Kurzemes Vārds

18:44 Piektdiena, 24. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Mūzika

Spēt nenodot mūzu un nopelnīt laimes brīžus
Inita Gūtmane

Liepājas Olimpiskā centra vestibilos nav ne krēslu, ne soliņu, tāpēc gluži kā tādi zvirbuļi esam satupuši uz lejasstāva ģērbtuves letes. Cilvēki cits pēc cita uzmet skatienu manam sarunas biedram – IGO. Kā nu ne, viņam visas savas karjeras laikā ir izdevies noturēties slavas virsotnē un būt publikas mīlētam. Tādēļ viņu pazīst gan tie garāmgājēji, kam jau četrdesmit gadu, gan jaunieši. Igo sarunas laikā ik pa brīdim paskatās pulkstenī. Astoņos viņam jādzied Latvijas himna, kas ievadīs pirmo basketbola spēli jaunajā hallē. Mūsu saruna turpinās Olimpiskā centra kafejnīcā, un fonā visu laiku skan basketbola fanu gaviles pēc katras latviešu sportistu grozā iemestas bumbas. Lai fragments no dzirdētā tiek arī jums.

19.septembrī sāksies koncertturneja, kas atspoguļos 30 gadus, ko esat pavadījis uz skatuves. Ko šajos koncertos varēs dzirdēt?
12 koncertos visā Latvijā mēģināšu atsaukt savā un to cilvēku atmiņā, kas atnāks uz koncertu, tos 30 gadus, kas aizvadīti uz skatuves kopā ar dažādiem mūziķiem, kolektīviem un piedaloties dažādos uzvedumos, mūziklos un operās. Koncerti cits no cita atšķirsies, katra pilsēta saņems kādu īpašo viesi. Liepājā, piemēram, tā būs grupa "R.A.P.", ar kuru man izveidojusies cieša sadarbība daudzu gadu garumā. "Igo mūzikas menedžments" savulaik menedžēja tai koncertus un turnejas. Tagad mēs ar to vairs nenodarbojamies, bet mums ir palikušas draudzīgas attiecības. Pagājušajā gadā kopsadarbībā tapa dziesma "Dzīve bez apstājas", kas plūca laurus dažādās aptaujās, un domāju, ka tas bija tāpēc, ka visu darījām no sirds, ar pilnu jaudu. Protams, arī šī dziesma skanēs koncertā, un būs vēl viena dziesma ar maniem vārdiem, kas ir kā turpinājums sadarbībai ar grupu "R.A.P.".

Katrā pilsētā būs savs mākslinieks, bet 3.decembrī arēnā "Rīga" viņi visi būs vienkopus. Tas nozīmē, ka tur nebūs viesmākslinieku atsevišķā bloka, kā iepriekšējos koncertos, bet dueti sekos cits citam. Liepājnieki noteikti būtu ieguvēji, ja apmeklētu ne tikai Liepājas, bet arī Rīgas koncertu.

Turneja sākas Liepājā, no kurienes jūs nākat, bet beidzas Rīgā, kur pašlaik dzīvojat.
– Skatuve manā dzīvē parādījās jau diezgan agri – kad mācījos vijoles spēli Liepājas Bērnu mūzikas skolā. Tos trīsdesmit gadus es sāku skaitīt no brīža, kad paņēmu rokā mikrofonu. Tajā laikā man blakus bija Ēriks Ķiģelis un grupa "Corpuss". Starp citu, sāku darboties Grobiņā, nevis Liepājā. Pēc gada Juris Pavītols uzaicināja grupu "Corpuss" apvienoties ar "Līviem".

Aprakstā teikts, ka koncertam būs divas daļas. Pirmajā atskatīsities uz pirmajām divām desmitgadēm, otrajā – uz trešo.
– Nedomāju, ka tas būs tik strikti sadalīts. Koncertā varēs dzirdēt mūziku, kas būs vairāk vai mazāk sadalīta pēc noskaņas un tēmas – mūzika, kas saistās ar "Corpusa" un "Līvu" laiku, mūzika, kas saistās ar grupu "Remix" un ar pēdējo gadu darbību un dažādiem mūzikliem, rokoperām. Būs fragmenti, kas gājuši pāri izrāžu robežām, kas dzīvo savu dzīvi, piemēram, "Atgriešanās" no rokoperas "Lāčplēsis" un "Alises iela" no Normunda Beļska un Jāņa Lūsēna mūzikas cikla "Savādā pasaule". Nedaudz sarežģītāk ir ar Zigmara Liepiņa "Parīzes Dievmātes katedrāles" Kvazimodo nobeiguma āriju, ko es dziedāju. Ja man izdosies koncertā atrast veidu, kā radīt pareizu noskaņu, kā iesākt šo dziesmu, to nodziedāt ar visām tām izjūtām, ienest cilvēkos tās noskaņas, kas tika radītas divu, trīs stundu laikā uz operas skatuves, tad es labprāt to darīšu, jo šī ārija ir gaidīta.

Nedomāju, ka koncertā būtu jēgas atskaņot kaut ko tādu, kas nav skanējis radio. Visu programmu veidos mūzika, kas ir labi pazīstama un ko cilvēki noteikti grib dzirdēt. Domāju, ka katrs izdzirdēs vairākas dziesmas, ar kurām viņam asociējas mana darbošanās uz skatuves.

Vai koncertos būs arī kāds pirmatskaņojums?
– Jā, pašlaik Latvijas raidstacijās skan jauna dziesma "Tumša nakte, zaļa zāle", ko izpildu duetā ar Ievu Kerēvicu. Šī tautasdziesma ir no dziļām dzīlēm nākusi, bet šodien skan citādā interpretējumā. Tautas mūzika un skaisti vārdi ir savienoti ar mūsdienīgām tehnoloģijām, iespējām, ko varam izmantot studijā un koncertos. Šī dziesma noteikti būs dzirdama visos koncertos, jo Ieva Kerēvica tajos piedalīsies arī kā fona dziedātāja. Ļoti iespējams, ka mēs nodziedāsim arī kaut ko no rokoperas "Lāčplēsis", jo Ieva debitēja arī atjaunotajā iestudējumā Ziemeļmeitas un Staburadzes lomā.

Vēl pašlaik ir tapšanas stadijā, bet ceru, ka divu nedēļu laikā būs gatavs un sāks savu skanējumu mūsu jaunais duets ar Andri Ērgli. Dziesmu esmu radījis kopā ar komponistu Jāni Strazdu. Tāpat man ir padomā ieskaņot jaunu dziesmu ar grupu "Remix". Ilgi neesam bijuši studijā. Vilnis Krieviņš manu tekstu jau saņēmis. Teksts ir gatavs un norit sarunas arī ar čellistu grupu "Melo M" par kopīgas dziesmas tapšanu. Arī "Melo M" piedalīsies manas turnejas nobeiguma koncertā arēnā "Rīga".

Gatavojot savu 30 darba gadu jubilejas koncerta programmu, droši vien atmiņā pārcilājat, kas šajā laikā noticis, kas pārdzīvots, kādi bijuši panākumi, veiksmes. Kādi tad jums ir bijuši šie gadi?
– Tie ir bijuši interesanti, tomēr grūti to izstāstīt. Tādēļ labākais veids, kā parādīt, kādi tie ir bijuši un ko tie atstājuši manā un Latvijas dzīvē, ir muzicēt. Vārdos var pastāstīt, kas noticis ārpus skatuves, cik nežēlīgi gari, mokoši bijuši mēģinājumi, kādas bijušas šaubas, vai tas, ko dari, ir pareizi vai nepareizi. Kādi strīdi un kautiņi ir bijuši pēc koncertiem, kad kāds vai visi nav apmierināti ar viena cilvēka darbību, vai arī kāds bijis prieks, kad kaut kas izdevies tā, kā vēl nekad. Var pastāstīt par koncertiem, braucieniem no vienas pilsētas uz nākamo. "Līvu" laikā bija divi vai trīs koncerti dienā. Tā bija milzīga slodze, tā bija māksla būt kopā, ko ne vienmēr izturējām.

Šai muzicēšanas lietai kā milzīga motivācija nāk klāt arī materiālās vērtības. Man bijusi laime būt kopā ar mūziķiem, kuri ir pazīstami, darboties grupās, kuras ir izsitušās virsotnē, īpaši sākumposmā, astoņdesmitajos gados. Tomēr, lasot intervijas un saklausoties stāstus, kādu mūziķi saņem atalgojumu ārzemēs un ko nopelnījām mēs, bieži vien nāca raudiens. Jo mēs sapratām, ka mūsu dzīve paiet, ka mēs muzicējam tāpat kā viņi, ka arī mēs pulcējam tūkstošiem cilvēku savā priekšā, kuri tieši tāpat kā citur ārzemēs dzied dziesmas kopā ar mūziķiem.

Vai nav bijusi doma mainīt savu nodarbošanos? Vai, tagad skatoties uz aizvadītajiem gadiem, droši varat teikt, ka, pievēršoties dziedātāja karjerai, esat izdarījis pareizo izvēli?
– Ja ir bijuši daži veiksmes un laimes brīži, tad tie ir kā zināms tramplīns, kā punkts dzīvē, uz ko atskatīties un secināt, vai tik tiešām to proti darīt vislabāk. Ja gūsti kādu uzslavu, apstiprinājumu savai darbībai, tad šaubu paliek arvien mazāk. Vienmēr uzņemoties jaunu pienākumu, darbu, tu sāc šaubīties no jauna. No sākuma novērtē skaņdarbu, vai tas ir pa spēkam, vai to vispār vari nodziedāt, vai tas stilistiski ir īstais, vai tas der konkrētajā dzīves un darbības posmā, vai tas tev var palīdzēt vai kaitēt.

Es vienmēr esmu ļoti nopietni un kritiski izturējies pret domu, kas ietverta dziesmu vārdos. Tādēļ man īpaši grūts laiks bija astoņdesmito gadu otrā puse, kad strādāju Latvijas radio par solistus un biju arī grupas "Remix" dalībnieks. Ar "Remix" problēmu nebija nekādu – mēs paši komponējām mūziku, es daudzām dziesmām rakstīju vārdus. Bet Latvijas radio man bieži vien nācās dziedāt mūziku, kuru nesapratu, kura šķita nevajadzīga, par man svešām tēmām. Godīgi sakot, man pat bija mokoši to darīt. Skanējums ar orķestri arī šķita neparasts, jo biju pieradis dziedāt kopā ar rokmūziķiem, ar kārtīgu skaņu. Bet te taures, stīgas un arfas. Tomēr, neskatoties uz to, vai man tas patika vai ne, darbu gribēju izdarīt labi. Ja jau reiz stāvu mikrofona priekšā, dziedu dziesmu, ko atskaņos radio, tad tas jāizdara labi. Un paldies Dievam, ka esmu to darījis ar pareizo attieksmi, ar krampi, un man nav kauns, kā esmu to paveicis.

Savā laikā esmu atteicies sadarboties ar daudziem Krievijas komponistiem, kas man nāca bariem virsū un sūtīja notis un vārdus, gribēdami ieraut tā laika notikumos. Tur ir viens solis līdz nodevībai, runājot par mūziku un mūzu. Man izdevās noturēties rāmjos, arī dziedot krieviski. Ar grupu "Remix" astoņdesmito gadu vidū izdevām plati, kura bija populāra un kurā bija daudz Raimonda Paula, Dāvida Tuhmanova un mūsu pašu mūzikas. Lielai daļai dziesmu tekstus rakstīju es vai arī izmantojām tā laika izcilu krievu dzejnieku darbus. Piemēram, Iļja Rezņika un Raimonda Paula slavenā dziesma "Putj k svetu", kura aizvien Krievijā un visā bijušajā Padomju Savienības teritorijā ir hits. Pirms diviem gadiem pats varēju to izbaudīt, kad Baltkrievijā uzstājos lielas auditorijas priekšā un dziesma izsauca tādas pašas ovācijas kā pirms divdesmit gadiem.

Jūs minējāt vārdu salikumu laimes mirkļi. Vai varat pateikt, kurš bijis lielākais laimes mirklis? Vai to vispār var izvērtēt?
– Tas ir tad, kad gūsti baudu no tikko padarīta darba. Kad tu stāvi skatītāju priekšā izsmelts, gandrīz bezspēcīgs un tomēr ar milzīga spēka sajūtu. Kad tev un visiem notikuma dalībniekiem velta aplausus un izsaucienus, labas domas un novērtējumu, kas ieplūst tevī. Tā ir laime. Un man to ir nācies piedzīvot ļoti bieži. Gandrīz katrā "Lāčplēša" izrādē astoņdesmito gadu beigās. Tā bija tāda savdabīga misijas izjūta – mēs bijām pateikuši ko tādu, kas bija jāpasaka, ko neviens cits, izņemot mūs, tajā brīdī uz skatuves nevarēja pateikt. Protams, citi laiki bija, kad tika spēlēta "Parīzes Dievmātes katedrāle". Tur viss, šī cilvēciskā drāma un sižeta spraigums, bija ļoti sarežģīti un vienlaikus arī skaisti. Sākot no mēģinājumiem un beidzot ar katru brīdi izrādes laikā, visi darbojās ar visiem spēkiem, ar asarām acīs, ar absolūti pilnīgu pašatdevi. Izrādes nobeigumā bija brīdis, kad Kvazimodo atradās skatuves centrā un viņa priekšā bija mirstošā Esmeralda, kā arī pārējie cilvēki, kurus viņš mīlējis un kuri tāpat mirst. Viņš bija nodots, palicis viens ar savu sāpi. Šajā brīdī es sajutos tā, ka pats varētu piedzimt no jauna.

Atceros arī pirmo "Jūrmalas" festivālu 1986.gadā. Mani burtiski nomocīja, neļaudami ģērbt manas tolaik ierastās skatuves drēbes, neļaudami izvēlēties ko citu, kas pašam būtu paticis. Protams, tika ieviestas korekcijas manā frizūrā. Un nedod Dievs, ka es kaut ko pateiktu, kā biju paradis! Beigu beigās es uz skatuves dziedāju aizvainots. Man bija jādzied, jo aizvien vēl biju radio solists un man tādā gandrīz pavēlošā tonī teica: "Tev Igo ir jāiet un jāpārstāv Latvija!" Aizgāju un nodziedāju, ne mirkli neticēdams, ka vērtējums varētu būt tik augsts, neticēju, ka būšu desmitniekā vai pat piecniekā. Jo skaidri apzinājos tā laika kritērijus mūzikā, it sevišķi, ja tie nāca no Maskavas. Patiesībā bija nulle procentu cerības, ka es varētu kaut kur ierindoties. To brīdi, kad paziņoja rezultātu, ka esmu ieguvis Grand Prix, varu pieskaitīt mirklim, kad esi pusmetru virs zemes. Tā ir laime. Tas bija kas neticams.

Starp citu, pirmā atzinība man bija kādā Viļņas rokfestivālā 1980.gadā, kur mani atzina par labāko dziedātāju. Tas nāca kā spēriens no debesīm, un tikai pēc kāda laika mani pamanīja Latvijā.

Jūs esat viens no tiem retajiem laimīgajiem mūziķiem, kuriem visas savas mūziķa karjeras laikā izdevies baudīt klausītāju mīlestību un interesi par sevi. Kā jums tas izdevies? Palīdzējis šarms, balss vai spēja just, ko klausītāji vēlas dzirdēt?
– Ar to vien nepietiek, ka esi skaists. Cilvēkiem jāpatīk arī tam, ko tu saki. Mēs ļoti labi zinām, ka daudzi cilvēki nevar divus, trīs teikumus savirknēt kopā, lai noturētu domas pavedienu. Man par to nākas diezgan bieži pārliecināties, montējot savus radio raidījumus.

Ir jādomā, ko publika vēlas dzirdēt. Bet tas nāk vēlāk, tas nevar rasties pirmajā reizē, kad izej uz skatuves. Arī pēc gada vai diviem uz skatuves vēl nav pareizās izjūtas, ko darīt, kā veidot programmu. Piemēram, sākumā man ar runāšanu uz skatuves nemaz tik labi nevedās. Pēc Jura Pavītola "Līvos" to darīja Ēriks Ķiģelis. Kad dziedāju savus solo numurus, uz skatuves sajutos kā līderis un reiz Ēriku pierunāju, lai atļauj man pieteikt koncertu. Tas bija vairāk nekā briesmīgi, un es šo domu atmetu. Pirmie koncerti, kur ne tikai dziedāju, bet tiešām arī pieteicu skaņdarbus un stāstīju, kas mēs esam un kāpēc muzicējam kopā, bija ar "Liepājas kvartetu". Tie, kuri nedaudz vairāk pazīst Ainaru Virgu, ar kuru tobrīd kopā muzicējām, zina, ka viņš vispār gandrīz nemaz nerunā. Līdz ar to mēs koncertā labākā gadījumā būtu piedzīvojuši dziesmu nosaukšanu, un tāpēc nebija cita varianta, kā man pašam uzņemties koncerta vadītāju lomu. Tagad runājot jūtos pietiekami brīvi, varu uz skatuves stāstīt par saviem draugiem, par mūziku, kas mani pavada dzīvē. Dažreiz man izdodas publiku sasmīdināt vai apklusināt, kad tas ir vajadzīgs, un varu arī pateikt ko svarīgu un dramatisku. Bet tas viss sākās, kad bija bezizeja.

Tagad, skatoties zālē, jau protu analizēt, saprast, kas man tālāk jādara. Vai mana mājās izveidotā programma ir pareiza, vai arī koncerta laikā jāpagriežas pret saviem mūziķiem un jāsaka, ka tagad mēs to mainām. Nākamreiz mēs spēlējam citādāk un ceļam publiku uz augšu. Katrs koncerts ir atšķirīgs, bet vienojošajai vajadzētu būt attieksmei un kvalitātei.

Jūs minējāt, ka jau Bērnu mūzikas skolā spēlējāt vijoli un to darījāt arī grupas "Corpuss" laikā. Vai koncertā, kurā atskatīsities uz paveikto, jūs atkal ieraudzīsim ar vijoli rokā?
– Problēma ir tā, ka avārijā 2000.gadā man bija trieciens pa mugurkaulu un līdz ar to cieta kreisā roka. Un tieši kreisā roka ir tā, kas strādā ar stīgām, tāpēc ar tādu veiklību, kā agrāk, es vairs nevaru kustināt pirkstus. Iespējams, kādreiz tas brīnums notiks un es atkal spēlēšu vijoli. Kaut gan ir tāpat kā ķirurgam, ka pirksti atrod un tu vairs nevari uzņemties atbildību par to darbu. Arī vijoles spēlēšana publikas priekšā ir atbildība pret klausītāju, pret jauniem mūziķiem, kuri no pieredzējušiem māksliniekiem nedrīkst redzēt lažas.

Kas notiks pēc koncerta? Spriežot pēc jūsu stāstītā, jaunas dziesmas top. Tas varētu nozīmēt, ka sagaidīsim jaunu solo albumu. Pēdējais – "Mirkļa liecinieks" – iznāca 2005.gadā.
– Ļoti iespējams, ka minētie skaņdarbi un vēl mūzika, kas tapusi agrāk, bet nav bijusi izdota, varētu tikt apvienotas vienā albumā. Tur varētu būt dažādi dueti, mana sadarbība ar dažādiem māksliniekiem. Piemēram, pagājušo gadu manai un Ladybird izpildītajai dziesmai "Vai vēlos par daudz?" bija lieli panākumi.

Pēdējos gados jūs esat sadarbojies ar daudziem māksliniekiem, ir tapuši vairāki dueti. Kā tie izveidojušies?
– Ceļi ir dažādi. Ja mani kāds aicina vai arī es kādu aicinu uz savu koncertu, tad vienmēr ir jautājums, kādēļ mēs esam uz skatuves kopā. Protams, mēs varam atskaņot kādu no zināmām dziesmām, piemēram, pieskaņoties Andra Ērgļa programmai, vai arī viņš var izvēlēties kādu manu dziesmu, kas viņam ir mīļa un saistās ar kādām atmiņām. To mēs arī vairākkārt esam darījuši. Bet labāk ir tad, ja mūs vieno kopīgi radīta dziesma.

Daži dueti rodas, darbojoties kopā kādā projektā. Ja ir kāds dziedātājs, ģitārists vai bundzinieks, ar kuru vēlos sadarboties, tad to piedāvāju. Un, ja saskan abām pusēm, tad beigās arī klausītāji jūt un novērtē mūsu degsmi un azartu.

Jūs aktīvi turpināt rakstīt vārdus dziesmām. Vai tas varētu nozīmēt, ka 2006.gadā izdotais dzejoļu krājums "Bezgalīgs tuvums" nepaliks jūsu pirmā un pēdējā grāmata?
– Ir notikušas pārrunas ar izdevēju SIA "Poligrāfijas infocentrs" par trešo tirāžu, tikai nezinu, vai uz Liepājas koncertu to pagūsim izdarīt. Divi grāmatu metieni jau ir pārdoti un gandrīz nevienā grāmatnīcā grāmatas vairs nav atrodamas. Ir doma grāmatu papildināt ar dzejoļiem, kas tapuši šo divu gadu laikā. Droši vien klāt nāks vēl kādas 10 vai 15 lapas. Tomēr ne viss, ko neradi kā vārdus dziesmai, labi izskatās arī uz papīra, nereti tas šķiet haotiski, nesaprotami. Grāmatā būs arī pa kādam jaunam zīmējumam. Ļoti iespējams, ka visai drīz varēs iegādāties arī apsveikuma kartīšu komplektu ar maniem zīmējumiem.

Jums ir arī "Igo mūzikas menedžments". Pastāstiet vairāk, ar ko tas nodarbojas?
– Tas, ko liepājnieki varbūt pamanījuši, ir pēdējos divos gados notiekošie koncerti Liepājas Svētās Trīsvienības katedrālē. Esam uzņēmušies šo atbildību par dievnama glābšanu labprātīgi un arī labdarīgi. Iesaistām izcilus, pazīstamus gan garīgās, gan populārās mūzikas māksliniekus, rīkojam četrus koncertus gadā, tādējādi pievēršot uzmanību vienai no skaistākajām celtnēm Liepājā. Šajā katedrālē atrodas lielākās ērģeles pasaulē, kas vēl nav ierakstītas Ginesa rekordu grāmatā, bet domāju, ka tas ir darbs, pie kura mēs strādāsim. Protams, sadarbojoties ar baznīcas atjaunošanas fondu, ko vada Anta Zālīte.

Mums ir daudz nopietnu ideju, kā piesaistīt vēl vairāk cilvēku un tādējādi arī līdzekļu. Protams, katrs var atnākt un ar savu klātbūtni koncerta laikā atbalstīt mūziķus un parādīt, ka viņus interesē, kas šeit notiek. Pie ieejas atrodas ziedojumu trauks, un pēdējā koncerta laikā, kad uzstājās grupa "Putnu balle", mēs, saskaitot saziedoto, konstatējām 900 latu.

Šo koncertu vadītāji parasti ir sabiedrībā pazīstami cilvēki, gan mūziķi, gan izdevēji, gan aktieri. Piesaistot šos cilvēkus, informācija par koncertiem aiziet tālāk arī viņu paziņu un kolēģu lokā. Mēs arī gaidām aizvien lielāku atbalstu no dažādām organizācijām, fondiem, uzņēmējiem un vienkāršajiem cilvēkiem. Ja cilvēkam klājas grūti, ja viņam sāp, viņš ir jāatbalsta. Pašlaik var teikt, ka sāp visai Liepājai, Latvijai. Šī celtne ir ļoti dramatiskā stāvoklī, tikai cilvēks tai var palīdzēt. Lai pēc tam ar lepnumu un prieku teiktu, ka arī viņa ziedojums tur ir, ka arī viņš ir pielicis savu roku, pūles, lai skaistā celtne atkal būtu tāda, kāda tā tika radīta. Ceru, ka šī tradīcija – četri koncerti gadā ar noslēguma sarīkojumu decembrī – tiks ievirzīta stingrās sliedēs un no tā nevarēs atkāpties. Ticu, ka baznīca ar laiku tiks sakopta, bet šī tradīcija paliks.

Ja kādreiz notiek kāds koncerts un afišas stūrītī var ieraudzīt burtus IMM, tas nozīmē, ka mēs esam tur roku pielikuši. Jūrkalnē "Igo mūzikas menedžments" jau kuro gadu rīko tūrisma sezonas atklāšanas svētkus ar lielo talku. Šogad talkā un svētkos piedalījās ap 150 cilvēku. Pērn sarīkojumā ekskluzīvu nakts koncertu sniedza kora "Kamēr" dziedātāji, kas bija arī talkas dalībnieki. Šajās talkās var izjust prieku, pārsteigumu un izbaudīt padarīta darba prieku. Uz gadu laikā paveikto jau var paskatīties un novērtēt gan talcinieki, gan tie, kas atbrauc pavadīt Jūrkalnē savu brīvo laiku. Jūrkalnes mājaslapā var redzēt fotogrāfijas, kurās parādīti populāri, interesanti cilvēki, kas nekautrējas ņemt rokā lāpstu, zāģēt, kaut ko pārveidot un stādīt kokus.

"Igo mūzikas menedžmenta" paspārnē darbojas arī vairākas grupas, kuras cenšaties palīdzēt iecelt saulītē.
– Jā, ir daudz mākslinieku, kuri strādājuši un aizvien vēl uzticas "Igo mūzikas menedžmentam". Es izvēlos sadarboties ar tiem, kuri saprot, kāpēc viņi ir uz skatuves un kuriem ir ko teikt.

Mēs Latvijā pašlaik pārdzīvojam diezgan draņķīgu laiku, kas skar arī mūzikas jomu. No tiem desmit, piecpadsmit mūzikas klubiem, arī "u.t.t.", kur agrāk skanēja dzīvā mūzika, tagad ir palikuši tikai divi, trīs. Mūzikas klubi bija vietas, kur pieredzējušiem mūziķiem, kas darbojas uz lielās skatuves un atrodas desmitiem, simtiem metru attālumā no cilvēkiem, bija iespēja spēlēt, redzot cilvēku acis, kustības un tūlītēju reakciju. Arī jaunajām grupām bija iespēja pārbaudīt savus spēkus, redzēt, vai cilvēki nāk iekšā, kad tie spēlē, vai dodas prom. Vai kāds grib maksāt par ieeju un nākt uz pasākumu viņus klausīties, vai viņi vispār ir kādam vajadzīgi. Vai arī populāri kļuvuši pēc vienas dziesmiņas izskanēšanas kādā raidstacijā.

Tagad klubu sistēma Latvijā ir sabrukusi. Atliek vienīgi cerēt, ka tas ir zemākais punkts un mūs gaida pozitīvas pārmaiņas. Pašlaik mūzikas klubu īpašnieki izvēlējušies tā saucamo mehānisko mūziku, ko atskaņo dīdžejs. Un tā vairāk nav iepriekšējā situācija, kad uz skatuves iznāca cilvēki, kuri prot radīt mūziku tajā brīdī tiem cilvēkiem, kas atnākuši klausīties konkrēto grupu.

Šā gada festivāla "Tele2 Baltic Beach Party" apmeklētājiem bija iespēja atcerēties, sajust atkal kluba "u.t.t." gaisotni. Vai šā kluba telts pludmales festivālā varētu būt arī nākamgad, ņemot vērā, ka tā darbību daudzi novērtēja ļoti atzinīgi?
– Pirmajā dienā daudzi pagāja mums garām, domādami, ka tā ir VIP telts. Vieglu neizpratni citos radīja tas, ka lete bija izgatavota flīģeļa formā, pie sienām bija melnbaltu fotogrāfiju kolāžas, kas atspoguļoja kluba vēsturi. Vēl bija dzīvā mūzika, kas skanēja telts dziļumā uz skatuves. Interjers bija askētisks, bet tomēr šai vietai pietiekami grezns. Atsauksmes bija labas un arī paši esam priecīgi, ka varējām diezgan veiksmīgi pieturēties pie grafika, kas kurā laikā koncertēs. Vienīgi žēl, ka izkrita Jolanta Valtere, kas arī iesāka savas dziedāšanas karjeru klubā "u.t.t.". Bet mēs viņai un klausītājiem, kas viņu gribēja dzirdēt, atdarīsim nākamgad. Eksperiments ir izdevies, un mēs esam nolēmuši to turpināt. Brāļi Mediņi arī ir priecīgi, jo tas bija viņu ierosinājums. Vai tām divām naktīm pludmales festivālā būs vēl kāds turpinājums vai arī tas paliks ekskluzīvi tikai Liepājā un smiltīs, to nezinu. Mēs esam izdarījuši savus secinājumus, ko gribētu mainīt nākamgad.

Tā pati "Prāta vētra" 1993.gadā lūdza iespēju uzstāties klubā "u.t.t." uz brīvās skatuves. Rūpīgi paklausījāmies mūziku, ko tā spēlē, un teicām: "Labi!", un vēlāk "Prāta vētra" ļoti bieži uzstājās pie mums. Kas zina, vai nākamgad tā nevarētu atgriezties. Pašlaik nevaru un nedrīkstu saukt tos cilvēkus, kurus aicināsim. Bet mūsu darbošanās būs ieturēta "u.t.t." stilā. Tā ir saprotama, aizrautīga mūzika, kuru prot spēlēt, nevis izliekas spēlējam. Arī dīdžeji, kuri piedalījās šogad, cerams, būs ar mums. DJ Beat un Mr. Švāns viesojās mūsu teltī. Viņu spēlētā mūzika, manuprāt, ir ļoti īpaša.

Šķiet, ka visu, ko vien mūziķis var vēlēties, šajos trīsdesmit gados esat ieguvis. Nezinu, ko lai jums vēl novēlu. Ko jūt pats sev novelētu darba jubilejā?
– Es vēlos redzēt, ka veiksmīgi un labi iesākas koncertturnejas mēģinājumi ar pamatsastāvu, ka varu labi sadarboties ar visiem saviem mūziķiem. Gribētu, lai koncerti noritētu veiksmīgi gan tehniski, gan emocionāli atbildīgi, lai cilvēki zālē saprastu, ko mēs darām, ko sakām. Lai laiks, ko viņi pavada zālē, būtu interesants un koncertiem beidzoties, tie prasītu, kāpēc tik maz. Ja cilvēki tā pateiks, tad tas būs augstākais novērtējums mūsu darbam. Bet maz nebūs!

Vēl es gribētu, lai šis notikums kopumā, šī turneja un nobeiguma koncerts būtu impulss katram no mums uz skatuves darīt kaut ko tālāk. Lai pēc pieciem, divdesmit gadiem varētu atskatīties uz šo notikumu un saskaitīt tās labās lietas, ko nekautrējoties esam parādījuši citiem.

Uzziņai

Diskogrāfija. Ar "Līviem": "Iedomu pilsēta" (1984); ar "Remix": "Vēstule" (1986); "Remix" (1988), "Pie laika" (1989), "Remix Gold" (1995); ar Ievu Akurāteri: "Klusums starp mums" (1990). Solo albumi: "Tas ir Igo" (1998), "Bet dzīvē viss ir savādāk" (1999), "Trīs dienas" (2001), "Mirkļa" (2005).

Igo darbojas arī par režisoru, producentu un vada uzņēmumu SIA "Igo mūzikas menedžments", kas organizē mūzikas pasākumus, arī labdarības koncertus un nodarbojas ar citu mūziķu administrēšanu.

No 2007.gada 2.novembra Latvijas radio 1.programmâ Igo vada autorraidîjumu "Izvçlies un stâsti".