Kurzemes Vārds

00:02 Pirmdiena, 19. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Pakāpieni

Kas tas tāds – baklažāns?
Daiga Lutere

Karjera
Nauris Hauka
Viesnīcas "Europa City Amrita" restorāna "Oskars" šefpavārs.
22 gadus vecs.
Pavāra Mārtiņa Rītiņa audzēknis.
Strādājis restorānos "Vincents" un "La Salsa".
Viņa pārliecība: īsts pavārs strādā priekam, nevis naudas dēļ.

"Kad pirms gadiem pieciem Rīgā aizgāju uz restorānu "Vincents" pie Mārtiņa Rītiņa, lai pieteiktos pavārmācekļu kursos, gandrīz drebēju no satraukuma, bet vienlaikus biju ļoti priecīgs, ka man ir tāda iespēja," atceras "Oskara" šefpavārs Nauris Hauka. "Bijām vairāk nekā simt kandidātu, bet palikām tikai seši. Toreiz, pašā sākumā, es, cilvēks no laukiem, taču nemaz nezināju, kas tas tāds – baklažāns. Kas ir timiāns, baziliks, majorāns. Taču, mācoties un strādājot par pavāru, pavisam skaidri esmu sapratis, ka šī profesija prasa nepārtraukti uzkrāt zināšanas. Pavāra darbā var skoloties visu mūžu un pilnīgi visu līdz galam arī neizzināt!"

Uz Rīgu, lai kļūtu par pavāru

No Jēkabpils rajona Gārsenes pagasta jaunais cilvēks apņēmības pilns devies uz galvaspilsētu, lai mācītos par pavāru. Ja mazotnē vēl šaubījies, par ko kļūt – dārznieku vai pavāru, tad jau pēc septītās klases beigšanas izvēle bijusi par labu otrajam variantam. Droši vien tādēļ, ka mamma ilgus gadus slimnīcā strādā par pavāri. Pirmās gatavošanas iemaņas Nauris ieguvis savās mājās, virtuvē, kad pārējie pieci brāļi mudinājuši arī viņu ko ēdamu pagatavot, jo vidējais taču grasoties par pavāru kļūt. Vēl arī mammas darbavietā nolūkotais. Tā bijusi visa puiša zināšana par ēdiena gatavošanu, kad apņēmības pilns devies uz Rīgu. Neskatoties uz mammas brīdinājumiem, ka šis darbs ir smags un ātri var iedzīvoties kāju, muguras un roku kaitēs.

Pirmie divi mēneši pagājuši, pa galvaspilsētu taustoties, un tad negaidīti, bet īstajā brīdī uzzinājis, ka Rītiņš meklē mācekļus. Tas pats Rītiņš, kurš savulaik tik aizrautīgi vadīja un vada televīzijas raidījumus par ēdienu gatavošanu un savu kārtējo meistardarbu pasniedz ar vārdiem: "Kas var būt labāks par šo!" Jā, viņam vajadzēja tieši tādus kā Nauris – pavisam zaļus gurķus, kurus vēl neviena arodskola ar savām zināšanām nav ietekmējusi.

"Man tā bija absolūti jauna pasaule. Jau otrajā dienā mūs ielaida virtuvē un lika ķerties pie darba. Mūs neuzkrītoši vēroja pieredzējušie pavāri. Biju starp tiem, kurus nolēma mācīt. Tagad zinu, ka tiešām pietiek ar visai īsu laiku, lai saprastu, vai cilvēks ir darītājs vai nav. Bet man bija liela neatlaidība, gribēju mācīties, biju laimīgs, ka esmu "Vincentā"," atziņās dalās Nauris. "Kādēļ teicu, ka pavārs nedrīkstētu strādāt naudas dēļ? Kādēļ pavāra darbs ir dzīvesveids? Tādēļ, ka par savu darbu, par pagatavoto ir jāsajūt prieks. Ja vēl klients tevis gatavoto novērtē un atzīst, ka tas bijis lielisks, tad ir dubultprieks. "Oskara" ēdienkartē nav tik ierasto karbonāžu vai kotlešu. Nevajag konkurēt ar to, kas ir vairumā ēdināšanas vietu."

Bet ne jau tikai ar liepājniekiem ir tā, ka viņi visai lēni pieņem jaunus piedāvājumus, it īpaši, ja ēdināšanas jomā parādās kas jauns, nebijis. Pavisam nesens gadījums. Šopirmdien vairāki liepājnieki atnākuši uz "Oskaru" pusdienot. Biznesa pusdienu piedāvājumā – "Varžu kājiņas tempura ar kartupeļu kapučino". Kaut kas tāds taču neesot ēdams! Šefpavārs atceras notikušo: "Izgāju no virtuves pie viesiem un gandrīz vai pierunāju, lai šo piedāvājumu pamēģina. Ka pagatavošu tā, ka garšos. Piekrita, un, kad bija paēduši, jautāja... kad atkal pusdienās būšot varžu kājiņas! Viss jau notiek, tikai lēni un pamazām! Uz restorānu nāk paēst, nobaudot visas trīs kārtas – zupu, otro, saldo. Un tad vēders pilns, un garšas kārpiņas palutinātas. Ēdiens, ēšana ir viena no dzīves baudām, un to nenodrošina tikai pilns šķīvis ar kartupeļiem un milzu karbonāde."

"Ir darbiņš!"

Kādu dienu, kad Nauris vēl strādājis Rīgā, zvanījis viņa mobilais tālrunis. Zvanītājs – Mārtiņš Rītiņš. Pirmie vārdi: "Ir darbiņš! Liepājā, restorānā "Oskars"." Restorāna menedžere Rītiņam bija ierunājusies par jauna šefpavāra nepieciešamību. "Es domāju tikai pāris minūtes," to brīdi atmiņā restaurē Nauris, "jo sapratu, ka tā būs iespēja sevi apliecināt. Lai tiktos ar viesnīcas direktoru, uz Liepāju atbraucu ar autobusu. Šajā pilsētā vienu reizi biju bijis pāris gadiņu vecumā. Direktora pirmie vārdi, mani ieraugot: "Cik tu esi jauns!" Jā, savas jaunības dēļ ne vienu vien kuriozu mirkli nācies piedzīvot. Kad preču piegādātājam parakstīju pavadzīmi, viņš jautāja, vai es esmu praktikants. Cilvēks laikam nevarēja saprast, kāpēc praktikanti paraksta pavadzīmes! Jautra situācija bija ar meitenēm, kas bija nākušas pieteikties par pavārēm, bet satiekot šefpavāru, tas ir, mani, sāka smieties."

Katli, pannas, plīts, papīri

Nauri var sazvanīt visas 24 stundas diennaktī, un, kad viņš nav darbā, arī tad kolēģi bieži zvana, lai konsultētos. No rīta, uz darbu atnākot, pirmais ir preču pasūtīšana, pavadzīmju rakstīšana, kalkulācijas, dienas darbu saplānošana, sapulce ar viesnīcas menedžeriem. Nauris slavē uzņēmīgos zemniekus, kas Liepājas rajonā audzē bioloģiskās lauksaimniecības produkciju, slavē Anitu Lindi, kura audzē visneparastākos garšaugus, un Vinetu Stībeli, kas audzē brīnišķīgus kartupeļus un daudz ko citu. Darbs restorānā nu reiz ir tāds, ka iepriekš nevar prognozēt, kāda būs diena. Būs daudz ēdāju vai ne. Nav neviena, un pēkšņi vienlaikus var ienākt piecpadsmit cilvēku. Izņēmums ir pasūtītie banketi, semināri, kāzas, izlaidumi un balles.

Jā, protams, iznākot arī pie plīts pastāvēt! Un tas ir prieks. Kad vari ņemt produktus un sagatavot, izveidot ko garšīgu. Naura laikā tapusi arī "Oskara" jaunā ēdienkarte, kurā, protams, palikuši vairāki ēdieni – restorāna klasika. No jaunā piedāvājuma jāmin zupa "Zivju čauders", kuru savulaik Nauris daudz vārījis Berga bazāra zaļās produkcijas tirdziņos, kamēr tā gatavošanu un sastāvdaļu saderību noslīpējis līdz perfektumam. Vēl "Dārzeņu sainītis ar bazilika pesto" – recepte, kas prātā ienākusi, kad Rīgā ar 3.maršruta autobusu braucis garām Zemitāna tiltam.

Vai jaunais šefpavārs paguvis iepazīt Liepāju? Viņš saka: "Pamazām iepazīstamies! Klubos ir būts, šādas tādas izklaides piedzīvotas. Sākumā man šķita, ka Liepāja ir lielāka, nekā tagad to redzu". Kādam, pēc Naura ieskata, ir jābūt labam šefpavāram? Vispirms jājūt prieks par savu darbu. Jābūt vēlmei visu laiku mācīties un apgūt jauno. Gribasspēka vajag, pacietības un – nepadoties.