Kurzemes Vārds

11:20 Sestdiena, 23. februāris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Sezonas izskaņā jauniestudējums

Indra Imbovica

Rīt Liepājas teātrī notiks šajā sezonā pēdējā pirmizrāde – Jāņa Jaunsudrabiņa komēdija "Ezermaļu krokodils" Jāņa Kaijaka (juniora) režijā. To teātris vairāk iecerējis brīvdabas izrādēm. Izrāde, protams, par mīlestību

Šīs Jaunsudrabiņa dziesmuspēles pirmiestudējums Rūdolfa Baltaisvilka režijā notika 1943.gadā Rīgā, Tautas teātrī, bet mūziku izrādei ar paša lugas autora vārdiem sarakstīja komponists Jānis Norvilis. Lai gan iestudējums saņēma labas atsauksmes un skatītāju mīlestību, to maz paspēja izrādīt – izjauca karš. Laiks apmetis milzu kūleni, dzīvojam jau citā gadsimtā, un, ja mīlestība gluži tāpat rada sirdēstus, tad kaut kas tomēr ir mainījies gan savstarpējo attiecību izpratnē, gan skatījumā uz dzīvi kopumā. Tāpēc jauniestudējumam Egils Zirnis dziesmām uzrakstījis jaunus vārdus, bet Jānis Lūsēns – mūziku.

Liepājas teātra iestudējumā Ezermaļu krokodilu spēlē viesmāksliniece Indra Burkovska, jauno operdziedoni Jāni – Armands Kaušelis, viņa mīļoto Ilmu – Maija Romaško, pārējās lomās Edgars Pujāts (latgaļu pusis Kazimirs), Anda Albuže (Malumu saimniece), Ivars Krastiņš (Malumu saimnieks), Uldis Stelmakers (Ezermaļu saimnieks), Sigita Jevgļevska (Malumu kalponīte Anniņa), saimes ļaudis: Mārtiņš Lūsis, Marģers Eglinskis, Inese Jurjāne, Jūlija Ļaha, Ieva Dreimane. Izrādes scenogrāfe ir Zigrīda Atāle, kostīmu māksliniece – Elita Patmalniece, horeogrāfs – Alberts Kivlenieks.

Pirmo reizi kā viesrežisors Liepājā

Jāņa Kaijaka vārds Latvijā atpazīstams divējādi – seniors ir komponists, diriģents, kādreizējā Rīgas operetes jeb Muzikālā teātra ilggadējais mākslinieciskais vadītājs, kurš daudzus koncertus sniedzis arī kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri. Juniors – Nacionālā teātra aktieris un režisors. Ne reizi vien tēvs un dēls Kaijaki veiksmīgi sadarbojušies, pēdējos gados radot un atdzīvinot klasisko operešu izrādes Rīgā. Jānis Kaijaks juniors patlaban Liepājas teātrī iestudē sezonas pēdējo izrādi.

– Jūs kā viesrežisors Liepājas teātrī strādājat pirmo reizi?
– Jā. Man ir ļoti patīkami atkal būt Liepājā. Līdz šim gan te esmu ieradies kā aktieris, jo savulaik Nacionālais teātris ar izrādēm šeit regulāri viesojās katru gadu vasaras nogalē.

– Kam radās ideja par Jaunsudrabiņa dziesmuspēles iestudēšanu?
– Jānim Lūsēnam. Kad lugu izlasīju, man tā tūliņ iepatikās. Luga ir uzrakstīta kolosāli teatrāli! Lai gan komēdijā ir attēlota latviešu dziesmuspēlēm tik raksturīgā lauku zemnieku sētu idille, mīlestība gan starp jauniem, gan veciem, kuri pēc visādiem pārpratumiem beidzot dabonas, tomēr lugas sižets nav tik pierasti vienkāršs. Jaunsudrabiņš ar izglītību guvušiem jauniešiem tajās ieved pilsētas garu, kultūru – Malumu Jānis ir jauns operdziedātājs, kurš tikko debitējis Baltajā namā. Tomēr centrā ir Ezermaļu saimniece, īsta vellata, ne velti viņu iesaukuši par krokodilu. Kā jau es iepriekš esmu teicis, īsts atomreaktors ar atbilstošiem apgriezieniem, bet ne ļauna, kā saka – meklējiet zemūdens akmeņus mīlestības tīklos. Spilgts tēls ir latgaļu puisis Kazimirs. Daudzas lietas un situācijas lugā sasaucas ar šodienu, tāpēc dziesmām vajadzēja jaunus vārdus un arī jaunu mūziku.

– Kāpēc titullomā uzaicinājāt tieši aktrisi Indru Burkovsku?
– Šeit mēs bijām vienās domās ar Jāni Lūsēnu. Indras daudzas nospēlētās varones, viņas temperaments, tiešums, patiesības izjūta – tas viss likās ļoti piemērots šai lomai. Man prieks strādāt arī ar Liepājas teātra aktieriem. Nebūšu oriģināls, jūsu teātrī valda laba atmosfēra.

– Kāpēc teātros iestudē tik maz latviešu lugu? Vai nav tā, ka tās vairāk un nereti ar labiem iestudējumiem popularizē amatierteātri? Par to runāju tādēļ, ka amatierteātri ir tie, kas joprojām dzīvu un baudāmu uztur arī vecā, labā latviešu teātra spēlēšanas prieku, tostarp dziesmuspēles. Pašdarbnieki bieži vien ir atvērtāki, nebaidās kļūdīties, vairāk uzdrošinās. Jūs pats taču arī sastrādājaties ar Ogres tautas teātri?
– Nu, tā ir tāda tīri personiska pretimnākšana, ģimenes lieta, jo mana māte daudzus gadus ar ogrēniešiem darbojas. Bet jūsu teiktajam varu piekrist. Tur izpaužas tā latviešu nezūdošā teātra mīlestība. Patiešām amatieri vairāk uzdrošinās un eksperimentē. Dažkārt es pats aizeju pie viņiem ļoti noguris, bet viņu spēlēšanas prieks, visa tā atmosfēra dod jaunu enerģiju. Bez amatierteātru kustības droši vien profesionālajos teātros skatītāju būtu daudz mazāk. Bet es saprotu arī mūsu dramaturgus, kuru lugas diemžēl pašlaik reti iestudē teātros, un amatieri ir tie, kuri tās iestudē, dažreiz pat ļoti interesanti, reizē pievēršot tam profesionāļu uzmanību.

– Toties profesionālajiem teātriem ir lielākas materiālās un finansiālās iespējas, lai radītu profesionāli augstvērtīgu skatuves ietērpu, kostīmus, oriģinālmūziku utt.
– Manuprāt, šajā izrādē tas viss būs kolosāli – Patmalnieces spilgtie tērpi, Atāles scenogrāfija, oriģināldziesmas, dejas un talantīgu aktieru spēles prieks. Jānāk un jāskatās!

Indra Burkovska – dzirksteļojoša un enerģiska

Liepājas teātra izrādē arī pirmo reizi debitē aktrise Indra Burkovska. Kurzemniece, dzimusi un augusi Kuldīgā. Studējusi Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātē, bet drīz vien pārdomājusi un pabeigusi Valsts konservatorijas Teātra fakultāti. Pēc gadu gaitā nospēlētajām daudzajām lomām teātros un kino Indra Burkovska uzņemta gan Teātra darbinieku savienībā, gan Kinematogrāfistu savienībā, bet pēdējos gados turpinājusi izglītību Kultūras akadēmijā.

Gan Indra, gan visa viņas ģimene un tuvākie radi ir muzikāli cilvēki. Pati Kuldīgas Bērnu mūzikas skolā mācījusies klavierspēli, vīrs Aigars Belovs ir jurists, bet spēlē dažādus mūzikas instrumentus, meita Rasa ir čelliste ar akadēmisko izglītību un koncertē ārvalstīs, dēls Juris bērnībā mācījies spēlēt klarneti.

– Rasa ir reti satopams, skaidrs un latvisks vārds.
– Man ļoti patīk tādi konkrēti vārdi, tādi kā Gaisma, Roze, Sarma, Ieva un tamlīdzīgi. Vārdiem ir liela un dziļa nozīmē. Pašlaik Nacionālā teātra jauniestudējumā – Leldes Stumbres "Smiltāju mantinieku" izrādē – es spēlēju vienu no kauķenēm – mājas garu vai laika sievu. Tur mēs visas runājam ar daudziem senlatviešu vārdiem. Valoda ir it kā tā pati, bet daudzi vārdi laika gaitā ieguvuši citu nozīmi. Piemēram, Rasma nozīmē prieku. Ir seni vārdi, kas saglabājušies tikai māju nosaukumos un uzvārdos, nu kaut vai Endzelīns – mazo pirkstiņu sauca par endzeliņu. Man patīk mūsu klasiķu darbi arī tāpēc, ka tur ir tāda skaista latviešu valoda.

– Palapojot jūsu lomu sarakstu, jāsecina, ka esat atveidojusi vairākas ļoti stipras, spilgtas sievietes – leģendāro dejotāju Aisedori Dunkani, mūsu pašu Blaumaņa Trīni, arī Ievu izrādē "No saldenās pudeles", savulaik brāļu Kaudzīšu "Mērnieku laikos" spēlējāt spīvo un paštaisno Oļinieti. Ne mazāk lomu nospēlēts TV seriālos un kino. Pietiek pieminēt jūsu Birutu par leģendu kļuvušajā Aloiza Brenča daudzsēriju filmā "Ilgais ceļš kāpās". Nupat uzzināju, ka režisore Baņuta Rubesa ir jūs noskatījusi vēl vienai vēsturiskai personībai, izcilas, stipras sievietes – Benjamiņas kundzes lomai.
– Jā, es nevaru sūdzēties par lomu tūkumu. Par Benjamiņas kundzi gan ir pāragri runāt, jo tā ir iecere vēl tikai idejas līmenī. Bet pašreiz Nacionālajā teātrī izrādē "Draudzes bazārs" spēlēju arī Karlīni. Viņa man ļoti patīk un ir pretēja manai Ezermaļu saimniecei. Karlīne ir ārkārtīgi labdabīga, atvērta, atklāta, un viņas dzīves moto ir: kāpēc gan ne? Viņa visu dara pa savam, un tāpēc rodas humora pilnas situācijas.

– Jūs esat spēlējusi vai visos Latvijas teātros, bet Liepājas teātra jauniestudējumā piedalāties pirmo reizi.
– Jā. Mani uzrunāja režisors Jānis Kaijaks, vai es būtu ar mieru strādāt pie šīs Ezermaļu krokodila lomas, iepazinos ar to un parunāju arī ar komponistu Jāni Lūsēnu un teātra direktoru Ivaru Lūsi. Tā nu es te esmu.

– Kā jūs vērtējat savu varoni, šo dzirksteļojošo, enerģisko sievieti, kas, šķiet, nepiepildīta jaunības sapņa dēļ kļuvusi tik neganta, ka ieguvusi iesauku Ezermaļu krokodils?
– Es dzīvē esmu satikusi daudz šādu sieviešu, kuras, tāpat kā mana varone, nespēj piedot un aizmirst un vēlas, lai viss notiek vienīgi un tikai pēc pašas prāta, vēlas regulēt arī savu bērnu dzīvi pat tad, kad tiem jau ir tuvu trīsdesmit, četrdesmit gadiem. Bet dzīve jau pati daudz ko atrisina, tāpat kā šajā izrādē, kad, līdzīgi kā Skroderdienās, pārpratumi tiek pārvarēti un dabonas tie, kam tas pienākas.

– Patlaban Latvijas teātros iestudē daudz un dažādas ārzemju autoru lugas, tomēr jūtam, ka latviešiem joprojām tīk tās dziesmuspēles. Vai tā ir nostalģija pēc dabiskuma cilvēku savstarpējās attiecībās, kādas var atrast laukos, lauku sētā?
– Ja runājam par atsevišķiem pētījumiem, tad, izrādās, teātri apmeklē tikai 16 procenti iedzīvotāju. Vienalga, vai tā būtu Rīga vai citas pilsētas, manuprāt, tas, kas apmeklē teātri, to dara vairāk vai mazāk regulāri. Teātris pašlaik, manuprāt, nav vairs tāda kulta lieta kā 60., 70. un 80. gados, kad cilvēki nāca, lai gūtu kādu apstiprinājumu savām domām, vēlmēm, sapņiem. Bet, kas attiecas uz dziesmuspēlēm, tad, es domāju, tas ir līdzīgi kā ar Skroderdienām, kuras ap Jāņu laiku gaida, tāpat kā ziemā Ziemassvētkus un eglīti. Cilvēki uz dziesmuspēlēm nāk kā uz svētkiem – viņi gaida prieku. Ģimene ar visiem bērniem tam gatavojas. Tas ir vesels process, kad gars un dvēsele ir brīva un priecājas.

***

Jāņa Jaunsudrabiņa komēdijas "Ezermaļu krokodils" jauniestudējumu Liepājas teātrī būs iespēja noskatīties tikai trīs reizes: vēl 14. un 19. jūnijā, kad ar izrādi, kam sekos svētku noskaņas brīdis kopā ar teātra dziedošo aktieru ansambli "Aģenti", tiks slēgta teātra 101.sezona.