Kurzemes Vārds

02:28 Otrdiena, 22. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Jāņi

Peldus svinēt Jāņus
Andžils Remess

Tas notika pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās, kad Liepājas futbola stabilajam līderim "Sarkanā metalurga" komandai pēkšņi radās nopietns sāncensis tepat savā pilsētā. Sāncensi sauca – Tosmares ciemata komanda, un tajā spēlēja lielākoties no dažādām PSRS republikām dienēt uz Karostu atsūtītie futbolisti. Kara jūrnieku skarbā ikdiena viņiem gāja garām – galvenais bija trenēties un spēlēt futbolu. Nu Liepājas futbola cienītājus tik daudz vairs neintriģēja spēles ar Rīgas labākajām komandām kā mūsu pilsētas abu pārstāvju savstarpējās cīņas. Tie bija principiāli dueļi, un šķita, ka gan vieniem, gan otriem svarīgāk par augstu vietu Latvijas meistarsacīkstēs bija uzvarēt savstarpējās spēlēs.

Tā nu bija paredzējusi Latvijas kausa izcīņas izloze, ka nākamajā dienā pēc Jāņiem abām komandām jātiekas ceturtdaļfinālā. Kas to vairs pateiks, kam tas ienāca prātā, taču, lai tosmarieši nepadotos vilinājumam jāņot un līgonaktī netērētu spēkus, tika nolemts, ka gada īsākā nakts komandai jāpavada uz kuģa. Drošs paliek drošs, pievakarē kuģis atstāja krastu un nostājās Karostas kanāla vidū.

Taču komandā bija arī vairāki latvieši, un, kas tas par latvieti, kurš līgonaktī negribētu likt dvēselei gavilēt. Arī dažam labam citas tautas dēlam nekas nebija pretī iepazīt latviešu nacionālās tradīcijas. Kad treneri bija pārliecinājušies, ka visa komanda atdusas un arī paši savās kajītēs devušies pie miera, bet turpat pāri Velnciemā iedegās jāņuģunis un sāka skanēt līgodziesmas, bariņš futbolistu klusi ieslīdēja kanāla ūdeņos un drīz vien jau atradās līgotāju vidū.

Nākamajā rītā jau nodarbību sākumā treneri saprata, kas noticis. Saruna bija īsa: ja zaudēsit, visa komanda veselu mēnesi uz karaspēka daļu, un bez kādiem atvaļinājumiem.

To vajadzēja redzēt, kā laukumā plosījās tosmarieši. Likās, ka tajā dienā viņi samaltu miltos jebkuru komandu, kas stātos pretī. Kaut arī "Sarkanā metalurga" sastāvā spēlēja desmit futbolisti no Latvijas izlases, Tosmares ciemats uzvarēja ar 4:2.


Līgošana kara jūrnieku gaumē
Pēteris Jaunzems

Par to, cik neparasti Jāņu sagaidīšana pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās īsi pirms Atmodas aizvadīta Kazdangas pagastā, pavēstīja piena pārstrādes uzņēmuma "Elpa" valdes priekšsēdētājs Gundars Sisenis. Toreiz viņš vēl strādājis Lauksaimniecības tehnikumā, kam kara jūrnieki no Liepājas skaitījušies tādi kā šefi, kas reizēm atsūtījuši karavīrus palīdzēt izravēt dārzeņu laukus. Taču piedalīties līgošanā, kā jau tas nereti notiek, uzaicināti ne jau praktiskā darba darītāji, bet gan viņu augstākie komandieri, kas uz ballēšanos ieradušies baltos kreklos un kuplā pulkā. Kad vietējie pašdarbnieki sākuši skandēt līgodziesmas, ciemiņi painteresējušies, ko nozīmē piedziedājumā tik bieži atkārtotais vārdiņš "līgo"? Viņu šoferis, kurš pratis latviski, iztulkojis, ka krievski tas skanot kačaj. O! tad jau tā ir mūsu – jūrnieku izcelsmes dziesma," priecājušies atbraucēji.

Vēlāk, kad jau krietni bijuši iebaudīti grādīgie dzērieni, armijniekus ļoti sajūsminājuši gaisā augstu paceltie pūdeles. Tie viņiem atgādinājuši, ka jāvelk ārā no somām un svētku kuplināšanai jāsāk pielietot līdzpaņemtās raķetes. Tomēr, kad tās palaistas, visu apkārtni ietinuši melni dūmu mutuļi un baltie krekli pārklājušies ar sodrēju kārtu. Izrādījies, ka viesi saputrojuši kastes un signālraķešu vietā atveduši uzbrukuma aizsega radīšanai ražotos dūmekļus.

Bet, kā mēdz sacīt, kronis visam bijusi vainagu dedzināšana. Kara resora pārstāvji, vēlēdamies par varītēm iesaistīties latviešu tradīciju kuplināšanā, iesvieduši ugunskurā sava iesilušā kapteiņa formas cepuri. Beigās, kad jau svīdusi rīta gaismiņa, jūrnieki posušies mājupceļā, bet tad izrādījies, ka puikas no automašīnas bākas tiem izlaiduši degvielu. Lai bāku atkal piepildītu, sameklējuši bagāžniekā ielikto benzīna kannu. Taču, kad lielākā daļa no tās satura bijusi jau iepildīta autobākā, noskaidrojies, ka šoferis kannu paģiru remdēšanai tālredzīgi bija paslepu piepildījis ar Jāņu alu.


"Es biju meija!"
Daiga Lutere

Liepājas tiesas krimināllietu kancelejas vadītājai Larisai Pevko neparasti Jāņi gadījušies pirms diviem gadiem, kad draugi viņu uzaicinājuši ceļojumā uz Ungāriju jūnijā, tieši Jāņu laikā. Toreiz braucienā, lai piedalītos tautas deju festivālā, devusies tautas deju grupa "Senā daile", kurā ir tagad jau savus skaistākos gadus sasniegušie dejotāji no slavenās deju grupas "Daile". Līgo vakars pienācis kādā nelielā ciematiņā. No Latvijas līdzi bijis paņemts gan alus, gan jāņusiers. Bet kā gada īsāko nakti interesanti pavadīt?

Nez kur radies Rūdolfa Blaumaņa lugas "Skroderdienas Silmačos" lugas eksemplārs, ne jau bez iemesla līdzi paņemts. Visi devušies uz pļaviņu aiz internāta, kurā dejotāji gulējuši. Pļavā iezīmēta skatuves vieta, un katrs no grupas izlozējis savu lugas tēlu, kura ādā jāiedzīvojas. Tā kā dejotāju un līdzbraucēju bijis vairāk nekā lugas varoņu, kādam tikusi arī krāsns, kādam šujmašīnas, bet kādam galda loma. "Es biju meija! Precīzāk, bērziņš, kas stāvēja uz skatuves un vēl ar trim citiem tādiem pašiem bērziņiem līgojās vējā," atceras Larisa. "Lugas spēlēšana notika tā, ka bija viena teicēja, kas lasīja tekstu, bet aktieri tikai kustējās pa skatuvi, plātīja muti un iejutās tēlos. Vairāk jau tāds pantonīmas variants. Visi bijām pārsmējušies līki! Tik jautri Jāņi, šķiet, man nekad vēl nebija bijuši."


Kā ciemkukulī iedot Latvijas smaržu?
Līvija Leine

Tovasar darbs dzina darbu. Tāpēc Jāņu vakars tuvojās ašāk nekā ierasts. Sētsvidus gan bija izpļauts, arī pīrāgi izcepti. Bet lielā pļava aiz dārza eglēm, kas parasti jau bija pārvērsta smaržīgos vālos un sanesta šķūnī, lai jāņubērniem būtu, kur rīta nomidzī iekrist, stāvēja kā stāvējusi. Mazliet samulsuši par tādu nevērību pret viņu centību augt un kuplot bija gan biškrēsliņu armijas vadoņi, gan maigās madaru meitiņas, gan sarkanā āboliņa brašuļi, gan rūsgano smilgu piekļāvīgi pakļāvīgās vējgalves, gan zilo zvaniņu kori. Bet visvairāk nobēdājušies par pļavu bija mājas saimnieki, domādami, ka aplīgošana nu ir neizbēgama.

Bet tad sēta piebira ar līgotājiem. Un īsākās nakts svinēšana varēja sākties. Starp jāņubērniem bija arī cilvēki no Vācijas, kuri Liepājā savas lietas bija kārtojuši. Protams, ka arī viņiem, lai izjustu Jāņu gaisotni, vajadzēja tikt katram pie sava vainaga. Kur tos ņemt? Protams, pļavā.

Sievietes pa priekšu, vīrieši kautrīgāk, mājinieku mudināti, devās turp. Tiklīdz dārza stūris bija sasniegts, sākās kas neiedomājams. Dāmas steidzās no zieda pie zieda, sajūsmas izsaucieniem "Kāds skaistums! Eksotika!" skanot, burtiski glāstīja pļavu. Pat vīri pieliecās, lai vaigs būtu tuvāk kādam margrietiņu pulciņam. Viņu perfekti safrizētajā un racionāli izmantotajā dzimtenē nekā tāda jau gadu desmitiem nevarot redzēt, viņi apgalvoja.

Pļavas vainagi visu nakti bija dāmām galvā. Bet, kad tālie līgotāji devās prom, atskanēja lūgums: vai ciemkukulī nevarot iedot līdzi Latvijas smaržu.


Papardes zieds un "Rolex"
Nora Driķe

Viņa bijusi tik iemīlējusies, ka pat neatceras, vai jau toreiz bija precējusies vai ne. Jāņuzāles bija, bet vainags gan nebija uzpīts. Viņas skaistākā, vienīgā un lepnākā rota tovakar – firmas "Rolex" pulkstenis, kuru Amerikas tante bija dāvinājusi brālim, bet tam pulksteņsiksna bija par ciešu, tādēļ pulkstenis pārgāja māsas īpašumā. Spīdīgās, staipīgās siksniņas dēļ viņa mēdza dārgumu valkāt ar ciparnīcu uz leju – lai izskatītos kā spoža rokassprādze. "Kruti tas bija!"

Jāņu vakars laukos lielā kompānijā pie draugiem pagāja vislielākajā jautrībā, smieklos, dancošanā un rotaļās. Bija tik līksmi, ka viņa pat nepamanīja, ka greznuma uz rokas vairs nav.

Rasainā rīta krēslā abi ar sirdsdraugu viņi nošķīrās no draugu pulka un gāja pastaigāties. Nākot atpakaļ uz ugunskuru, draugs pamanīja zālē kaut ko spīdam. "Rolex" pulksteni govs plācenī! Jautrība uzsita jaunu vilni. Laikrādi nomazgāja, Jāņu nakts tam nebija kaitējusi. Mīļā cilvēka vairs nav blakus. Arī tā pulksteņa vairs nav. Bet, ja toreiz pulkstenis nebūtu zudis un atradies, varbūt izgaistu arī atmiņas tieši par to Jāņu nakti. "Tu esi jauns, laimīgs, tev pazūd pulkstenis, tu ej meklēt papardes ziedu un – atrod!" viņa rezumē.


Debesu dāvana
Indra Imbovica

Tas notika pirms dažiem gadiem. Kā parasti, Līgo dienā lija kā jau pa Jāņiem. Debess nomākusies melna kā grāpja dibens, visi saskumuši sēžam pie otro brokastu galda un spriežam, ko darīsim, ja laiks nemainīsies. Pēc brīža skatāmies – lietus mitējies. Viss pulciņš tūlīt izejam uz mājas terasi. Šķiet, bērni bija pirmie, kuri nometa šļūcenes un iebrida pielijušajā mauriņā. Viņiem sekoja pārējie – basajām pēdām bija tik patīkami mīkstajā, vēsajā zālītē.

Nenotvērām brīdi, kad mākoņi bija pašķīrušies, bet attapāmies, ka iestājies neparasts klusums, pat putni bija uz mirkli pieklusuši. Visi, kā sarunājuši, reizē pacēlām galvas – burtiski rokas stiepienā pāri galvām koši iezaigojās milzīgas varavīksnes loks. Visādas bija redzētas, bet tā–ā–ā–da! Šķita, ka katra no septiņām krāsu joslām vismaz pusmetru plata. Gandrīz pārdabiskais krāšņums lika justies kā irreālā pasaulē. Nedaudz atjēdzāmies, kad mazā Marusīte nočukstēja: "Tēti, pacel mani augšā." Bet vecmāmiņa rezumēja: "Tā ir debesu dāvana. Būs skaists Līgo vakars." Tā arī bija – bez nevienas lietus lāses.


Pats paildzina Līgosvētkus
Viktors Ulberts

"Tikai tagad apjaušu, ka biznesa domāšana manī mita jau sen – vismaz no armijas laika," secina SIA "Liepājas tūre" direktors Jānis Beļaks. 1972.gadā viņš dienējis Vladivostokā. Tieši pirms Jāņiem viņam par labu dienestu piešķirts atvaļinājums. 10 dienas piešķirtas ceļam, 10 dienas, lai paciemotos mājas, un vēl 10 dienas atpakaļceļam. "Biju, protams, priecīgs, ka tieši Jāņos savā vārdadienā būšu mājās. Bet tad sāku domāt – kāpēc man 10 dienas jākratās vilcienā cauri visai Sibīrijai? Ilgi, nogurdinoši, daudz laika zaudēšu. Ir taču arī aviācija," domājis J.Beļaks. Un tā arī darījis. Viņš aizbraucis uz lidostu, izpētījis maršrutus un secinājis, ka ar lidmašīnu Rīgā var nokļūt 24 stundu laikā. Tad nu viņš sēdies lidmašīnā iekšā un laidies mājup. "Tā es uz ceļam atvēlēto laiku ietaupīju divreiz pa deviņām dienām un pats sev paildzināju gan atvaļinājumu, gan līgošanu. Tieši tādēļ man tie Jāņi palikuši prātā. Biju jauns un dulls, tad arī kārtīgi izlīgojos," atzīst uzņēmējs.


Papardes patiešām zied
Dina Belta

Kas īsti ir tas, kas caur dažādām zīmēm cilvēku tieši uzrunā vasaras saulgriežu laikā? Nav jau tā, ka citā laikā pasaule apkārt nedotu zīmes, ko cilvēkam vajadzētu uzklausīt, bet tieši ap Jāņu laiku, tā vien šķiet, tās ir īpaši stipras.

Stāsts, kas atnesa līdzi šos secinājumus, ir ļoti vienkāršs, katram piedzīvojams un varbūt tāpēc ļoti mīļš. Reiz bija pāris... Nē, pāris ir vēl aizvien! Tāpēc labāk jāsāk tā: reiz bija pāris, kas vēl šaubījās, dabūties vai nedabūties tā pa īstam, uz visu dzīvi. Un tad kādā Jāņu vakarā abi kopā atradās kādā vērienīgā līgošanā mežmalas mājās, kur ceptas gaļas smarža sirdīgi sacentās ar naktsvijoļu aromātu, varžu kurkstēšanu tālu pārmāca aicināto muzikantu spēlētie latviski smeldzīgie meldiņi. Dzirksteles skrēja debesīs, zāle rasoja. Tāpēc pāris, kuram, jāteic, arī alus drusku bija mīkstinājis skatienu, devās pastaigā līdz meža malas papardēm. Un... ieraudzīja tur ziedam pašu īstāko papardes ziedu! Bez jokiem, bez metaforām un līdzībām. Ziedēja daudz mazu, spulgu puķīšu, izstarojot ap sevi gluži vai pārpasaulīgu gaismu. Viņi apstājās un vienā mirklī saprata – tā ir zīme, ko visu laiku neapzināti gaidījuši.

Jāņu rītā, kad saule jau tik augstu, ka tumsā grimušās lietas labāk saskatāmas, viņi aizgāja tur vēlreiz un redzēja zem paparžu lapām saritinājušos aizmigušus jāņtārpiņus. Bet mirkļa burvība tāpēc netapa mazāk burvīga.

Un tagad, pēc daudziem gadiem, kad dusmas sakāpj tiktāl, ka gribas mest pret sienu mīļāko kafijas krūzīti, viņi atgādina viens otram to brīdi. Un viss norimst.