Kurzemes Vārds

22:33 Ceturtdiena, 19. jūlijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Rozes, krancis un skaitītāji

Kirils Bobrovs

Tā tas mēdz būt, ka vēstuļu apskatos visbiežāk figurē daždažādas likstas un pārpratumi. Par patīkamiem notikumiem lasītāji nez kādēļ nestāsta, bet, ja gadās kāda netaisnība, atgadījusies nelaime vai kāds pieķerts negodīgā rīcībā, tad varat nešaubīties – paziņos kā likts.

Visbiežāk šādi lasītāji negrib, lai min viņu vārdus, grib palikt anonīmi. Bet, lūk, nesen ieradās Jevgeņijs Vasiļjevs, kurš tieši otrādi, lūdza publicēt savu vārdu un noteikti nosodīt viņa pāridarītājus. Tas notika jau pirms diviem mēnešiem, taču, kaut arī ar novēlošanos, viņš tomēr nolēma kaut ko uzsākt. Tajā liktenīgajā dienā viņš ieradās lidostā ar ziediem, viņam vajadzēja doties uz Rīgu. Taču tad viņam radās vajadzība uz brīdi steidzami atgriezties pilsētā. Viņš atstāja papīrā iesaiņoto buķeti uzgaidāmajā telpā, kur apkopēja it kā solīja to pieskatīt, un iekāpa taksometrā. Bet dārgās rozes pazuda. Kāds teica, ka tās nosūtītas uz Rīgu. Vasiļjeva kungs apgalvo, ka tie ir meli. Pierādījumu nekādu nav un nav bijis. Bija tikai laipni vārdi. Ja ticam viņam, tad viņš esot izsaucis arī policiju. Kā lai laikraksta redakcija reaģē uz šādu situāciju? Jebkurš lidostas darbinieks var pateikt, ka viņš nekādu Vasiļjevu nav redzējis un ne par kādām rozēm nav dzirdējis un negrib dzirdēt. Var taču! Apelēt pie sirdsapziņas? Aicināt apdomāt slikto rīcību? Jā, protams, var, un mūsu apmeklētājs uzstāj, lai to dara. Bet vai ir vērts? Katram labāk pašam pieskatīt savas mantas, it īpaši, ja tās tev šķiet dārgas, – lūk, arī viss stāsts. Vai arī tūdaļ paņemt no lieciniekiem rekvizītus. Taču jebkurā gadījumā rozes diemžēl jau sen novītušas... Gribētos, lai tie, kuri grib saņemt mūsu padomu, sākumā paši elementāri izvērtētu situāciju.

Starp citu, to izdarīt ne vienmēr ir vienkārši. Nesen mums bija telefona saruna par suņu tematu. Adresi varam neminēt tādēļ, ka kaut kas tāds varētu notikt jebkurā vietā. Starp vairākiem piecstāvu namiem Jaunliepājā no paša agra rīta līdz vēlam vakaram rej suns, parasts krancis. (Suņi, tur nav ko brīnīties, mēdz būt arī pavisam dumji.) Rej bez jebkāda iemesla. Šķiet, visi pieraduši. Nevienam tas neiekodīs, jau pārbaudīts. Skraida apkārt, gluži dabiski, bez uzpurņa. Un visiem par to nospļauties. Taču, lūk, kādam neiztur nervi, un rejas sāk kaitināt. Kāds pamostas, kāds nevar aizmigt. Ar suņa saimnieci jau ir runāts, nelīdz. Ko darīt? No trokšņošanas viedokļa – tas ir normas robežās. Izsaukt suņu ķērājus? Viņi taču neatbrauks. Jau mēģināja. Viņiem esot beidzies finansējums. Policisti arī negrib iesaistīties. Tādēļ arī rodas nežēlīgi viedokļi: suni likvidēt! Ko darīt? Bet viss iekļauts vienkāršā sadzīves formulā: katram mājdzīvniekam ir jābūt saimniekam!

Jauna ģimene saņēma dzīvokli Tosmarē, visai nolaistu. Taču kapitālremontam naudas nepietiek, tādēļ darbi ievilkušies jau piecus mēnešus, bet jaunie iemītnieki tur vēl pat nedzīvo. Aukstā ūdens skaitītāja dzīvoklī nebija, un jau no pirmās dienas jaunajiem īrniekiem sāka automātiski griezties attiecīgā maksa pēc normas. Jaunais iemītnieks pastāstīja, ka sanāk desmit latu mēnesī. Šķiet, tā tam vajadzētu būt uz trijiem, taču ar vienu nosacījumu – nama skaitītāja rādījumiem jāsakrīt ar dzīvokļu rādījumiem, un namu pārvalde nevienam nepieskaita starpību. Šeit jārunā par divām lietām. Pirmkārt, dzīvoklis bez ūdens skaitītāja – tas ir absurds. To jāierīko tūdaļ pēc dzīvojamās platības saņemšanas. Tad īrnieks atbild pats par sevi. Vai tad ir slikti iegūt atbildības sajūtu? Bet otrkārt, jāiet uz namu pārvaldi, minētajā gadījumā runa ir par "Karostu", un jāvienojas par remonta termiņu, kura laikā ūdeni neizmanto. Šādos gadījumos jāpanāk kompromiss. Jaunajam iemītniekam bija vēl arī citas nevēlamas, sīkas likstas, un atkal jāatkārto tas, par ko mēs ne vienreiz vien jau rakstījām. Visas piezīmes par piedāvājamo mītni jāizsaka tūdaļ pēc tās apskates un vislabāk rakstiski. Bet līgumu ar apsaimniekotājiem jāparaksta tikai tad, kad tā teksts ir rūpīgi izlasīts un izprasts.

Tiesa gan, ne viss šādās lietās atbilst standartam un elementārai loģikai. Piemēram, namu pārvaldes "Karosta" piedāvātajā līgumā bija norādīts, ka dzīvoklis apgādāts ar elektroenerģiju. Grūti taču iedomāties, ka viens no lielā piecstāvu nama dzīvokļiem varētu nebūt elektrificēts. Lai pārbaudītu šādu apgalvojumu, atliek nospiest slēdzi. Tas ir tādā gadījumā, ja rīkojas pēc loģikas. Patiesībā elektroskaitītājs noņemts, un slēdzis vairs nelīdzēs. Saka, ka "Latvenergo" esot tāds likums. Nemeklēsi taču advokātu tiesiskai izskaidrošanai, ir spriegums vai nav, muļķīgi taču. Bet rodas vēl viens teorētisks dzīvokļa jautājums: kādēļ šos skaitītājus vispār noņem, kad viens īrnieks aizbrauc, bet otrs ierodas. Visdrīzāk tas ir viens no birokrātijas paraugiem. Nez kādēļ gāzes un ūdens skaitītājus nemaina. Uzskaite turpinās no jau esošajiem cipariem. Jaunie iemītnieki skaitītāju, gluži dabiski, nopirka – nebija cita risinājuma...