Kurzemes Vārds

18:15 Svētdiena, 31. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Pārdomas

Svētki un svinētāji jeb Kad policisti mūk
Rihards Rubīns

Mūžam mēs nemiera ļaudis. Ir vēl tādi liepājnieki, kuriem nepatīk mūsu mīļā valdība. Esot atrāvusies no tautas. Varneši svinot svētkus šaurā lokā. Māsiņām un bāliņiem, kam kabatiņa caura, vietas aiz žoga.

Pārdozēts. Nav nemaz tik traki. Valsts taču nepastāv, lai dzīvi pārvērstu paradīzē. Par to jārūpējas katram pašam – tev, man un sašam. Valdība visvairāk pārņemta ar to, lai mūsu sadzīvē nevaldītu pekles smaka. Šodien, kad kājās stāvošā ekonomika nekaunīgā kārtā iedomājusies apsēsties, ministriem jāpieņem nepopulāri lēmumi. Bet tie, kazi, bruģē ceļu uz elli. Ko nu? Dzejnieks Ādamsons būtu teicis: "Lai tava griba kāda, glābiņa nav nekāda." Ir gan, Erik! Nestundā vēl vairāk jāmīl Dievzemīte. Vajag paciesties. Oficiālās aprindas saka – drīz atkal labāki ies.

Filozofija par svētkiem

Protams, svinēšanu, īpaši piemiņas dienu, ir stipri par daudz. Visu atzīmēt pa godam – slima vīra sapnis. Jāizvēlas, ko sumināt ar vērienu, ko atcerēties pieticīgi.

Cienījama sirmgalve tramvajā: "Kad īsti to brīvlaišanu guvām? 16.martā, 4.maijā vai 18.novembrī?" Re, kā: pārmērīga svinēšana devalvē svētku vērtību kā inflācija latu.

Ļaunuma filozofija

Pastāvot globāls, totāls ļaunums – iedzimtais grēks. Tā filozofs Kants. Cilvēka dabai raksturīgs arī sadzīviskais, ikdienas ļaunums. Taču ir vēl "dīvainais ļaunums", kas rodas, nemitīgi apkarojot, pieminot ļaunumu. Proti, ja mēs katru reizi sēru dienās, atceroties Tēvzemes vēstures traģiskos notikumus, runājam, rakstām, publicējam vienu un to pašu – tad žēlumgals. Padarām jauno paaudzi – klausītāju, lasītāju – mazjūtīgu, vienaldzīgu. Lai atcerētos uz mūžīgiem laikiem pagātnes noziegumus, jārunā gudri, filozofiski, maksimāli īsi un godīgi.

Tie bagātākie ies pie bagātiem

Bet trūcīgie – pie nabagiem. Katrai sociālai grupai svētki jāsvin atbilstoši savām iespējām.

Rainis, "Zelta zirga" autors, sociāldemokrāts, šo to dramatizējis. Daudz labāk būtu, ja īstie brāļi nonestu to jumpravu lejā. Viss tālāk ritētu, kā vajag. Antiņš pieskaitāms pie mazturīgiem, tāpēc rodas problēmas. Kad mūsu nacionālais varonis noskūpstīja princesīti, viņa nākamais sievastēvs (karalis) sagatavoja gaļas podus un alus mucas. Kam? Tiem, kas placējas ap valdnieku, atrodas sētas iekšpusē. Tautai (pūlim) žoga otrā pusē tikai patīkami skati. Iespēja iztālēm, mājot ar ziedu pušķīšiem, sveikt jaunlaulātos. Sevišķi savu Antiņu...

Šāda kāzu aina rada sociālo spriedzi. Gudrs, talantīgs režisors lugu pārveidos. Radīs virtuālu ilūziju, ka žogs ir zudis. Visi ir topā. Vismaz svētku reizē.

Festivāli. Koncerti

Galvenā sarīkojumu forma mūsdienu svinībās. Lielveikali samīdīja sīkās bodeles. Dižkoncerti – kamerstila pasākumus. Daudzas mazpilsētas, veidojot savu zīmolu, sarīko vērienīgus festivālus ar kultūrvēsturiskām asociācijām. Sabrauc izklaides meklētāji. Apmierināti, iereibuši, sirsnīgi, atraisīti. Miests kļūst gandrīz eiropeisks. Bet – ne pavisam.

Laikmeta gars jauniešiem piespēlējis tieksmi uz bara instinkta izpausmēm. Vecākiem, pedagogiem, treneriem velti dzesēt muti. Liepājas pludmalē grand mūzika. Jaunā paaudze auj baltas zeķes un tek uz čupošanos. Blakus zilam karogam. Pie melnas skatuves. Pa kaktiem tirgo ripiņas. Visiem jautri. Tikai daži piekautie bimbā. Iet kā smērēts līdz rīta šausmām, kad paģiru mokās rodas agresivitāte. Tad pat policisti bēg, kaut arī neviens viņiem pakaļ nedzenas.

Kas tas ir? Ironisks kompromiss. Mimikrija. Daudzi jauni cilvēki, atdarinot, imitējot vakareiropiešus, veido savu dzīves mākslu. Pats galvenais – ārējais izskats, valoda, žesti, poza, maska. Viņi grib kļūst vēl angliskāki par angļiem. Izklaide bez refleksijām.

Pamatu pamats – līdzdalība

Kaut arī dižkoncerti un festivāli apmeklētāju skaita ziņā apsteidz pat Raimonda Paula ziņģu lustes, par svētku centrālo notikumu tie neder. Svinībām vajadzīga izklaide ar refleksijām. Spoža ideja, mēnešiem ilga gatavošanās, lokālpatriotisma filozofija. Viens nav karotājs. Vajadzīga komanda. "Radošā grupa" nedrīkst pakļauties politiķu gribai – pārvērst svētkus par politisku propagandu. No sākta gala scenāristam, visvairāk – režisoram, vajadzētu turēties pie principa: nav un nebūs skatītāju, klausītāju, ir tikai pasākuma dalībnieki. Visi, kas sanākuši, piedalās. Jāņem vērā, ka skatītāja un dalībnieka (aktiera) attieksme pret notiekošo ir dažāda. Domas, idejas, arī kritika ir tikai jūtu un emociju atlūzas.

Mana vairāk nekā četrdesmit gadu ilgā pieredze rāda: cilvēkiem patīk piedalīties. Vajag viņus tikai sirsnīgi palūgt, pulcināt. Par patriotu trūkumu Liepāja nevarētu sūdzēties. Atcerēšos tikai vienu – 1988.gada 18.novembri. Organizēju valsts svētkus mūsu teātrī. Visi gādāja, strādāja pa velti. Prieka asarām acīs.

Liepāja – Latvijas galvaspilsēta

1919.gada notikumi. Grēks neizmantot šo kapitālu. Šoruden republika atzīmēs 90.gadadienu. Varbūt šajā procesā piedalīsimies ar diviem pasākumiem? Pirmais – "Valdība uz ūdens". Sadraudzības pilsētās nofraktēsim tvaikoni – vectētiņu. Noenkurosim to ostas reidā. Kas un kāpēc un kā uz kuģīša notiks, jau ir pakārtots jautājums. Kļūsim populāri. Tūristi brauks no malu malām.

Otrais. Pirms četrdesmit gadiem noorganizēju pirmo lieluzvedumu Zaļajā birzī. Reti piemērota skatuve kaujas ainām. Mani vienaudži atceras: aktieru vien bija vairāk nekā tūkstotis. Varbūt atkārtot? Vizuāli parādīt jauniešiem 1919.gada notikumus, kad mūsējie tur cīnījās ar bermontiešiem. Iznāktu "Liepājas sargi".