Kurzemes Vārds

01:24 Pirmdiena, 14. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Tā dzīvojam

Viņas paceļ glāzīti. Un vairs nevar apstāties
Kristīne Pastore

Viņas visas, paceļot glāzīti, ir pārliecinātas, ka zina mēru un ka alkohols viņām un viņu ģimenēm nekad neradīs problēmas. Tomēr notiek citādi – dzeršana kļūst par iemeslu, lai izjuktu ģimenes, lai bērniem būtu jāpieredz tas, ko neviens saviem bērniem nenovēlētu, lai pazaudētu darbu un lai beigu beigās teiktu: kā es vēlētos, lai tā visa manā dzīvē nebūtu! Viņas – tās ir sievietes, kas pārāk cieši ieskatījušās glāzītē. Divas no viņām, kas iesaistījušās nesen dibinātā Zilā Krusta biedrības "Bāka" sieviešu pretalkohola biedrībā, anonīmā sarunā piekrita pastāstīt, kāpēc ar viņām ir noticis tieši tā, kā ir noticis, un cik daudz spēka vajag, lai no tā mēģinātu atbrīvoties.

IEVA dzeršanu prot noslēpt

Viņai ir 52 gadi, un, kā viņa pati atzīst, ar alkoholu iepazinusies jau vidusskolas laikā, kad pa vīnam izdzerts pirms katras ballītes. Tā turpinājies arī augstskolā. Kurā brīdī tā visa bijis par daudz, esot pat grūti saprast. "Vienkārši ir tā, ka viens cilvēks ir uzņēmīgāks pret alkoholu un cits mazāk," viņa saka. "Es izrādījos no pirmajiem."

Ieva apprecējās, pasaulē nāca divi dēli, un vīrs bija no cilvēkiem, kas glāzīti paceļ tikai svētkos. Tāpēc sievas kāre iedzert viņam ne visai patika. Brīžiem ģimene bijusi uz izjukšanas robežas. Taču tas nenotika. "Nesaskaņas mums ar vīru bija līdz brīdim, kamēr abi nesapratām, kas īsti notiek, ka patiesībā mana dzeršana jau ir kļuvusi par atkarību, par slimību," skaidro Ieva. "Kad mēs abi to sapratām, mūsu attiecības jūtami uzlabojās, un tagad vīrs visādi mani atbalsta." Un viņa slavē savu vīru – lai sievai būtu vieglāk, viņš pat veselu gadu arī pats nevienā ballītē nav izdzēris ne glāzīti. Un, kad Ieva meklēja palīdzību pie sieviņām, arī tad viņu atbalstīja. Tāpat kā visus citus viņas centienus atbrīvoties no dzeršanas. To, ka dzeršana kļuvusi traucējoša, Ieva sapratusi pirms aptuveni 15 gadiem.

Ieva gan stāsta – neesot alkoholiķe tradicionālajā izpratnē. Tāda, kas nevar attapties dienām un nedēļām, kad sāk dzert. "Man vienmēr ir bijis atbildīgs darbs, kurā es nedrīkstēju un joprojām nedrīkstu atļauties pļēgurot, man pirmdien vienmēr ir jābūt skaidrā, tādai, lai neviens nepamanītu, ka man ir problēmas ar alkoholu. Es ļoti ceru, ka neviens to arī nav pamanījis, taču neslēpšu, ka man pašai gan iekšēji dzeršana ir traucējusi darbā," viņa saka. Un klusi piebilst: ir bijuši brīži, par kuriem ir ļoti, ļoti kauns. Stāstīt par tiem Ieva gan nevēlas, taču sirds sāp. Tāpat kā sirds sāp par to, ka ar vienu no dēliem attiecības ir vēsākas – ja viens no viņiem mammas problēmu saprot un viņu visādi atbalsta, tad otrs ne.

Pašlaik Ieva nav alkoholam pieskārusies trīs mēnešus. Un nekārojot arī. "Parasti pēc glāzītes tveru, ja ir kāds stress vai uztraukumi, jo neatzīstu nekādas nomierinošas zāles, bet stresu manā darbā ir daudz," viņa stāsta. "Taču tagad esmu atvaļinājumā un nekādu stresu, tāpēc arī nevajag iedzert."

Vai Ieva būtu gatava vispār attiekties no alkohola? "Ja no kaut kā atsakās, tad kaut ko vajag tā vietā," viņa saka. "Man, piemēram, ļoti patiktu daudz vairāk iet uz teātri, koncertiem, braukt uz izrādēm Rīgā, taču materiālie apstākļi ierobežo – biļetes ir ļoti dārgas. Un tad ir tā – gribas atpūsties, bet naudas tik daudz, lai kaut kur aizbrauktu nav, taču pudelei iznāk – nu, tad pasēdēsim pie kamīna un iztukšosim kādu glāzīti." Tā no vīniem ir nokļūts līdz stiprajam alkoholam. Un, kā atzīst Ieva, dzeršana sievietēm patiešām ir nopietna problēma. Iespējams, viņas dzer pat vairāk nekā vīrieši, tikai viņas to daudz rūpīgāk prot slēpt. "Sievietēm ir jārūpējas par ģimeni, par bērniem un arī darbā nevar parādīt savu problēmu, tāpēc viņas ir daudz rafinētākas," saka Ieva.

SANDRA nespēj turēties pretī alkoholam

Sandrai ir 45 gadi, un viņa pavisam skaidri zina pateikt, ka viņai alkoholiķes stāžs ir no 29 gadu vecuma. Pa šo laiku aptuveni deviņas reizes viņa ir bijusi slimnīcas Narkoloģijas nodaļā un vienreiz arī kodējusies. Izturējusi bez alkohola vienu gadu. Tad pamēģinājusi šampanieti. Nekas nav noticis. Vēl vienu šampanieti. Viss kārtībā. Un tad aiz prieka, ka atkal var dzert un nav jābaidās, plūdis stiprais alkohols dienām un nedēļām. Kad gājusi uz beigām trešā nedēļa, vecākais dēls Sandru aizvedis uz slimnīcu. Bet viņas dzīve varēja būt pavisam citāda...

Sandra saviem vecākiem bija vienīgais bērns, tēvs ar naudu neskopojās, un Sandra ar komjaunatnes stipendiju veiksmīgi mācījās augstskolā. Tad nāca pirmā mīlestība, kas, šķita, būs līdz mūža galam. Piedzima dēls, bet Sandrai ļoti daudz laika aizņēma mācības, tāpēc ģimenei to varēja atvēlēt mazāk, nekā vīram gribējās. Man vajadzīga sieva, nevis zubrilka – tāda bija viņa prasība. Pusgadu pirms augstskolas beigšanas Sandra ar bērnu no vīra aizgāja, jo viņš priekšroku devis citām dāmām.

Tuvāka iepazīšanās ar alkoholu Sandrai notika, kad viņa sāka strādāt rajona Izpildkomitejā par sekretāri. Darbs bija saistīts ar cilvēkiem, un viņai tas ļoti patika. Turklāt jaunā sieviete ilgi nebija viena – radās draugs un arī izpriecas. "Piektdienas vakari un nedēļas nogales mums pagāja restorānā "Jūrpils"," atceras Sandra. Sākumā pieticis ar vienu kokteili, lai viņa atlikušo vakara daļu pavadītu tualetē pie poda, bet pamazām izturība augusi un dzērieni kļuvuši aizvien stiprāki un vairāk.

Sākot dzīvot kopā ar draugu, piedzimis otrs dēls, un braukāšana uz restorānu pierimusi. Taču notika traģēdija. "Mans draugs bija juvelieris, viņš strādāja ar dārgmetāliem un naudas mums netrūka, dzīvojām labi," stāsta Sandra. "Taču kādu dienu manu draugu noslepkavoja." Un tas vēl nebija viss – pēc kāda laika laukos dīķī noslīka abu četrus gadus vecais dēliņš. Tas trauslajai sievietei bija par daudz. Viņa ir pārliecināta – no tā brīža arī sākusies trakā dzeršana, no kuras viņa tagad grib atbrīvoties.

Sandrai atkal uzradās jauns draugs, kuram tāpat kā viņai un pat vēl vairāk patika iedzert. Piedzima trešais dēls, kurš ir pieredzējis gan to, kā māte nosiekalojusies dzērumā vārtās pa grīdu, gan daudz ko citu, ko neviens saviem bērniem nenovēlētu. Tāpēc tagad, pats būdams pusaudzis, viņš sagādā Sandrai ne mazums kreņķu – te logs izsists, te kāda automašīna nozagta, te vēl kaut kas. To uzzinot, Sandrai pirmā doma ir – vajag kādu kokteilīti nervu nomierināšanai!

"Es vienmēr domāju, ka ar vienu pietiks, bet skaidrs, ka nekad nepietiek," saka Sandra. "Drīz vien jau skatos pulkstenī, vai netuvojas laiks, kad alkoholu veikalā vairs nepārdos. Un ātri steidzos nopirkt, lai pietiktu visai naktij. Un rauju vaļā jau liftā, jo, dēliem un vedeklai redzot, negribu dzert – man traucē viņu klātbūtne, es gribu no viņiem to noslēpt. Bet neizdodas. Vecākais dēls saka, ka tūlīt varot redzēt, ka esmu dzērusi: pēc izturēšanās, pēc skatiena un daudz kā cita." Cik reižu dēls pēc tam mammu nav vedis uz slimnīcas Narkoloģijas nodaļu! Bet Sandra saka: "Vismaz man tas neko nedod. Labi, tur izskalo, iedod zāles, es pārtraucu dzeršanu, bet tālākais ir manās rokās. Un pēc laiciņa atkal gribas iedzert. Tik ļoti, ka nepietiek spēka turēties pretī."

Viņa zina – tie, kas nedzer, to nesaprot un domā, ka dzeršana ir izlaidība. Sandra ir pārliecināta – sākumā varbūt, bet vēlāk tā ir slimība, jo organismā notikušas ķīmiskas izmaiņas. Tomēr viņa gribētu tam visam pielikt punktu. Tagad dzeršanas dēļ Sandra ir zaudējusi darbu, un, lai arī divus mēnešus nav lietojusi alkoholu, saprot, ka jaunu meklēt pagaidām nav vērts, jo diezin vai ar saviem spēkiem spēs noturēties. Tāpēc viņa palīdzību meklē grupā, ar kuras atbalstu cer pārvērst savu dzīvi.

Viņa piekrīt Ievas teiktajam: ja dzīve būtu interesantāka, ja varētu ceļot, iet uz koncertiem, teātri, ja būtu, ko likt alkohola vietā, būtu vieglāk. Un abas ir vienisprātis vēl kādā jautājumā. Ja mēģini atmest dzeršanu, ļoti, ļoti svarīgs ir tuvinieku atbalsts. ĻOTI! "Ja viņiem ir vienalga, kas ar mani notiek, tad man arī nepietiek spēka izturēt," saka Sandra.