Kurzemes Vārds

08:03 Pirmdiena, 21. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Sports

"Liepāju atcerēšos ar siltumu sirdī"
Andris Sudmalis

Sestdien Liepāju pameta viens no mūsu pilsētas futbola labākajiem uzbrucējiem šajā gadsimtā – Aleksandrs Katasonovs. Pēc teju astoņiem šeit pavadītiem gadiem raženais futbolists kopā ar ģimeni devās atpakaļ uz Maskavu.

Tik ļoti iemīļoto pilsētu Saša pameta klusām – tikai retais zināja, ka viņš grasās atgriezties Krievijā. Nebija ne publisku atvadu no līdzjutējiem, ne atvadu spēles, kādas mēdz notikt dižu spēlētāju karjeru beigās.

Dienu pirms došanās uz Maskavu, viņš nelielajā parka viesnīcas kafejnīcā, lēnām tukšojot alus kausu, intervijā "Kurzemes Vārdam" atcerējās Liepājā pavadītos gados. Cik pamatīgu iespaidu šis masīvais uzbrucējs savulaik atstāja futbola laukumā, tikpat pamatīgs iespaids par viņu rodas sarunas laikā. Izglītots cilvēks ar adekvāti augstu pašvērtējumu, kas, skarot dažus tematus, vairās no kategoriskiem spriedumiem, bet pauž savas pārdomas par Liepājas futbolu.

Varbūt šī intervija bija pat kas vairāk – vēl ar sarunas palīdzību viņš centās tvert mirkļus no Liepājas, kurā pavadīti gandrīz astoņi gadi, uzaudzināti bērni, daudz sasniegts futbola laukumā. Bet vienlaikus viņš aizbrauca no šejienes klātienē neatvadījies un nepateicies tiem daudzajiem līdzjutējiem, kurus viņš savulaik ar savu sniegumu priecējis. Aizvainojuma gan nav, tikai pozitīvas atmiņas, ar kurām vējaini siltajā pievakarē dalīties, iespējams, savā pēdējā intervijā Latvijas presei. Varbūt tādēļ pāris reižu acis kļūst miklas, bet uzreiz tiek nosusinātas ar vareno īkšķi. Spriežot racionāli, pamata skumt nav, jo jebkuras beigas ir kaut kā jauna sākums, turklāt Saša Katasonovs neizslēdz iespēju vēl atgriezties Liepājā. Jaunā kvalitātē.

– Aleksandr, kāpēc nolēmi atgriezties Maskavā?
– Man bija pienācis laiks pieņemt lēmumu par turpmāko dzīvi – palikt šeit vai doties atpakaļ. Kopā ar ģimeni nospriedām, ka personības attīstībai labāk būs, ja došos uz Maskavu.

– Jums ar sievu ļoti patīkot Liepājā.
– Jā, taču pēc katra starta seko finišs. Esmu pavadījis šeit septiņus ar pusi gadus, ar ko varēju, ar to priecēju cilvēkus. Protams, ka ir žēl šķirties, bet tāda ir dzīve. Tomēr nav par ko žēloties, jo bērniem šī bija lieliska vieta – jūra tuvu, un nevar salīdzināt ar daudzmiljonu iedzīvotāju pilsētu Maskavu. Puiku bērnība pagāja teicamos apstākļos.

– Kas ir labākais, ko no Liepājas vedīsi uz Maskavu?
– Tas ir pilsētas skaistums un mierīgums. Lai politiķi stāsta, ko grib par grūtībām cilvēku savstarpējā saskarsmē, dzīve šeit ir brīnišķīga. Brīnišķīgi cilvēki un attiecības. Runājot par futbolu, esmu šeit izcīnījis gandrīz visu, ko varēju – gan individuālās balvas, gan titulus "Liepājas metalurga" rindās. Vienmēr atcerēšos šo pilsētu, klubu un cilvēkus ar siltumu sirdī. Un neviens jau nezina, varbūt kādreiz atgriezīšos šeit citā kvalitātē. Bumba ir apaļa, viss var notikt.

– Tev ir augstākā izglītība gan sportā, gan jurisprudencē. Vai jau esi izlēmis, ko darīsi, kad atgriezīsies Maskavā?
– Konkrētu lēmumu vēl neesmu pieņēmis, bet varu darboties abās jomās. Futbolā varētu darboties jebkurā amatā – sākot no trenera līdz... pat nezinu, kādam amatam klubā. Zinu, kas ir jādara, kā gūt panākumus, un šajā ziņā man problēmu nav.

– Jums ar kluba prezidentu Sergeju Zaharjinu pirms dažām dienām bija tikšanās. Runā, ka tevi vēl mēģināja pierunāt palikt Liepājā.
– Jā, mēs tikāmies, bet pierunāšanas nebija. Sergejs Aleksejevičs zina, ka neesmu no tiem, kas pēc lēmuma pieņemšanas mainīs savas domas. Man ir sava nostāja, savs kredo: "Es nolēmu, es izdarīšu!" Par to mani ciena citi cilvēki. Tikšanās reizē mēs atvadījāmies, un prezidents pateicās par manu darbu. Protams, ka gribētu atvadīties arī no līdzjutējiem, un, ja tas būtu atkarīgs no manis, labprāt to izdarītu. Diemžēl tas nebija manos spēkos, tāpēc ar jūsu starpniecību gribu pateikties visiem liepājniekiem. Vienmēr esmu centies viņus iepriecināt, sagādāt prieku gan ar savu, gan komandas sniegumu. Ja es zinu, ka līdzjutēji mani ciena, tad man vairāk nekā nevajag.

– Stāsta, ka savulaik tev ir piedāvāts kļūt par Benjamina Zelkēviča palīgu, bet Bens tam nepiekrita. Vai tā ir taisnība?
– Es zinu, ka prezidents Zaharjins to vēlējās, bet šāds priekšlikums man netika izteikts. Varbūt Bens tiešām negribēja.

– Jo tev autoritāte spēlētāju vidū bija lielāka nekā Zelkēvičam?
– Saprotiet, es taču pats par to nevaru spriest. Man ar spēlētājiem bija normālas attiecības, kādu pašlaik varbūt pietrūkst komandā. Varbūt tagad pietrūkst cilvēka, kas aiz sevis vestu kaujā visus pārējos. Lai puiši neapvainojas, bet šādu cilvēku pašlaik neredzu. Nav patīkami skatīties uz virslīgas tabulu un komandas spēli, un novēlu, lai komandai izdodas pārvarēt krīzi un lai seko panākumi. Esmu pārliecināts, ka agrāk vai vēlāk tas notiks. Vienkārši komandai jādarbojas kā sažņaugtai dūrei. Ticu, ka krīze tiks pārvarēta, un komanda būs tur, kur tai pienākas būt – pirmajā vietā.

– 2005.gadā Ventspilī, kad nodrošinājāt titulu, guvi nopietnu savainojumu.
– Tas savainojums daudz ko karjerā apgrieza kājām gaisā. Pēc tā mainījās sitiens un kustības. Varbūt 2006.gadā bija vairāk jāatpūšas, bet neesmu tāds cilvēks. Neskatoties uz jebkādu savainojumu, vienmēr esmu gribējis spēlēt. Pērn aizbraucu uz Jūrmalu, bet komanda pajuka, un beidzu spēlētāja karjeru.

– Kādēļ? Čempionāta pirmo pusi taču aizvadīji teicami, kāpēc neatgriezies spēlēt Liepājā?
– Mani aicināja "Rīga", bet mēs ar prezidentu nolēmām, ka man nebūtu solīdi skraidīt no kluba uz klubu. Neesmu tāds spēlētājs, kas skries, kur piesolīs vairāk naudas. Jā, varēju pusgadu uzspēlēt Liepājā, bet Zelkēvičs uzskatīja, ka neesmu komandai vajadzīgs. Lai gan laiks parādīja, ka es, visticamāk, atlikušajās spēlēs būtu bijis noderīgs.

– Kādas jums vispār bija attiecības ar Zelkēviču, ja viņš atteicās no uzbrucēja, kas regulāri guva vārtus?
– Viņš ir patiešām labs speciālists, bet trenera atdeve ir tik liela, cik lielā mērā kluba līmenis atbilst trenera kvalifikācijai. Esmu pateicīgs, ka viņš mani no aizsardzības atgrieza uzbrukumā. Viņa laikā varēju demonstrēt savas labākās īpašības. Bet cilvēka psiholoģija ir tāda, ka tad, kad viņš kaut ko panāk, uzskata, ka visu var sasniegt bez to cilvēku palīdzības, kas viņam līdzējuši iepriekš. Vēlāk viņš saprot, ka ir kļūdījies, bet iznākumā cieš klubs un kopējā lieta. Tiekoties paspiedīšu viņam roku, pateikšu paldies. Uzskatu, ka spēcīgāka trenera Liepājā, laikam vēl nav bijis. Taču, viņš sevi šeit izsmēla. Varbūt treneru maiņa bija jāveic jau agrāk, jo bija redzams, ka komandā mazliet trūkst disciplīnas, bet tos cilvēkus, kas varēja sakārtot lietas, neteikšu, ka novāca, bet viņus negribēja redzēt komandā, un no tā komanda cieta.

– Kādus cilvēkus novāca?
– Nu, varbūt tas nav labākais apzīmējums. Saprotiet, bija komandā līderi, piemēram, Dobrecovs, par sevi tā negribas teikt...

– Protams, ka biji.
– Varbūt. Un šie cilvēki uzturēja labu mikroklimatu, ko treneris nevar nodrošināt, jo trenera klātbūtnē spēlētāji jebkurā gadījumā būs daudz sasaistītāki. Varbūt tieši atraisītības tagad arī pietrūkst. Nevis atslābināšanās, bet tieši atraisītības. Un to var nodrošināt līderi, kurus ciena gan spēlētāji, gan treneris.

– Gandrīz gadu tu savas teorētiskās zināšanas realizēji praksē metalurga dublieros. No Viktora Lukina daudz iemācījies?
– Gan es no viņa, gan, iespējams, viņš no manis, jo es tomēr neesmu atnācis no kolhoza. Jau sen absolvēju fizkultūras institūtu, esmu spēlējis spēcīgu treneru – Romanceva, Sjomina – vadībā. Ļoti daudzas lietas ir atkarīgas no tandēma. Ja nav vienotības komandas smadzenēs, vadībā, ja palīgi runā galvenajam trenerim aiz muguras, tad ko gan var prasīt no spēlētājiem? Domāju, ka dublieros mums ar Lukinu izveidojās labs tandēms, ko apliecināja iepriekšējā sezona.

Pēdējā treniņā puiši man uzdāvināja futbola kreklu ar saviem parakstiem. Atkal var vilkt paralēles starp abām komandām – virslīgas un dublieru, kas iet pirmajā vietā. Runa nav par dāvanām, bet par komandas garu – dublieros atradās līderi, kas izrādīja iniciatīvu un sagatavoja kreklu, sirsnīgi atvadījās. Septiņus gadus nospēlēju lielajā komandā, bet tur pat īsti nav cilvēka, kas noorganizētu līdzīgas atvadas kā dublieros, kur pavadīju tikai gadu. Var teikt, ka arī šā iemesla dēļ dublieri ir pirmajā, bet galvenā komanda – sestajā vietā.

– Ko tu ieguvi, strādājot dublieros, ko puiši ieguva no tava darba?
– Galvenokārt kontaktēšanās pieredzi. Tu vari būt labs treneris un galvā jebko izdomāt, bet nevari to aiznest līdz spēlētājiem, nodot savas domas. Esmu pateicīgs Lukinam, ka viņš man ļāva kontaktēties ar puišiem. Ir tādi treneri, kas saka: "Tu esi palīgs, tad paklusē, bet es runāšu."

Ko ieguva puiši? Teiksim, neesmu pēdējais cilvēks, kas viņiem varētu kaut ko mācīt. Biju uzbrucējs, kuram patika gūt vārtus un kurš prata to darīt. Centos teikt priekšā varbūt ne tikai, kā pareizi jādarbojas, bet paļāvos uz savu pieredzi, ko ir izdevīgi darīt, lai gūtu vārtus. Taču pamanīju, ka daudziem jaunajiem spēlētājiem Liepājā mazliet pietrūkst sagatavotības lielajam futbolam. Gan tehniskā, gan fiziskā sagatavotība ir ļoti vāja.

– Kāpēc?
– Trenējot dublierus "Olimpijas" stadionā, bija iespēja vērot arī mazo futbolistu treniņus. Mans viedoklis ir tāds, ka bērnu treneriem mazliet pietrūkst zināšanu par to, pie kādām lietām ir jāstrādā. Lielākajā daļā gadījumu, spēlētājiem, kas sasnieguši jau 17–19 gadu vecumu ir ļoti vāja kustību koordinācija. Toties pamanīju, ka liela uzmanība tiek pievērsta fiziskajai sagatavotībai, lai gan uzskatu, ka bērnu futbolā tas nav tik svarīgi. Galvenais, lai bērniem būtu azarts, lai viņiem būtu interesanti. Lai, atnākot uz treniņiem, viņiem vairāk būtu spēļu prakses. Būtu vēlams, lai pats treneris varētu parādīt kādu elementu, lai mazajam aizrautos elpa, un viņš padomātu: "Es gribu izdarīt kā treneris." Šo lietu es mazliet neredzu, nodarbības paiet pārāk ikdienišķi, bez azarta. Negribu teikt, ka viss ir slikti, bet tas ir mans personīgais viedoklis, un tās ir lietas, ko es mainītu.

– Aleksandr, uzdošu tev jautājumu, uz kuru atbildi, iespējams, gribētu dzirdēt visi Liepājas līdzjutēji. Ja tev tagad piedāvātu stāties metalurgu virslīgas komandas galvgalī, vai tu piekristu?
– Jā! Ja man piedāvātu, tad piekristu, pat neskatoties uz to, ka biju sataisījies aizbraukt. Saprotiet, Andrejevs izlasīs un padomās, ka pretendēju uz viņa vietu vai kā tamlīdzīgi. Nē, vienkārši patiešām gribas palīdzēt. Esmu šeit pavadījis gandrīz astoņus gadus un negribu, lai metalurgi ir sestajā vietā. Man "Liepājas metalurgs" ir palicis sirdī, un es patiešām pārdzīvoju par šo klubu.

Esmu pabeidzis Maskavas "Lokomotiv" futbola skolu, un sapņoju, ka kopā ar šo klubu kļūšu par čempionu. Nekļuvu, bet ilgu laiku jutu līdzi dzelzceļniekiem. Tagad, skatoties futbola spēles, vērtēju komandu sniegumu konkrētā mačā. Tas var būt vājš klubs, bet, ja konkrētā spēlē demonstrē skaistu futbolu, tad jutīšu tam līdzi. Var teikt, ka futbolu vērtēju profesionāli, bet nav konkrēta kluba, kam jūtu līdzi. Protams, izņemot "Liepājas metalurgu".

Uzziņai
– 2001. – 2006.g. SK "Liepājas metalurgs" uzbrucējs un aizsargs
– 2007.g. FK "Jūrmala" uzbrucējs
– 2004.g. virslīgas rezultatīvākais spēlētājs un labākais leģionārs
– 2005.g. Latvijas čempions un virslīgas labākais uzbrucējs
– 2006.g. Latvijas kausa ieguvējs
– Virslīgā aizvadījis 170 spēles, guvis 105 vārtus
– 2007. – 2008.g. SK "Liepājas metalurgs" dublieru komandas treneris


Nepārspēta Itālijā
Andris Sudmalis

Liepājniece Anastasija Sevastova ir uzvarējusi Galatinas pilsētā Itālijā notikušajā "Challanger" sērijas turnīra finālā.

Sacensību ceturtdaļfinālā Nastja pārliecinoši ar 6:2, 6:2 pārspēja Vācijas tenisisti Annu Šeferi, kas WTA rangā ieņem 263.vietu, bet pusfinālā ar 6:3, 6:3 bija pārāka par Austrijas pārstāvi Tīnu Šīhtlu, kura pasaules rangā atrodas 232.pozīcijā.

Turnīra izšķirošajā cīņā liepājnieces pretiniece bija Spānijas tenisiste Estrella Kabesa Kandela. Šī 21 gadu vecā sportiste pasaulē ieņem 332.vietu, un Galatinas turnīru sāka no kvalifikācijas, bet finālā Anastasija Sevastova spānieti pārspēja divos setos – 6:4, 6:4.

Grūtākā cīņa Itālijā liepājniecei bija pirmajā kārtā, kad viņai vajadzēja mēroties spēkiem ar pasaules ranga 136.vietas īpašnieci, Ungārijas sportisti Kiru Naģi, kas bija izsēta ar pirmo numuru. Pirmo setu Anastasija zaudēja, bet visā spēlē tomēr bija pārāka – 4:6, 6:4, 6:3. Turnīra pirmajās kārtās izstājās vēl vairākas izsētās tenisistes, kas palielināja liepājnieces izredzes uz panākumu.

Par uzvaru Galatinā A.Sevastova nopelnīja 25 ieskaites punktus pasaules rangā (līdz pagājušās nedēļas nogalei viņas kontā bija 80 punktu), bet šonedēļ Grado pilsētā Itālijā viņa piedalīsies vēl vienā "Challanger" sērijas turnīrā ar 25000 ASV dolāru balvu fondu.


Slaloms un augstlēkšana pilsētas svētkos
Andris Sudmalis

Nedēļas nogalē Grobiņā pilsētas svētkos risinājās Latvijas kausa izcīņas sacensības skeitborda slalomā, kurās piedalījās Rīgas, Jūrmalas, Cēsu rajona, Talsu un Ventspils pārstāvji.

Pirmā disciplīna bija līniju slaloms – vienā līnijā izvietoti 40 ķegļi, un katrs dalībnieks trasi veica trīs reizes. Par katru apgāzto ķegli braucēja laikam tika pieskaitīta 0,1 soda sekunde, bet vērtēja tikai sportistu labāko rezultātu. Kā to varēja gaidīt, tad par uzvarētāju šajā slalomā kļuva pasaules slaloma čempions Jānis Kuzmins, otrais bija liepājnieks Ainārs Jermačenko, bet 3.vietā ierindojās rīdzinieks Gustavs Gailītis.

Otrā disciplīna bija speciālais slaloms ar zigzagā veidotu ķegļu izkārtojumu. Arī šeit visātrākais bija Jānis Kuzmins, savukārt Gustavam Gailītim izdevās par divām sekundes desmitdaļām pārspēt Aināru Jermačenko. Braucienu starplaikos visi interesenti varēja izmēģināt braucienu ar slaloma dēli, un šo iespēju daudzi arī izmantoja, iegūstot piemiņas balvas.

Pēc slaloma dalībnieki sacentās augstlēkšanā, šis šovs ļoti patika skatītājiem. Pārvarot 130 centimetru augstumā novietoto latiņu, par uzvarētāju kļuva Edžus Konošonoks no Priekuļiem. Otro vietu izcīnīja Mārtiņš Liepiņš no Jūrmalas, trešo – Mārtiņš Vidzenieks no Grobiņas.

Atsevišķi vēl dalībnieki cīnījās par Grobiņas kausiem. Galveno – lielo kausu izcīnīja Jānis Kuzmins, nedaudz mazāku Lienīte Skaraine no Talsiem un Mārtiņš Vidzenieks, kurš izpelnījās lielākās skatītāju ovācijas.