Kurzemes Vārds

10:41 Ceturtdiena, 17. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Edīte Tišheizere: "Jūtos kā jauna ceļa sākumā"

Indra Imbovica

Pēc vēju pilsētā pavadītiem gandrīz astoņpadsmit gadiem ar 30.jūniju no darba Liepājas teātrī aizies un uz Valmieru pārcelsies tā literārā padomniece, teātra zinātniece Edīte Tišheizere.

Literārās padomnieces mazais kabinets jauki smaržo – zemeņu laiks. Nekas neliecina, ka tās saimniece gatavojas izvākties – dators strādā, turpat, uz galda blakus ogām, grāmatu un papīru kaudzītes. Uz maniem pirmajiem vārdiem, ka pilsētā klīst baumas, runas par darba maiņu, Edīte, kā allaž ar vieglu smaidu, atbild:
– Nekādu baumu, viss notiek.

Kāpēc tāds lēmums? Kādas ir šā brīža izjūtas?
– Patiesībā es braucu prom ar možām domām un jūtām. Tas ir atkal jauns posms manā dzīvē. Es jūtos kā jauna ceļa sākumā. Bija tāda iekšēja sajūta, ka kaut kāda latiņa ir sasniegta un sākas atkārtošanās. Un tomēr man ir liels dzenulis – es gribu rakstīt par Liepājas teātri. (Ētikas kodekss neļauj rakstīt par teātri, kurā pats strādā. – I.I.).

Cik gadu strādājāt Liepājas teātrī?
– Atnākot 1990.gada septembrī uz Liepāju, vispirms četrus ar pusi gadus strādāju par žurnālisti avīzē "Kursas Laiks", pēc tam trīspadsmit gadus – Liepājas teātrī. Pa vidu dzima mani bērni. Kopā sanāk 18 gadu.

Vai nav tā, ka pārcelšanos atvieglo tas, ka meitas izaugušas, kļūst patstāvīgas?
– Savā ziņā, jā. Vecākā meita Anna pabeidza 5.vidusskolu un, tā kā viņai labi padodas vācu, krievu un angļu valoda, viņa, tāpat kā daudzi jaunieši, devās valodu nostiprināt, strādājot par auklīti Vācijā. Un tad jau var domāt, kur un kā tālāk izglītoties un pielietot savas valodu zināšanas. Otra meita Marija šogad beidza vidusskolu un gatavojas it kā filozofiju studēt. Izvēle jau ir plaša. Bet dēls Jānis arī ir beidzis vienu savu dzīves posmu – 4.klasi, tātad sākumskolu. Dēls, protams, dosies man līdzi uz Valmieru.

Kas bija teātra mākslinieciskais vadītājs, kad sākāt strādāt?
– Tobrīd galvenais režisors bija Herberts Laukšteins. Pēc viņa nāca Juris Bartkevičs, kura laikā es atkal kādu brīdi teātrī nestrādāju. Un tad atnāca lietuviešu režisors Rolands Atkočūns. Tātad tikai divi. Kaut kā sagadījies tā, ka man nav bijusi izdevība sadarboties ar Oļģertu Kroderu, jo, kad viņš Liepājas teātrī iestudēja Ibsena "Pēru Gintu" un tad arī Čehova "Trīs māsas", tad manis šeit kārtējo reizi nebija. Tagad Valmieras teātrī ar viņu varēšu tikties katru dienu (smejas).

Liepājas teātrī daudzko esat paveikusi, bet šis tas vēl jāpadara. Vai ne tā?
– Tas smaguma centrs bija sagatavoties Liepājas teātra simtgadei. Tā nu ir aizvadīta. "Spēlmaņu nakts" arī notika Liepājā. Ir sakārtots teātra foto arhīvs.

Jums Liepājā ir vēl vairākas iestrādes, mācību spēka darbs ārpus teātra – Pedagoģijas akadēmijā un vēl citur.
– Domāju, ka šajā ziņā daudz nekas nemainīsies. Humanitārajā institūtā man kopā ar asistenti Zandu Borgu jāpabeidz pētījums par mūsu teātri – grāmata "Liepājas teātra līkloči". Zigurds Akmentiņš savu daļu par tā pirmsākumiem jau uzrakstījis, bet mums iekavējies savs darbs – par režiju, par virzieniem, par Nikolaja Mūrnieka laiku un tālāk. Teātra simtgade prasīja daudz spēka un laika. Mēs negribam rakstīt klasisko teātra vēsturi, bet tādu, ko cilvēki gribētu ar interesi lasīt, kas balstītos uz skatuves mākslas personībām. Pedagoģijas akadēmijā acīmredzot lasīšu lekcijas maģistrantiem.

Tātad pavisam jūs no Liepājas neaizejat?
– Nē, te taču paliek dzīvoklis – meitām savas mājas, kolēģi, draugi.

Ar ko jūs sāksit Valmieras teātrī? Vai arī ar gatavošanos šā teātra 90.jubilejas sezonai?
– Nē, nē (smejas). Vispirms rudenī būs Rūdolfa Blaumaņa festivāls, kuru iedibināja Valmieras teātris. Liepājas teātris piedalīsies ar "Silmaču" iestudējumu.

Bet arī ar Liepājas teātri visas saites taču netiks pārrautas?
– Kā jau teicu, vēlos rakstīt par Liepājas teātra izrādēm, aktieriem. Ir skaidrs, ka perifērijas teātrus apiet normāla kritika, kas viņus pazītu, kas saprastu, ko katram aktierim nozīmē tas, ko viņš izdarījis konkrētajā lomā, kas ļautu saprast izaugsmi, ceļu…

Kā jums šķiet, kādu jūs atstājat Liepājas teātri? Vai tas jau sāk atsperties uz stingrāka pamata?
– Es domāju, ka jā. Direktors un režisors Ivars Lūsis izveidojis savu komandu, kas viņu atbalsta. Šogad skatītāju zāles atkal bija pilnas. Arī nākamā gada repertuārs ir iecerēts interesants. Esmu pārliecināta, ka režisors Atkočūns Liepājas teātrī ienesis ko tādu citādāku, kā te noteikti pietrūka, kas bagātināja arī aktieru pieredzi un meistarību. Minēšu kaut vai Edgaru Pujātu, kurš aktieriski atplaucis, parādot, ka viņā ir lielas radošas potences. Lai arī sākumā atturīgi, ar kavēšanos, kritika atzīmēja Atkočūna iestudēto "Tēvoci Vaņu". Pašlaik viņš par viesrežisoru strādā pie izrādes Dailes teātrī. Liepājas teātrim pagaidām trūkst lielās klasikas iestudējumu. Valmieras teātrī ir divas Šekspīra izrādes vienā sezonā – "Hamlets" un "Karalis Līrs". Pārpilnās zālēs arī vēl spēlē Dostojevska "Idiotu". Vēl man ļoti rūp, lai neaizietu postā mūsu avīzīte "Trešais Zvans", kādas nav citos teātros. Tā bija Ivara Lūša ideja, ceru, ka to turpinās veidot.

Vēl pēdējais jautājums: kas nāks jūsu vietā?
– Tā būs jauna speciāliste, kura studē maģistrantūrā pie Silvijas Radzobes. Literārā daļa teātrī ir specifiska vieta, kurā vienlīdz ir gan ļoti plaši, gan šauri uzdevumi. Katrā teātrī tie gan ir citādāki. Atceros, ka savulaik Ādolfam Šapiro Jaunatnes teātrī literārais padomnieks vairāk bija vajadzīgs kā sarunu biedrs, kam izklāstīt savus plānus, kā cilvēks, ar kuru izrunāties, kurš uzklausa viņa domas. Man tāds statuss arī tīri labi patiktu, jo labprātāk skatos mēģinājumus, sarunājos, nevis lasu lugas.