Kurzemes Vārds

18:31 Svētdiena, 21. jūlijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Gadi pēc sporta

Darba cilvēks pie tenisa galda
Andžils Remess

Uzreiz jāsaka, ka galda tenisists, šā sporta veida treneris un sporta skolotājs Gunārs Jēkabsons īsti neatbilst šai rubrikai, kurā stāstām, kā slavenu un populāru sportistu dzīve iegrozījusies pēc tam, kad viņi beiguši sporta gaitas un pazuduši no sporta cienītāju redzesloka. Un ne jau tāpēc neatbilst, ka Jēkabsons pats neuzskata sevi ne par slavenu, ne populāru, kam gan negribas piekrist. Trīs Latvijas čempiona nosaukumi komandu cīņās un sešas medaļas individuālās sacensībās uz dažu citu sporta veidu pārstāvju fona varbūt arī nav nekas izcils, un tomēr neviens cits visā Liepājas galda tenisa vēsturē spožākus titulus vīriešu sacensībās nav guvis. Un neviens nevienā sporta veidā nav izcīnījis tik daudz pilsētas čempiona nosaukumu kā Jēkabsons galda tenisā.

Ja nu tomēr Jēkabsons īsti neatbilst šai rubrikai, tad tikai tāpēc, ka viņš no sporta cienītāju redzesloka nav pazudis. Un ne tikai tādā nozīmē, ka jau vairāk nekā 40 gadu turpina strādāt par galda tenisa treneri un nākamgad apritēs četri gadu desmiti Mūzikas vidusskolas sporta skolotāja amatā. Jēkabsonam nevar novilkt arī robežu, kā tas ir daudziem sportistiem, kuri izvēlējušies trenera amatu – te beidzas sportista karjera, te sākas trenera darbs. Pats turpinot startēt sacensībās, viņš izaudzinājis Latvijas jaunatnes čempionus un pasaules junioru meistarsacīkšu dalībniekus, trīs reizes atzīts par vienu no gada labākajiem treneriem Liepājā, bijis Latvijas jaunatnes izlašu vecākais treneris un vadījis arī pieaugušo izlasi, bet pašlaik gatavo Liepājas rajona vīriešu, sieviešu un skolēnu izlases Latvijas mēroga sacensībām. Vēl šogad Jēkabsons pats piedalījās Latvijas meistarsacīkstēs, un, ja to darīs arī nākamgad, tad tas būs unikāls rekords, jo neviens liepājnieks šāda ranga sacensībās nav startējis 50 gadu garumā.

Jēkabsons neslēpj, ka viņam nozīmīgs ir tāds jēdziens kā mērķa apziņa. Bet ne jau sasniegtais mērķis Jēkabsonam ir galvenais. Ne jau uzvaras apziņa, lai arī cik patīkama tā būtu, bet gan ceļš līdz šai uzvarai. Kad mērķis vilina ar vēl neizbaudīta augļa saldo garšu, taču, lai to noplūktu, ir vajadzīga izturība un pacietība. Un Jēkabsonam bija vajadzīgs arī laiks. Jo panākumi viņam nākuši lēni, līdz katram nākamajam mērķim viņš virzījies smagos treniņos soli pa solim, un pats ir pārliecināts, ka tieši tāpēc arī tik ilgi palicis sportā. Ja kādreiz par meistarības kritēriju uzskatīto sporta meistara nosaukumu galda tenisisti parasti ieguva jaunos gados, tad Jēkabsons to pirmo reizi izpildīja, kad jau varēja piedalīties veterānu sacensībās.

Tas notika visai kuriozos apstākļos. Sacensībās Erevānā Jēkabsons pirmajā brīdī nesaprata, kāpēc rīkotāji pēkšņi viņam maina pretiniekus, liekot spēlēt pret armēņu sportistiem. Un kāpēc dod mājienu, ka jāzaudē, jo tādā gadījumā vakara sacensībās izvēlēšoties viņam tādus sāncenšus, lai varētu izpildīt sporta meistara normu. Izrādījās, ka uz rīta sacensībām paredzējuši ierasties Armēnijas valdības vadītāji, tās translēs televīzija, un armēņu treneriem jātiek pie augstiem goda nosaukumiem…

Kā saka pats pieredzējušākais cilvēks Liepājas tenisā un galda tenisā Edgars Ernestsons, ir talanti un ir strādātāji, un Jēkabsons ir strādātājs, darba cilvēks sportā, kas līdz uzvarām ticis ar lielu darbu un kārtības mīlestību. Arī Jēkabsons pats uzskata, ka viņš nav, tā teikt, dzimis galda tenisam un šis nav viņam atbilstošākais sporta veids. Ka spēcīgākais ierocis pie zaļā galda ir nevis spēles tehnika, bet fiziskā izturība, kas nostiprināta, nodarbojoties arī ar citiem sporta veidiem. Jo Jēkabsons ir gan Liepājas čempions basketbolā, gan medaļu ieguvējs lielajā tenisā un badmintonā, gan vēl nesen palīdzēja liepājniekiem iegūt 2. un 3. vietu Latvijas meistarsacīkstēs basketbolā veterāniem.

Šajā vispusībā viņu ievirzīja fizkultūras skolotājs Auces vidusskolā Nikolajs Puhovs, kas dīdīja visos sporta veidos, kādos tik bija iespējams nodarboties, un studiju gados Liepājas Pedagoģiskajā institūtā to turpināja sporta katedras vadītājs Arvīds Vanags, liekot piedalīties pat sacensībās svarcelšanā un slalomā, kad Vaiņodes trasē nācies slēpes smērēt ar darvu, lai tās tik traki neslīdētu un nenolauztu kaklu.

Tikai par šo ilggadību sportā, kad pirmo Liepājas čempiona nosaukumu no pēdējā atdala 36 gadi, Jēkabsons gan daudz negrib runāt, bažījoties, vai tikai viņu neuzskata par vecišķu. Taču kāds tur vecišķums, ja viņam vēl ir augsti mērķi sportā, un viens no tiem – izcīnīt medaļu pasaules vai Eiropas veterānu meistarsacīkstēs. Jēkabsonam ir par maz ar 14 reizes iegūtajām 1.vietām Latvijas veterānu meistarsacīkstēs vienspēlēs un piedalīšanos starptautiskos vecmeistaru turnīros Kaukāza un Balkānu valstīs, Vācijā, Zviedrijā, Čehijā, Krievijā, Polijā, uz kurieni doties viņam palīdz Liepājas rajona Sporta nodaļas vadītāja Arta Stulpe. Tāpēc var tikai apbrīnot dzīvesbiedres Māras pacietību, kura nerauc pieri, ka lauku mājās nav izdarīts tas vai tas, bet sava vīra sporta dullumu pieņem kā pašu par sevi saprotamu lietu.

Un galu galā vai tad cilvēks var būt vecišķs, ja visu mūžu strādāts un joprojām strādā ar jaunajiem sportistiem. Diez vai vairāk nekā 70 gadu vecumā možumu būtu saglabājis tenisa treneris Edgars Ernestsons un 80 gados Jēkabs Kupšis, ja viņi neturpinātu trenēt, un arī Mūzikas vidusskolas direktore Zita Karlsone lāgā negribēja ticēt, ka viņas vadītās skolas skolotājam Gunāram Jēkabsonam 70 gadu slieksnis aiz pārāk augstiem kalniem nav. Un kā lai ticētu, ja Jēkabsons ir tik izdarīgs dažādu atjautības sacensību rīkotājs skolā un tik atraktīvs kolēģu vidū.

Ja Gunārs Jēkabsons pats gaida brīdi, kad varēs iet uz treniņiem, un katru vasaru gaida 1.septembri, kad skolā sāksies jaunais mācību gads, un ja audzēkņi gaida treneri un skolotāju, kas nav nekāds galvas glaudītājs, bet dīda un tramda kā vagars, jā, tad viss kārtībā.

Uzziņai
Gunārs Jēkabsons
Latvijas meistarsacīkstēs galda tenisā piedalās kopš 1959.gada.
Latvijas čempions komandu sacensībās 1962., 1972. un 1985. gadā, individuālajās sacensībās izcīnījis 3 sudraba un 3 bronzas medaļas dubultspēlēs.
Latvijas izlases sastāvā piedalījies PSRS meistarsacīkstēs un starptautiskās sacensībās.
Liepājas čempiona nosaukumu ieguvis 44 reizes, to skaitā vienspēlēs 19 reizes.
14 reizes uzvarējis Latvijas veterānu meistarsacīkstēs vienspēlēs.
Bijis Latvijas jaunatnes un pieaugušo izlases treneris, Liepājas labāko treneru trijniekā iekļuvis 1991., 1992. un 1993. gadā.
Viņa trenētās liepājnieces 1987.gadā uzvarēja Latvijas komandu meistarsacīkstēs.