Kurzemes Vārds

12:50 Ceturtdiena, 21. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Bagātie trīsdesmitie aku urbēja dēla acīm

Līvija Leine

Haralds Birznieks daudziem pazīstams kā viens no tiem liepājniekiem, kam tuva pilsētas vēsture. Urdīties pa to, pēc paša vārdiem, viņš sācis pasen. Astoņdesmit viena gada vecā kunga atmiņās tas, kas daudziem ir vēsture, piemēram, pagājušā gadsimta trīsdesmitie gadi, ir arī bērnības atmiņas. Haralds Birznieks atzīst, ka sākums interesei par vēsturi bijusi grāmatu lasīšana. Jau skolas laikā bērnu bibliotēkā meklējis tās, kurās bijis rakstīts par karalienēm un cariem. Arī par Latvijas un Liepājas, par pasaules vēsturi. Kad piecdesmitajos gados iegādājies fotoaparātu, sakrātas fotogrāfijas par Liepāju laiku gaitā. Ir daudz safilmēts. Sakrāts arī bagāts atklātņu klāsts.

Viņa skatījums ir savdabīgs, tikai viņam piederošs. Un tas mazliet disonē ar ierasto viedokli, ka pagājušā gadsimta trīsdesmitie gadi bijuši sava veida zelta laikmets Latvijas un arī Liepājas vēsturē. Bet to, kā uz pasauli un lietām raugāmies, nosaka katra paša pieredze.

"Cepelīns! Cepelīns!"

Haralds Birznieks dzimis esot Kungu un Pīļu ielas stūrī. Taču pirmās atmiņas spilgtas no laikiem, kad dzīvojis Pļavu un Strautu ielas stūrī – Pļavu ielā 30/Strautu ielā 20. Tagad tajā vietā jauno kotedžu rinda. Birznieka zēnības gados tur bijis vecais cietuma nams. Bet Strautu iela kādreiz tā arī saukusies – Cietuma iela. Tā bijusi liela divstāvu koka ēka, kam līdzās bijis mūra nams, kurā pēc cietuma darbības beigām bijusi ziepju fabrika. Agrā bērnībā viņš dabūjis paspēlēties ar vecām ziepju iesaiņojuma etiķetēm.

Pirmā satraucošā atmiņa no 1934.gada. Dzīvoklis bijis otrā stāvā. Uz ielas skanējuši skaļi saucieni: "Cepelīns! Cepelīns!" Septiņus gadus vecais Haralds izliecies pa logu un redzējis, kā debesīs peld kaut kas līdzīgs milzīgam cigāram.

Rocība. Kā kuram

Kā bija dzīvot Liepājā pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados? Kā kuram. Bija bagāti, pārtikuši ļaudis. Un bija tādi kā Birznieku ģimene. Tēvs, izbijis jūrnieks, izbijis Norvēģijas mežstrādnieks, apprecējies un kļuvis aku urbējs. Māte – mājsaimniece. Ģimenē 10 bērnu: pieci brāļi un piecas māsas. Visi vienā istabā. Īres maksa bijusi 10 latu mēnesī. Māte ar omi, mātes māti, laiku pa laikam spriedušas, kur tos latus dabūt, lai saimnieks Freibergs neizliktu uz ielas. "Bija uz visiem divas gultas," Haralds Birznieks atceras, "es gulēju vecmammai aiz muguras, brālis kājgalī, citi uz čužu maisiņiem, ko vakaros izvilka no pagultes, mazie uz krēsliem pie mātes gultas. Tagad cilvēki nevar iedomāties, kā dzīvojām."

Poruka pamatskolā sācis iet septiņu gadu vecumā. Pirmo skolas dienu atceras skaidri. Vispirms no skolas visiem bijis jāiet uz Annas baznīcu. Tas viņam ļoti paticis. Saviļņojums bijis liels. Taču uz baznīcu ticis tikai pirmos trīs rudeņus. Pēc tam vajadzējis sākt iet ganos. Ganu dienas ilgušas no 15.maija līdz 15.oktobrim. Tāpēc vairs neredzējis ne pirmo, ne pēdējo mācību gada dienu. Bet atestātu tomēr dabūjis.

Skolā pašam neko nav vajadzējis gādāt: tikai spalvaskātu un zīmuli. Burtnīcas, grāmatas viņam kā daudzbērnu ģimenes bērnam devusi skola. Arī brīvpusdienas. Mamma katru gadu rakstījusi uz Tautas labklājības ministriju lūgumrakstus, lai bērniem pabalsts būtu. Par lūgumrakstu rakstvedim Baucem ik reizi maksāti 2 lati. Pabalsts bijis divi kilogrami sviesta, divi kilogrami speķa mēnesī. Un līdz 10 gadu vecumam dots arī piens. Pats gājis uz skārņiem tam pakaļ.

Vecāmamma bērnus aizvedusi arī uz Brāļu draudzes svētdienas skolu. Tajā laikā Liepājā bijis labdaris Kārlis Etmanis. Etmaņonkulis, saka Haralds Birznieks. Katram, kas aizgāja uz svētdienas skolu, iedeva taloniņu pusdienām. "Ēdnīca bija Tiklo ielā. Pirmdienās – piena zupa, otrdienās – zirņu zupa, trešdienās – kāposti… Tāpēc varējām izdzīvot," atceras Haralds Birznieks. Arī tāpēc, ka varējām saņemt kādu adītu džemperi, kaut ko no apaviem. Etmaņonkuļa apgādībā bijuši desmitiem bērnu – čigāni, ebreji, latvieši, tautībai nav bijis nozīmes. Galvenais, ka tik iets svētdienas skolā.

"Kad sāku iet ganos, varēju nopelnīt kaut ko pats. Pirmā ganu vieta bijusi Alsungas "Zaļmežos". Tagad to māju vairs nav. Gāja visādi," atceras Haralds Birznieks. "Ganāmpulks liels – 12 liellopu, pieci teļi, 30 aitu, jāgana mežā. Brīžiem asaras šķīda. Govs pazūd, atrast mežā nevar. Sabiju tur trīs vasaras. Brāļi arī vēlāk gāja ganos. Es tiku pirmais, biju vecākais."

Traģēdija un ikdiena

Par traģiskāko notikumu Haralds Birznieks uzskata kara beigas, lidmašīnu uzlidojumus Liepājai. Ģimene dzīvojusi Vidusceļa ielā. Bēguši ārā no pilsētas, mantas ielikuši zirga ratos, bet tie mazi, neko daudz nav varējuši paņemt līdzi. Kad atgriezušies pēc mantām vēlreiz, vairs nav bijis ko vākt. Mājas vietā bijusi dziļa bedre. Haraldam Birzniekam tad jau bijuši 17 gadi.

Tiesa, nekādas dižās mantas ģimenei nebija. Tēvs pie uzņēmēja, artēzisko aku urbēja Laumaņa ticis par priekšstrādnieku, pelnījis piecus latus dienā. Bet tad izdomājis, ka pašam jāsāk uzņēmums, cerējis uz savu roku nopelnīt vairāk. Aizņēmies naudu, sapircis iekārtas. Taču izrādījies, ka klājas vēl grūtāk. Nu bijis pašam jādomā, kā atdot parādus, kā samaksāt strādniekiem algas. Visgrūtāk bijis ziemā, kad darba aptrūcies. Tajos laikos sals turējies stiprs, zeme sasalusi. Urbt akas nevarējis. Haralds Birznieks atceras, ka jau tajos laikos bijušas sava veida aplokšņu algas. Tēvs nelabprāt ņēmis darbā strādniekus, kas sastāvējuši slimo kasē, jo tad bijis jāpērk markas, ko līmēt slimo kases grāmatiņās. Papildu izdevumi...

Ziemās tēvs pats gājis bezdarbniekos. Bezdarbnieku pabalstu kā šodien, kad sēdi mājās un skaiti latus, nav bijis. Tikai rindas kārtībā varējis dabūt kādu laiku pastrādāt sabiedriskos darbus. Maksāti 2,5 lati par dienu vīriešiem, sievietēm – 2 lati. Kad pienāca vasara, varēja atkal urbt. Mocība tā bija, atceras Haralds Birznieks. Reizēm urbuši, urbuši, uzdūrušies akmenim, un jāsāk viss no gala. Pats viņš arī septiņus gadus pie tēva nostrādājis. Desmitiem aku dažādās pilsētas vietās izrakts. Tāpēc arī pilsēta izpētīta. Soli pa solim.

Skola

Tā bija Poruka pamatskola. Ganiņu skola. Katrs savā formas tērpā, jo tam vecākiem nav bijis naudas. Formas cepures gan visi valkājuši. "Pats iespaidīgākais un saviļņojošākais priekš manis bija gājiens pirmajā skolas dienā uz Annas baznīcu. Skolotājus cienījām. Bija kaut kāda dziļa bijība pret viņiem. Skolēni savā starpā satikām labi. Cits citu neapsaukāja, nepaķēra. Liela daļa bērnu nāca no bērnu patversmes Rāmavas (tagad Eduarda Veidenbauma) ielā 10. Kad patversmes zēniem gadījās izdarīt kādu pārkāpumu, viņi briesmīgi lūdzās skolotājiem, lai nesaka direktoram un neraksta dienasgrāmatās piezīmes."

No sākuma Poruka pamatskolā mācījās lielākoties latvieši. Tolaik Liepājā bija vairākas pamatskolas – Čakstes, Saulieša, Blaumaņa, 5.pamatskola. Ebrejiem bija divas skolas, krieviem – viena, bija arī poļu un vācu skolas. Kad 1940.gadā ienāca sarkanarmieši, ebreju, poļu un vāciešu skolas likvidēja. Tad tur sanāca visi. Atceros interesantu ebreju zēnu Maksi. Kur viņš pēc kara palika, nezinu. Tolaik visiem vajadzēja būt pionieros. Visi iestājās, tikai es un Leontīne Ruhmane nē. Leontīne ļoti labi mācījās. Ja gadījās četrinieks, tik ilgi staigāja skolotājiem pakaļ, kamēr to izlaboja par piecnieku.

Skolā ejot, Haralds Birznieks sapņojis par Lietišķās mākslas skolu. Tad atkal iedomājies par tehnikumu. "Mazās Jaunības Tekās" tolaik daudz rakstīja par jaunākajiem tehnikas sasniegumiem – radio, telefoniem. Gribējies to apgūt. Bet toreiz skolai vajadzēja naudu. Un tās nebija. Sapnis pārvērtās par tulznainām rokām, pie saimniekiem strādājot, vēlāk akas kopā ar tēvu urbjot.

Tirgus

Pats interesantākais puišeļa gados Haraldam Birzniekam licies tirgus. Bijis ko redzēt, kur ložņāt. Kur iepretim Annas baznīcai tagad uztaisīta autostāvvieta, trīsdesmitajos gados tirgojušies laucinieki. Zirgus no ratiem izjūguši, nodevuši tos tagadējā Ūdensvada sētā, lai paēdina un apkopj, paši tirgojuši ābolus, putraimus, adītas zeķes. Visu – tieši no ratiem. Bet piens, krējums, sviests, olas tirgoti no baltiem soliņiem, kas divās rindās bijuši savietoti iepretim aptiekai. No Ūdensvada iebrauktuves sētas uz Rožu laukuma pusi tirgoti kartupeļi. Gar tagadējā veikala "Gerkens un ko" sienu tirgotas siļķes. Bet Sadzīves pakalpojumu nama tuvumā bijis putnu tirgus. Vistas sasietām kājām vai būros gaidījušas, kad saimnieces vai bagāto māju ķēkšas tās novērtēs un nesīs mājās. No milzīgām mucām pārdotas arī zaļās ziepes. Tagadējā Pētertirgus vietā lielākoties tirgojušies paši pilsētnieki ar savos dārziņos izaudzēto: salātiņiem, sīpollokiem, arī pašceptu maizīti. Tirgotas arī zivis. Kūpinātas un arī dzīvas. Bijusi arī ēdnīca.

Siena tirgus tik interesants neesot bijis. Tur tirgots siens, graudi vistām, lopbarība, malka. Zirgus tur ārā nejūdza. Tur tirgoti arī sivēni un aitas. Bet tas puiku uzmanību īpaši nepiesaistīja.

Tajā laikā Liepājā bijuši arī divi krāmu tirgi. Viens Siena ielā, kur tagad veikals "Maxima". Tur bijuši mazi kabūzīši, sabūvēti uz koka platformām. Visu varēja redzēt: vecas un jaunas naglas, pakavi, zirglietas, stieņi, skrūves. Otrs uzbūvēts Līvas laukumā, iepretim bijušās "Daiļrades" ēkai.

Bet ne ar ko citu, protams, nevarēja salīdzināt Annas gadatirgu. Tur bijis viss: cirks, karuseļi. Sabraukuši cilvēki no malu malām. Laukstrādnieki, kas strādājuši pie saimniekiem, speciāli pielīguši, ka dienu vai divas viņiem vajag brīvas, lai tiktu uz šo notikumu. Arī Haralds Birznieks, ganos ejot, bijis tiesīgs divas dienas atbraukt uz Liepāju un būt klāt lielajā jampadracī. Pēdējais Annas tirgus noticis 1939.gadā. 1940.gadā padomju vara to aizliedza.

Tramvajs, fūrmaņi

Haralda Birznieka atmiņā divas līnijas. Viena – Karostas līnija. Galapunkts bijis pie Kalpaka tilta, tad pa O.Kalpaka ielu, pa Raiņa ielu, pa Rīgas ielu, pa Lielo ielu, tad pagriezies pa Graudu ielu līdz Kūrmājas prospektam, pa to līdz peldiestādei un līdz Peldu un K.Ūliha ielas stūrim. Dzinējs bijis abos vagona galos. Līdz vienam galam ticis, tas sāka kustību. Tas gājis pa vienām sliedēm, tikai vietumis bijušas vietas, kur divi pretimbraucošie tramvaji varētu samainīties vietām. Otra – pirmā līnija. Vadītāji visu laiku stāvējuši kājās, ārpusē. Vasarā kabināja klāt vaļējos vagonus. Tas bijis liels šiks, puišelim paspēt uzlēkt uz vagona tā, lai vadītājs nepamana. Puikas tolaik esot bijuši kā jau puikas. Gan izdomas bagāti, gan kustīgi.

"Tikai tā varēja izaugt slavenie sportisti," vērtē Haralds Birznieks, "kā brāļi Zviedri. Kopā spēlējām futbolu, kur tagad 6.vidusskola. Tur bija Krauzes zirgu ganības. Tolaik auto bija retums. Galvenais kravas transports pilsētā bija zirgi. Tie bija milzīgi lieli, iejūdza raspuskās, ar tām veda, ko vajadzēja. Krauzem, protams, nepatika, ka izmīdām zāli. Kad dabūja rokā bumbu, konfiscēja. Lūdzāmies, lai dod atpakaļ, ka vairs tur neiesim. Bet gājām jau atkal. Lai arī tā nebija ādas bumba, bet no lupatām sašūta, smaga, ka paspert nevarēja. Tur, tajās pļavās, ir sākums slavenajiem Liepājas futbolistiem."

Otrs uzņēmējs, kam bijuši zirgi, bijis Barkāns. Tas zirgus pārdevis un iegādājies smago mašīnu. Uz tās bortiem bijis rakstīts "Vairogs". Tā bijusi pirmā mašīna, ko puišeļiem apbrīnot ar biklu cerību, ka varbūt izdosies pavizināties.

Vienā mājā ar Birzniekiem dzīvojuši arī trīs slaveni kučieri: Rimkus, Štāls un Fogelis. Katram bijis savs zirgs, savi rati un darīšanas. Rimkus dēls bijis aizsargs. Rīgas un 1905.gada ielas stūrī viņam piederējusi konditoreja. "Dienās, kad visas bulciņas nav varēts pārdot, Rimkus kundze mātei par diviem santīmiem pārdeva vakardienas ceptās. Māte dažreiz tās nopirka priekš mums, bērniem."

Bērnu dienās viņam izdevies arī redzēt pirmo hārliju – motociklu ar blakusvāģi. Tas bijis brīnums, kas puikām dienām apbrīnojams un aprunājams.

Bet lielākoties visi braukuši ar ormaņiem. Vieglie rati ar atsperojumu, uz gumijas riteņiem. Puikas pamanījušies uzlēkt uz aizmugures, lai pavizinātos. Tad ormaņi centušies ar pātagu palaidnim trāpīt. Reizēm tīši kaitinājuši ormaņus. Saukuši: "Puika pakaļā! Puika pakaļā!" Kad ormanis mēģinājis tukšu gaisu aizgaiņāt ar pātagu, smiekli bijuši lieli.

Ormaņi lielākoties stāvējuši pie stacijas. Tur bijuši arī daži taksometri. Bet lielākā daļa pasažierus gaidījuši pie valdes nama Rožu laukumā.

Puiku interesi piesaistījuši arī līķrati, kas stāvējuši mācītājmuižā, Rāmavas ielā 12. Tie likušies vēl satraucošāki nekā kāzu kariete, kurā parasti bijuši balti zirgi.

Apskates vērts laiku pa laikam puikām bijis brīdis, kad no stacijas, kas atradusies iepretim tagad nograutajam Piena kombinātam, atgājis Aizputes bānītis. Un laiks, kad netālu no Melnās bumbas, no zvejas nākdamas, krastā stājās motorlaivas, kā sievas krāva zivis ratiņos un turpat uz vietas tirgoja. Tālāk bijusi laivu piestātne, no kuras svētdienās cilvēkus veda zaļumos, uz Friča birzi Attekas salā.

Baložu fangošana un citi brīnumi

Sētā Pļavu un Strautu ielas stūrī diviem vīriem – Štālam un Saksonam – piederējuši baložu būri. Putni audzēti gan izklaidei – ne radio, ne televīzijas tolaik nebija, gan peļņai. Tikko vīri pamanījuši, ka pāri laižas baložu bars, steigšus laiduši ārā savējos. Kad abi bari sagājuši kopā, sākusies lielākā spēle: vai nu paša baloži aizies līdzi svešajiem, vai svešie atnāks līdzi. To saukuši par baložu fangošanu. Tie, kam baloži mājās neatgriezās, staigāja gar baložu būriem savējos meklēdami. Ja atrada, tad vajadzēja izpirkt. Tāds bijis nerakstīts likums.

Interesi puikām izraisīja arī Kūrmājas degšana. "Pie uguns klāt nebiju, bet tās melnās sienas pamatīgi apskatīju," kaut kas no zēniskas ziņkāres vēl šodien skan Haralda Birznieka balsī.

Brīnums savā ziņā bija arī pēdējās vējdzirnavas, kas vēl pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados darbojās Pļavu un Miera ielas stūrī. Ļoti interesēja izpētīt, kā tie spārni griežas.

Pie trīsdesmito gadu Liepājas puiku dzīves piederējusi līdzsadzīvošana ar kārtībniekiem. Lai kā, bet drošību viņi pilsētā radījuši. Palīdzību varējis dabūt jebkurā laikā. Dežūrpostenis bijis Siena tirgū, arī Rožu laukumā. Interesanti bijis pētīt, kā ziemā kūpējušas koksa vanniņas pie kārtībnieku kājām, lai viņi kaut cik sasildītos. Kārtībnieki ļoti raudzījušies, lai ielas būtu tīras. Reizēm Haralda Birznieka mamma piestrādājusi par sētnieci. Vajadzējis no bruģakmens starpām katru sīko zālīti izravēt. Viņa pirksti vēl tagad jūt silto akmeni un zālītes sīksto pretošanos. Ja nebija tīri izravēts, draudēja protokols. Tādu kaunu neviens negribēja piedzīvot.

Reiz Haralds Birznieks gājis pa Pļavu ielu, rokās šokolādes papirosi, par santīmiem nopirkti. Attaisījis etviju un kā liels vīrs gatavojies papirosu iespraust mutē. Te pāri pa ielu meties viens kungs un saucis: "Ko dari? Nav brīv smēķēt!" Tas bijis laiks, kad visiem rūpējis, lai bērni augtu kārtīgi. Gan savējie, gan svešie.

Latvijas divdesmitā gadadiena

Laikam esmu palicis viens šajā pilsētā, kas piedalījās Latvijas Republikas divdesmitās gadadienas svinībās, dziedāja korī Latviešu biedrības namā. Tā bija milzīga svētku sajūta, pēc tam neko līdzīgu vairs neesmu piedzīvojis. Tagad visur tikai šauj un šauj raķetes. Tās ir apnikušas. Toreiz raķešu neatceros. Visi lielo veikalu skatlogi bija izgaismoti. Tajos zaļumiem apvītas valsts vīru ģīmetnes. Pa Kūrmājas prospektu, pa Graudu ielu uz ietvēm garās virtenēs saliktas dega eļļas lampiņas. Elektriskais apgaismojums ielās toreiz nebija tik spožs kā tagad. Skats bija iespaidīgs. Cilvēki saposušies, svinīgi, lepni par valsti.

Kāpēc mēs šodien nevaram tik lepni būt?

Vai tie bija zelta laiki?

Haralds Birznieks saka, ka viņam netīkot, ka pārspīlē pirmskara gadu bagātību un valsts varenību. Bija cilvēki, kas dzīvoja labi, pat ļoti labi. Bet bija arī tādi kā Birznieki. "Nevar sacīt, ka mums bija ļoti slikti, iztikām," viņš saka, "bet strādāt vajadzēja. Visiem. Mums, puikām, visus ūdeņus vajadzēja mātei sanest, ko veļu mazgāt. Drēbes valkājām cits pēc cita, kamēr noplīsa. Lielākie deva mazākajiem.

Atceros ziemu, kad malkas šķūnis atkal bija tukšs. Tēvam darba nebija, naudas arī. Ko darīs? Ezers aizsalis, brauksim pie tēvam pazīstamiem saimniekiem žagaros. Bija man kādi 11 vai 12 gadi. Paņēmām ragaveles. Es priecīgs – uz skolu nav jāiet. Maizīti kādu šķēli paņēmām līdzi. Ieejam vienās mājās. Saimnieks saka: ejiet celmus lauzt. Ziemā, kad viss sasalis? Otrās mājās ieejam, trešās – tas pats. Beidzot tos žagarus dabūjām sacirst. Ejam atpakaļ. Sniegs biezs. Spēka nav kājas pacelt. Toreiz pār ezeru brauca Kungu ielas galā. Ezera un Ganību ielas stūrī dzīvoja pazīstams veikalnieks Akselrods. Tēvs bija tādā nespēkā, ka lūdza, lai mums iedod kādu gabaliņu maizes. Nedeva. Māte vēlāk Akselrodam prasījusi, kāpēc nedevis. Tas atbildējis, ka domājis, ka tēvs ir piedzēries. Piedzēries? Viņš aiz neēšanas ļima. Pārbraucām, bet žagari slapji, nedeg. Zelta laiki? Katram jau sava pieredze. No otras puses: kas vainīgs, ka tēvs un māte tik daudz bērnu sarūpēja?

Tagad visi brēc: "Pensijas! Pensijas!" Tolaik tādu pensiju nebija. Tās saņēma tikai tie, kas bija strādājuši valsts darbā un dzelzceļnieki. Tēva māti arī tēvs atbalstīja. Mātes māte pie mums dzīvoja. Gāja pie baznīcas stāvēt ar izstieptu rociņu. Atceros, ka tad, kad pārnāca mājās, līdzēju tos santīmus saskaitīt un pats arī par to kādu santīmu dabūju. Es nevaru teikt, ka tagad dzīvoju augstu, bet par savu dzīvi nesūdzos. Pensija man, pensija sievai. Iztiekam."

Četras reizes pie altāra

"Sievas tēvs Matīss Štamers," turpina Haralds Birznieks, "bija brīvības cīņu dalībnieks. Kamēr dabūja angļu formas, gāja basām kājām karot. Viņš gāja kopā ar Kalpaku un Balodi. Visu Latviju izgājis cauri. Pēc tam dabūja zemi Tadaiķu "Bāriņos" – 19 hektāru. Viens no tiem, kam labi klājās. Paņēma aizņēmumu, uzbūvēja māju. Pēc tam piepirka zemi, uzbūvēja vēl otru māju. Lauksaimniecības mašīnas iegādājās. Bet pats sevi un citus diennakti darbā dzina. Vajadzēja arī prast saimniekot. Tā viņš to dabūja gatavu. Un, paldies, labu meitu izaudzināja.

Dzidru esmu četras reizes vedis pie altāra. Sagājām kopā 1952.gadā. Laulību reģistrējām 15.maijā, Atdzimšanas svētkos. Graudu ielā, otrajā stāvā virs kinoteātra "Viktorija". Pieteicāmies. Pēc divām nedēļām samaksāju 15 rubļu: ņem sievu padusē un ej, kur gribi. Ne kāzu, ne viesu. Mamma tad jau bija slima, uz gultas. Pārvedu mājās. Teicu: "Mamma, te tev būs vedekla." Pēc divdesmit pieciem gadiem svinējām Sudrabkāzas. Vēl pēc divdesmit pieciem gadiem – Zelta kāzas. Jaunākā dēla sieva Benita to izdomāja. Vēl pēc pieciem gadiem – Smaragda kāzas. "Četras reizes esmu bijis pie altāra ar vienu un to pašu sievu. Vai vēl kādu tādu Liepājā varat atrast?" Haralds Birznieks mazliet pakoķetē. Birznieki izaudzinājuši divus dēlus – Gunāru un Juri. "Man jau liela ģimene, aug jau ceturtā paaudze – mazmazbērni," priecājas Haralds Birznieks.

20.gadsimta trīsdesmitie gadi Liepājā
1930.gads Liepājā
57238 iedzīvotāji.
10556 cilvēki strādā rūpniecības uzņēmumos.
No Latvijā reģistrētajiem 2887 rūpniecības uzņēmumiem pilsētā darbojas 101, t.i., 3,5 procenti.
Rentablākie uzņēmumi – "Elektrības iestāde", peļņa 428000 latu, "Tramvajs" – 61000 latu.
Nodibina Liepājas Latviešu ārstu biedrību, Liepājas Ebreju ārstu–speciālistu biedrību, Liepājas Automobiļu klubu, Tautas universitāti.
Latvijas Jūrniecības departaments izstrādā noteikumus brīvostas ierīkošanai Liepājā.

1931.gads
Atklāj brīvostu.

1932.gads
7.septembrī atklāj Liepājas radiofona raidītāja telpas pasta ēkā.
15.oktobrī parādu dēļ bankrotē Drāšu fabrika.
1.novembrī atklāj Komercinstitūtu.
Jaunajā ostmalā atklāj pilsētas maiņstrāvas elektrocentrāli.

1933.gads
4.augustā Karostas darbnīcas nopērk ūtrupē nonākušo Drāšu fabriku.
Sabiedrība "Z.Fogels un Co" atjauno ražošanu papīrfabrikā Ezera ielā 20.
7.oktobrī atklāj Liepājas Cukurfabriku.

1934.gads
Kārlis Ulmanis iemūrē pamatakmeni Latviešu biedrības namam.13.decembrī iesvēta Armijas ekonomiskā veikala pamatakmeni.
8.jūlijā iesvēta Jaunliepājas luterāņu baznīcu.
Karostas darbnīcās uzbūvē 130 metru augsto Kuldīgas radiostacijas torni.
Gāzes fabrikā uzstāda benzola ražošanas iekārtu.

1935.gads
57 098 iedzīvotāji. Latvieši – 38846 jeb 68,3 procenti.
Karostas darbnīcās izgatavo pirmo sporta lidmašīnu.
Pilsētas valde nopērk namu Kūrmājas prospektā 16, ko nodod muzejam. 27.oktobrī atklāj Latviešu biedrības namu.
Jaunajā ostmalā atklāj jauno fabriku "Bekona eksports".
Dzelzceļa darbnīcās izgatavo pirmo lokomotīvi Latvijā.
Pabeidz Liepājas – Alsungas – Kuldīgas dzelzceļa izbūvi.

1936.gads
13.janvārī no Liepājas uz Rīgu aizlido pirmā Karostas darbnīcās būvētā sporta un tautas lidmašīna "KOD". Vēlāk uzbūvē "KOD–1", "KOD–2", "Kod–3", "KOD–4".
6.aprīlī izmēģina trīs jaunus pasažieru autobusus, kas izgatavoti Liepājas dzelzceļa darbnīcu vagonu nodaļā.
Novembrī Cukurfabrikas trīs darbības gados pirmo reizi saražoti 500 000 maisu cukura.
18.septembrī atklāj Valsts Liepājas Zvejniecības un zivkopības skolu Kūrmājas prospektā 3.

1937.gads
28.martā nodeg Kūrmāja.
13. maijā mirst Jēkabs Klaviers, Liepājas aizstāvēšanas cīņu dalībnieks, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.
15.jūnijā sākas regulāra gaisa satiksme starp Liepāju un Rīgu.
5.decembrī atklāj kuģošanai Liepājas ostas mola dienvidu vārtus.
Nodibināts jauktais koris "Līva".

1938.gads
Janvārī atklāj jauno pilsētas viesnīcu – pārbūvēto "Pēterpili".
Maijā uzbūvē zivju miltu fabriku.
2.jūlijā Karostas darbnīcas kļūst par akciju sabiedrību "Tosmare".
Gada vidū dzelzceļa darbnīcās sāk izlaist autobusus ar 30 vietām.
2.oktobrī iesvēta draudzīgā aicinājuma pamatskolas ēku.

1939.gads
29.aprīlī Biržas laukumā 13 iesvēta un atklāj akciju sabiedrības "Apavi" ēku.
18.martā Ziemeļu kapos atklāj piemiņas zīmi pulkvedim Oskaram Kalpakam.
19.oktobrī Liepāju atstāj pirmā baltvācu grupa. Liepājā dzīvo 4620 vāciešu.
22.oktobrī ierodas PSRS flotes pirmie kuģi – kreiseris "Kirov", mīnu laivas "Smetļivij" un "Stremeļņij".