Kurzemes Vārds

00:11 Pirmdiena, 19. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Jāņa sievai būt. Gods vai sods?

Kristīne Pastore

Ja reiz tuvojas Jāņi, tad skaidrs, ka jārunā par Jāņiem. "Kurzemes Vārds" gan šoreiz nolēma rīkoties mazliet citādāk. Gribējām uzzināt, kā jūtas sievietes, kurām vīrs ir vārdā Jānis. Noskaidrot, kā tas ir – būt Jāņa sievai? Tas ir gods vai sods?

Muzikanta sievas Jāņi

"Sods nu tas gan nav!" smejot skanīgus smieklus, saka grupas "Credo" mūziķa, mūzikas veikala "Mūzikas centrs" vadītāja JĀŅA ŠTEINBERGA sieva IRĒNA. "Mūziķa sievas Jāņi noteikti atšķiras no citu sieviešu Jāņiem, jo muzikanti gandrīz vienmēr šajos svētkos kaut kur spēlē," viņa stāsta. "Un mēs, visa ģimene, parasti esam braukuši līdzi."

Savulaik Irēna un visas trīs meitas Jāņus svinējušas tur, kur viņu Jānis spēlējis. Lielākoties tepat Liepājas rajonā. Šogad – Kalvenē. Tagad gan meitas izaugušas, taču, piemēram, pērn viena no meitām un viņas draudzene arī dziedāja tur, kur tētis spēlēja.

Vai Irēnai nav mazliet skumji – vīrs uz skatuves, nav kas izdancina? "Nē, padejoju ar kādu citu, jo parasti brauc līdzi arī draugi. Bet mēs abi varam uzlikt mūziku un padejot nākamajā dienā, kad, kompensējot sev Jāņus, braucam uz savām lauku mājām un tur kurinām ugunskuru," stāsta Irēna. Taču, lai kurp arī Jāņos dotos, viens rituāls tūlīt pēc pusnakts katru gadu ir vienāds. Tā ir Jāņa sveikšana un svecīšu dedzināšana, jo 24.jūnijā Jānim Šteinbergam ir arī dzimšanas diena.

Ja tomēr Jānim šajos svētkos nekur nav jāspēlē, un tas, kā atceras Irēna, viņu kopdzīves laikā varētu būt bijis reizes divas, tad ģimene dodas uz savam lauku mājām, kur sabrauc arī draugi no vokālā ansambļa "Lauma", kurā dzied gan Irēna un Jānis, gan arī draugi un radinieki. Un tad viņiem ir pašiem savi Jāņi.

Kā ļoti īpašus Irēna atceras Jāņus, kas savulaik svinēti kopā ar ansambļa "Credo" dalībniekiem un viņu ģimenēm. Braukuši uz Šteinbergu lauku mājām, kur dzīvojuši teltīs, ballējušies, gājuši rotaļās, spēlējuši spēles un jautrojušies divas dienas no vietas.

Vai tomēr Irēnai negribas arī citādākus Jāņus, nekā jau skaidri zināt, ka būs jābrauc tur, kur vīram būs jāspēlē? "Nē," viņa saka. "Es pa šiem gadiem esmu pieradusi un braucu līdzi ar prieku. Vīrs teicis, ka viņam ir labi, ja savējie ir blakus pat tad, ja jāstrādā. Un es arī gribu būt kopā ar viņu, jo tikai tā var ģimeni saturēt."

Dizainera sievas Jāņi

"Tas nav ne gods, ne sods, bet kārtējais pikniks, kas godam jāaizvada," – tā par Jāņiem un kopābūšanu ar vīrieti vārdā Jānis saka dizainera JĀŅA CELINSKA dzīvesbiedre VINETA. "Savulaik, kad bijām vēl divi vien, esam gan braukuši pie draugiem uz kārtīgiem laukiem, bet, kopš mums ir meita Monika, man ir svarīgi, lai naktī varu pārnākt mājās. Un man šķiet, ka manam varonim ir tāpat," stāsta Vineta. "Turklāt nu jau kur tas laiks, kopš drīzāk esmu tāda malā nolīdēja un priecājos, ja jau pulksten divos tieku gultā. Tā ka nav nekādas saullēkta sagaidīšanas, nekādas mazgāšanās rīta rasā un tamlīdzīgi rituāli. Protams, Jānis savā vārdadienā neiztiek bez kārtējām zeķēm vai odekolona dāvanā, bet tā arī lielākoties ir visa mana līdzdalība šo svinību rīkošanā, jo parasti ejam ciemos pie draugiem, kuriem ir sēta, kur var uzkurt ugunskuru. Un tur jau viens Jānis ir priekšā."

Vineta gan pastāsta, ka sava veida korekciju šajos svētkos ienesusi meita, kuras dēļ tomēr gribas izjust un ļaut arī viņai izjust šo svētku burvību. Tāpēc jau vairākus gadus viņi, sagaidot Jāņus, brauc pļavā lasīt puķes. Vienreiz gan šis pasākums cietis sakāvi, jo izbraukājuši gandrīz vai visu rajonu, bet puķes nav dabūjuši – vai nu to nav bijis, vai pļava bijusi privāta. Tāpēc, atgriežoties Liepājā, puķes nopirkuši tirgū. Un arī lēkšana pār ugunskuru notiek bērnu dēļ.

Kā īpašus Vineta atceras pagājušā gada Jāņus, kad koncertdārzā "Pūt, vējiņi!" Liepājas teātris rādīja izrādi "Skroderdienas Silmačos". Jānis gan sākumā negribējis iet, sakot – kas tad to nav redzējis! Tomēr Vineta atzīst: "Tas pikniks, kas bija pēc šīs izrādes, atšķīrās no visiem citiem, tāpēc es būtu priecīga, ja tieši tāpat kā uz Jauno gadu televīzija rāda filmu "Vieglu garu", katru gadu Jāņos skatīties "Skroderdienas"." Lai arī Vineta sevi neuzskata par dedzīgu Jāņu svinēšanas piekritēju, vienu gan viņa piebilst: "Šlāgeri mums nekad neskan."

Mācītāja sievas Jāņi

"Esmu Līga, un man ir gods būt sievai manam vīram Jānim un mammai dēlam Jānim, tā ka mums Līgosvētki un Jāņu diena ir trīskārši svētki," saka mācītāja JĀŅA BITĀNA sieva LĪGA BALTĀBOLA. "Mums Līgosvētkos un Jāņu dienā netrūks ne tradicionālā siera, ne alus. Mūsu ugunskurs ir viens no tiem daudzajiem, kas izgaismo šo nakti Latvijā. Īpaši Jāņi man bija, kad iemācījāmies kurzemnieku mugurdanci un vēl vairākus citus. Bija interesanti arī daudzajiem viesiem, jo ierastās sēdēšanas vietā bija iespēja pamatīgi izkustēties. Mēs nepiesārņojam mūsu svētkus ar papardes zieda un alkohola straumju ideoloģiju, tāpēc man ir grūti saprast, kāpēc daudziem tautiešiem tas ir tik nozīmīgi. Mums šie svētki vienmēr ir nesaraujami saistīti ar to lielāko un dziļāko būtību – Jāņa Kristītāja dienas svinēšanu un dievkalpojumu. Mans vīrs prasmīgi varētu paskaidrot kopsakarības starp šiem svētkiem baznīcā un saulgriežiem dabā. Man šķiet, ka nedaudzie baznīcēni un daudzie ārstu un policistu klienti Līgosvētkos ieskicē patiesību, ka latvieši tos nav vēl tā pa īstam apguvuši."

Pagastveča sievas Jāņi

"Būt Jāņa sievai noteikti ir gods!" ir pārliecināta Vērgales pagastveča JĀŅA VITRUPA sieva SIGITA. "Tāpat kā būt Jānim ir īpaši." Viņa saka: galvenais pienākums ir būt kopā ar savu vīru un, protams, mīļi uzņemt ciemiņus savās mājās. Un viņu ar katru gadu esot aizvien vairāk un vairāk – atbrauc bērni ar savam otrām pusēm, draugi un mazbērni, brauc radinieki, draugi un atnāk arī kaimiņi. Tiesa gan, Jāņa mātei visa diena pie plīts nav jāpavada, jo katrs braucējs ierodas ar kādu cienastiņu, tomēr raušus Sigita cep pati. Savulaik vīramāte sējusi gardu sieru, taču, kopš pašiem govs vairs nav, to nedara. Tomēr neizsīkstoša tradīcija ir ziedu lasīšana un mājas rotāšana. Ierasts rituāls ir Jāņu ielīgošana pagasta centrā, kur pagasta galvam ir jābūt, un tur ir arī viņa otrā puse. Bet pēc tam – mājās. "Taču nav tā, ka tikai sēd pie galdiem," stāsta Sigita. "Mēs dzīvojam pavisam netālu no centra, tāpēc aizejam uz turieni padancot un apciemojam arī kaimiņus."

Jautāta, vai Jāņi viņai ir īpaši svētki, Sigita atbild mazliet filozofiski: "Pēdējos gados Jāņu sumināšanu un skandēšanu visur uzsāk tik ātri, ka tad, kad īstie svētki ir klāt, nereti jūties, ka tie jau izdzīvot, turklāt mūsdienās to svētku ir tik daudz, ka agrākā Jāņu burvība ir zudusi." Tāpēc viņas sapņu Jāņi ir pavisam vienkārši. "Gribētu vienu reizi tos nosvinēt kaut kur klusumā, pie upes un tikai divatā."

Arhitekta sievas Jāņi

"Būt Jāņa sievai – tas ir gods," saka Liepājas rajona pašvaldību Apvienotās būvvaldes galvenā arhitekta JĀŅA GRUNDBERGA sieva AIJA. "Kad sumina Jāni, sumina taču arī Jāņa sievu." Aijai šie svētki nenoliedzami ir mīļi, un viņa tos gaida ar lielu sirsnību. Parasti Grundbergu ģimene Jāņus svin savās mājās Durbē, kur sabrauc arī draugi. Un ir tradīcijas, ko ģimene ievēro no gada gadā. Viena no tām – mājas rotāšana. Pirms svētkiem visa ģimene dodas pļāvās pēc meijām un ziediem. Vīrieši vairāk rūpējas par meijām, sievietes par ziediem, jo Aija uzskata – Jāņos mājai ir jāsmaržo pēc jāņuzālēm. Otra tradīcija – galdā liekamais cienasts vienmēr ir pašu gatavots. Un Aija, sagaidot šos svētkus, nejūtas pārstrādājusies. "Mēs ar vīramāti darbus dalām uz pusēm," viņa saka. Jāņa mamma ik gadus sien gardu jāņusieru, cep raušus un speķraušus, bet Aija rūpējas par citu cienastu. Bez viņas ceptās zemeņu un putukrējuma tortes šajā ģimenē Jāņi nav iedomājami. Un to Aija cep arī Jāņa darbabiedriem.

Mēģinot atcerēties savus skaistākos Jāņus, Aija atsmej: "Visa kā ir bijis. Gan esam divatā klīduši pa pļavām un zem ozoliem, esam kaili mazgājušies rasā un darījuši tamlīdzīgas lietas. Un ir arī dziedāts." Bet Aijas sapņu Jāņi esot tādi, kuros dziesmas skanētu bez aizķeršanās un domāšanas, kāds ir nākamais pantiņš.