkas, kas būvētas paralēli brauktuvei, kalpojušas par noliktavām – tur glabātas jūras mīnas. Šāda kārtība turpinājusies līdz 1914.gadam.

Svētkiem un ikdienai

Mūsu šīs reizes varonis – placis starp Cukura, Grīzupes un Nākotnes ielām, kā arī visa apkaime kalpojusi armijnieku vajadzībām – te saimniekojuši ļaudis, kas bijuši saistīti ar zemūdenēm.

Grīzupes un Nākotnes ielu stūrī, vietā kur padomju laikos bija Cukurfabrikas klubs, darbojās zemūdeņu virsnieku un inženieru sapulces ēka. Perpendikulāri Nākotnes ielai slējās zaldātu kazarmas. Pirmsākumos sarkanās ķieģeļu ēkas bijušas vienstāvīgas. Kazarmai pa vidu gājis garš koridors, bet katrā pusē bijuši kubriki. Pie otrā stāva ēkas tikušas tikai pagājušā gadsimta nogalē – 1980.gados pēc arhitekta Jura Pekša projekta daļa ēku pārtapušas par div un trīs stāvu dzīvojamajām mājām.

Savukārt vieta, kur patlaban tiek aizlīdzināti cukurfabrikas attīrīšanas iekārtu kanāli, pleties esplanādes laukums. Tas kalpojis divu bataljonu karavīru (aptuveni 2000 vīru) ierindas apmācībai. Vēlākajos gados šis placis sācis veidoties arī par tirgus laukumu, jo Ģenerāļa Baloža ielas sākuma labajā pusē, kur patlaban slejas ķieģeļu ēkas, bijuši izmitināti kuģu remonta rūpnīcas strādnieki. Tas bijis fabrikas strādnieku rajons.

Varas mainās, specifika paliek

1915.gada maija sākumā krievu karaspēks Karostu pameta. Mainījās varas – ienāca ķeizariskās Vācijas karaspēks. Taču specifika šajā Liepājas rajonā nemainījās – kaut skaitliski nedaudz mazāk, krievu vietā te sāka saimniekot vācu Jūras kara flotes matroži.

Drīz sekoja nākamā varas maiņa. Pienāca 1918.gads, kad nodibinājās Latvijas valsts. Vēl gadu vēlāk Liepāja uz laiku kļuva par Latvijas galvaspilsētu. Karostas kanālā, iepretim kuģu remonta rūpnīcai, piestāja Latvijas zemūdenes: "Ronis" un "Spīdola". Taču kopumā Karosta sāka panīkt – ēkas bija neapdzīvotas, ar izsistiem logiem. Kara ministrija tās izīrēja ikvienam, kas vien to vēlējās. Latvijas brīvvalsts ziedu laikos, 1930.gados, Karosta gan uzposta, taču tai vairs nav bijis tā spožuma, kas cara laikos. Tieši šajā laikā – 1930.gadu sākumā – sāka būvēt cukurfabriku, vienlaikus pārveidojot arī esplanādi.

1939.gada oktobra beigās Latvijas armijai un flotei tika dotas trīs dienas laika, lai izvāktos. Liepājā ienāca PSRS Kara flote. 22.oktobrī Karostā personīgi ieradās flotes flagmaņa – kreisera "Kirov" komandieris, un ar 28.oktobri satiksmi ar Karostu atkal slēdza. Lietā tika liktas arī žandarmu mājiņas – tajās ievācās NKVD. Sarkanarmieši atnāca pie visa gatava – viņu zemūdenes piestāja kanālā, kur infrastruktūra jau gaidīja. Kazarmās arī atlika vien ievākties. Savukārt fabrikas strādnieku mājās izmitināja tikai tās ģimenes, kuru locekļi strādāja kuģu remonta rūpnīcā. Strādāt iepriekšējā režīmā turpināja tikai cukurfabrika, jo PSRS atzina, ka tas ir stratēģiski svarīgs objekts.

Padomju laikos pārvērtības piedzīvoja Nākotnes ielas esplanādes puse – 1950.gados tur uzbūvēja tā saucamās somu mājiņas cukurfabrikas strādnieku vajadzībām. Savukārt pagājušā gadsimta 70.gados beidzot tika apgūtas arī mitrās pļavas Cukura ielas labajā pusē – tur ierīkoja mazdārziņus.

Kas lēni nāk, tas labi nāk

Līdz pat pagājušā gadsimta 90.gadu sākumam Karosta bija militārā zona, bet līdz 1967.gadam tā bija pavisam slēgta. Žandarmu mājiņās pēc kontrolpunktu atcelšanas tika izmitinātas atvaļināto militārpersonu ģimenes.

Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas Karosta pamazām atdzīvojas. Iedzīvotāju skaits gan, salīdzinājumā ar padomju laiku, sarucis ievērojami – no aptuveni 18 000 līdz 7000 iedzīvotājiem. Ēkās, kur reiz mitinājās zaldāti, tagad dzīvo civiliedzīvotāji.

Karostas kanāla krastos, ko kā ērgļi uzraudzīja PSRS armijas zaldāti, cits pēc cita veidojas uzņēmumi. Apgūta arī purvainā mazdārziņu vieta Cukura ielas labajā pusē.

Fabrikas strādnieku kvartāls joprojām tāds panīcis – daļa māju pamazām atdzīvojas, tajās ievācas īrnieki. Daļa gan pamestas un izdemolētas ar tukšām logu ailām skatās pasaulē. Savukārt bijušās kazarmas Nākotnes ielā izvērtušās par iekārojamu dzīvojamo rajonu. Tikai Ģenerāla Baloža ielai vistuvāk stāvošā māja joprojām nav īsti apsaimniekota. Pārējās iemītnieki dzīvo kā baltie cilvēki, pastāstīja šo māju iemītnieces. Liene, kura aptuveni gadu dzīvo vienā no Nākotnes ielas 15.nama dzīvokļiem, slavē šīs mājas – tajās ir visas labierīcības. Viņai pievienojas arī 17.mājas iemītniece Evita, kura te nodzīvojusi jau četrus gadus. Spoku neesot. Mierīga vieta.

Tiesa gan, lielākā daļa Nākotnes ielas iedzīvotāju nezin, ka mājās, kur viņi tagad dzīvo, savulaik bijušas kazarmas. Evita, piemēram, bijusi pārliecināta, ka ēkas savulaik bijuši zirgu staļļi. Vēl kāda cita iemītniece domājusi, ka viņas mītne savulaik bijusi noliktava, kur uzglabāts cukurs. Liene gan informēta, ka dzīvo bijušajā kazarmā. Tāpat viņa zin, ka otrais un trešais stāvs viņas mājai ticis uzbūvēts tikai 1991.gadā.

Vēlas palikt grāvī

Diemžēl ne visi par jauno kārtību ir mierā. Vienā no žandarmu mājiņām – Cukura ielā 34 a – patlaban dzīvo Miroslavs Kučers ar ģimeni. Viņš ļoti viesmīlīgs saimnieks, un laipni izrāda saimniecību. Vienstāva sarkano ķieģeļu mājiņa, kurā ir četras istabas, divas virtuves un divas atsevišķas ieejas, ir aptuveni 70 kvadrātmetru plaša. Saimnieks stāsta, esot sausa un silta. Pagalmā, tāpat no sarkanajiem ķieģeļiem būvētas, ir vēl vairākas celtnes. Vienstāva ēciņa ar divām durvīm, par ko tagadējais saimnieks domā, ka tas varētu būt bijis malkas šķūnis. Tam blakus divstāvu būve, kuras pirmajā stāvā vīrietis ierīkojis garāžu: "Mašīna knapi iet iekšā. Domāju, tur pirmajā stāvā bijusi zirgu novietne, bet otrajā turēts siens lopiņu barošanai." Pagalmā ir arī sens pagrabs.

M.Kučers vēsturiskajā namiņā mīt jau deviņus gadus. Viņš stāsta, ka visu mūžu – 33 gadus – nostrādājis cukurfabrikā, līdz pagājušajā gadā, līdz ar tās likvidāciju, palicis bez darba. Iepriekš dzīvojis ļoti plašā dzīvoklī Nākotnes ielā – bijušajās kazarmās. Taču komunālajiem maksājumiem kļūstot dārgākiem, pārvācies uz šo namiņu. Vīrietis zin, ka mājiņā dzīvojuši dažādi ļaudis – tie nākuši un gājuši. Pirms viņa žandarmu mītnē dzīvojis kāds vīrietis. M.Kučers viņu pazinis – arī tas bijis cukurfabrikas strādnieks. Vīrietim bijusi kupla ģimene, taču tā izklīdusi un viņš palicis viens. Dzīvi vīrietis beidzis, izdarot pašnāvību – viņš nošāvies. M.Kučeram gan problēmas zināšana, ka mājā iepriekš labprātīgi no dzīves šķīries cilvēks, neradot. Viņš neesot māņticīgs, tāpēc arī spokus neredzot.

Ar savu pašreizējo dzīvesvietu sirmais kungs ir ļoti apmierināts: "Paskatieties! Pavasaris nāk, sāk zaļot, smaržo. Atlido putni. Te daba elpo." Tas, ka mājiņa iespiesta grāvī starp Cukura ielu un rūpnīcu, viņu nesatrauc: "Sākumā traucēja, nu esmu pieradis." Arī pārmēru slapja vieta neesot. Rūpes viņam rada pavisam kas cits. Proti, jau divus gadus viņš cīnoties ar pilsētas pašvaldību, kas uzskata, ka vēsturiskais namiņš no zemes virsas noslaukāms. Vīrietim esot piedāvāts labiekārtots dzīvoklis, taču tādu risinājumu viņš nevēloties. Divu apsvērumu dēļ – pirmkārt, bezdarbniekam pārmēru dārgi, otrkārt, tas vairs nav savs stūrītis. Nezinādams cita padoma, kā rīkoties, aptuveni pirms trim nedēļām M.Kučers uzrakstījis vēstuli Valsts prezidentam, kurā lūdzis palīdzību, lai varētu arī turpmāk dzīvot namiņā. Tagad viņš gaida atbildi. Neziņas dēļ vien teritorijas uzpošana palikusi novārtā: "Dīķīti šopavasar neesmu tīrījis, jo nezinu, kas būs. Vai vērts pūlēties, ja vienā jaukā dienā mani var izlikt un te visu nolīdzināt."

Slikta aura

Arī mūsu izpētītajā rajonā, tāpat kā citviet, kur saimniekojuši armijnieki, ir smaga aura. Arī šī vieta slacīta asinīm.

G.Silakaktiņš zin stāstīt, ka Otrā pasaules kara laikā, kad Liepājai tuvojusies padomju armija, ēkā Grīzupes un Nākotnes ielas krustojumā (bijušajā sapulces ēkā) izcēlusies īsta asinspirts. Laikā, kad Vācu armija atkāpusies, salīdzinoši augstu stāvošas militārpersonas bijušas sarīkojušas pamatīgas dzīres. Jautrība situsi augstu vilni, kad negaidot ieradies kāds Vācu armijas čiekurs. Ieraudzījis padotos sarežģītajā laikā piedzērušos un līksmojam, viņš pacēlis ieroci. Sargs dzirdējis vairākas automāta raidītas šāvienu kārtas. Savukārt 1945.gadā, kad vācieši jau bija padzīti un Liepājā atkal saimniekoja padomju armijas zaldāti, uz kazarmām Nākotnes ielā dzīti vācu karagūstekņi. Kāds liepājnieks zin stāstīt, ka vienā šādā gūstekņu dzīšanas reizē zaldāts vienu no gūstekņiem Cukura un Grīzupes ielas krustojumā nošāvis. Vīrietis no rīta, gaismai austot, jauno vācu armijas formā ģērbto pusi ar cauršauto galvu apbedījis – netālu no krustojuma nošautajam uzmetis virsū velēnu.

Diemžēl arī jau miera laikos bijušajā esplanādes placī notikušas nelaimes. Padomju varas gados kāds cukurfabrikas strādnieks, dzērumā vadot traktoru pa dambju sistēmu, ar visu transporta līdzekli bija iekritis vienā no kanāliem. Nespēdams izkļūt no otrādi apgāztā braucamā kabīnes, vīrietis bija noslīcis. Savukārt kāda sieviete kanālus bija izvēlējusies, lai atbrīvotos no nogalētā vīra.