Kurzemes Vārds

02:35 Otrdiena, 22. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Cilvēks nedēļas centrā

Pārdzīvotais tikai jāuzliek uz papīra
Nora Driķe

Vēstures un arī tagadnes atspoguļojumā nav kārtības. Vieni tiek noliegti, citu loma pārspīlēta. Vieni fakti izcelti, citi noslēpti – tā rodas vēstures viltošana. Kas vieniem ar lepnumu televīzijā pasludināti treknie gadi, citiem ir cīņa par izdzīvošanu. "Tāpēc, lai vēsture netiktu viltota, ir jāraksta tādas grāmatas," saka kazdandznieks Alfrēds Leja par savējām. Šodien Kazdangā svinēs viņa un Jāņa un Elzas Mežsētu kopīgās grāmatas "Kazdangas parks un tā dieviņš" atvēršanas svētkus. Šī ir Alfrēda Lejas vienpadsmitā grāmata. Un ceturtā par Kazdangu.

Ceturtdiena pensionētajam skolotājam, ilggadējam Latvijas soļošanas stila galvenajam tiesnesim, Kazdangas pētniekam, bija smaga diena – brauciens uz Rīgu, kur pēdējā gaitā pavadīts paša audzēknis. Tomēr vakarā mājās viņš mūs laipni sagaida un ļaujas iztaujāšanai. Uz galda rakstāmmašīna un jaunā grāmata, plauktos sporta balvas, rūpīgi krāti pieraksti, gadu gadiem veidotas hronikas par tehnikuma, skolas un sporta dzīvi.

Pienākums pret kolēģi

Jaunā grāmata stāsta par vienu no izcilākajiem un bagātākajiem Latvijas parkiem – Kazdangas parku un par lielu personību – skolotāju un parka lasītpratēju, zinātāju un kopēju Jāni Mežsētu. Grāmatas pirmajā daļā "Parks" publicēts J.Mežsētas sāktais un viņa sievas Elzas turpinātais manuskripts. Rakstudarbs ilgus gadus bijis pazudis, tomēr beidzot ar neatlaidīgām Alfrēda Lejas pūlēm atrasts. Otrās daļas "Parka dieviņš" autors ir viņš pats.

Jau tūlīt pēc Mežsētas bērēm 1975.gadā viņa bijušie audzēkņi norunājuši, ka sarūpēs skolotājam pieminekli. 1976.gadā Alfrēds Leja vēlējies braukt uz Monreālas olimpiādi. Pirms tam rajona partijas komitejas otrā sekretāre pārmetusi: "Jūs pārāk aktīvi darbojaties Mežsētas pieminekļa celtniecībā! Liepājā vēl Padomju Savienības varonim Imantam Sudmalim nav pieminekļa, un jūs jau gribat celt kaut kādam skolotājam!" Tehnikuma vadība esot saņēmusi norādi – nepieļaut pieminekļa tapšanu. Liksim vismaz piemiņas plāksni, sprieduši audzēkņi. "Bet bija jādabū Kultūras ministrijas atļauja, un uzraksti bija jāliek divās valodās. Viens no mūsu balstiem bija Mežsētas 1949.gada izlaiduma kursa audzēknis Jānis Blūms (slavenā kolhoza "Jaunais komunārs" priekšsēdētājs – N.D.), iesaistījās arī Imants Ziedonis, kurš teica – iztiksim bez ministrijas un bez krievu valodas." Tikai deviņus gadus pēc Mežsētas aiziešanas izdevies izveidot viņa piemiņas vietu Rožkalniņā.

"Padomju vara centās iznīcināt cilvēku ne par ko." Varbūt par to, ka šis cilvēks bija ļoti inteliģents, daudzu valodu protošs, radošs, skolotājs meklētājs, izzinātājs. Kādā 1923.gada kalendārā kopā ar Jāni Gresti nosaukts par nākotnes skolotāja ideālu. Mūža galā Jānis Mežsēta nonācis depresijā, jo tehnikuma vadība noliegusi viņa darbu. Pēc piecpadsmit gadu pārtraukuma, atgriežoties darbā tehnikumā 80.gadu beigās, Alfrēds Leja konstatējis, ka iznīcināts viss, ko Mežsēta atstājis vēsturē. Pazudušas vairākas piemiņas grāmatas, Jāņa Mežsētas lolojums – pedagoģijas kabinets. "Tukšums. Nekā nav bijis."

Daliņa vadzvaigzne

Paradums krāt pierakstus, laikrakstu izgriezumus, dokumentus Alfrēdam Lejam bijis no jaunības laikiem. Viņa vadzvaigzne kopš bērnības bija septiņkārtējais pasaules rekordists soļošanā Jānis Daliņš, arī Alfrēds gribējis būt tāds pats. Karš un tuberkuloze izjauca sapņus. Tomēr tieši sports palīdzējis izķepuroties no slimības. Tāpēc pirmo grāmatu Alfrēds Leja rakstīja par Latvijas soļošanas vēsturi. Aiznesis manuskriptu izdevniecībai, lai pienākot pēc mēneša. Pusi no darba saņēmis atpakaļ.

"Par daudz biju saslavējis Daliņu, Ulmaņa laika vieglatlētus, biju rakstījis par Berlīnes olimpiskajām spēlēm. Man esot labas novērošanas spējas, rakstot interesanti, bet nav politikas. Vai tad jums nebija nekādas sajūsmas par padomju varas atnākšanu, jautājis redaktors. Man tiešām nebija, jo mans tēvs bija neatkarīgās Latvijas un Lietuvas robežas muitnieks. Padomju varas atnākšanu viņš pārdzīvoja tik ļoti, ka nomira ar sirdstrieku," atceras Alfrēds Leja. Vēsture tika izmesta ārā, pašu autoru draudēja izmest no darba Kazdangas tehnikumā, bet tas nenotika, jo direktors Vladislavs Pušmucāns bijis saprātīgs. Oficiāli un ideoloģiski sports Latvijā drīkstēja sākties tikai ar 1940.gadu. Grāmatā redaktors bija ielicis Daliņa vārdu sarakstā kopā ar Latvijas PSR labākajiem soļotājiem – un arī par to dabūjis rājienu. "Tie bija laiki, kad nevarēja rakstīt pēc sirdsapziņas. Nu var rakstīt, kādas muļķības vien katrs grib, tikai pašam par to jāatbild," pasmaida autors. Grāmatiņa "Jaunieši, soļosim" iznāca 1962.gadā. Īstā soļošanas vēsture divās daļās tika izdota tikai 1997. un 2000.gadā ar nosaukumu "Ak, kaut man Daliņa kājas būtu".

"Labi, ka tādas grāmatas ir. Tās popularizē sportu. Rakstītais vārds daudz ko izteic. Arī Daliņa popularitāti izcēla "Jaunāko Ziņu" žurnālisti. Visi cilvēki katrā lauku sētā zināja, ko Daliņš darījis," Alfrēda Lejas veikumu īsi komentē soļošanas veterāns Arvīds Meņģis. Savukārt autoram sāp, ka lielajās Latvijas avīzēs par tautas sportu ziņas neatrast, jo "tagad sportā raksta par miljonāriem".

Necieta gļēvuļus

"Leja nenoniecināja nevienu, bet gļēvuļus, kas no rīta līnijas bēga, tos gan skolotājs necieta. Atceros, pirms tehnikuma sporta svētkiem sapulcējāmies, viņš pateica, kas būs jādara. Man jāskrien 400, 800 metru. Kāds tur kunkstēja: "Viņa jau neuzvarēs!" Skolotājs pateica: "Neuzvarēs, bet izturēs!"" atceras Irma Markopa, bijusī Kazdangas tehnikuma audzēkne. "Esmu no viņa mācījusies neatlaidību, pienākuma apziņu. Viņš ciena cilvēkus, kas kaut ko dara. Mani jaunībā ļoti iespaidoja viņa pirmā grāmata. Tas ir ko vērts, ka cilvēks var grāmatu uzrakstīt, es toreiz apbrīnoju." Pats skolotājs ar prieku atceras ciešo saikni starp skolotājiem un audzēkņiem 50.gados. Tieši audzēkņi viņam pērn sarīkojuši 80 gadu jubilejas svinības, un par to ir liels gandarījums.

Bet Kazdangas pagasta pētnieks nožēlo, ka jau pēckara gados nav uzrunājis un pierakstījis veco iedzīvotāju atmiņas. "Tagad varu apgalvot, ka diez vai kāda vēstures grāmata ir bez kļūdām. Jo katrs pielaiko sev to, ko atceras, katram ir savs skatījums. Es grāmatās neielieku to, par ko šaubos, ja man kaut kam trūkst pierādījumu. Un cenšos neaizskart cilvēkus. Visos gadījumos esmu centies ievērot neitralitāti. Neizpušķot dzīvi, bet parādīt to reāli." Nevienai Alfrēda Lejas grāmatai nav bijis pasūtītāja un nav bijis arī autoratlīdzības. Sporta vēsture, bērnības atmiņas Aizvīķos, Kazdanga – tās visas ir sirdij tuvās tēmas. "Tas viss ir pārdzīvots, atliek tikai uzlikt uz papīra," saka autors.