Kurzemes Vārds

14:41 Otrdiena, 22. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Privāti

Manas trīs lietas
Resnulis, Bantīte, Zeltiņš un Šerloks Holmss jeb Mēs cits citam esam par svētību
Daiga Lutere

Biznesa augstskolas "Turība" Liepājas filiāles vadītāja Agnese Mackeviča ir cilvēks, kuram nevajag daudz mantu, jo viņai patīk justies brīvai. Jo mazāk esot dažādu lietu, jo labāk. Taču pavisam nesen viņa sākusi veidot pirmo kolekciju savā mūžā. Tās ir kaķu figūriņas. Stāstot par tām un vēl divām citām tuvām un mīļām lietām, saruna ieguva filozofisku ritējumu. Agneses paustās atziņas ir ieklausīšanās vērtas. Viņa saka: "Es esmu kristiete un uzskatu, ka mēs, cilvēki, dzīvojam, lai būtu cits citam par svētību. Tā ir liela bagātība!"

Pirmā lieta. Lācēns, vārdā Šerloks Holmss, atvests no Londonas, kur iegādāts slavenā detektīva Šerloka Holmsa mājā. Runājot par šo rakstnieka Artura Konana Doila romānu varoni, Agnese Mackeviča neslēpj, ka "Šerloks Holmss ir tas vīrietis, kuru esmu mīlējusi visu mūžu". Kādēļ? Tādēļ, ka viņš gan spējot raisīt uzticību, gan bijis izcils intelektuālis un nav daudz tādu cilvēku, kuros šīs vērtības tik cieši savienotas. A.Mackeviča: "Arī šodien mums ļoti vajadzīgi tādi cilvēki, kuriem ir drosme cīnīties par taisnību, lai pasaule kļūtu labāka. Meklēt patiesību – tas prasa garīgu spēku un gatavību atteikties no mierīgas dzīves sev. Šodien, manuprāt, daudzi cilvēki gribētu dzīvot nozīmīgāku dzīvi, bet tas, kā mēs ikdienā patērējam savu laiku, savu dzīvi, neļauj mums nonākt pie galvenā. Kādreiz informācijas avotu cilvēkam bija ļoti maz, bet laika daudz. Šodien viss otrādi, un tas ir kā lāsts. Mums ļoti vajadzīgi cilvēki, kuri spēj ieraudzīt būtisko un dzīvot, nezaudējot ticību labajam, skaistajam, patiesajam. Man patīk Gabriela Garsijas Markesa vārdi: "Šodienas dubļi ceļas no vakar nenoslaucītajiem putekļiem"."

Otrā lieta. Kaķu kolekcijas pirmsākumi esot meklējami pirms gadiem pieciem, kad Agnese ceļojusi pa Ungāriju. Katrai figūriņai dots savs vārds. To kaķi, kuru māsa atvedusi no Berlīnes, sauc par Bantīti. Zeltiņu mammai uzdāvinājis dēls Toms savā kāzu dienā. Viņš tagad ar sieviņu Emīliju un dēlu Danielu dzīvo Londonā. Kāpēc kaķi? Agnese saka: "Man simpatizē, ka šie dzīvnieki ir neatkarīgi, spēj piemēroties dažādiem apstākļiem, saglabājot savu brīvību. Viņi nav bara dzīvnieki, bet spēj cits citu cienīt. Kaķos laikam saskatu līdzību pati ar sevi. Man ir daudz draugu, daudz labu cilvēku manā draudzē. Spēt ieraudzīt citam citā labo un atšķirīgo – tā ir liela bagātība. Dievs mums katram dod iespēju savās attiecībās iet dziļumā, saprast un piedot."

Trešā lieta. Divas pirms diviem gadiem pelēkā 1.janvāra dienā Drēzdenē nopirktas pastkartes. Uz vienas redzama 1945.gadā fotografētā, drupās sagrautā Drēzdenes baznīca Frauenkirche. Uz otras – tā pati baznīca, kas pilnīgi atjaunota 2004.gadā. "Šīs divas pastkartes mājās turu redzamā vietā. Tās man atgādina manas divas dzīves, kāda biju un kāda esmu tagad," savu stāstu turpina A.Mackeviča. "Tagad zinu, ka katram cilvēkam ir jēga meklēt Dievu un savu draudzi. Ir jādzīvo, domājot par to, kādi labi darbi paliks pēc manis. Fotogrāfijā ar sagrauto baznīcu redzams, ka bijusī godība ir drupās, bija liels ļaunums un posts. To izdarījuši cilvēki. Jā, bija karš, bet ieroči paši nešauj, tos iedarbina cilvēks. Bet mēs katrs jūtam un zinām, ka esam radīti kam lielam un skaistam, lai nebūtu sajūta, ka dzīve nodzīvota veltīgi. Tikai kopjot un sargājot, nevis iznīcinot, mēs varam izjust patiesu laimi. Žēl, ka par maz kopjam un sargājam kā savas attiecības, tā pasauli sev visapkārt. Dievs cilvēkiem palīdz ar citu cilvēku rokām. Es domāju, ka mums katram sirdī vajag savu, skaistu baznīcu. Kā šī uz otras kartītes – savu atjaunoto Frauenkirche. Kristus pieceļ. Piedzimstot no drupām un pelniem, viss top vēl labāks, nekā bijis, un mums tiek dota iespēja mainīties pēc piedzīvotiem zaudējumiem."


Mans draugs
Arī terapeitam nepieciešams terapeits
Kristīne Pastore

"Savulaik es nesapratu tos cilvēkus, kas var ņemties ar suņiem," smejoties saka ginekoloģe un psihoterapeite INGUNA ROMĀNE, "bet nu es vairs nevaru iedomāties, ka man varētu nebūt manas DORAS." Inguna par suņa saimnieci nolēma kļūt, kam pārvērtēja savu dzīvesveidu un saprata, ka tajā kaut kas radikāli jāmaina.

Viņa ir pavisam atklāta: "Es sapratu, ka esmu tai vecumā, kad jāsāk domāt par veselību. Aerobikas laiks manā dzīvē bija beidzies, bet tā vietā nekā cita nebija, taču es sapratu, ka man ir vajadzīgas kustības un vislabākais – svaigā gaisā. Un regulāri domāju, ka vajadzētu iet staigāt pa parku vai jūrmalu, bet vienmēr var atrast simts iemeslu, lai to nedarītu." Un Inguna smejas – kā tu viens skraidīsi un dauzīsies? Toties, ja ir suns, vari to darīt droši un nevienam tas nešķitīs muļķīgi.

Pirms izvēlēties īsto suņu šķirni, Ingunas dēls Kristaps internetā veica pat tādu kā padziļinātu pētījumu, līdz nonāca pie Sibīrijas haskijia. To par piemērotāko abi izvēlējās vairāku iemeslu dēļ, taču pats galvenais bija tas, ka šis ir suns ar savu pašcieņu un viņam nepiemīt daudziem suņiem raksturīgā iztapība saimniekam. "Man nevajag tādu, kas man skatās acīs," saka Inguna, "bet tādu, kam ir savas domas un savs raksturs." Tas gan nenozīmē, ka Dora aug savā vaļā un viņai ir atļauts viss. Tieši pretēji – viņu apmāca un radina pie stingrības, kārtības un paklausības. Tikai atkal kāda nianse – šīs šķirnes suņi pie kārtības nav radināmi ar sodīšanu, piemēram, ja suns pieslapina istabu. Inguna zina – tas pie paklausības nenovedīs. Tāpēc ir jārīkojas gudrāk – suns ir jāpaslavē par labu un pareizu rīcību, par to, ka paprasījies un nokārtojies laukā, nevis istabā.

Inguna neslēpj, ka pirmais sākums abām bijis ļoti grūts. Pat izmisuma pilns. Mazā kucēna peļķītes bija pa visu māju, bet Ingunai tikko izremontēts dzīvoklis. Kā lai mīluli iemāca to visu darīt laukā? Un Doras saimniece ķērās pie vēl padomju laikos izdotas Konrāda Lorenca grāmatas "Cilvēks atklāj suni". Viņa apgalvo, ka tā ir, viņasprāt, labākā grāmata, ko kāds sarakstījis par suņiem, par šķirnes izvēli, par to, kā jauno mīluli iepazīt, kā iemācīt viņu nokārtoties laikā un daudz, daudz citu gudrību, ko nepasaka veterinārārsti. Viņa iesaka to izlasīt visiem, kas plāno iegādāties suni.

Ingunai bija jāizvēlas no divām šī metiena kucītēm. Tieši Dora viņas sirdi iekaroja ar to, ka, pirmkārt, tā uzreiz nevēlās klēpī un nebija pārāk pieglaimīga un, otrkārt, tāpēc, ka tai ir šai šķirnei tik raksturīgā acu krāsa: viena acs ir zila, otra – brūna. Saimniece ir iepazinusi sava suņa raksturu un tagad zina, ka šīs šķirnes suni neteikti nevajag ņemt cilvēkiem, kas vēlas, lai suns klausa uz vārda. Tā nenotiks! Taču ar viņu var lieliski sarunāt. Un vēl haskiji necieš vientulību. Ilgāk palikusi viena, Dora sagrauž visu, kas pagadās pa ķērienam. Tāpēc, ja Ingunai ir garāks laiks pavadāms darba darīšanās, Doru uz laiku izīrē savam tēvam.

Pastaigās Inguna ar savu mīluli gan dodas uz Jūrmalas parku, gan brauc uz mežu un uz laukiem, kur suns var izskrieties pēc sirds patikas bez saites. Pilsētā, protams, ir citi noteikumi, tur bez kārtīgas saites nevar, jo šīs šķirnes suņi ir ļoti spēcīgi. "Tāpēc man ir jārēķinās, ja Dora ieraudzīs, piemēram, putniņu vai kaķi, ko nolēmusi noķert, var sekot pamatīgs rāviens," Inguna skaidro. "Un ne vienmēr viņu no tā atturēs mans jau savlaicīgi izteiktais brīdinājums: Dora, nekādā gadījumā!" Tomēr Doras saimniece min arī to, ka suns lieliski prot savu spēku kontrolēt. Piemēram, dauzoties viņa nekad neiekodīs par stipru, lai gan zobi viņai ir pamatīgi. Un nemaz jau tik vēsa un atturīga savā pašapziņā viņa nav. Dorai, tāpat kā citiem suņiem, patīk, ka saimniece to samīļo, un patīk arī ierušināties blakus gultā.

Atgriežoties pie visa tā labā, ko suņa klātbūtne dod cilvēkam, Inguna min fantastisko labo enerģiju un arī to, ka suns ir labs terapeits. "Un arī man kā terapeitam taču vajag savu terapeitu," viņa smejas. Un piemin vēl kādu svarīgu lietu – šie suņi noteikti neder tādiem cilvēkiem, kas mīl dzīvot silti sakurinātā dzīvoklī – haskijs, kā jau sibīrietis, mīl vēsumu un jau pie 20 grādu siltuma pārceļas uz vēsām flīzēm. Un, starp citu, kas nav mazsvarīgi – haskijs ēšanas ziņā esot ļoti ekonomisks.


Mana mamma – skolotāja
Mīļums stiķos, niķos un sarunās
Daina Meistere

Mātes diena ir nākamajā svētdienā. Diena, kad bērni steidz ciemos pie savām māmiņām, vienalga, sirmas tās vai jaunas un ziedošas, diena, kad dēli un meitas aiziet pie kapu kopiņas, lai vēlreiz domās sarunātos ar savu Mūžībā aizgājušo mammu, lai pateiktu viņai, kā klājas pašam, kā aug bērni, viņas mazbērni, kā sokas darbā.

Bet ir vēl kāda daļa sieviešu, no kurām par katru mēdz teikt: kā otra mamma. Tās ir skolotājas. "Kurzemes Vārds" sarunājās viņu bērniem, kuri jau agri sapratuši, ka viņu paša tuvāka cilvēka domas var būt arī pie citiem zēniem un meitenēm.

"Tu esi no tiem cilvēkiem, kam saknes, galotnes un zari zied visa mūža garumā…"

"Es bieži ar mammu sarunājos domās. Es viņai prasu padomu, es viņai pastāstu, kā man veicas darbā, kā aug manas meitas, viņas mazmeitas Anda un Linda," atmiņu stāstījumu iesāka Rīgas Tehniskās universitātes Liepājas filiāles pasniedzēja Māra Birze. Viņas mamma jau aizgājusi pa Mūžības ceļu, viņa bija pilsētā pazīstamā matemātikas skolotāja Velta Aļecka, kura mācījusi gan Vakara un maiņu vidusskolas skolēnus, gan, tāpat kā tagad meita Māra, devusi zinības RTU Liepājas filiāles studentiem. "Mana mamma mēdza teikt: "Nav nekā vienkāršāka par matemātiku!"," atceras Māra, kura tagad tieši tāpat saka saviem skolēniem. Un tas, ka skolotāja kopā ar audzēkņiem var kopīgi pasmieties, padara vieglāku šo, skolēnuprāt, nebūt ne tik vieglā priekšmeta mācīšanu un uztveri.

Māra un viņas jaunākais brālis Jānis bērnībā jau agri saprata, ka viņu mamma, mājās pārnākusi, nevar tā pavisam atlikt darbu malā, gribot vai negribot skola un viss tajā notiekošais ienāca arī ģimenē. Bet bērni to, ka mamma noņemas ar citiem, ja ne gluži vairs maziem, tad tomēr audzēkņiem, neuztvēra kā kaut ko nepatīkamu. Nē, skolotāja Velta Aļecka prata būt laba mamma savai meitai un dēlam un laba skolotāja saviem skolēniem. Tur talkā nāca gan humora izjūta, gan sava veida fanātisms, mācot matemātiku, un tas, kas bija tik tuvs un saprotams skolotājai, kļuva pieejams arī tiem, kuriem viņa to skaidroja. Ne velti arī meita Māra sākusi ar matemātiku. Mūsdienu izglītība vairs tik ļoti neatdala vienu zinību no citas, bet māca uztvert kopsakarībās. Arī tad, kad Velta Aļecka mācīja matemātiku, viņa stundās prata, vielu skaidrojot, ņemt palīgā citas zinības. Lai gan mammas skolēni bija jau pieauguši cilvēki, bērni viņus pazina. "Kad bijām maziņi, mamma mūs iesaistīja dažādos sarīkojumos, izlaidumos skaitījām dzejolīšus, ko mamma mums iemācīja," pastāstīja tagadējā RTU Liepājas filiāles pasniedzēja.

Mārai uzskata, ka cilvēkam vispār dzīvē nākas dažādas lomas spēlēt, bet skolotāja amats ir īpašs tādā ziņā, ka prasa spēju runāt ar auditoriju, ne velti to salīdzina gan ar aktiera, gan ar vadītāja, gan ar citām publiskām profesijām. M.Birze domā, ka tas, ka bērnībā viņi ar brāli skaitīja šos dzejolīšus, tagad dod drosmi uzstāties studentu priekšā, runāt ar lielāku auditoriju.

"Mana mamma prata pulcināt ap sevi visu ģimeni," atceras meita. "Un ne tikai visos svētkos un citos ģimenes locekļiem būtiskos notikumos. Mēs pulcējāmies arī tāpēc, lai pārrunātu valstij svarīgas norises. Piemēram, kad notika Saeimas vēlēšanas. Sapulcējāmies pie mammas, stāstījām, par kuru partiju vēlējām, strīdējāmies un argumentējam, kāpēc tieši par to vai citu kandidātu atdevām savu balsi. Bieži vien mūsu domas nesakrita."

Velta Aļecka ar lielākiem un mazākiem skolēniem nostrādāja apmēram piecdesmit gadu. Pusgadsimtu. Un viņai pietika spēka un izturības, humora un nopietnības gan audzēkņiem, gan savējiem. Viņai, atceras M.Birze, bija tāds mīļš teiciens, ka mazmeitas viņai piezvana 365 reizes gadā. Bet savai meitai dzimšanas dienas apsveikuma kartītē Velta Aļecka ierakstīja: "Tu esi no tiem cilvēkiem, kam saknes, galotnes un zari zied visa mūža garumā…"

Tas bija pēdējais novēlējums. Nākamo dzimšanas dienu meita jau atzīmēja bez mammas. Tagad Māra Birze saka, ka šie vārdi būtībā raksturo viņas mammu, kas ziedēja gan savai ģimenei, gan saviem daudzajiem audzēkņiem.

Rudo bandas priekšgalā

"Mana mamma ir mīļa, un vēl viņa lieliski tiek galā ar savu rudo bandu," stāstījumu par savu mammu, Centra pamatskolas skolotāju Dainu Kronbergu, iesāka vecākais no viņas četriem bērniem – Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras Liepājas nodaļas vadītājs Ģirts Kronbergs. Daina Kronberga ir visīstākā otro mammu cilts pārstāve – mazo bērnu skolotāja. Sākumā viņa pat mācīja tā saukto nulles klasīti – bērnus, kuri vēl tikai gatavojas uzsākt skolas gaitas. Ģirts pasmejas, ka ģimenē dēli un vienīgā meita mēdz pajokot, ka mammu jau tālāk par ceturto klasi nelaižot.

Tā sanāca, ka ne Ģirts, ne viņa brāļi Vilnis un Māris, ne māsa Zaiga nav mācījušies mammas audzināmajā klasē. Bet turpat līdzās viņi visi auga un skolojās. Vecākais dēls domā, ka mamma drīzāk bija stingrāka pret saviem mazajiem audzēkņiem, nevis mājās pret savām atvasēm. "Mēs gan visi labi mācījāmies, bijām aktīvi un darbīgi, lai gan mums, puikām, piemita niķis izstrādāt kaut kādus jokus. Par tiem tad citām skolotājām bija iemesls pastāstīt kolēģei," piemin Dainas vecākais dēls.

Kad bērni bija mazi, viņi reizē ar mammu mēroja ceļu uz skolu. Un bija priecīgi, jūtot, kā citi bērni respektē savu audzinātāju. Ģirts vēl tagad ir gandarīts, dzirdot labus vārdus par pirmo audzinātāju Kronbergu no jau pieaugušiem cilvēkiem. Kronbergu bērni auga ne tikai pedagogu ģimenē, bet arī muzikālā saimē, jo tētis Vilnis Kronbergs ir mūzikas pedagogs. Lai gan, kopā dziedot, uzstājušies viņi nav, ģimenē ir izkoptas dažādas tradīcijas. Un vēl tagad Ģirts piemin, kā viņi laikā, kad dzīvoja Klaipēdas ielā, visi basām kājām skrēja uz jūru peldēties. Ne tikai mazie, bet arī mamma un tētis. Ziemā savukārt visi sēja pie kājām slēpes. Tāpat ierasti ir ģimenes braucieni pie radiniekiem uz laukiem. Atkal visiem kopā.

"Mēs, brāļi, esam izstudējuši, ieguvuši augstāko izglītību un atgriezušies mājās. Visi dzīvojam apmēram 300 metru rādiusā un bieži satiekamies," pastāstīja brālis. Visi dēli ir lepni, ka māsa Zaiga, kura šoruden beidz vidusskolu, ir tik darbīga un patstāvīga. Brāļi pat saka, ka tā ir viņu skola, jo, augot starp lielajiem brāļiem, māsiņai nācās daudz pārbaudījumu izturēt, bet tas, kā domā Ģirts, tikai iemācīja viņu būt patstāvīgai un pastāvēt par sevi.

Dzīve nu jau met nākamo apli. Rudenī skolā sāks iet Ģirta dēls Linards. Un atkal tā ir sanācis, ka viņa audzinātāja nebūs Daina Kronberga, taču vecmāmiņa būs turpat līdzās un viņš, tāpat kā tētis Ģirts, tāpat kā viņa brāļi un māsa, varēs ieskriet skolotājas un arī vecmāmiņas Dainas Kronbergas klasē pēc padoma vai palīdzības, un atkal viņa citus darbus atliks malā un pievērsīsies bērnam. Iespējams, ka viss vēl būs, jo vēl jau skolas gaitas pēc kāda laika sāks trīs gadus vecā Linarda māsiņa Marta. Un kaut kad arī tie mazbērni, kuri vēl tikai būs.

Mātes dienā visi noteikti pulcēsies kopā, lai sveiktu Kronbergu ģimenes māmiņas.