Kurzemes Vārds

21:02 Pirmdiena, 23. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Bizness

Kad pats sev kungs un kalps
Sarmīte Pelcmane

Pie pašu biznesa, kaut arī neliela, katrs no viņiem nonācis pa savu ceļu. Kāds saka, ka dzīve piespiedusi meklēt iespēju papildināt iztikšanu, cits atkal gribējis izmēģināt spēkus, izveidojot pats savu mazo uzņēmumu. Bet visus viņus vieno doma – ja cilvēkam ir rokas, kā arī galva uz pleciem, viņam ir jādarbojas. Tomēr mazā biznesa pārstāvjiem neklājas viegli, dārdzība pieaug un arī valsts nepielūdzami prasa savu daļu – nodokļus par katru notamborēto sedziņu, noslīpēto dzintara gabaliņu, par katru soli, ar ko cilvēks mēģina kaut ko nopelnīt.

Kad dzīve apmet kūleni

Meklējām Liepājā cilvēkus, kas dažādu iemeslu dēļ izvēlējušies būt paši sev darba devēji, izbaudot šīs izvēles priekšrocības un arī sūros augļus. Pētījām, kā viņiem klājas šajā nebūt ne vieglajā ceļā.

Bijušajam metalurgam Uldim Pīrāgam pievērsties biznesam lika pati dzīve, kas apgriezās kājām gaisā, kad pirms pāris gadiem viņš cieta smagā nelaimes gadījumā darbā. Toreiz, kā atceras pats Uldis, martena cehā viņš, remontatslēdznieks, nelaimīgi nokrita no liela augstuma, pagadījusies vēl smaga ķēde, kuras briesmīgais sitiens nežēlīgi salauzīja abas kājas. Patiesībā viss varēja beigties vēl ļaunāk. Sekoja ilgs ārstēšanās periods, operācijas, tomēr sekas jūtamas joprojām, un par invalīdu atzītais vīrietis bija spiests domāt, kā tālāk vadīt savu dzīvi.

Kad iepriekš tika būvēta Ulda ģimenes māja, viņš gan piedalījies procesā, gan labi iepazinies ar celtniekiem. Un šī nozare ieinteresējusi. Pēc nelaimes gadījuma, kad bija jāmeklē cita nodarbošanās, Uldim radusies ideja izveidot savu celtniecības remontbrigādi. Tā tika nodibināta firma, kur daļas ir gan Uldim, gan celtniekiem, un tagad visi kopā darbojas būvniecības lauciņā. Darbu uzsāka 2007.gadā, un līdz šim brīdim pasūtījumu esot pietiekami, kaut gan jūtams, ka valstī pasliktinās ekonomiskā situācija un mazinās cilvēku maksātspēja. Bet to nevar noliegt – no vairākiem klientiem dzirdētas labas atsauksmes par šo brigādi.

"Izveidot firmu – tā bija tikai paša vēlēšanās un griba," saka Uldis. Dibināšanas procesā viņam palīdzējis brālis, kurš dzīvo Rīgā. Tagad viss pašu rokās. Uldis priecājas, ka izdevies sapulcināt tik labus celtniekus un profesionāļus, galvenokārt viņi nodarbojas ar jumtu likšanu, bet pieprot arī citus darbus.

"No valsts puses gan jūtams pārāk mazs atbalsts nelielajam biznesam, tāpēc viss tikai pašu rokās. Cīnīsimies uz priekšu. Nekas cits jau neatliek," Uldis ir pārliecības pilns.

Riskēt un uzdrīkstēties

Savukārt Vineta Vītola, kura daudzus gadus strādājusi valsts iestādēs, pirms četriem mēnešiem uzdrīkstējusies piepildīt sen loloto sapni – nodibināt savu nelielo uzņēmumu. Vairākus gadus Vineta paralēli tiešajam darbam darbojusies arī kosmētikas izplatīšanas lauciņā, tā iepazīta itāļu kosmētika, un uzņēmīgā sieviete nolēma, ka tā ir to vērta, lai piedāvātu plašākam lokam un atvērtu savu nelielu veikaliņu.

"Daudzus gadus strādāju ar papīriem un cipariem, biju referente lietvede, bet ļoti gribējās izmēģināt pašai savus spēkus biznesā," pastāsta Vineta. "Gribēju pamēģināt, kā tas ir, kad ir pašam savs bizness, kad pats esi sev kungs un kalps. Pats esi noteicējs, vari sevi koriģēt un nopelnīt tik daudz, cik esi ieguldījis."

Kredīts firmas izveidei nav ņemts, tās dibināšanā finansiāli palīdzējusi meita, kura studiju laikā strādāja Vācijā un sapelnīja līdzekļus. Tagad māte ar meitu veikaliņā strādā divatā, uz maiņām. Vinetai iznāk būt gan īpašniecei, gan pārdevējai, gan grāmatvedei, gan produkcijas piegādātājai utt. Te lieti noder valsts iestādēs gūtā pieredze, īpaši saistībā ar nodokļiem.

"Vispār bija bail," vērtējot savu izvēli, tagad saka pati Vineta. "Jā, sievietei tas laikam ir drosmīgs solis. Turklāt pēc izglītības esmu inženiere – kokapstrādes tehnoloģe, tā ka lauciņš atkal pavisam jauns. Bet tomēr jāmēģina. Dzīvē vienmēr ir jāriskē, vajag tikai apņēmību, cerību, drošu soli."

Viņa atklāj, ka jau senāk bijusi doma par savu biznesiņu. Tā kā Vineta ir arī aizrautīga rokdarbniece, tamborējusi un pārdevusi zināmiem klientiem savus darinājumus. Bija pat sapnis izveidot mākslas salonu, bet ekonomiskā situācija, viņasprāt, tādām lietām pašlaik nav piemērota. "Turklāt rokdarbniecība ir ļoti darbietilpīgs process un vispār neatmaksājas," domā Vineta. Viņa rāda pašas gatavotās linu krellītes, tās ir ļoti glītas, droši vien mākslas salonos maksātu bargu naudu. "Tomēr cilvēku maksātspēja ir ļoti zema, turklāt daudzi nesaprot, ka tādas lietas nevar par santīmiem pārdot," teic autore.

Toties rokdarbnieces iemaņas noder jaunajā biznesā. Krāsainie, smaržīgie ziepju gabaliņi, piemēram, ievietoti Vinetas pašas tamborētajos maisiņos, bet vannas burbuļbumbas iesēdinātas tamborētos groziņos gluži kā putnēni ligzdā. Pat tirdzniecības vietas griestus rotā tamborēts dekoratīvs pārklājs, saprotams, tas arī Vinetas pašas roku darbs, jo viņai ļoti nepatikušas iepriekš redzamās ventilācijas dzelzs caurules, ko vajadzējis smalki nomaskēt.

Tagad jaunā biznesmene apgūst dāvanu saiņošanas prasmes, lai paplašinātu piedāvājumu savā veikaliņā. Tā gan pagaigām ir vien neliela īrēta platība lielveikalā "Sala XL", tomēr Vineta domā, ka tas ir tikai sākums, un lolo ieceri ar laiku atvērt lielāku veikalu.

Dzīvi tāpat kā visiem mazajiem biznesmeņiem apgrūtina skarbās prasības, nodokļi jāmaksā tāpat kā lielajiem uzņēmumiem, jānorēķinās par īri, jāgādā produkcija utt. "Kad sarēķina visus izdevumus, tik daudz aiziet prom, nekas nepaliek attīstībai. Valstij būtu jādomā par lielāku atbalstu maziem uzņēmējiem, "nopūšas Vineta, tomēr nezaudē optimismu. "Bet varbūt arī jāsāk ar mazumiņu. Un tad jau laiks rādīs, ko tālāk."

Izmantot dabas dāsnumu

Visvairāk mazā biznesa pārstāvju vienkopus var sastapt tirgū, kur viņi mēģina pārdot pašu rokām sameistaroto preci.

Lūk, viens no dažādu smukumlietiņu darinātājiem – Ilmārs Kalniņš. Viņš tirgū piedāvā paša darinātas dzintara krelles un citas rotas, kā arī no gliemežvākiem gatavotas lādītes, puķu vāzes u.c.

Kā pastāsta Kalniņa kungs – tagad, pensijā esot, ir jāmeklē papildu ienākumi, jo pensijas viņam un sievai mazas, katram tikai nedaudz pāri 100 latiem, lauvas tiesu no tiem paņem komunālie rēķini, kas divistabu labiekārtotajam dzīvoklim nav mazi. Iztikšanai paliek pavisam nedaudz naudas, tāpēc jāmeklē iespējas kaut ko piepelnīt.

Un nu jau vairākus gadus sirmais kungs nodarbojas ar dzintara rotu un dažādu suvenīru gatavošanu. Kā nonācis pie šādas domas, ņemot vērā, ka iepriekš dzīvē nav bijusi mākslinieciska ievirze? Izrādās, iesākumam noderējušas gluži praktiskas zināšanas. Kalniņa kungs daudzus gadus strādājis kādreizējā Zivju kombinātā par atslēdznieku, bijusi pieredze darbā ar metālapstrādi. Tad nu izdomājis, ka jāpamēģina likt šīs zināšanas lietā, tad vēl pašmācības ceļā apguvis dzintara apstrādi.

Dzintaru gan meklē pats pludmalē, gan nopērk no profesionālajiem saules akmens medniekiem. Gliemežvākus arī atrod pats tuvējās upītēs. Un tad tikai gatavošanas vaina. Bet vēl, protams, jāpavada savs laiks tirgū, mēģinot darinājumus pārdot.

"Maz jau sanāk ko nopelnīt, bet tomēr vismaz kaut kas," saka pats I.Kalniņš. No tā paša mazumiņa jāveic visi nepieciešamie maksājumi. Visvairāk izdodoties pārdot vasarā, īpaši jūlijā, augustā, kad Liepāju apmeklē ārzemju tūristi, tie arī labprāt nopērk vietējos darinājumus, bet pašu cilvēkiem gan naudas par maz, gan, iespējams, citas prioritātes.

Rokdarbiem mazs noiets

Kundzes, kas tirgū ik dienas redzamas, zibinām savas adāmadatas un tamboradatas, bet uz letes pārdošanai izklājušas jau gatavos adījumus un tamborējumus, ir visai mazrunīgas. Kāpēc tā? Rūpals nav viegls, taču cienījams, un smalkie raksti apbrīnas vērti.

Izrādās, rokdarbniecēm biznesu bojā masveida produkcijas plašais piedāvājums veikalos, kā arī potenciālo pircēju zemā pirktspēja, kamēr viss pārējais tikai paliek dārgāks un dārgāks.

Ne mirkli nepārstājot adīt, Ludmilas kundze tomēr ir ar mieru mazliet padalīties pieredzē. Viņa neslēpj sašutumu, ka pircēji bieži vien uzskata rokdarbus par pārlieku dārgiem. "Cilvēki neparēķina, ka viss maksā – dzija, vieta tirgū, darbs, un galu galā jāmaksā arī nodokļi. Latviešu biedrības namā šādi adīti zīdaiņa zābaciņi maksā 5 latus, mēs atdodam par 3 latiem. Un vēl saka, ka dārgi. Vai tad man jāada par velti?" nesaprot adītāja.

Mantas, kas izliktas pārdošanai, ir tiešām jaukas – zīdaiņu zābaciņi, mežģīņu rakstos tamborētas cepurītes, košiem dzīpariem izadītas zeķes utt. Kur Ludmilas kundze to iemācījusies?

"Dzīve iemācīja, neviens mani nemācīja," attrauc rokdarbniece. Kaut ko no glītā darinājuma taču nopērk? "Nezinu, vakar pa tukšo nosēdēju visu dienu. Pat vieta neatmaksājās. Bet man arī viss maksā naudu, nekas par velti nenāk," piktojas adītāja. Viņa sakās saprotam galveno vainu – cilvēkiem nav naudas. "Bet jaunie paši negrib ne adīt, nekā. Ko var darīt?" Kundze dusmīgi jautā, un adatas met zibeņus arvien knašāk. Tomēr mazliet jau sanākot nopelnīt, vismaz kāds atspaids. Visvairāk cilvēki pērkot svētku reizēs, kad meklē dāvanas. Tad arī izdodas vairāk pārdot.

"Brīžiem gan šķiet, ka jāmet miers," atzīst Ludmila. Viņa strādā pamata darbā, ar rokdarbiem nodarbojas pārējā laikā, tā nu sanāk, ka radi un draugi viņu redz tikai ar adatām rokās un jau smejas, ka visu laiku rokas kustas. Nav viegli arī tas, ka pašai jāstāv tirgū un jāmēģina pārdot. Jo īpaši grūti ziemās, tad ļaudis pērk vēl mazāk, turklāt salst rokas un nevar paadīt. Ludmila gan esot mēģinājusi, bet gandrīz rokas apsaldējusi, tāpēc metusi mieru. Ja rokas nevarēs pastrādāt, ko tad darīs?

No algas Ludmilai sanākot tik vien kā nomaksāt īri un komunālos rēķinus, kādu santīmu piepelna ar rokdarbiem. Bet galvenais, kas palīdz iztikt, esot dārziņš, tur arī daudz darba, tā ka atpūsties nesanāk.

Zaļumi iztikai un priekam

Daudzus gadus tirgū vienā un tajā pašā vietā redzama kundze, kas tirgo pašaudzētus zaļumus ļoti plašā sortimentā – no pierastajiem lokiem un dillēm līdz eksotiskajiem augiem, tādiem kā kinza, oregano, timiāns, baziliks u.c.

Iepazīstoties uzzinām, ka kundzi sauc Irēna Cērpa un viņai ir liela pieredze zaļumu audzēšanas lauciņā. Vietējie zaļumi un dārzeņi, tāpat arī eksotisko garšvielu augi tiek aprūpēti tepat Liepājā, privātmājas dārzā. Cērpas kundze stāsta, ka gurķus, tomātus, redīsus un citus vietējos dārzeņus jau sen audzē un pārdod, būšot jau kādi 10 gadi. Arī tajā laikā, kad viņa vēl strādāja veikalā. Bet par eksotiskajiem augiem čaklā dārzkope atceras, ka sāka tos pieradināt jau tad, kad daudzi vēl tādus nepazina. Pamēģināja un ievēroja, ka cilvēki arvien vairāk sāk par tiem interesēties, pieprasījums pēc garšvielām pieauga. Tagad gan arvien palielinās veikalu piedāvājums, un ir cilvēki, kas pērk gatavas, izkaltētas garšvielu paciņās, bet ir arī tādi, kam joprojām labāk patīk svaigi zaļumi. Uz jautājumu, vai garšvielu audzēšana atmaksājas, Cērpas kundze atsmej, ka atmaksājas viss, ko cilvēks dara.

Viņa gan nenoliedz, ka ar audzēšanu ir ko noņemties. Mājās palīdz vīrs, bet tirgū viņa lielākoties stāv un tirgo pati. Izmaksas nav mazas – jāmaksā par vietu tirgū, arī tajā laikā, kad nav sezona, lai vietu saglabātu, tāpat jāmaksā nodokļi, vajadzīgs dārza inventārs utt. Bet kaut kāda peļņa tomēr sanāk, atzīst aktīvā zaļumu audzētāja. Tomēr viņa izsaka arī interesantu viedokli, ka šī nodarbe ir ne tikai peļņai, bet arī pašu priekam, kaut arī tā nav viegla. "Tagad esam pensijā, zemīte ir, kaut kas taču jādara." Iespējams, te svarīgs faktors ir ģimenes tradīcijas. "Kamēr tēvs būvēja māju, zemīte visu laiku bija klāt, vecāki strādāja dārzā, mums, bērniem, bija līdzi jāstrādā, tā ka no mazām dienām tā iegājies. Un man patīk zemes darbi, bez patikšanas nevarētu. Bez tam cilvēkiem mūsu gados ir jālokās un jākustas!"

Kaimiņu būšana

Starp citu, tirgū ievērojam arī kādus kaimiņtautas – lietuviešu pārstāvjus, kas atveduši pārdot pašceptu maizīti. Tirgošanās iet no rokas – lielie, smaržīgie kukuļi un saldās maizes izraisa interesi, pircēju apkārt ka biezs. Jaunais vīrietis, kurš grozās tupat blakus, izrādās maizes cepēju ģimenes galva, bet tirgojas viņa tante. Darjus Gaučus pastāsta, ka viņi uz Liepāju brauc no Kartenas – ciematiņa Kretingas tuvumā. "Tās ir tikai mūsu pašu ģimenes izstrādātās un jau gadu desmitiem izmantotas receptes," palepojas Darjus. "Manas vecmāmiņas receptes. Vecāmamma cepa maizi, māte cep maizi un arī es cepšu maizi."

Kad Lietuvā likvidēti kolhozi, Gauču ģimene nodibinājusi savu nelielu uzņēmumu, tās nosaukums latviskā tulkojumā ir "Mājas maize". Maizi tirgojot uz vietas, kā arī divas reizes nedēļā vedot uz Klaipēdu. Bet kopš šā pavasara arī divas reizes nedēļā maizīti atgādā uz Liepāju. Martā pamēģinājuši un redzējuši, ka te ir pieprasījums.

Bet vai tagad vispār ir izdevīgi cept maizi, vēl jo vairāk – vest to pārdot pāri robežai, jautājam rosīgajam lietuvietim. "Miljonus nevar nopelnīt, bet kaut kas sanāk," nosmejas Darjus. "Galvenais, ka tā ir īsta mājās cepta maizīte, bez jebkādām e–vielām un konservantiem. Un acīmredzot cilvēki to novērtē."

Šķiet, ka no darbīgās lietuviešu ģimenes mūsējie var šo to pamācīties, jo neba jau kaimiņos viss tik saulaini, ir arī savas problēmas, bet, ja kāds meklē tām risinājumu un savu vietu dzīvē, tas acīmredzot atrod.

Paldies par kūkām

Jāteic, ka arī Liepājā dažādu saldu un ne tik saldu brīnumu cepēju nav mazums. Jo laikam jau visos laikos cilvēkam vēders bijis tas kungs visaugstākais.

Tomēr ne visi mājas kulināri gatavi oficiāli reģistrēties kā pašnodarbinātas personas vai arī dibināt savu mazo SIA, jo tad problēmu būtu bezgala – pirmām kārtām jau lielie nodokļi un bargās sanitārās prasības, kas komplektā ar nesamērīgi kāpjošajām pārtikas produktu cenām gremdētu labi iecerēto biznesu.

To atzīst arī viena no iecienītākajām kūku cepējām pilsētā Dzintras kundze. Kādreiz viņa mājas kārtībā cepusi saldo gardumu pēc pasūtījuma daudziem, bet tagad atmetusi tam ar roku un cep tikai, kā pati saka, "vecām draudzenēm un paziņām".

Kūku cepšanas mākslu viņa savulaik iemācījusies no mammas un savu pirmo torti izcepusi 19 gadu vecumā – uz savām kāzām. Cilvēki jau tad novērtējuši, ka cepējai ir īstā izjūta, tā nu cits pēc cita saradušies gribētāji, kas lūguši arī viņiem izcept pa tortei. Tā cita pēc citas, un pieprasījums audzis proporcionāli paveiktajam.

"Kādreiz jau to varēja, produkti bija lētāki," vērtē Dzintra. Taču ne jau tas vien kavē talantīgo cepēju turpināt šo nodarbi. "Tagad jau ir liela problēma sameklēt izejvielas, lai no tām vispār varētu sanākt torte. Īstu sviestu nopirkt tikpat kā nav iespējams – tam nav ne tā garša, ne to iespējams labi saputot. Tāpat olas nav tādas, kā vajadzētu kūkai," viņa žēlojas.

Turklāt Dzintras kundzei arī pašai vairs negribas ar to tik ļoti nodarboties. Kopš viņa ir pensijā, vairāk patīkot rosīties dārzā, staigāt pa mežu, baudīt dabas rimto skaistumu.

"Ja es būt jaunāka, iespējams, padomātu par sava uzņēmuma izveidošanu, lai varētu piedāvāt kūkas, bet tagad tie gadi jau pāri," nosmejas Dzintra. Tomēr savu padomu kādam jaunajam censonim, kas gribētu izveidot saldo biznesu, viņa neliegtu.