Kurzemes Vārds

23:47 Piektdiena, 13. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Brīvbrīdis

No garām peldkleitām līdz stringa biksītēm

"Vai tev jau ir peldkostīms šai vasarai?" – tas ir jautājums, ko līdz ar siltā laika atnākšanu daudzas sievietes uzdod cita citai. Ja nav, tad dodas meklējumos. Tikmēr "Brīvbrīdis" pavēra vēstures lappuses, lai ieskatītos, kā esam tikuši līdz peldkostīmiem, kādus pazīstam mūsdienās.

Pirmie peldkostīmi – gari krekli

Kā var uzzināt no dažādiem avotiem, divdaļīgo peldkostīmu (tādu, kam bikšu staras ir krietni virs ceļgala) izcelsme ir pavisam nesena – tādus sievietes valkā tikai kopš pagājušā gadsimta 40.gadiem. Pirms tam tie ir bijuši krietni vien bagātīgāki. Jūrmalas muzeja speciāliste Inga Sarma noskaidrojusi, ka senākās ziņas par peldēšanās tērpiem nāk no senās Ēģiptes, kur atrastajās vairāku tūkstošu gadu vecajās freskās redzamās dāmas tērpušās kostīmos, kas atgādina mūsdienu bikini. Peldēšanos cienījuši arī senie grieķi un romieši, taču pēc tam bijis ilgs pārtraukums, kad nav atrodas nekādas ziņas par šo izklaidi. Iespējams, tas tāpēc, ka cilvēki ilgu laiku ūdeni, īpaši jūru, uzskatījuši par naidīgu stihiju. Un kā nu ne – tas taču spēj visur iesūkties. Līdz ar to arī mazgāšanos vērtēja par veselībai bīstamu.

18.gadsimta beigās, attīstoties dabaszinātnēm, mainījās arī attieksme pret higiēnas normām un uzskatiem par veselīgu dzīvesveidu. Eiropā sāka veidoties pirmie kūrorti, kas bija izvietoti arī jūras piekrastē. Ja cilvēks varēja atļauties pavadīt vasaru jūras malā, tad viņš bija moderns, un šādas atpūtas cienītāji piederēja pie augstākās sabiedrības. Taču peldēt tolaik neprata tikpat kā neviens, tāpēc došanās peldēties bija jāsaprot tikai kā iebrišana ūdenī, iegremdēšanās un apslacīšanās. Un tam bija attiecīgi tērpi – gari krekli bez piedurknēm, kurus valkāja gan dāmas, gan kungi un kuri tad arī uzskatāmi par pirmajiem peldkostīmiem.

Nedod Dievs, ka uzpūtīs vējiņš

Gaumīgāki dāmu peldkostīmi pludmalē parādījās 19.gadsimta sākumā. Krekla vietā viņas izvēlējās peldkleitas. Tās bija garas un piegriezumā maz atšķīrās no ikdienas tērpiem, vienīgi audumi bija viegli un gaisīgi. Turklāt peldkleitu papildināja aube, gari cimdi un auduma kurpītes. Bet dāmas jau nebūtu dāmas, ja viņas mūždien neizdomātu ko jaunu. Ūdenī ķermenim ir jākustas brīvi, bet šī kleita pinas pa kājām. Un radās uzlabots variants. 19.gadsimta vidū peldkostīms kļuva divdaļīgs. Šī tendence it kā nākot no Vācijas. Tagad sievietes, dodoties ūdenī, tērpās kuplās garās biksēs, kas sniedzās līdz potītēm, un mēteļveida kleitās vai blūzēs līdz ceļgaliem. No iepriekšējiem laikiem vēl palika peldcepure un kurpes.

Tomēr arī šāds peldtērps nebija gana ērts, tāpēc gadsimta beigās to saīsināja: bikšu garums saruka līdz ceļgaliem, bet jakas – līdz gurniem. Taču neiztrūkstošs dāmu aksesuārs bija un palika korsete. Pat zem peldkostīma! Bet peldcepures, kas tolaik bija darinātas no vaskota auduma un ar platām malām, kalpoja gaužām praktiskiem mērķiem – lai pasargātu no ūdens dāmu kuplās frizūras. Bet peldkleitas apakšējā malā iešuva svina gabalus, lai, nedod Dievs, vējš to nepapūstu uz augšu, atklājot svešiem skatieniem īsbiksēs ietērptos gurnus un kājas. Varam tikai mēģināt iedomāties, cik ērti bija doties ūdenī šādā ekipējumā. Turklāt šajā laikā peldēšanās tērpus gatavoja no vilnas auduma, kas samirkstot jau tā nav nekāds vieglais.

20. gadsimts ļauj atkailināties

Par kopīgo peldkostīmu, kas gan vēl krietni atšķīrās no tā, kādu to pazīstam mūsdienās, var runāt no pagājušā gadsimta sākuma. Tas bija kombinezona tipa viendaļīgs peldtērps, kādu valkāja gan kungi, gan dāmas. Parasti tas bija šūdināts no strīpaina vilnas vai kokvilnas triko. Pēc Pirmā pasaules kara modē nāca peldkostīmi ar stipri īsāku bikšu staru – sievietes atļāvās atkailināt kājas. Drosmīgi – pat vairākus centimetrus virs ceļgala. Bet kungi tolaik jau peldējās arī peldbiksēs.

Kā izpētījusi Inga Sarma, Latvijā peldēšanās tradīcijas un noteikumi gan stipri atšķīrušies no pārējās Eiropas. Atšķirībā no Anglijas, Francijas, Ziemeļvācijas un Polijas, kur jau 19.gadsimta beigās dāmām un kungiem bija kopīgas peldstundas, mūsu peldviesi bijuši ļoti konservatīvi, un mēģinājumi ieviest kopīgas tradīcijas ilgu laiku beigušies nesekmīgi. Tikai 20.gados kautrīgums un aizspriedumi pamazām pārvarēti. Divdaļīgie dāmu peldkostīmi sāka parādīties 30.gados, kad attīstījās atziņas, ka saules gaisma un iedegums ieteicami veselības uzlabošanai un tāpēc nav ko miesu slēpt.

Kopš tā laikā peldkostīmu evolūcija pieredzējusi dažādas pārmaiņas. 40.gados populāri kļuva divdaļīgie modeļi – masīvs krūšturis un pagari šorti vai kupli svārciņi. Atkailināt augšstilbus un vēderu vēl nebija pieņemts. 50.gados Eiropas sievietes sāka valkāt bikini, lai gan vairākos ASV štatos tas bija aizliegts līdz pat 1960.gadam. Īpaši izaicinošs bija bikini bez krūštura lencītēm, ko 1953.gadā Kannās demonstrēja 15 gadu vecā Bridžita Bardo. 60.gados peldkostīmu griezums kļuva sportiskāks, bikses līdzinājās īsiem puiku šortiem ar pazeminātu jostas vietu. 70.gadu tendence bija mazs bikini vai asimetriska griezuma viendaļīgs peldkostīms. 80.gados peldkostīmi kļuva plāni un pieguloši, jo lielākā vērtība bija trenēts, atlētisks ķermenis, kas neprasa vizuālu uzlabošanu. 90.gados peldkostīmu apdrukās sāka lietot luminiscējošas krāsas, parādījās audumi ar perlamutra, metāla vai slapjuma efektu. Peldkostīmu griezums kļuva sievišķīgāks, seksīgāks, un lielu atsaucību guva stringa biksītes.

Sagatavojusi Kristīne Pastore