Kurzemes Vārds

03:14 Otrdiena, 14. jūlijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Vēsturiskā koka apbūve – Liepājas lepnums

Liepājas vēsturiskā arhitektūra ir kultūrvides neatņemama sastāvdaļa. Tā veidojusies atbilstoši vietas attīstības savdabībai – ēkas pakārtotas senākajai apbūves struktūrai un mērogam, koka ēkas nereti apvienoja ģimenes mājas un vasarnīcas funkcijas. Liepājā liela daļa dzīvojamo ēku veido koka vēsturisko apbūvi, un tā joprojām ir viens no Liepājas lielākajiem lepnumiem.

Senāk, laikus sagatavojot kokmateriālu, ēku varēja uzcelt vienas sezonas laikā par samērā zemām cenām. Apdares darbus pabeidzot, ēka jau bija apdzīvojama. Koks kā būvniecības materiāls spēj pielāgoties klimatiski tik nepastāvīgai videi, kāda ir Baltijas jūras piekrastē. Koks dzīvo un elpo līdz ar temperatūras un mitruma maiņu. Kultūrvides kontekstā nozīmīgas ir koka estētiskās kvalitātes. Kokamatniecībai Latvijā ir senas tradīcijas. Agrāk celto guļbūvju un modernāko stāvbūvju konstruktīvajās daļās, kā arī detaļās – durvīs, logos, profilu līstēs, dekoratīvajos pilastros vai kolonnās, konsolēs, ailotajos vai aplikatīvajos kokgriezumos – visā atklājās amatnieku prasme. Dominēja roku darbs. Katras celtnes unikālais veidols tapis ciešā pasūtītāja un izpildītāja sadarbībā. Ne mazāku cieņu pelnījuši skārdnieki, stiklinieki, podnieki un krāsotāji.

Koka ēku būvniecība atspoguļo tautas būvmākslu. Koka ēkās vēsturisko stilu īpatnības atspoguļojas savdabīgāk, jo izriet no būvmateriāla iespējām. Koku ēku apjomi ir mazāki, bet koka konstrukciju iespējas, salīdzinot ar metālu vai betonu, – ierobežotākas. Projektēšanā līdzās diplomētiem arhitektiem bija sastopami būvmeistari, kas ieguvuši tiesības iesniegt projektus saskaņošanai. Tādēļ pilsētvidē koka arhitektūru vairāk uztver kā pārejošu parādību un mazāk nozīmīgu arhitektūras būvmākslas objektu. Parasts ir apgalvojums, ka kokmateriāla mūžs nav ilgs. Ēku paviršā ekspluatācija bez pienācīgas apkopes padomju laika Latvijā un līdz ar to tās sliktais tehniskais stāvoklis kalpo par šķietami argumentētu pierādījumu tam, ka koka būves ir otršķirīga arhitektūra.

Tomēr koka būvju vietā izaugušie betona un stikla nami ne vienmēr ienesuši jaunu kvalitāti. Tie nereti cilvēkam radījuši atsvešinātākas vides iespaidu. Neatgriezeniskās pilsētvides pārmaiņas Liepājā padomju laikā, kā arī pēdējās desmitgadēs likušas mainīt vērtējuma kritērijus un meklēt atbilstošus argumentus arī koka ēku aizsardzībai. Mūra celtņu kā stilistiski izteiktāku objektu kritēriji nav nešaubīgi attiecināmi uz koka ēkām, kuras galvenokārt ir neviendabīgas vērtības. Koka ēku estētika nav ieprogrammēta mākslas stilu secīgā plūdumā, bet ir tradicionālā, videi draudzīgā materiāla apvienojums ar amatniecībai raksturīgo augstvērtīgo roku darbu.

Cilvēka dzīvesveids, kas saistīts ar koka apbūvi, nereti iegūst iespējami harmonisku, dabiskai videi tuvinātu izteiksmi, tādēļ jebkura laika gaitas neizkropļota vēsturiska koka celtne ir Liepājai nozīmīga. Tās nojaukšana vai nekritiska pārveidošana mērojama ar Liepājai raksturīgās kultūrvides zaudējumu.

Liepājas senāko un 19.gadsimtā būvēto dzīvojamo ēku un vasarnīcu arhitektūrā dominē tautas celtniecības tradīcijas. Liepājā uz koka celtņu būvniecību lielu iespaidu atstāja tāda savdabīga koka arhitektūras parādība, ko vispārināti dēvē par Šveices māju. Šveice 18.gadsimtā kļuva par pirmatnējas lauku dzīves un neskartas dabas vides sinonīmu Eiropā. Šveices zemnieku un lopkopju mājas arhitektūra kā teorētiskas apceres objekts pārsteidza daudzu Eiropas zemju iedzīvotājus ar savdabību un izmantoto motīvu daudzveidību.

Etnogrāfiskas koka celtniecības formas savdabīgi apliecināja romantisku pasaules uzskatu, cilvēka un dabas tuvību. Šveices mājas prototipa pamatā bija Šveices zemnieku māja – liela koka celtne, kuru parasti apjoza viena vai vairākas uz stabiem un konsolēm balstītas galerijas. Celtnes dekorativitāti bez atsegtajām koka konstrukcijām nodrošināja arī daudzie ažūrie un aplikatīvie siluetzāģējumi, kas rotāja ēku jumtgales, balkonus, kāpņu margas un greznākajos variantos burtiski noklāja visu fasāžu plakni.

Latvijā un Liepājā Šveices tipa celtnes kļuva aktuālas galvenokārt 19.gadsimta otrajā pusē, kad sakarā ar aizvien lielāko interesi par dažādām ārstniecības un atpūtas iestādēm radās nepieciešamība celt pansijas un vasarnīcas.

Liepājā šāda veida celtnes saglabājušās Jūrmalas parka teritorijas tuvumā bijušajos vasarnīcu rajonos – Dzintara, Liepu, Peldu, L.Hikes un A.Vites ielās, kā arī Kūrmājas prospekta un K.Ūliha ielas krustojumā un citur pilsētā. Skumjas izraisa agrāk grezno un savdabīgo ēku aiznaglotie logi Peldu ielā un citur. Ugunsgrēkos izdedzināto vēsturisko un grezno koka celtņu konstrukcijas, kas vēl dažviet skatāmas Liepājā, arī tagad atgādina par agrāko laiku amatnieku prasmi un meistarību.

Rīgā notikušajā konferencē "Arhitektūras un būvniecības attīstība cauri gadsimtiem" par aktuālo koka arhitektūras saglabāšanas problēmu Latvijā speciālistus iepazīstināja Tukuma muzeja direktore Agrita Ozola, arhitekts Māris Kārkliņš, Baltijas Starptautiskās akadēmijas asociētais profesors Jānis Kārkliņš, SIA "T.I.P. būvprojekts" arhitekte Vita Rinkeviča par Valmieras pilsētas arhitektūru un Latvijas Mākslas akadēmijas docents Rihards Pētersons par Jūrmalas pilsētas koka arhitektūru. Koka kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas problēma ir nozīmīga daudzās Latvijas pilsētās, un iepriecina tas, kas netrūkst arī veiksmīgu piemēru un risinājumu, kā tas ir vērojams Tukuma pilsētā. Pateicoties Tukuma muzeja direktores Agritas Ozolas ieguldījumam pilsētas vēsturisko ēku izpētē, ziņas par gandrīz katru celtni ikviens interesents var iegūt no dzeltenās plāksnītes, kas piestiprināta pie ēkas.

Silvija Ozola,
arhitekte, RTU Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes doktorantūras studente