Kurzemes Vārds

09:58 Trešdiena, 18. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Tā dzīvojam

Darbs rokrokā ar aizraušanos
Daina Meistere

Krāšņie Bārtas un Nīcas, strīpainie Vaiņodes un Sātiņu brunči, greznās vīriešu zīda vestes un Nīcas novada goda svārki – visa šī bagātība tagad, pēc Dziesmu un deju svētkiem, rātni atpūšas uz pakaramiem. Bet mākslinieciskās jaunrades centra "Vaduguns" noliktavas pārzinei NATĀLIJAI LĪGUTEI pēc svētkiem nav miera. Vēl visa tā saimniecība, kas bija līdzi tautas deju dejotājiem, ir jāsakārto, jāpielāpa, vainadziņi jāsaliek kārbās, kurpes un zābaki – kastēs, saktiņas jāpārskaita un jāsagrupē.

Šuju lellei jaku

"Tas ir mans darbs – rūpēties par "Vaduguns" māksliniecisko kolektīvu ietērpu. Agrāk mans amata nosaukums bija – tērpu pārzine. Man patīk šūt, man patīk tas, ko es daru," sacīja tērpu saimniecības labais gariņš – Natiņa, kā viņu dēvē pārējie namiņa darbinieki. "Ko mēs bez Natiņas iesāktu! Tāda cilvēka kā mums nav nevienam citam. Natiņa mūs visus ir apčubinājusi. Visus tērpus viņa ir savākusi un salikusi, zina, kam vēl kaut kas vajadzīgs, zina palīdzēt, kad kāds izklaidīgs puika ne to kaklautu grib siet vai kādai tautu meitai pēkšņi nav zīļu vainaga pie Nīcas tērpa," savu darbinieci nebeidza slavēt "Vaduguns" direktore Inta Čukure.

Tā ir, ka mākslinieciskās jaunrades centra visu paaudžu tautas deju dejotāji, folkloras ansambļu "Ķocis" un "Vēlavas" kā mazuļi, tā nopietnās kundzes un pat vokālā ansambļa "Gaismiņa" dziedātāji visi var būt mierīgi – viņi allaž būs apģērbti koncerta noskaņai atbilstoši, etnogrāfiski pareizi, precīzi, un nekas no tērpa komplekta nebūs ne noklīdis, ne kas atiris vai ieplīsis, viss būs smalki pa vīlītēm sagludināts un pa ķērienam nolikts.

Par tērpu pārzini Natālija Līgute strādā divdesmit sesto gadu. Bet saistība ar tautisko apģērbu, ar tautas deju, ar Dziesmu un deju svētku atmosfēras burvību viņai iesākusies krietni agrāk.

Natālija uzskata, ka sava veida pirmais solis tautiskuma virzienā bijis tad, kad viņa mācījusies Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas Šūšanas nodaļā. Tagad jau sirmajai kundzei šūt paticis no mazām dienām. Pirmais tērps, kā tas bērnības laikā mēdz būt, darināts lellei. Pēc tam jau pašai sev. Kā un no kurienes tā vēlme pārvērst auduma gabalu par kleitu, blūzi vai svārkiem, to viņa nemaz nezina pateikt, jo pārējās ģimenes sievietes ar šūšanu nav aizrāvušās.

Pērles zīļu vainagā

Natālija Līgute saka, ka esot tīra liepājniece. Pirmās bērnības atmiņas – karš: kā deg Vecliepājas puses nami un kā mazais Jaunliepājas meitēns, mātei par lielu izbīli, aizskrējis paskatīties, kas tās par ugunīm otrpus tilta. Tāpat kaucošās bumbu skaņas un zemu lidojošās lidmašīnas iespiedušās atmiņā.

Pēc skolas beigšanas viņa aizgājusi īstenot savu sapni par šūšanu uz Lietišķās mākslas vidusskolu. Tur bijusi pirmā nopietnā sastapšanās ar etnogrāfiju un tautas tērpu darināšanu. Tas viss mācīts topošajām šuvējām. "Man vēl tagad mājās ir medaļa, ko saņēmu no Maskavas, no paša toreizējā Savienības līdera Ņikitas Hruščova," pasmaida tērpu pārzine.

Toreiz Liepājas rajona pārstāvji gatavojušies doties uz Maskavu demonstrēt tautas tradīciju kopšanu, un mūsējie izvēlējušies Nīcas un Bārtas kāzu rituālus. Nopietni gatavojušies, lai viss būtu pareizi un precīzi: austi audumi un šūti tautas tērpi, bet mākslas skolas nākamās šuvējas darinājušas Nīcai raksturīgo meitu zīļu vainagu, rūpīgi diedzot pērlīti pie pērlītes. Par to ne tikai pateicību, bet arī naudas prēmiju viņa saņēmusi no Padomju Savienības vadoņa, kas bijis sajūsmināts par redzēto.

Mākslas skolā apgūtās zināšanas par tautas tērpiem un nacionālajiem rakstiem noder tagad, kad Natālijas Līgutes pārziņā ir visi "Vaduguns" tautiskie tērpi. Bet pēc mākslas skolas beigšanas iznācis strādāt šūšanas ateljē. "Paradoksāli. Mums mācīja visa veida apģērbu darināšanu, izņemot vīriešu virsdrēbes. Bet, kad mani norīkoja darbā, vajadzēja tieši tās šūt," atceras N.Līgute. Neko darīt, kaut arī diploms bijis kabatā, nācies vairākus mēnešus būt mācekles statusā, un tad jau varējusi gan vīriešu žaketes, gan mēteļus šūt.

Dziesmu un deju svētkus nevar saskaitīt

Kara laikā ģimene no Jaunliepājas bijusi spiesta aiziet, iznācis dzīvot Zirņu un Kungu ielas stūrī, bet vēlāk atkal atgriezusies pazīstamajā vidē. Arī tagad viņa ar savu vīru dzīvo vienā stāvā, bet apakšā mitinās dēla Andra ģimene, tā ka viņa trim meitām un Natālijas mazmeitām viens kāpiens līdz vecmāmiņai un vectēvam. Līgutu ģimenē izauguši divi dēli. Valdis ir skolotājs, Andris – simfoniskā orķestra mūziķis, viņš spēlē flautu. Kad puikas bijuši mazi, mamma abus vedusi uz centru "Vaduguns" dziedāt Mirdzas Vanagas vadītajā ansamblī. Un Andrim mūzika iezīmējusi turpmāko dzīves ceļu. "Man ir prieks par visām četrām mazmeitām!" saka N.Līgute.

Bet mammai cītīgā staigāšana, aizvedot dēlus uz mēģinājumu un pēc tam sagaidot, nav palikusi bez zināmām sekām. Te viņa ieguvusi darba vietu. Lai gan dzīve apmetusi sava veida loku. Strādājot sadzīves pakalpojumu jomā, viņa sākumā nokļuvusi centra "Vaduguns" tautisko deju kolektīvā, kuru vadījusi Elvīra Švarce. Tautiskais solis bijis iemēģināts jau mākslas skolā. Toreiz aizdancojusi līdz saviem pirmajiem Dziesmu un deju svētkiem. Elvīrai Švarcei, kuru visi dalībnieki mīļi dēvēja par Švarcīti, var pateikties, ka namiņš Kungu ielā no vietas, kur pašai aizpildīt brīvo laiku un kur dēliem nodarboties, kļuvis par darbavietu.

Jau vairs nevar saskaitīt, cik svētkos iznācis būt. Jo bijuši gan skolēnu, gan pieaugušo svētki. Un allaž tie bijuši ne tikai grūts, bet arī skaists laiks. Kaut gan allaž jāskatās, lai mazie un lielie dancotāji būtu apģērbti kā katrā konkrētā dejā pieklājas. Bērni ir dažādi, ir tādi, kurus deja pieradinājusi būt kārtīgiem un precīziem, kuri prot gan ātri nomainīt vienu tērpu pret citu. Taču gadās arī gana izklaidīgi dancotāji, tādi, kuriem te pastala noklīdusi, te kaklauts pazudis. "Nav bijis nekādu lielu negadījumu, kad, teiksim, viss tērps mājās palicis vai kaut kur atstāts. Bet gludināt un kārtot gan sanāk visu svētku laiku," pastāstīja tērpu pārzine. Taču ne jau visu laiku Natālija Līgute rosās telpās, kurās nakšņo dalībnieki, lai saliktu, sakārtotu, sagludinātu mugurā velkamo, viņai nepaiet garām arī svētku gaisotne.

Tā arī šovasar gan deju kolektīvu koncertu viņa redzējusi, gan svētku gājienu baudījusi, gan dzīvojusi līdzi vokālā ansambļa "Gaismiņa" dziedājumam. Arī pūtēju ansambļu uzstāšanos Rīgas centrā apskatījusies, kā nekā pašai dēls taču arī ir pūtēju cilts pārstāvis.

Bet mājās Natāliju gaidījusi trīskrāsu mīlule kaķene, puķes pie mājas un visi viņas mīļie – kā ģimene, tā mākslinieciskās jaunrades centra "Vaduguns" darbabiedri. Varētu viņa mest mieru darbam, kā nekā pensija jau nopelnīta. Taču viņa smaidot saka, ka darbs, kas saistās ar šūšanu, esot tik veiksmīgi ar aizraušanos apvienots, ka ne jau naudas dēļ, bet ar prieku paveicams.