Kurzemes Vārds

14:19 Otrdiena, 22. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Cilvēks nedēļas centrā

Kam dzimšanas dienā plīvo karogi?
Līvija Leine

"Kad mani darbabiedri cittautieši vaicā, kas šodien par dienu, ka visās malās plīvo Latvijas karogi," stāsta liepājniece Ārija Palapa, "es viņiem atbildu: šodien manam dēlam Dairim dzimšanas diena. Tad viņi, gandrīz noticēdami, jautā: "Bet kas ir tavs dēls, ka viņam izliek karogus?""

Patiesi: kas ir Dairis Palaps?

Varētu sacīt – parasts puisis, kam 4.maijā aprit astoņpadsmit gadu. Ja vien viņa dzimšanas diena nebūtu tieši tajā vēsturiskajā 1990.gada 4.maija dienā, kad Latvija spēra pirmo soli pretī neatkarībai.

Pulksten 11, kad 4 kilogramus smagais un 58 centimetrus garais mazulis sevi pieteica pasaulei, viņš, protams, nezināja, ka Rīgā, Jēkaba ielā, Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti kaismīgi strīdas, vai ir, vai nav jābalso par valsts Neatkarības deklarāciju. Ko tā nesīs cilvēkiem? Ka ir cilvēki, kas, paši nezinādami, kas ar viņiem pēc tam notiks, kaismīgi aicināja atjaunot valsti, bet citi, kam sirdij bija tuvāka okupācijas situācija, tikpat nikni aicināja visu atstāt pa vecam un neatteikties no gadiem ierastās kolonijas statusa. Mazulis, protams, nezināja, ka Karostā vēl ir svešās valsts karaspēks, ka ielās lielākoties skan citas tautas, nevis latviešu valoda, ka līdz īstai valsts neatkarībai vēl tāls ceļš būs ejams, ka vēl priekšā būs dienas, kad tēvs un māte viņu, tikai astoņus mēnešus vecu, dažas dienas atstās vecmāmiņas gādībā, jo paši brauks uz Rīgu, lai kļūtu par neatkarības barikāžu sargātājiem.

"Viņi gribēja, lai Latvija būtu brīva," apgalvo Dairis. Ar vēsturi viņš īsti lielos draugos nav. Protams, zina, ka ne jau viņa dzimšanas dienai par godu karogotas ielas. Kaut gan – viņš ar to lepojas. Zina, kas Latvijā noticis pirms šās dienas. Vēstures eksāmens viņam grūtības nesagādāšot. Jā, ja būtu obligātais dienests Latvijas armijā, labprāt dienētu. Gan tāpēc, ka gribētu pārbaudīt sevi, iegūt vīra rūdījumu, gan tāpēc, ka Latvija viņam ir kas vairāk nekā tikai vieta, kur piedzimis. Ja pienāktu brīdis, kad jāaizstāv valsts, viņš būtu starp tiem, kas to darītu.

Kā šajos gados dzīvojis cilvēkbērns, kas ir atjaunotās valsts vienaudzis?

Kā daudzi. Tāpat kā valstij, arī viņam bijuši savi prieki un arī savas bēdas un likstas. Ar prieku viņš atceras agrās bērnības dienas Vērgalē, lauku mājās Ķīķeros. Kā jau puikam, viņam īpaši patikuši traktori, kombaini, cita tehnika, kas piederējusi ģimenes saimniecībai. Un, protams, daba – koki, zāle, puķes. Vērgalē gājis arī bērnudārzā. Bet – lauku dzīve drīz vien beigusies, mājas pārdotas, un ģimene atgriezusies Liepājā. Mamma turpinājusi strādāt "Laumā", kur strādājusi arī, kad Dairis piedzimis. Dairis sācis iet skolā. Vispirms 15., tad 6.vidusskolā. Lielākais grēks sastrādāts divpadsmit gadu vecumā, tad arī vienīgo reizi tēva roka pacēlusies pērienam: ar draugiem klaiņojis pa pilsētu un mājās atgriezies pulksten divpadsmitos naktī. Kopš tā laika ne reizi, līdz pat šai dienai nav pazudis, mājiniekus neinformējot, kur atrodas. Par vienu no skaistākajiem brīžiem viņš nosauc 9.klases izlaidumu 6.vidusskolā.

Ar sapratni, bet reizē ar rūgtuma pieskaņu Dairis stāsta par vecāku šķiršanos. Lai arī šodien viņš tēvu un pusbrāli sauc par saviem draugiem. Tēvu dēvē par cilvēku ar zelta rokām. Lepojas. Bet pieņem dzīvi tādu, kāda ir. Patlaban dzīvo kopā ar mammu un mammas draugu.

Pašlaik Dairis ir 31.arodvidusskolas 2.kursa audzēknis. Būs apdares darbu speciālists, mācās flīzēt, krāsot, apmest, tapetes līmēt. Saka, ka patīkot. Pirms iestāšanās arodvidusskolā jau strādājis celtniecībā.

Uz dzīvi raugās ļoti nopietni. Absolūti neatbilst vispārējam priekšstatam par samaitāto, nekam nederīgo mūsdienu jaunatni. Nav izklaides klubu pastāvīgo klientu starpā. Šad tad aizejot, bet hobijs tas neesot. Cita lieta – lieli mūzikas festivāli. Bet viņš nav smago metālistu un panku mūzikas fans. Sapņo par savu motociklu. Tas gan nebūšot harlijs, bet normāls krosa motocikls, jo harliji nepiestāvot jauniešiem, bet gan bārdainiem večiem.

Dairis neuzskata, ka citiem viss viņam gatavs rokās jāieliek. Cenšas pats pelnīt gan drēbēm, gan izklaidei. Vasarās brauc pie pusbrāļa uz Saldu, kur strādā pie viņa paziņas – jaunsaimnieka. Arī skolas laikā, ja var atrast darbu, strādā pa vakariem un brīvdienām. Arī visas oficiālās maija brīvdienas pirms savas astoņpadsmitās dzimšanas dienas puisis strādāja, lai sapelnītu dzimšanas dienai. Draugs Juris Trankalis Nīcā izveidojis savu kokapstrādes firmu, palīdz viņam. Mācās no viņa un cer, ka arī pats kādreiz tiks pie sava uzņēmuma. Tas varētu būt saistīts ar būvniecību, ar īpašumiem.

Līdz tam gan pagarš ceļš vēl ejams. Tāpat kā valstij līdz pārticībai. Taču pamatvilcienos Dairim skaidrs, ko darīt tālāk. Godam jābeidz arodvidusskola, kurā jāmācās vēl divi gadi, un jāsāk strādāt ar pilnu atdevi. Vienīgais, kas viņam skolā nepatīk, ka tajā tikai divi brīvlaiki gadā. Ka stipendija tikai 20 latu liela. Ja vecāki nepalīdzētu un pats nestrādātu, diezin vai varētu mācīties. Viņam garām nepaslīd arī lielākās politiskās kaislības valstī. Ja būtu bijis pilngadīgs, būtu bijis starp tiem, kuri parakstījās par referendumu par tiesībām atlaist Saeimu. Viņaprāt, kaut kas šajā valstī īsti nav pareizi. Dažiem, salīdzinot ar citiem, ir pārāk daudz tiesību. Taču peļņā uz Īriju vai citu zemi Dairim patlaban negribētos braukt. Kaut gan viņš pieļauj arī tādu varbūtību, ja neizdošoties sasniegt, ko iecerējis. Viņam vajagot visu uzreiz. Ja neizdodas, esot sāpīgi, tomēr vairs kā bērnībā pēc zaudētas spēles neraud, bet cenšas spītīgi savu panākt.

Bet viņš uzskata, ka katram pašam jāuzņemas atbildība par sevi. Arī draugus viņš vērtē pēc tā, cik cilvēks drosmīgs, vai spēj par otru pastāvēt, aizstāvēt, būt atbildīgs.

"Kad meklējām dēlam vārdu, gribējām, lai tajā ir skaņa "r"," stāsta Ārija Palapa, "gribējām lai skan vīrišķīgi, nopietni. Lai pats ir ar stingru stāju. Liekas, tā arī ir. Lai arī kā jau pusaudzis reizēm paburkšķ pretī, tomēr ar dēlu lepojos. Apzinīgs, cenšas visu, ko dara, izdarīt kārtīgi, precīzi."

Kāds Dairis Palaps būs vēl pēc 18 gadiem?

"Domāju, ka tad man būs ģimene, vismaz divi bērni – māsiņa un brālītis, būšu labs uzņēmējs. Dzīvošu Liepājā, kur būs vairāk vietas, kur bērniem atpūsties, koncerthalle, pilsētā, kas būs attīstīta, bagāta, kur nebūs bezdarba un kur cilvēkiem nebūs jābaidās no inflācijas. Dzīvošu valstī, kur varasvīri nezags, bet godīgi strādās savai tautai."