Kurzemes Vārds

15:00 Otrdiena, 22. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Dienas tēma – Ar kopības sajūtu cauri gadiem

Līvija Leine

Kopš tā 4.maija, kad 1990.gadā toreizējās Latvijas PSR Augstākās Padomes nacionāli noskaņotie Tautas frontes frakcijas 138 deputāti pieņēma lēmumu par Latvijas Republikas Neatkarības deklarāciju, ir pagājuši 18 gadi. Starp šiem deputātiem bija arī vairāki no Liepājas puses ievēlētie: Liepājas rajona Tautas deputātu padomes Izpildkomitejas priekšsēdētājs Juris Aizezers, vēsturnieks Arnolds Bērzs, LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks Alfrēds Čepānis, kuģa kapteinis Vladimirs Einiņš, ārsts Teodors Eniņš, juristi Jānis Lagzdiņš un Linards Muciņš.

Viņus lūdzām atbildēt uz vairākiem jautājumiem:
1. Kādi spilgtākie iespaidi saglabājušies atmiņā par 1990.gada 4.maiju? Kas no tām dienām svarīgs jums pašam šodien?
2. Kas šajos 18 gados ir bijis svarīgākais jūsu personīgajā un kas – valsts dzīvē? Kurš notikums vai situācija to ietekmējusi?
3. Kāds bijis jūsu Latvijas nākotnes redzējums 1990.gada maijā un kādu to redzat tagad?
4. Ko gribētu novēlēt liepājniekiem?

Linards Muciņš,
zvērinātu advokātu biroja īpašnieks

1. Atmiņā palikusi kopības sajūta. Likās, ka visi cilvēki, gan Augstākās Padomes deputāti, gan klātesošie uz ielas, gan radioklausītāji elpo kā viens vesels.
2. Dzīve parādījusi, ka galējām pozīcijām nav jābūt noteicošām, kaut arī tām ir sava vieta. Svarīga bija mūsu soli pa solim taktika, nodrošinot Krievijas armijas izvešanu. Redzot tagadējo situāciju Ukrainā, Gruzijā, Moldovā, tikai tagad saprotam šā soļa globālo nozīmi. Personīgi: pēc četrām meitām kļuvu par tēvu piektajam bērnam – dēlam.
3. Nebiju sevišķi sevi apgrūtinājis ar milzīgām prāta konstrukcijām par nākotni. Tomēr sapratu, ka pilna neatkarība ir mērķis, uz kuru jātiecas. LTF šo mērķi jau bija deklarējusi, taču ar tās reālu izpildi pēc 1990.gada 4.maija tik viegli vis negāja.
4. Liepājniekiem novēlu možu garu un augstu turēt liepājnieciskuma apziņu.

Alfrēds Čepānis,
pensionārs, Latvijas un Baltkrievijas Ekonomisko sakaru veicināšanas biedrības priekšsēdētājs

1. Tik milzīga cilvēku interese par politiku kā toreiz nekad nebija bijusi un nekad vairs nebūs. Tās ovācijas, kas skanēja uz ielas, aizmirst nevar. Tādas tautas un parlamenta vienotības arī vairs nekad nebūs. Cilvēki ir vīlušies šajā šodienā. Arī es. Protams, ja būtu atkal jābalso par Neatkarības deklarāciju, es to darītu atkal. Bet man ir kauns, kas šodien notiek. Kauns par aizaugušajiem laukiem, grāvjiem, izpostītajiem mežiem, ubagiem ielu malās, par nonicināto latviešu valodu. Šodien parādās arvien vairāk brīvības cīnītāju baļķa nesēju. Kad biju kompartijas Liepājas rajona komitejas pirmais sekretārs, čeka nāca pie manis saskaņot rezidentu sarakstus – kas viņu labā strādāja darbavietās, kolhozos. Šodien, izrādās, tie, kas šajos sarakstos bija, esot bijuši tie lielākie cīnītāji par neatkarību.
2. Man ir divi jauki mazdēli. Viens iet pirmajā klasē, otram četri gadiņi. Mani bērni ir pie vietas. Bagāts neesmu. Bet saka jau, ka bagāts nav tas, kam daudz pieder, bet tas, kam pietiek. Man pietiek. Esmu pensionārs. Medīju, makšķerēju. Ceturtdien jau no sešiem rītā mani varēja sastapt Liepājas ezerā. Tas ir viens no maniem prieciņiem.
Valsts dzīvē par svarīgāko uzskatu iestāšanos NATO. Ir, varbūt arī iluzora, bet drošības sajūta. Par iestāšanos Eiropas Savienībā sajūsmā neesmu.
3. 1990.gads bija rožainu cerību pārpilns. Arī es biju tām pārpilns. Un tad tās sāka šķīst un brukt. Ne Eiropas Savienībai, ne kādai citai valstij mēs neesam vajadzīgi. Visas problēmas – inflācija, robežjautājumi – ir jārisina mums pašiem, Latvijas tautai. Bet Latvijai vairs nepieder ne "Lauma", ne "Staburadze", ne "Aldaris", ne... Es, būdams pensijā, vēl gan mēģinu ietekmēt varas vīrus, lai nepārcērt tos asinsvadus, kas baro Latvijas ekonomiku. Biju par to runāt ar Godmani. Vai viņu tā ietekmē Šlesers, vai kā, bet tas vairs nav tas Godmanis, kurš bija pirms astoņpadsmit gadiem un kurš nešaubīdamies prata pieņemt striktus lēmumus Latvijas labā.
4. Lai liepājnieki visās lietās saglabā to kurzemniecisko pamatīgumu, ar ko iepazinos pirms 24 gadiem, kad mani turp nosūtīja darbā.

Jānis Lagzdiņš,
9.Saeimas deputāts

1. Visspilgtākais iespaids bija ļoti lielais, milzīgais atbalsts, ko deputātiem sniedza pie Augstākās Padomes ēkas sapulcējušies cilvēku tūkstoši, kas dziedāja patriotiskas dziesmas, skandēja uzmundrinošus saukļus. Un tas, kā mūs viņi sagaidīja, kad pēc balsojuma iznācām no parlamenta ēkas.
2. Manuprāt, visnozīmīgākais notikums valstī bija nākamais neatkarības nostiprināšanas solis, ko spērām 1991.gada augustā. Puča dienās pieņemtais 21.augusta konstitucionālais likums bija dziesmotās revolūcijas pilnīga uzvara.
Paša dzīvē visnozīmīgākās bija tās reizes, kad nepārprotami tiku saņēmis liepājnieku uzticību. Un tas notika visu iepriekšējo Saeimas vēlēšanu dienās.
3. Manas izjūtas 1990.gadā laikam daudz neatšķīrās no citu tautfrontiešu izjūtām. Tolaik bija dzelžaina pārliecība: mēs varēsim atrisināt visas problēmas, ja panāksim neatkarību. Izrādījās, ka neatkarību izcīnīt ir vieglāk, nekā uzbūvēt pārtikušu valsti. Lai izcīnītu neatkarību, pietika ar drosmi. Lai uzbūvētu pārtikušu valsti, ir jābūt godīgam darbam, ir jābūt pacietīgiem, izturīgiem. Kāda būs Latvijas nākotne? Tāda, kādu to katrs savā vietā, savu iespēju robežās būvēsim. Jo mazāk apkarosim cits citu, jo mazāk spēka ziedosim visa veida negatīvām lietām, jo rezultāti būs labāki.
4. Liepājniekiem novēlu iegūt to, kā šodien visvairāk pietrūkst: izturību, mīlestību, iecietību, darba sparu.

Juris Aizezers,
SIA "Hansa Invest" valdes priekšsēdētājs, AS "LPB" padomes loceklis, SIA "Falck L" valdes loceklis

1. Lielākais iespaids – gandarījums. Tas bija mērķis, uz kuru gājām vairākus gadus, darbodamies Tautas frontē, un tas nu bija sasniegts.
2. Pagājušie neatkarības gadi ir bijuši lieliski gadi. Viss notiek. Valsts attīstība. Izaugsme. Šodien varam būt pateicīgi, ka dzīvojam neatkarīgā valstī. Mūsu paaudze var būt gandarīta, ka tā izbaudījusi vairākus valsts varas režīmus, ka piedzīvojusi iestāšanos Eiropas Savienībā, NATO. Tas rada stabilitātes izjūtu.
3. Šodien uzskatu, ka valsts nākotne būs atkarīga no tā, kā spēsim sakārtot ekonomiku, ražošanu. Valsts iedzīvotāju labklājība iespējama tikai tad, ja normāli strādā ekonomika, ja eksportējam preces.
4. Novēlu visiem kopīgi darboties valsts labā.

Arnolds Bērzs,
pensionēts liepājnieks

1. 1990.gada 4.maijā mēs izdarījām to, ko no mums prasīja tauta. Todien gaisotne Jēkaba ielā bija vēl spraigāka nekā Augstākās Padomes sēžu zālē. Pēc iznākšanas no Augstākās Padomes nama sveicēju pūlī mani sirsnīgi apkampa Silvija un Arnolds Ķeiri, kas bija atbraukuši no Liepājas, lai būtu klāt šajā notikumā. Šī diena bija, ir un paliks visas manas dzīves svarīgākais un laimīgākais notikums.
2. Vairāk nekā desmit gadu nostrādāts Latvijas Republikas Militārās pretizlūkošanas dienesta Analīzes daļā. Valsts dzīvē par nozīmīgāko sasniegumu uzskatu brīvu robežu uz brīvo pasauli.
3. Mans Augstākās Padomes vēlēšanu uzsaukums beidzās ar aicinājumu "Par latvisku Latviju!". Tagad mans politiski utopiskais sapnis būtu izdarīt Satversmes 1.panta grozījumu šādā formā: "Latvija ir latviešu tautas vēsturiskais mantojums, ko tautas vēlētas Saeimas izveidota valdība pārvalda atbilstoši latviešu tautas interesēm."
4. Novēlu liepājniekiem ikdienā saskatīt to, kā viņiem pašiem izdodas pārveidot Liepāju arvien skaistāku. Ticu bezgalīgām iespējām šajā virzienā nākotnē.

Teodors Eniņš,
pensionārs

1. Kad citi deputāti nāca ārā un skrēja atrādīties tautai un es redzēju, ka cilvēki raud prieka asaras, nespēju viņiem skatīties acīs. Zināju, kas viņus sagaida pārkārtošanās laikā, ka mūsu neatkarības gaita būs grūta. Bet nedomāju, ka tik grūta, kāda tā ir šodien.
2. Pats lieliskākais: Dieviņš mums deva Vairu. Viņa daudz izdarīja valsts labā. Pašam – neapmierinātība, ka viss nenotika, kā cerējām, ka mežonīgas prihvatizācijas rezultātā mazajā Latvijā radās 600 miljonāru, kuri ar savām rokām bagātības nav nopelnījuši.
3. Toreiz domāju, ka valstij klāsies labāk. Nākotne būs labāka, ja pārāk neklanīsies Eiropas Savienībai, ja to, kas vēl palicis, neiznīcinās kā cukurfabrikas.
4. Liepājniekiem novēlu vairāk kopt ostu, dzelzceļu un nepārdot citiem tranzītceļus. Vairāk sabiedriskās aktivitātes, savstarpējas izpalīdzības, neiet sapīkušiem, lai arī vēderi reizēm patukši. Un gādāt, lai būtu koncertzāle, skanētu pasaules lielākās ērģeles, lai Rožu laukumā būtu jauna moderna mūzikas skola. Mums jābūt Latvijas kultūras galvaspilsētai.

Vladimirs Einiņš,
Liepājas ostas kuģa kapteinis

1. Pats svarīgākais – ka tas tika izdarīts, ka panācām neatkarību.
2. Esmu mazliet novecojis pa šiem astoņpadsmit gadiem, paslims. Žēl, ka valsts nav pietiekami attīstījusies, ka esam tik daudz baroti ar saukļiem par treknajiem gadiem, ka mums tik bieži aizmālētas acis.
3. Jāiet uz priekšu! Lai arī nekas vairs nav tik rozā gaismā kā toreiz, lai arī tie, kas sagrābušies miljonus, tos neliek ražošanā, bet spekulatīvās shēmās. Mums jābūt prasīgākiem pret varas vīriem.
4. Lai kā – svētku izjūtu nedrīkst pazaudēt! Neatkarība mums tomēr ir. Tas ir pats galvenais. Un dzīvot un strādāt tā, lai atkal nenonāktu zem kaimiņa – Krievijas – jumta. Nepazaudēt cerību! Bez tās dzīvot nevar.