Kurzemes Vārds

00:01 Pirmdiena, 19. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Mūzika

Par tomātiem, kas nelidoja
Inita Gūtmane

Kad Latvijas 1.rokkafejnīcā uz skatuves izsauca cilvēkus, kuri piederīgi leģendārajai grupai "Credo", visiem uz tās nepietika vietas. Jā, viņu ir daudz – 33. Visu šo cilvēku vārdi, viņu izjustais, piedzīvotais un sasniegumi iemūžināti grāmatā "Credo", kuras atklāšanas svētki Liepājā notika 12.jūnijā. Grāmatas autore ANDRA ALKSNE "Kurzemes Vārdam" pastāstīja, kā veidots 336 lappušu biezais darbs, ko mēs tajā izlasīsim un kā grupa ienākusi viņas pašas dzīvē.

Kā radās ideja rakstīt grāmatu par Liepājas slaveno grupu?
– Tas notika pirms deviņiem vai desmit gadiem. "Credo" puiši sāka runāt, ka viņiem sakrājušies avīžu, žurnālu izgriezumi un citi materiāli, kurus vajadzētu apkopot, iesiet cietos vākos, lai nenoklīstu. Domājām publikācijām vēl ko pielikt klāt un paskatīties, kas no tā visa iznāks.

Sazinājos ar Valdi Skujiņu un Viktoru Dreimani jeb Kukinu. Izdomājām aprunāties ar visiem trīsdesmit trim cilvēkiem, kas trīsdesmit piecu gadu laikā bijuši piederīgi grupai "Credo", palīdzējuši tai zvaigžņu ceļā. Tā lēnām sākām viņus sameklēt un iztaujāt. Bet process ļoti ievilkās. Šo gadu laikā es pamanījos iestāties augstskolā, to pabeigt, mainīju dzīvesvietu un vēl nodarbojos ar blakus projektiem.

Sākotnējās intervijas vāktas kopā vienā laikā. Vēlāk intervēju tikai tos grupas dalībniekus, kas pienāca pēdējos gados. Bija laiks, kad materiālu vācu ļoti azartiski, bija arī brīdis, kad to nedarīju. Biju uzmetusi lūpu uz "Credo" puišiem par lietām, par kurām man šķita, ka viņi nedara tā, kā es varētu vēlēties. Paziņoju viņiem, ka nekā mums nebūs, ka visi materiāli paliks pagultē. Tad Valdis mani iepazīstināja ar lieliskiem cilvēkiem no izdevniecības "Poligrāfijas infocentrs" – Dagniju un Ēriku Vanagiem un jauno mākslinieku Jāni Pavlovsku, par kura mieru un darbaspējām esmu sajūsmā. Tā bija satikšanās ar īstajiem cilvēkiem īstajā vietā un laikā.

Ļoti intensīvs pie grāmatas tapšanas man bija pagājušais gads. Šķita, ka darbam beidzot jāpieliek punkts. Tā jau ir – kamēr nav kāds, kurš pasaka, ka termiņš iet uz beigām, slinkums dara savu.

Vai tad, kad grāmatu sākāt rakstīt, bijāt pārliecināta, ka to kāds vēlēsies izdot, ka materiāls ieraudzīs dienas gaismu?
– Armands (Armands Alksnis, grāmatas autores dzīvesbiedrs – I.G.) bija domājis, ka savāktais materiāls varētu aizņemt kādas simt lappuses. Bet, paskat, iznāca 336! Vēl ir visādas lietas, kas palika ārpusē. Ne visi "Credo" mūziķi un tehniskais personāls uzreiz atcerējās un ne visu gribēja stāstīt. Kad grāmatas prezentācijā Valdis runāja, domāju: kāpēc tu man to visu grāmatai neizstāstīji?

Vai bija daudz to lietu, ko mūziķi nevēlējās izpaust plašākai sabiedrībai?
– Es apzināti negāja tajā lauciņā, ko sauc par puišu privāto dzīvi. Privātās lietās ir privātas, kas zina, tas zina. Kas gribēs zināt, tas uzzinās citos veidos.

Kad Irēnai Burkēvicei ("Credo" bijusī soliste – I.G.) zvanīju, lai uzaicinātu uz prezentāciju, viņa jautāja, kas tad tajā grāmatā ir sarakstīts, jo viņai neviens neko neesot prasījis. "Irēna," es teicu, "mēs pirms gadiem astoņiem runājām!" Protams, ka daudz kas ir piemirsies, un šodien viņi teiktu citus vārdus. Bet notikumi, ko viņi piedzīvoja, tie jau nemainās. Mainās tikai tas, kā notikumus izstāsta.

– Uz grāmatas prezentāciju Latvijas 1.rokkafejnīcā bija sanākusi lielākā daļa no šiem 33 cilvēkiem. Cik viegli jums viņus izdevās atrast, lai intervētu un vēlāk sapulcinātu vienkopus?
– Gribētos taisīt pēcvārdu grāmatai, burtnīcas tipa kladīti, par to, kā grāmata tapa. Tas stāsts būtu fantastisks. Visus vajadzīgos cilvēkus mēs atradām. Atceros, neviens nezināja, kur meklēt Aelitu Kapteini (bijusī "Credo" soliste – I.G.). Vienreiz braucu uz Liepāju intervēt gluži citus cilvēkus. Satiku Jāni Šteinbergu ("Credo" bijušais dalībnieks – I.G.) un viņam jautāju, vai nezina, kā Aelitu atrast. Viņš pēc brīža piezvanīja un iedeva viņas tālruņa numuru. Zvanu Aelitai un saku, ka gribētu viņu satikt un ka varu aizbraukt pie viņas ciemos uz Nīcu. Viņa atbild, ka pēc piecpadsmit minūtēm būšot Rožu laukumā. Tā nu cilvēki paši panācās man pretī.

Valdis pirms prezentācijas man zvanīja, ka neesot atradis divus cilvēkus, un prasīja, vai man ar savām Šerloka Holmsa metodēm nav viņus izdevies sameklēt. Teicu: "Jā, viņi būs!" Man ir ļoti lieks prieks, ka atradām cilvēkus, kuri cits citu nebija satikuši gadus divdesmit. Prezentācijas sākuma brīdis, kad visi sastājās uz skatuves, bija ļoti emocionāls – man acīs bija asaras. Lai gan biju nosolījusies, ka nav jau par ko acis slapināt.

Sākotnēji Kukins vai Viktors Dreimanis mani daudz kur vadāja, rādīja, stāstīja. Bezgala žēl, ka viņš šo grāmatu nesagaidīja. Šodien (dienu pēc prezentācijas – I.G.) ar visu savu lielo ziedu pušķi braucu uz kapsētām un pabiju pie "Credo" puišiem. Lielu daļu savu ziedu atstāju viņiem... (Stāstītājas acīs sariešas asaras.) Es nevaru par to runāt bez emocijām. Arī man tas viss ir kļuvis ļoti nozīmīgi.

Kādas bija cilvēku pirmās emocijās, uzzinot, ka par viņiem rakstīs grāmatu? Vai bija gatavi uzreiz stāstīt, vai arī attrauca, ka daudz ūdeņu jau aiztecējis un tas viņiem vairs nav būtiski?
– Bija daži cilvēki, kurus man tā arī neizdevās intervēt, kuriem tas vairs nebija nozīmīgi. Varbūt tas saistīts ar kādām citām lietām, ko viņi negribēja stāstīt. Ar varu nevienu nemēģināju piedabūt. Tā ir pašu izvēle. Bet visi lielākoties bija ļoti priecīgi un atsaucīgi. Daudzi pasmējās un uztraucās, ka nespēj ko atcerēties. Laiks ir gājis, dzīve ir strauja, un daudz kas no piedzīvotā pabalējis. Kukins bija labs stāstnieks. Arī Valdis burbuļo kā strautiņš, ļauj tikai viņam runāt. Tāpat Jānis Kalējs un Guntis Veits, kuru neviens nevar aizrunāt.

Esmu ļoti priecīgi, ka grāmatā savas domas un emocijas atstājuši tie, kuru vairs nav starp mums, piemēram, jau minētais Kukins, Dainis Virga, kurš "Credo" īsu brīdi pamanījās sist bungas, kā arī Irēna Pālīte un Jānis Ruņģis. Bija jocīgas izjūtas, kad pirms prezentācijas zvanīju Valdim un teicu, ka ļoti gribu satikt Irēnu, bet viņš atbildēja, kas tas vairs nav iespējams. Tu ar tiem cilvēkiem esi runājis un pēkšņi saproti, ka viņu vairs nav. Apzinos, ka, ieliekot grāmatā šo cilvēku atmiņas un domas, esmu veidojusi vēsturi.

– Ko cilvēki vislabprātāk stāstīja – jautros notikumus vai vairāk minēja faktus no grupas dzīves?
– Jā, priecīgie notikumi bija tie, kurus viņi atcerējās vislabprātāk. Pats piņķerīgākais darbs bija ar faktiem. Linards Muciņš man uzticēja savu arhīvu ar avīžu publikācijām – ļoti skaistu mapi. Cilvēki man stāsta par notikumiem, nosauc gadskaitļus, laiku un vietas, bet es skatos mapē, un tur minēts pavisam kas cits. Armands man bija kā tāds pārbaudes objekts, kuram varēju jautāt, kā tad īsti bijis. Izrādās, arī tajā laikā avīzēs bija kļūdas. Vienā no preses izdevumiem rakstīts, ka "Credo" mūziķi uzstājušies kādā ārvalstī, bet Armands teica un vēlāk Valdis apstiprināja, ka viņi nekad mūžā tur nav spēlējuši. Var jau būt, ka kādas kļūdiņas iespraukušās arī grāmatā.

Spriežot no Valda Skujiņa stāstītā prezentācijas laikā, "Credo" cilvēki vienmēr bijuši dzīvespriecīgi, jautriem notikumiem atvērti.
– Dažreiz aizdomājos, kāpēc publika, sievietes mīlēja "Credo" puišus, kāpēc bija tas neprātīgais bums. Tāpēc, ka padomju laikā, kad mēs visi bijām ielikti rāmjos, kad par daudz ko nevarējām būt īsti droši, viņi ar savu vieglumu un dzīvesprieku, dzirkstošo azartu gan mūzikā, gan dzīvē atbruņoja klausītājus. Cilvēkus tas fascinēja, viņi gribēja ļauties tam bērnišķīgajam vieglumam. Grāmata ir krāsaina, gaiša, viegla. Tas ir arī tas, kas grupu raksturo.

Kāda bija jūsu pirmā sastapšanās ar grupu "Credo"? Vai arī bijāt tās fane?
– Nē! Armands mani par to visu laiku apceļ. Tajā laikā, kad grupa "Credo" bija ļoti populāra, es biju vidusskolniece, man uz skatuves patika citi puiši. "Credo" nebija manu favorītu grupu sarakstā. Pirms dažiem gadiem, kad ar Armandu pārkravājām mantas, atradām manu skolas laiku dziesmu kladi. Armands sacīja, lai parādu, kas tad man ir paticis. Tur bija "Līvu", "Opus Pro" dziesmas. Armands prasa: vai tad nav nevienas "Credo" dziesmas? Šķirstām un šķirstām. Nav! Domāju, ka esmu izgāzusies pēc pilnas programmas. Beigās tomēr atradām vienu dziesmu – Armanda sarakstīto "Atbildi". Tā man bija patikusi.

Arī pašlaik diezgan kritisku skatos uz tām lietām, ko daru pati un ko dara viņi. Ja viņiem izdodas kāda dziesma un koncerts, es priecājos kopā ar viņiem. Bet tā nav fanošana. Tas ir kas cits.

Ja nebijāt "Credo" fane un nestāvējāt pie skatuves pirmajā rindā, kā iepazināties ar Armandu Alksni?
– Es strādāju radio, veidoju jauniešu programmu "Dzirkstele". Veidojām arī "Dzirksteles" koncertus. Tad, kad es iepazinos ar Armandu, jau bijām pazīstami – tas ir tāds mūsu kalambūrs (smejas). Es braucu un intervēju cilvēkus, bija ierakstītas sarunas arī ar Armandu. Vairāk mēs satuvinājāmies vienā no "Dzirksteles" koncertiem.

– Raivis Krūms sacīja, ka "Credo" mūziķu sievām ir jābūt dzelzs lēdijām. Vai piekrītat?
– Zināma taisnība, protams, ir. Es Armandam esmu teikusi: ja mēs būtu satikušies tad, kad bija "Credo" ziedu laiki, diezin vai būtu palikuši kopā. Mēs sākām satikties brīdī, kad grupa "Credo" bija apklususi uz septiņiem gadiem. Man tajā laikā nebija mērķis satikties ar populāru cilvēku, kā daudzas meitenes sapņo. Par dzelzs lēdijām? Jā! Fanu uzmanība dažreiz kļūst uzmācīga. Reizēm par to var pasmaidīt, bet visi jau esam cilvēki – dažbrīd tas sāk traucēt. Es saprotu, ka tā ir viņu darba specifika un uz to ir vienkārši jāpiever acis, jāskatās caur skropstām.

Vai braucat arī līdzi uz "Credo" koncertiem?
– Grāmatas tapšanas laikā es viņiem sekoju kā ēna. Likās, ka viņi mani piecieš kā zobu sāpes (smejas). Vasarā arī puiku ņemam līdzi, viņu mūzikas lietas interesē. Darba dēļ man un Armandam grūti saskaņot brīvdienas, tāpēc izmantoju iespēju, kad varu tikt līdzi uz "Credo" spēli. Nākamajā dienā kopā atvelkam elpu un izbraucam kādu līkumiņu pa Latviju, tā teikt, apvienojam darbu ar atpūtu.

Cik no pašas redzētā esat ielikusi grāmatā?
– Daudz kas no manām emocijām ir palicis ārpusē. Grāmata ir vairāk reportāžas tipa darbiņš.

Jūs esat radio žurnāliste, tas droši vien palīdzēja, rakstot grāmatu?
– Es smejos, ka viss sākās ar dziesmu tekstiem un beidzās ar grāmatu. Tagad domāju: kā man vispār pietika dūšas kaut kam tādam ķerties klāt? Bet tajā brīdī par to nedomāju. Jā, palīdzēja darbs radio žurnālistikā. Savulaik es šad tad arī presei rakstīju. Man patīk rakstīt stāstus. To dēļ sev dzīvesvietu atradām Baldonē – piedalījos stāstu konkursā, ko bija izsludinājusi šī pilsēta, un pamanījos tajā uzvarēt. Nokļuvuši Baldonē, sapratām, ka šajā skaistajā vietā gribam palikt. Jau trīs gadus mēs tur dzīvojam.

Kādas ir sajūtas, turot rokā savu grāmatu?
– Ļoti jocīgas. Otrdienas vakarā (10.jūnijā – I.G.) bija Armanda jubilejas koncerts Latvijas radio 2.programmas tiešraidē. 45 minūtes pirms tās man piezvanīja mākslinieks Jānis Pavlovskis un prasīja, vai negribot pirmo signāleksemplāru. Metu visu pie malas un skrēju uz izdevniecību. Puiši jau vēra vaļā muti, lai dziedātu, kad es studijā ienācu ar grāmatu rokā. Tās izjūtas viņiem un man bija ļoti īpašas. Kad paņem grāmatu, to gribas glāstīt un glāstīt. Protams, uz pirmā eksemplāra nonāca šampanieša šļakatas. Grāmatu nēsāju līdzi un no rokām ārā nelaižu. Pirmais eksemplārs man ir ļoti īpašs.

Vai grāmata izskatās tā, kā to iztēlojāties savos sapņos?
– Nē, daudzreiz krāšņāka! Sākot jau ar vāku noformējumu. Grāmatā bija iespējams ielikt gan krāsainās bildītes, gan skaistu grāmatzīmīti. Esmu ļoti pateicīga izdevējiem par šo darbu.

Kad domājām par grāmatas vāku, spriedām, ka ir 33 cilvēki, kas saistīti ar "Credo", un vajadzētu taisīt grupas foto. Bet, ja visus satilpinās nelielā formātā, iznāks punktiņa lieluma galvas. Turklāt visus sapulcināt uz bildēšanos bija nereāli. Likt tikai grupas nosaukumu? Varbūt tad tā būtu grāmata par auto skolu? Tad nonācām pie secinājuma, ka jāizmanto mūzikas instrumenti. Visas puišu ģitāras sanesām foto studijā un sākām ar tām spēlēties.

Veidojot rakstus par agrākiem laikiem, nereti arī mūsu darbā nākas saskarties ar fotogrāfiju trūkumu. Vai jums bija viegli tās iegūt?
– Katram no puišiem ir savs privātais bilžu arhīvs, un viņi bija atsaucīgi, uzticēja to man. Es nosolījos, ka bildes atdošu. Katrai fotogrāfijai otrā pusē ļoti rūpīgi ar zīmulīti uzrakstīju, kam tā pieder. Laika gaitā, protams, arhīvi jau ir paplucināti. Guntis teica, ka aizdod vienam, otram un beigās pašam nav to bilžu. Grūtāk gāja, vizualizējot "Credo" diskogrāfijas sarakstu grāmatas beigās. Ar diskiem viss ir kārtībā, bet ar plašu vākiem, īpaši ar pirmo bija problēmas. Pagāja vairākas nedēļas, kamēr tos sadzinu rokā. Pirmajai platītei vāciņš bija tik ļoti nolietojies, tik apbružāts un palicis tik nekvalitatīvs, ka to bija grūti ielikt grāmatā. Bet caur draugu draugiem un paziņām tomēr visu atradām, par ko mums ir liels prieks.

Gandrīz visiem 33 cilvēkiem grāmatiņas ir svinīgi pasniegtas. Vai saņemat arī atsauksmes, vērtējumu par savu darbu?
– Līdz prezentācijai to bija lasījis tikai Armands, bet ne no vāka līdz vākam. Valdim un Linardam aizsūtīju lielāko pusi. Linards ļoti rūpīgi izlasīja un atzina, ka neesot rēķinājies, ka var tā sanākt. Viņš bija ļoti priecīgs. Valdim arī nekādu komentāru un iebildumu nebija. Šorīt (13.jūnijā – I.G.) man zvanīja radio kolēģi, ka gājuši garām Jāņa Rozes grāmatnīcai un redzējuši grāmatu izliktu pie jaunumiem.

Rakstot ļoti piedomāju, ko teiks citi. Es ar baltiem cimdiem šim darbam piegāju. Ir lietas, kuras, man šķiet, vajadzēja atstāt aiz vākiem vai uzrakstīt mazliet saudzīgāk. Jokojot es Edgaram Silacērpam teicu, ka tagad laikam man jākāpj lidmašīnā un jālido tālu prom, lai mani nepanāktu tomāti. Bet ceru, ka tik ļauni nebūs. Visi ir pieauguši cilvēki un saprotoši. Tā ir tikai mana versija par "Credo" notikumiem, kāds cits rakstītu par tiem pašiem notikumiem citādāk, un tā būtu pavisam cita grāmata. Es priecātos, ja kāds uzņemtos to darīt, īpaši, ja tas būtu kāds liepājnieks.

Savā grāmatā jūs ne tikai esat pastāstījusi par grupu, bet, nebūdama liepājniece, labi raksturojusi arī pilsētu.
– Es neesmu liepājniece, bet apzināti meklēju faktus par pilsētu. Ar Liepāju deviņdesmitajos gados man bija ļoti īpašas attiecības, tā bija kā svaigs gaiss. Kad Rīgā vairāk nevarēju izturēt, kāpu autobusā un braucu uz Liepāju, gāju līdz jūrai. Ejot no autoostas līdz viesnīcai, reiz es satiku piecpadsmit pazīstamu cilvēku. Tas deva tādu emocionālu lādiņu, ka tajā pašā vai nākamajā vakarā varēju kāpt autobusā un braukt atpakaļ uz Rīgu un turpināt darboties. Bija brīdis, kad man šķita, ka es Liepājā varētu arī strādāt.

Zinot, kam iziets cauri, vai jūs kādreiz uzņemtos rakstīt grāmatu par kādu citu grupu?
– Droši vien, ka jā. Tas āķis lūpā jau ir iemests. Bet to darītu ar vienu nosacījumu: tiem cilvēkiem, par kuriem rakstītu, būtu jābūt labvēlīgiem, ieinteresētiem. Tad tas notiktu vieglāk. Kaut gan tik viegli jau nemaz negāja. Kad naktīs strādāju un dēlam pievērsu mazāk uzmanības, viņš man jautāja: "Kam tev tas viss ir vajadzīgs?" Teicu: zini, dēls, tas labs jautājums, es uz to nevaru atbildēt. Viņam vajadzēja mammu, bet tā bija iegrimusi papīru grēdās.

Prezentācijā izskanēja, ka savam vīram piecdesmit gadu jubilejā esat sagādājusi vislabāko dāvanu – grāmatu. Vai grāmatas atvēršanas svētki bija speciāli ieplānoti Armanda dzimšanas dienā?
– Nē. Dagnija (Dagnija Vanaga, "Poligrāfijas infocentra" direktore – I.G.) jautāja, kad Armandam ir jubileja. Pie šī datuma arī palikām. Sākumā domājām, ka grāmatas atvēršanas svētki būs martā, bet, protams, nevarējām paspēt.

Armands pirms tam man teica, ka cerot – šoreiz dzimšanas diena būs klusa un to pavadīsim ģimenes lokā. Arī pirms desmit gadiem, viņam nezinot, sarūpēju īpašu dzimšanas dienas dāvanu – koncertu, kas skanēja radio tiešraidē no Rīgas kluba "Slepenais eksperiments". Viņam nezinot šo koncertu noorganizēju kopā ar draugiem un kolēģiem. Mēs sameklējām cilvēkus, ar kuriem viņš bija kopā spēlējis, sākot no mūzikas skolas laikiem un beidzot ar Raimondu Paulu. Dzimšanas diena viņam ir 12.jūnijā, koncerts bija sarunāts 8.jūlijā. Dzimšanas dienā viņš saņēma ielūgumu uz šo koncertu. Tāpat kā šogad, arī toreiz viņš bija ārkārtīgi pārsteigts.

"Grāmatā ir parādīta grupas "Credo" romantiskā puse. Ja arī ir kāds melnumiņš, tad, skaistos ziedos iejaukts, tas ir grūti pamanāms. Grāmatā vairāk ir attēlots Andras un Armanda Alkšņu skatījums uz grupas dzīvi. Darbā nav minēti daudzi notikumi no "Credo" dzīves, bet nebija jau arī jēgas to aprakstīšanai tērēt tinti, jo neviens tāpat tam neticētu, domātu, ka tā ir zinātniskā fantastika."
Edgars Silacērps

"Man patīk stils, kādā grāmata uzrakstīta – reportāžas. Grāmata ir interesanta, un to var viegli lasīt. Katrs no žurnālistiem, mūziķiem un citiem cilvēkiem, kas runāja, kurus intervēja, sevi tajā pazīs. Skatoties no malas, varu teikt, ka grāmata "Credo" ir tā laika vēstures liecība. Būs cilvēki, kas rakstītajam piekritīs, un būs tādi, kas domās citādāk."
Valdis Skujiņš

"Grāmata ir ļoti jauka, tā ir brīnišķīgi uzrakstīta, lasot dažas vietas, man bija jāsmejas. Domāju, ka šo grāmatu lasīs un tā būs īpaši interesanta tiem, kas bija saistīti ar to laiku un grupas "Credo" cilvēkiem."
Daina Skujiņa


Recenzija
Saulainā romantisma anatomija
Andra Alksne, "Credo". Poligrāfijas infocentrs, 2008.

Izteikt viedokli par kolēģes darbu, kuras koši kolorītās radioreportāžas par Liepājas un citiem festivāliem savulaik bija viena no garšīgākajām radio odziņām, nav pateicīga apņemšanās. Vēl jo sarežģītāku situāciju vērš acīm redzamais un nenoliedzamais – Andras Alksnes grāmata "Credo" tapusi ne vien ilgstošā laikposmā, bet arī ar neviltotu sirsnību un mīlestību, savukārt analizēt jūtas ir pretrunīgi riskanta nodarbe. Tomēr vienlaikus fakts – grāmata par vienu no 20.gadsimta izcilākajām Latvijas grupām – ir tik unikāls, ka klusēšana būtu vēl lielāks grēks.

Manuprāt, grāmatas lielākā veiksme slēpjas Andras darba pamatīgumā. Autore ir vienlīdz rūpīgi aptaujājusi gan notikumu dalībniekus, gan aculieciniekus, vienlaikus cītīgi izšķirstot gan preses izdevumus, kas par "Credo" vēstīja tieši slavas mirkļos, gan veiksmīgi sintezējot to ar dalībnieku vērtējumiem no laika attāluma. Var just, ka Andrai būtiski palīdz tas, ka viņa šajā mūzikas vidē un tā aizkulisēs jūtas kā zivs ūdenī. Vienlaikus vismaz liepājnieki tomēr sajutīs, ka autore pati nav liepājniece. Te gan uzreiz gribas piebilst, ka vismaz manā skatījumā atsevišķu epizožu veidojumā šis potenciālais biogrāfisko aprakstu defekts pārvērties efektā, jo pieļauju, ka liepājniekiem ar viņu iedzimto lokālpatriotisma magnētismu būtu grūti atturēties no vides neizkrāsošanas vietās, kur labi noder Andras labvēlīgi lietišķais stāstījums.

Vairākās nodaļās autore sarežģītas epizodes pasniedz tik viegli un aizraujoši, ka grāmata vienkārši ierauj sevī, pie viena ļaujot saprast padomju sistēmas stulbumu, kā epizodēs gan ar "Credo" neatnākšanu no "Baltijas" kluba un centra kultūras namu čigānmeiteņu dēļ, gan dziesmu saskaņošanas absurdiem pie padomju cenzorpapiem. Vienlaikus Andra veiksmīgi izvairās gan no nevajadzīgas moralizēšanas, gan snobiskas bijušo laiku apņirgšanas, un šis dominējošais motīvs "pie mums tie ir tvaiki – tādi bij laiki" ļauj lasītājam bez ātruma pārslēdzieniem pašsaprotami iejusties 20.gadsimta septiņdesmitajos, astoņdesmitajos.

Ar to gribas uzsvērt, ka lasītājam rodas priekšstats – Andrai izdevies uztvert laika un Liepājas nervu "Credo" dzimšanas un augšanas brīdī, un faktiski nav ne stereotipu putekļu, kas visnotaļ bieži klāj neliepājnieku darbu mēģinājumus par šo laikposmu, gan klaju vēsturisku ačgārnību, kas tos parasti tādās reizēs pavada.

Par grāmatas otru lielāko ieguvumu, manuprāt, var uzskatīt autores nevairīšanos no tēmām, kas "Credo" vēsturē varētu tikt uzskatītas par slidenām. Stereotipu laušana pārvēršas par lielo plusu, kad Andra šķetina vienu no dūšīgākajiem samezglojumiem Liepājas populārās mūzikas vēsturē, parādot, kāpēc "Credo" bija saulainie puikas, bet "Līvi" – spurainie, un kā veidojās vienā nelielā pilsētā faktiski līdzās dzīvojošu talantīgo mūziķu savstarpējās attiecības. Visu cieņu autorei, ka viņa droši stūrē cauri skauģu bieži apspriestajai versijai par to, kas būtu "Credo" bez Raimonda Paula, un lietišķi nevairās dokumentēt arī grupas slavas norietu. Tāpat Andra riskē pieskarties arī pikanti strīdīgajai situācijai, kad vecais "Credo" pārtapa par jauno, un lai arī nojaušams kurā pusē paliek Armanda Alkšņa dzīvesbiedre, šis viedoklis nav kategorisks, kamēr kopumā šādu situāciju atspoguļojums tikai pierāda, ka "Credo" patiešām ir tikai dzīvi cilvēki ar saviem lielajiem plusiem un tādām pašām mākslinieku cilvēciskajām vājībām.

Pieļauju gan, ka kādai lasītāju daļai mazliet par vienkāršotu šķitīs grupas slavas gadu gaitu attainojums, kur tā vien šķiet, ka padomju šovbiznesa menedžmenta būtību līdz kaulam izkodušie grupas menedžeri Valdis Skujiņš un Linards Muciņš visas problēmas lauž vienkāršāk nekā Lāčplēsis "Baltijas" sērkociņus, tomēr grāmatu caurvij motīvs, ka "Credo" visupirms allaž un vienmēr domājis par saviem skatītājiem, un var jau būt, ka arī šajā saulainā romantisma anatomijā gluži tāpat kā "Credo" mūzikā sviedru smakas šķetināšana un sadedzināto nervu šūnu reanimēšana nav nepieciešama

Iespējams, ka grāmatas teksta beigas mazliet izšķīst, un to īpaši neglābj ne vairāku grupas dalībnieku vērtējums notikušajam no distances, ne arī "Credo" diskogrāfija. Taču šim izklīdumam ir visnotaļ pragmatisks arguments, jo jaunais, 21.gadsimta veco zēnu atvasaras Rīgas "Credo" būtiski atšķiras( to arī uzsver dalībnieki, kas grupā spēlējuši visu šo laiku) no tā puiciski labsirdīgā liepājnieciskā "Credo", kas ļoti centās uzkāpt popmūzikas olimpā, un strādāja tik neatlaidīgi, ka mērķi sasniedza. Tomēr, ja vien jums sirdij tuva Liepāja un mīļš ir "Credo" sastrādātais lērums viss, tad nešaubīgi – šī ir grāmata jūsu bibliotēkas priekšplānam.

Edgars Lūsēns