Kurzemes Vārds

05:19 Ceturtdiena, 14. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Neiznīdējama kā jāņuzāles
Pēteris Jaunzems

Gada īsākā nakts līdz ar Jāņu dienu ir pavadīta. Ēdieniem un uzmundrinošiem dzērieniem apklātie galdi novākti un jāņuzālēm piekaisītie pagalmi izslaucīti. Taču gatavošanās līgošanai un ar to saistītā rosīšanās nav zemē nomests laiks. Dots devējam atdodas, trāpīgi apgalvo sena paruna. Izravētās dobes un druvas tagad saņemsies spēkā, lai rudens pusē atdarītu labdariem, dāsni pildot viņu ienākumu pūrus.

Kalētnieki, kas vasaras vidū rīko konkursu "Skaista mana tēva sēta" un pie Jāņu ugunskura godina uzvarētājus, apgalvoja, ka šāda darbošanās atmaksājas, jo ne tikai veicina saimniekošanu un nostiprina latviskās tradīcijas, bet arī tuvina lauku ļaudis un mudina viņus pulcēties, lai gan kopīgi priecātos, gan vienoti risinātu samezglojumus, kuru lauksaimniekiem nav mazums. Un zinu, ka tāpat cilvēki domā arī pagastos, kur šādus sakoptāko sētu konkursus vietējā pašvaldība rīko rudenī vai arī vispār to nedara, jo dažnedažādi ierobežojumi un pamatproblēmas tomēr visiem ir vienas un tās pašas.

Galvenā starp tām ir vēlēšanās strādāt lauksaimniecībā un apsaimniekot savu zemi, vēršot to dāsnāku. Šī vēlēšanās mūsos ir neiznīdējama kā jāņuzāle. Šķiet, kas gan šādos centienos tik peļams? Mūždien tie raduši atzinību un atbalstu. Ir pašsaprotami, ka dēli un meitas vēlas dzīvot labāk, nekā dzīvoja viņu vecāki un vecvecāki. Diemžēl mūsdienās viss pavērsies ačgārni. Tagad aizvien uzskatamāk redzam, ka valstī iespējas lauksaimnieciskajai ražošanai un tāpat arī zvejniecībai ar katru gadu sašaurinās. Darbošanās virzieni, kas kādreiz bija ienesīgi un mūsu klimatiskajiem apstākļiem piemēroti, pēkšņi kļuvuši nevajadzīgi. Tāpēc vairs nekur neredzam zaļojošus cukurbiešu tīrumu. Cukurfabrikas, kas bija Latvijas lepnums, pārvērstas gruvešos, bet cukurs palicis dārgāks un vienam otram inflācijas nomāktajam cilvēkam arī nepieejamāks.

Līdzīga aina paveras piekrastē, kur pēdējos gados strauji sarucis jūras zvejas laivu un kuģu skaits. Zvejnieku federācijas priekšsēdētājs Ēvalds Urtāns sacīja, ka drīz vien tās būšot ar uguni jāmeklē. Jāņu rītā nejauši satikos ar savulaik kādu no aktīvākajiem šās puses zvejniekiem. Viņu mocīja galvassāpes. Tomēr zvejnieks pavēstīja, ka tagad atļaujoties aušībām, jo tīkli jūrā nav jāmet. Nomāktais vīrs paskaidroja, ka ticis vaļā no labi apgūtā aroda, jo vienu no kuģiem pārdevis, bet otru par struktūrfondu naudu jau vistuvākajā laikā plānojot pārvērst metāllūžņos. Tādējādi iznākot, ka Eiropas Savienība pat samaksājot par to, lai tikai cilvēki atteiktos no jūrā iešanas.

Zvejnieks pauda aizdomas, ka kolēģiem, kas strādā Skandināvijā un citās Rietumvalstīts, šāda mūsu piekrastes zvejas iznīcināšana paverot lielākas darbošanās iespējas. Tas esot līdzīgi kā ar cukurbietēm, jo drīz vien tās mūsu laukos audzēšot dāņi, kuri Lietuvā plāno uzcelt cukurfabriku. Tā, raugi, kas vienam ir lieks, citam var izrādīties pašā laikā. Ne velti atbalsta maksājumi Latvijai paredzēti vistrūcīgākie. Tas noticis ar ziņu – lai mūsu ļaudīs izskaustu vēlēšanos ražot. Taču nez vai kādam izdosies to panākt, ja cilvēki sadosies rokās.