Kurzemes Vārds

02:57 Trešdiena, 26. jūnijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Tā dzīvojam

Dzīve pēc zaudējuma
Kristīne Pastore

Notikums aprīļa otrajā pusē liepājnieci Zigrīdu Rodoviču emocionāli atsvieda 18 gadu atpakaļ. Togad 31.augustā zvēriski noslepkavoja viņas vīru Stefanu Rodoviču un gadu veco ģimenes mīluli – skotu terjeru Grīno. Zigrīdai bija jādzīvo tālāk. Vienai... Bet tagad, pēc 18 gadiem, pēc Stefana dzimšanas dienas, ir izpostīta viņa kapavieta, ko sieva bija iekārtojusi sava vīra piemiņai. Ļoti, ļoti sāpīgi... Viegli nav bijuši visi šie gadi.

Zigrīda tomēr tic labajam

Šogad 17.aprīlī Stefanam būtu palikuši 64 gadi. Uz dzimšanas dienu Zigrīda īpaši skaisti sakopa vīra piemiņas vietu, bet pāris dienu pēc tās viņai zvanīja paziņa: "Vai tu zini, ka Stefana kapavieta izpostīta?" Nē, Zigrīda nezināja. Bet, kad ieraudzīja, sirds aizlūza.

"Labu laiku pēc vīra nāves nezināju, kā šo vietiņu sakārtot, gribēju kaut ko īpašu, gribēju to iekārtot kā piemiņu ļoti strādīgam cilvēkam, gribēju, lai arī es būtu sakopusi kādu pleķīti Liepājas. Nu un, ka tas ir kapos?" emocionāli stāsta Zigrīda. Taču neviens no redzētajiem kapakmeņiem viņas sirdi nav aizkustinājis. Un tad nācis gadījums Rīgā, Brāļu kapos. Viņa ieraudzījusi akmeni un uzreiz sapratusi – tas ir tieši tas, kas vajadzīgs! Lielā granīta plāksne mākslinieciski bija pāršķelta, vienā pusē atstājot lielāku, otrā mazāku daļu. "Es sapratu, ka tas ir stāsts par mana vīra dzīvi – vienā pusē nodzīvotā daļa, otrā – vardarbīgi pārtrauktā," turpināja Zigrīda. Viņa sameklēja mākslinieku, un sākās sadarbība.

Stefana piemiņas vietas apmalēm, plāksnei un soliņam izmantots Zviedrijas granīts. Zigrīda neslēpj, ka tas viss izmaksājis dārgi, taču viņa to uzskata par pēdējo dāvanu savam vīram, kā piemiņu par to, ka viņš bijis. Bet tagad skaisti iekārtotais ir sabojāts. No pamatnītes, kas notur plāksni, kur, starp citu, jau iegravēts arī Zigrīdas pašas vārds, nolauzta granītā veidotā vāze un no kopējā ansambļa nozagts soliņš, kura kājas bija veidotas no tā paša granīta, bet sēdeklis – no masīva ozolkoka. Kā liecības, ka tas tur ir bijis, palikuši tikai nospiedumi zemē. Un pa kapavietu izmētātas puķes. Nav vairs kur apsēsties, nav vairs kur ielikt ziedus, tomēr Zigrīda tic labajam un lūdz: "Ja kāds ir nopircis šo vāzīti vai soliņu, ziniet, ka tas ir zagts kapos un laimi nenesīs. Tāpēc piezvaniet man pa tālruni 29998458." Varbūt pat zaglim pašam ierunājas sirdsapziņa...

Vīrs uz telefonzvanu neatbildēja

Zigrīdai ir ļoti grūti atcerēties to 31.augusta dienu pirms 18 gadiem. Viņa bija Jaltā. Arī Stefanam tur vajadzēja būt, jo viņi abi bija dzintara apstrādātāji, daiļamatmeistari un regulāri brauca uz turieni pārdot savus izstrādājumus. Bet tieši toreiz Stefans palika mājās. Abiem bija noruna katru dienu sazvanīties. Tajā liktenīgajā dienā Zigrīda piezvanīja no rīta, abi izrunājās, bet vakarā neviens viņas zvanam vairs neatsaucās. Arī nākamajā dienā ne. Un tad viņai kļuva skaidrs, ka ir noticis kas slikts. Dažādas zīmes par to liecināja, tagad atceras Zigrīda.

Kaut vai tas, ka Jaltā šajā gadalaikā nobira pamatīga krusa, kas tur bija gandrīz vai pasaules brīnums. Un vēl viņa naktī ieraudzīja krītam divas zvaigznes. Kas to varēja paredzēt, ka tās būs Stefans un ģimenes mīlulis Grīno...

Nevarēdama ar vīru sazināties, Zigrīda sāka zvanīt kolēģiem, un tad arī atklājās noziegums. Viņa neslēpj, ka ir grūti sadzīvot ar apziņu, ka vistuvākajam cilvēkam bijis jācieš mokas, taču palicējiem tās nu jācieš visu atlikušo mūžu. No tām nekur nevar aizbēgt un paslēpties, saka Zigrīda. Un piebilst, ka pēc visa notikušā vissmagāk ir bijis, kad novērsušies agrākie draugi. Bet tieši pie šiem draugiem reiz Stefans ticies ar slepkavām un savstarpējās sarunās palielījies, ka bijis Jaltā, labi veicies, tāpēc uzdāvinājis sievai briljanta auskarus.

Jūtas pārvērtās ledū

Zigrīda neslēpj, ka abi ar vīru bija pārtikuši – viņiem bijis viss tā laika turīgu cilvēku komplekts: kooperatīvais dzīvoklis, mašīna, nauda un varējuši braukt ceļojumos. Bet tas viss sarūpēts pašu spēkiem: apprecējušies pliki un nabagi, iemācījušies apstrādāt dzintaru, vēlāk vīrs, kurš bija arī talantīgs mūziķis, darinājis arī rotaslietas no zelta un sudraba.

Pēc viņa nāves Zigrīdai neklājās viegli. Pirmkārt, depresija, no kuras viņa tā īsti nav tikusi ārā visu šo laiku. Otrkārt, bija jādomā, kā dzīvot tālāk. "Es iemācījos izgatavot rotaslietas no pērlēm, ko man piegādāja Honkongā dzīvojoša latviete." viņa stāsta. Bet no bezcerības palīdzēja izrauties citi ārzemju latvieši – viņa iepazinās ar ASV dzīvojošajiem Ievu un Udo, kas gadu pēc traģēdijas viņu uz pusgadu pieņēma pie sevis Sanfrancisko.

"Toreiz pie mums neviens nesaprata, ka visvairāk šādā reizē cilvēkam ir vajadzīga psiholoģiskā palīdzība," tagad saka Zigrīda. "Ar mani tur strādāja gan psihologs, gan dziednieks, gan arī Ieva pati mani visādi centās izklaidēt un, ieraugot manu zāļu kravu, ko biju paņēmusi līdzi, brīnījās, kā neesmu uz robežas arestēta."

Atceroties sevi pēc traģēdijas, Zigrīda saka: "Vispirms bija histērija un pēc tam man pazuda jūtas, es pārvērtos ledū, neraudāju pat bērēs un vēl gadu pēc tam. Bet tad Amerikā, kad ar mani sāka strādāt speciālisti, kā rāva emocijas vaļā, tā pirmajā dienā raudāju līdz bezspēkam. Un tad sāka palikt vieglāk, tā ka ir taisnība, ka sāpes ir jāizraud, nedrīkst palikt stiprs un emocijas noslāpēt."

Vēlāk, kad Ieva Rīgā, Mežaparkā atguva savus dzimtas īpašumus, Zigrīda dzīvoja pie viņas un rūpējās par viņas mammīti, kura nomira divas nedēļas pirms savas simtās dzimšanas dienas.

Tad jau labāk draudzene

Pēc pērļu rotu gatavošanas Zigrīdai nācis ilgstošs mācīšanās laiks. "Daudz lasīju par budismu," viņa stāsta. "Un, ja vien radās iespēja, devos ceļojumos. Tā esmu apskatījusi ļoti daudzas zemes: esmu apceļojusi ASV, Ķīnu, Norvēģiju un daudzas Eiropas valstis. Pēdējais ceļojums bija uz Indiju – ļoti iedvesmojošs. Un katrs ceļojums man ir devis to, ka uz pasauli skatos citām acīm un saprotu – arī zāle, koki un puķes ir dzīvas, arī tiem sāp. Un arī to, ka dzīvnieki ir daudz cilvēciskāki par cilvēkiem."

Diemžēl liktenis nebija Zigrīdas un Stefana 24 gadus ilgo laulību svētījis ar bērniem. Varēja būt, bet nebija... Vai tagad nav žēl? "Nē," saka Zigrīda. "Jo ir ļoti, ļoti maz to ģimeņu, kurās es redzu, ka starp bērniem un vecākiem valda patiesa mīlestība. Lielākoties tās ir ķildas un nesaprašanās, un to es negribētu piedzīvot, ka kāds gaida, lai es ātrāk nomirstu, jo pēc manis paliks kāda mantība."

Augusta beigās apritēs jau 19 gadu kopš Stefana nāves, taču Zigrīda citu ģimeni nav nodibinājusi. "Vienubrīd es domāju, ka to gribētu," viņa ir pavisam atklāta. "Bet man nav izdevies sastapt nevienu vīrieti, kas patiešām būtu galants vīrietis: mācētu padod sievietei roku, pasniegt mēteli un tamlīdzīgi." Un viņa nopūšas: laikam tāpēc, ka es to visu saņēmu un izbaudīju kopdzīvē ar savu Stefanu. Pēc viņa es nevarēju pieņemt kaut ko sliktāku. "Tad jau labāk atrodu draudzeni, ar kuru aiziet uz teātri vai koncertu, vai izdzert kādu tasi kafijas un apēst kādu kūku," viņa smejas.

Un vēl Zigrīda atceras, ka pēc vīra nāves visgrūtākais ir bijis iziet cilvēkos, kaut vai aiziet uz teātri un sajust, kā cilvēki pēta, kā viņa ir ģērbusies, kā uzvedas un vai smaida arī, jo atraitne, turklāt vēl tāda, kas par atraitni kļuvusi tik briesmīgā ceļā, ir kaut kas ļoti īpašs. Arī tam bija jātiek pāri.

Kopā ar Stefanu pēdējo atdusas vietu rada arī Grīno. Arī sunīti slepkavas nepažēloja. Jauns suns bija tas, kas Zigrīdai palīdzēja dzīvot tālāk. Un arī tagad viņai ir skotu terjers Džingbels, kas pat tajos brīžos, kad ir ļoti, ļoti smagi, liek saņemties un iet staigāt. Un tas palīdz, jo suņa mīlestība ir kas īpašs, saka Zigrīda. Un ļoti cer, ka viņai piezvanīs un pateiks, kā atgūt no Stefana kapa vietas aiznesto vāzīti un soliņu.